Maiju Plūdu stāsts
Ņemts no Popol-Vuh.
Ūdeņi sabangojās un nāca pār cilvēku galvām. Te aprakstītas arī vairākas pasaules, un tiek norādīts, ka pirmie cilvēki bijuši pagatavoti no koka un izšķīduši ūdenī.
Maiju mitoloģijā valda uzskats, ka pasaule tikusi 4 reizes radīta un 3 reizes iznīcināta: pirmo reizi to iznīcināja Saule, otro - vējš, trešo - ūdens. Tā kā Tlaloks bija ūdens un lietus dievs, tad līdz ar to tas arī tika visvisādi godāts. Tlaloks izsaucis uz Zemes gigantiskus plūdus, kas appludinājuši indiāņu pilsētas un piramīdas. Tos ļaudis, kas tomēr pārdzīvojuši plūdus, viņš pārvērtis par putniem.
Par Maiju Lielo plūdu versiju mums zināms no eposa Popol Vuh, ko 1702.gadā izdevās pārrakstīt dominikāņu mūkam Fransisko Himenesam:
„Tad pēc Debesu Sirds (Hurakana) gribas ūdeņi sabangojušies un uz šo radību galvām gāzušies lieli plūdi... Daudzi noslīkuši, un no debesīm kritis sērs; zemes virsma aptumšojusies, un sācies negants lietus – lijis dienu un nakti... virs galvām bijusi dzirdama liela rūkoņa, kādu varētu radīt uguns. Izmisušie ļaudis bēguši un grūstījuši cits citu, viņi gribējuši kāpt uz māju jumtiem, bet mājas sabrukušas; viņi gribējuši kāpt kokos, bet tie viņus nokratījuši; viņi gribējuši slēpties alās, bet tās viņu priekšā iegruvušas... Ūdens un uguns pēdējā lielajā katastrofā pirms ceturtās radīšanas palīdzēja sagraut visu.”
Tomēr kas teikts par Lielajiem plūdiem ir arī Čilam Balam grāmatā: "...tas notika tad, kad zeme sāka atdzimt. Neviens nezināja, kas var notikt turpmāk. Gāzās uguns lietus, zeme noklājās pelniem, akmeņi un koki liecās pie zemes. Akmeņi un koki bija sašķaidīti... no debesīm nogāzās Lielais Pūķis (Čūska?)... un uz zemes nokrita viņa āda un viņa kaulu gabali... bet bultas trāija sērdieņiem un vecīšiem, atraitņiem un atraitnēm, kuri vēl bija dzīvi, lai gan spēku dzīvei tiem vairs nepietika. Un tie atrada sev galu smilšainā jūras krastā. Tad uzbangoja šausmīgi viļņi. Debesis kopā ar Lielo Pūķi nogāzās zemē un appludināja to..."
Čilam balam "Jaguara pravieša grāmatā" tiek aprakstīta pirmdzimtenes (iespējamās Atlantīdas?) bojāeja: "negaidīti uznāca milzīgs gāziens, lija lietus, kad trīspadsmit dievu pazaudēja savus zižļus, nogāzās debeši, krita uz zemes, kad četri dievi, četri bakaba sagrāva to."
„Čilam Balam” vēsta par kādu debesu „Lielo čūsku”, kas radusies debesīs un nogāzusies uz zemes. Kodeksa „Čilam Balam” piektajā grāmatā lasāms: „Lija uguns lietus, zeme pārklājās ar pelniem, koki liecās pie zemes. Akmeņi un koki bija saskaldīti. No debesīm atrāvās Lielā čūska. Debesis kopā ar Lielo čūsku nogāzās uz Zemes un appludināja to.”
Maiju jūras dieve Čaučiutlikue svētnīcu gleznojumos tika tēlota sēdam tronī, bet tai visapkārt milzu viļņos slīka cilvēki.
Maiji no Montealbānas senpilsētas apkārtnes stāstīja franču arheologam Ogistam de Plonžonam kā plūdu un iznīcības dievs Homens darījis galu iepriekšējai pasaulei: "Ar savu stipro gribu Homens lika zemei kratīties pēc saulrieta, naktī Mu, dubļaino pakalnu zeme, nogrima ūdenī. Mu divreiz atdalījās no saviem pamatiem, pēc tam tika attīrīta ar uguni."
Pats Plonžons 1900.gadā spējis pārtulkot kādu maiju rokrakstu (nezinām kādu!), kurā esot bijis teikts: "Sestā K`an gada vienpadsmitajā dienā Muluk-ā Saka mēnesī sākās briesmīgas zemestrīces, kuras turpinājās bez pārtraukuma līdz trīspadsmitajai dienai Čuen. Par tās upuri kļuva purvaino pakalnu valsts, Mu valsts.Divreiz pacēlusies, tā izzuda vienas nakts laikā. Zemūdens vulkānu nepārtrauktas darbības rezultātā kontinents daudzkārt pacēlās un pazuda. Beigās zeme atkāpās un desmit valstis, sarautas gabalos, bija iznīcinātas. Tās gāja bojā kopā ar iedzīvotājiem, kuru bija 64 miljoni cilvēku, 8060 gadu līdz šīs grāmatas uzrakstīšanas brīdim."
Pētnieki atzīmē Montealbānas pilsētas būvju līdzību ar nogrimušajām platformām pie Jonaguni.
Maiju leģenda:
"Senos laikos Jukatānā dzīvojis lielas pilsētas ķēniņš. Reiz vakarā pie viņa atnācis sirmgalvis. Tam nebijisnekā, tikai noplīsusi soma. "Gāju visu dienu un esmu piekusis, ļauj man pie tevis pārnakšņot, "lielais cilvēk."" ķēniņš tam neatteica, pat pabaroja nez no kurienes atnākušo vecīti. Ceļinieks pateicās ķēniņam, un no somas izvilka ārkārtīgi skaistu tīrradni - jašmu. Tā tika ķēniņam kā pateicība.
Ķēniņš izbrīnijās par dārgumu. no kurienes gan šādam skrandainim tāda bagātība? Un likās, ka vecītis savā somā slēpj vēl kaut ko. Ķēnņš par to painteresējās, taču sirmgalvis neatbildēja. tas valdnieku ne pa jokam saniknoja - viņš kalpiem pavēlēja ceļiniekam somu atņemt, bet pašu nogalināt. Tas arī tika izdarīts.
Pusnaktī noplīsusī soma tika ienesta ķēniņa istabā. Steigā viņš to atvēra, taču nekā! Taj``a bija gluži parasts akmens. Ķēniņš sadusmojās un no visa spēka aizmeta to pa gaisu prom. Tas aizlidojis līdz pašai jūrai, bet jūra bija tālu. Un tad noticis brīnums. Jūra saviļņojās, uzmācās krastam, ūdens nāca un nāca. Visa sauszeme applūda un ūdens nonāca līdz pat pilsētai. Gigantiski plūdi aprija pilsētu un tās ļauno ķēniņu."
