Havaju salas
Hawaiian Islands.
ASV piederošs arhipelāgs Klusā okeāna centrālajā daļā, ar atsevišķas ASV pavalsts tiesībām.
Nosaukums. Oriģinālnosaukums – Ka-houpo-o-kane („Kane naba”). Kane – gaismas dievs, asociējas ar dzīvi un stipru veselību.
Vecāks eiropiešu nosaukums - Sandviču salas.
Raksturojums. Arhipelāgā ir 7 lielas apdzīvotās salas - Havaja, Maui, Oahu, Kauaja, Molokaja, Lanaja, Nīhava; kā arī 13 mazas un 124 sīkas neapdzīvotas salas (izņemot Midveja salas). Salas stiepjas vairāk kā 2500 km ZR-DA virzienā.
Administratīvais centrs - Honolula.
Platība - 16 700 km2.
Iedzīvotāji - 849 000 (1974.g.). No tiem vairs tikai ap 1% Havaju polinēzieši. Iedzīvotāji galvenokārt amerikāņi, vēl japāņi (26%), filipīnieši (9%), ķīnieši (5%). Pilsētās ap 80% iedzīvotāju.
Salas veido vulkāniskā grēda kas paceļas no okeāna dibena 4000 m dziļuma. Augstākā virsotne - Maunakea (4205 m).
ZR daļā koraļļu atoli.
Vēsture. Mitoloģiski havajieši par savu pirmtēvu uzskata Lono, kas ieradies Havaju salās un devis cilvēkiem civilizāciju. Viņš nācis no nogrimušas zemes Haivike (ha – „elpa,” „dzīvība”).
Pirmie salu iedzīvotāji. Paši havajieši uzskata, ka pirms pašu polinēziešu ierašanās Havaju salas apdzīvojušas divas dažādas tautas – mazā auguma menehuni un gara auguma baltie cilvēki mu.
Havaju salu polinēzieši jau pirmajam pētniekam spānim Enrikem Haetano pastāstīja, ka salu pirmie iedzīvotāji esot bijuši tautiņa vārdā – menehune. Tipoloģiski tie esot bijuši tumšādaini pundurcilvēciņi, kas augumā sniegušies knapi mums līdz vidum.
Viņu dzīves veids, pat raugoties no polinēziešu viedokļa, bijis pagalam primitīvs. Medījuši mazus meža dzīvnieciņus, kurus nosituši ar koka vālēm. Bijuši noslēgti un nesabiedriski.
Turpretim baltādainie mu cilvēki bijuši augstas kultūras un mācīti cilvēki, izcili kuģotāji un ieradušies no Helanas zemes tālu austrumos.
Paši havajieši savos mītos bieži vien šīs tautiņas ir sajaukuši, tādējādi radīdami grūti izšķiramu jucekli, kā rezultātā runā par Menehune-mu tautu.
Stāsti par mazajiem cilvēciņiem likās tīra izdoma līdz tam brīdim, kamēr Indonēzijā neuzgāja Flores hobitus.
Pirmvēstures materiālās liecības. Arheoloģija noliedz, ka Havaju salas būtu apdzīvotas agrāk kā par II gs. Taču dažādi atsevišķi atradumi, sākot ar XIX gs., tomēr norāda uz krietni senāku vēsturi.
1822.gadā pirmo aku ierīkošanas laikā Honolulā šahta 8-10 pēdu dziļumā gāja caur vulkānisko smilšu kārtu līdz atdūrās pret cietu koraļļu slāni. Tai vietā uzgāja cilvēka galvaskausu un dažus kaulus.
1858.gadā tīrīja Honolulas ostas dibenu. Vulkāniskajās smiltīs un dūņās tika uziets šķēpa uzgalis un apstrādāts akmens.
1859.gadā strādnieki uzgāja cilvēka galvaskausu vulkānisko dubļu slānī dziļi augsnē.
Visi šie atradumi varētu būt par tūkstoš gadiem senāki nekā pirmie polinēzieši Oahu.
Pirmo polinēziešu ierašanās. Ap 800.–1000. gadu, citur teikts, ka tas bijis II un III gs., krievpadomju enciklopēdijā minēts, ka ap 700.gadu.
Pirmie ieradušies polinēzieši atspieduši menehunu pundurcilvēkus uz salas vidieni – „Pele pakalniem” (pu’ukapele). Tajos menehuni praktizējuši noslēpumainus maģiskus rituālus. Salu senie iedzīvotāji nebūt nepriecājās par polinēziešu ierašanos, taču atklātu agresiju arī nav izrādījuši. Tomēr viņi izvairījušies no saskares un ievērojuši distanci.
Saskaņā ar Leinani Melvila pierakstīto havajiešu leģendu, mu bijuši „noslēgta tauta, kas glabājusi noslēpumā visas savas zināšanas. Viņi bija nozvērējušies nekad neatklāt savus rituālus svešzemniekiem.” Viņu tautas nosaukums ietverts havahjiešu vārdā ho’omu – t.i. „sēdēt klusējot vai atteikties atbildēt.”
Zinātnieki uzskata, ka ap to laiku polinēzieši bija izveidojuši stabilu tirdzniecības ceļu starp Havaju salām un Taiti. Viņu rīcībā bijušas katamarānu tipa laivas, ar kurām varēja nokuģot tūkstošiem kilometru.
Tamdēļ salās ieradušies arvien jauni polinēzieši, kas mu cilvēkus izspieduši no vienas salas pēc otras, līdz tie pametuši arī iemīļoto Kauai salu. Neliels skaits mu vīriešu gan paņēma par sievām polinēzietes un salās palika. Viņu pēdējais patvērums bija divas atsevišķas saliņas arhipelāga rietumos – Nihoa un Nekera.
Pirmo eiropiešu ierašanās. 1527.gadā atklāja spāņu kuģotāji.
Ap 1562.gadu šeit kā pirmais ieradās spāņu pētnieks Enrike Haetano.
Havaju salas 1778.gada novembrī vēlreiz atklāja slavenais britu kapteinis Džeimss Kuks., kas te ieradās ar kuģiem "Resolution" un "Discovery." Ne viņš, ne kāds no viņa komands nevarēja zināt, ka šīs kuģojums beigsies traģiski. Kuka ekspedīcija meklēja tā saucamo "ziemeļrietumu eju" - tā sauca tobrīd hipotētisko ceļu pa Ziemeļu Ledus okeānu no Atlantijas uz Kluso okeānu. Lai gan kopumā šis kuģojums bija neveiksmīgs, tomēr Dž.Kuks sastādīja sīku reģiona karti - te viņam palīdzēja krievu zvejnieku un zvērādu tirgoņu zīmētās Aleutu salu kartes. Un tieši Kuks nosauca Āziju un Ameriku atdalošo jūras šaurumu Beringa vārdā.
Pēc ierašanās Havaju salās britu kuģi gandrīz divus mēnešus meklēja piemērotu vietu reidam un tādu atrada tikai gandrīz pēc tiem pašiem dviem mēnešiem.
Havajiešiem kuģi izraisīja lielu interesi, tie vācās bariem tos aplūkot. Iesākumā attiecības bija draudzīgas. Saskaņā ar dažiem avotiem, havajieši uzskatījuši Džeimsu Kuku par vienu no savām dievībām. Tomēr idille beidzās ātri, jo iezemieši stiepa prom no kuģiem visu, kas "slikti stāvēja." 1779.gada februārī Kuks mēģināja salas pamest, taču vētras dēļ, kas bojāja "Resolution," bija spiests palikt.
Britu pacietības mērs kapteinim bija pilns tad, kad polinēzieši aizstiepa no viņa kuģa barkasu. Mēģinājumi sarunāt barkasa atgriešanu nedeva nekādus augļus. Kuks nolēma uzaicināt uz kuģa kādu no virsaišiem - Kalaniopu. Tā dēļ viņš kopā ar desmitu jūras kājnieku devās uz ciemu, kurā tas dzīvoja. Diezin vai mēs tagad jebkad precīzi uzzināsim Kuka nolūkus - gribēja virsaiti paņemt ķīlniekos vai vienkārši nopietni parunāt, taču Kalaniopa, nogājis līdz krastam, pārdomāja un nevēlējās kāpt uz angļu kuģa klāja. Pats Kuks šai brīdī nebija pietiekami piesardzīgs. Krastā savācās havajiešu pūlis - to vidū bija izplatījusās baumas, ka briti vairākus saliniekus ir nogalējuši un tas pats varētu notikt arī ar viņu virsaiti.
Nav zināms, kas veica pirmo uzbrukumu. Var jau būt, ka redzot satracināto pūli, izšāva kāds no Kuka matrožiem. Iznākums bija tāds, ka tika nogalināts Kuks un 4 viņa pavadītāji. Lai atgrieztu Kuka līķi, angļi apšaudīja vairākus ciemus, lai gan centās to izdarīt arī pārrunu ceļā. Džeimsu Kuku apbedīja jūrā. Tā beidzās pēdējais Kuka ceļojums.
Pēdējā neatkarība. XI gs. sākumā izveidojās vienota karaļvalsts. Kauai salas pēdējais patstāvīgais ķēniņš bija virsaitis Kaumuali (~1820.g.). Viņa laikā bija palikuši vēl 65 menehuni atsevišķā kopienā.
Krievu ekspedīcijas ierašanās (1804.g.). Havaju salas krievu ekspedīcija I.Kruzenšterna un N.Rezanova vadībā apmeklēja 1804.gadā - pirmā pasaules apkārtapbraukšanas ceļojuma laikā. Tobrīd salās bija divi ķēniņi: lielāko daļu pārvaldīja ķēniņš Kameamea I, bet ķēniņš Kaumuali valdīja divās salās. Krievu ierašanās brīdī Kaumuali bija neatkarīgs ķēniņš, bet viņu spieda Kameamea I. Tādēļ apspiestais ķēniņš izteica vēlmi pāriet Krievijas impērijas pavalstniecībā, protams, apmaiņā pret aizsardzību. Toreiz krievi gan neko konkrētu ķēniņam neapsolīja un kontakti ar havajiešiem tika atjaunoti tikai pēc vairāk kā 10 gadiem.
1815.gada janvārī pie vienas no havaju salas krastiem cieta avāriju krievu kuģis "Berings." Kuģis bija guvis sūci, tomēr spēja pats peldēt. Taču kuģi un tā kravu sagrāba salinieki, kas bija ķēniņa Kaumuali padotie - tobrīd Kaumuali jau bija Kameamea vasalis, kas perināja cerību atgūt neatkarību. Galvenais krievu apmetņu Ziemeļamerikā pārvaldnieks Aleksandrs Baranovs (Александр Баранов) nosūtīja doktoru Georgu Antonu Šeferu (Георг Антон Шеффер) sarunāt kuģa un kravas atbrīvošanu. Tas pirmām kārtām ieradās pie ķēniņa Kameamea I. Kontaktos Šeferam ļoti palīdzēja tas, ka viņš bija ārsts, jo vizītes brīdī kēniņš bija apslimis, bet krievu dakteris viņu izārstēja. Tas sekmēja labu attieību izveidošanos starp ķēninu un krievu misiju. Kameamea I kā pateicības zīmi krieviem piešķīra zemes gabalu tirdzniecības faktorijas ierīkošanai.
Tomēr pēc dažiem mēnešiem attieksme krasi pasliktinājās. Tik ļoti, ka Šefers devās pie otra ķēniņa - Kaumuali. Krievu vizīti ķēniņš nolēma pavērst sev par labu - apsolīja atdot "Beringa" kravu un atgādināja par savu krievu pavalstniecību. Motivācija bija tā pati vecā - tikt vaļā no konkurenta varas. Šefers noslēdza ar Kaumuali vienošanos un krieviem arī tika piešķirta vieta tirdzniecības faktorijas ierīkošanai. Krievi tur uzcēla arī trīs cietokšņus: Aleksandra I zemes cietoksni, Elizabetes (Aleksandra I sieva) akmens cietoksni, Barklaja de Tolli zemes cietoksni.
Tālāku krievu ekspansiju salās iztraucēja angļi un amerikāņi. Iesākumā tie noskaņoja ķēniņu Kameamea I pret Šeferu un tā ļaudīm - tas arī bija krasais attiecību pasliktināšanās iemesls. Pēc tam piedraudēja Kaumuali atsūtīt karakuģus, samelojot, ka ved karu ar Krievijas impēriju.
Arī pats Šefers daudzējādā ziņā darbojās pats "uz savu galvu." Viņa plānus neatbalsīja A.Baranovs. Arī Pēterpilī bez entuziasma uzņēma plānus par daļu Havaju salu pievienošanu. Aleksandrs I nevēlējās konfliktēt ar Lielbritāniju un amerikāņiem šai pasaules reģionā. Visa tā rezultātā cieta Šefers, ko 1819.gadā atvaļināja no dienasta Krievijas-Amerikas kompānijā. Vinlaikus viņu vēl apsūdzēja par visas visas Havaju salu darbības zaudējumiem.
1898.gadā Havaju salas anektēja ASV.
XIX gs. eiropiešu misionāri (piemēram, Viljams Eliss) sludināja, lai havajiešus pievērstu kristietībai.
Te atrasti akmens darbarīki koka apstrādei. Austrāļu arheologi Kenets Kolersons un Māršals Veislers izpētīja 19 akmens darbarīkus. Āmuri bija pagatavoti no bazalta, kas šais vietās nav atrodams. Izanalizējot bazalta sastāvu, zinātnieki noskaidrojuši, ka vulkāniskie akmeņi nākuši no Polinēzijas. Objekts ar nosaukumu C7727 bija ceļojis 4000 km. Tas sakrīt ar havajiešu folkloras stāstiem par jūrasbraucējiem, kas braukuši pāri visam Klusajam okeānam.
ASV sastāvā. 1894.gadā tika proklamēta Havaju republika - de facto ASV protektorāts.
1898. gadā ASV anektēja Havaju salas, 1900.gadā piešķirot tām savu "teritoriju" statusu.
1908.gadā Pērlhārboras līcī tika ierīkota Jūras kara flotes bāze.
1941.gada 7.decembrī Japānas armija uzbruka ASV jūras kara bāzei Havajās — Pērlhārborai.
Kopš 1959.gadā ASV sastāvā kā atsevišķa pavalsts - bez Midveja salām.
Daba. Pārsvarā sarkanās un sarkanbrūnās augsnes.
Daudz endēmisko augu (90%) un dzīvnieku.
ZA nogāzēs līdz 3000 m vjl. meži, DR - savannas.
Aplūkojamie objekti.
Havajas sala. Hawaii. Lielākā no 7 galvenajām salām. Platība - 10 399 km2, 63 500 iedzīvotāji (1970.g.). Salu veido 5 vulkāni - Maunakea (4205 m), Maunaloa (4170 m,lielākais darbīgais vulkāns pasaulē), Hualalajs (2521 m), Kohala (1678 m) un Kilauea (1247 m, darbojas).
Havajas Nacionālais parks - 891,7 km2, dibināts 1916.gadā. Lielākā pilsēta - Hilo.
Maunakea kalnā izvietots Keka teleskops.
Maui sala. 2023.gada augustā izcēlās ārkārtīgi postošs ugunsgrēks. Tā rezultātā par bojā gājušiem un bezvēsts pazudušiem tika uzskatīti 1100 cilvēki.
Oahu sala.
Ačgārnais ūdenskritums - Vaipugija. Ūdenskritums gan krīt no augšas kā parasti, taču te ir tik spēcīgs vējš, ka tas krītošo ūdeni pūš augšup līdz pat ūdenskrituma augšai.
Kauajas sala. 1435 km2, 29 500 iedzīvotāju (1970.g.). Pati mitrākā vieta uz Zemes, tajā gandrīz nepārtraukti līst. Vidējais gada nokrišņu daudzums ir 12 000 mm (!). Tamdēļ te nereti sastopamas augu un dzīvnieku valsts anomālijas. Piemēram, ir sastopami tikai 20 cm gari koki, taču te ir visgarākā zāle - čunera, kuras lapas diametrā sasniedz 2,4 m. Salā nav nekādu zīdītāju, amfībiju un reptīļu, toties ir bagātīga augu un kukaiņu valsts, vairums no tiem ir unikāli un nav sastopami nekur citur pasaulē.
Cilvēku dzīvošana salā ir visai apgrūtinoša. Biežo lietu dēļ tie paliek slimīgi. Salā ir maz civilizācijas pazīmju, nav izdevies pat uzbūvēt ceļu. 1950.gados gan to mēģinājuši darīt, taču tehnika pastāvīgi slāpa, uz laiku atstātais buldozers pazudis (izrādījās - noslīcis purvā!). Vairāk būvēt ceļu nav mēģināts.
Nokļūšana ar jahtu vai tvaikoni.
Stikla pludmale. Atrodas salas DR pusē industriālā zonā, netālu no tūristu iecienītās Poipu daļas. Te kādreiz bijusi izgāztuve un var atrast jūras viļņu nogludinātus stikla gabalus. Jūras viļņi tos nogludinot 10–30 gados. Melnajās smiltīs zib daudz dažādu krāsu stikliņu. Sauļoties tur nav patīkami, jo blakus izvietoti degvielas rezervuāri. Peldēties starp skarbajām klintīm arī ir bīstami.
Kipu ūdenskritumi. (Kipu Falls) Kauajas salas dienvidos. Te meklējams, iespējams, pasaulē bīstamākais baseins jeb līcis, kur peldēties. Vietējie saka, ka tur iespējams vai nu peldēt, vai mirt, bet bieži arī abi kopā, jo trakojošais ūdens mēdz paņemt arī labu peldētāju dzīvības. Šo vietu mēdz dēvēt par "Nāves baseinu." Mainoties gadalaikiem, arī putojošo viļņu spēks uzbango un nosacītā peldvieta pārvēršas par īstu elli. Leģendas vēsta, ka pret vietējiem ļaudīm, kas ar cieņu izturas pret dabu un tās varenību, "Nāves baseins" vienmēr bijis vēlīgs, un vienīgās dzīvības, kas tur zaudētas, bijušas pārgalvīgo tūristu.
Hanakapiaja ūdenskritums. Kauajas salā.
Molokajas sala. 672 km2, 5200 iedzīvotāju.
Lanajas sala. 363 km2, 2200 iedzīvotāju.
Nihavas sala. (Nihau) 186 km2, 200 iedzīvotāji. Sala ir Robinsonu ģimenes īpašums. Salā var ierasties tikai iedzīvotāji, vai arī pēc kāda no iedzīvotāju personīga ielūguma. Salā nav veikalu, restorānu, elektrības, bruģētu ceļu, mašīnu un viesnīcu. Salā darbojas tikai viena skola, kurā arī nav elektrības. Vairākums salas iemītnieku strādā Robinsonu labā - audzē lopus, dārzeņus un augļus. Iegūt patiesu informāciju par dzīvi salā esot ārkārtīgi grūti. Pat salā dzīvojošo radiniekiem, lai ierastos ciemos, nepieciešama Robinsonu atļauja. Tūristiem esot iespēja nobraukt ar kuģīti gar krastu vai arī pārlidot pār salu ar helikopteri.
Maunakeja kalns. Mauna Kea. Atrodas okeānā, tas tiek atzīts par augstāko kalnu, mērot no kalna pamatnes līdz virsotnei. Tas sniedzas aptuveni 10 kilometru augstumā.
Havajas AZ.
PanSTARRS teleskops. Sāka darboties 2008.gadā, un 2017.gada 19.oktobrī Saules sistēmā pamanīja neparastu objektu, ko nosauca par Oumuamua.
Saites.
Polinēzieši.
ASV.
