Montānisms, montānisti
Ķecerīgs agrīnās kristietības virziens, agro kristiešu nabadzīgo slāņu sektantu kustība II-VIII gs., kas nosaukumu ņēmusi no Frīģijas Montāna vārda.
Vēsture. Montānisms radās Mazāzijā un tur arī guva vislielākos panākumus. Kustību nodibināja kāds Montāns, kas 157.gadā izklāstīja savu mācību un kopā ar citiem praviešiem – Teodotu, Priscilu un Maksimillu aizsāka šo kustību II gs. vidū.
Kustība aptvēra daudzus Vidusjūras baseina rajonus, tās piekritēji bija arī Āfrikā, Romā, Gallijā un Balkānos.
Montānisma pusē pārgāja arī impērijas rieteņu puses lielākais kristiešu rakstnieks Tertuliāns (II gs.beigas-III gs. sākums).
Par spīti kristīgo imperatoru represijām, montānisms noturējās līdz VIII gs.
Uzskati. . Uzstājās pret baznīcas hierarhijas virskundzību, mantkārību. Montānisti orientējās uz drīzu Pastarās dienas atnākšanu, sludināja askētismu, moceklību.
Šīs ķecerības raksturu visai lapbi parāda Hieronīms (I, 188.): "Pie mums pirmo vietu ieņem bīskapi; pie viņiem bīskapi stāv trešajā vietā, bet pirmo ieņem Pepuzas pilsētas patriarhi Frīģijā un otro - tā saucamie līdzdalībnieki."
Montānisti aicināja savus piekritējus biežāk gavēt, atsacīties no laulības dzīves un, pametot visu mantu, doties uz Pepuzu, lai tādējādi paātrinātu debesu valstības atnākšanu. Viņi saglabāja arī veco kristietības paražu noturēt kopīgus mielastus. Montānistu kustībā liela nozīme bija praviešiem, tai skaitā arī sievietēm. Tai laikā baznīca vairs nepieļāva sievietes klēra sastāvā, un tiesības praietot atstāja tikai klēra locekļiem.
Tiklam askētisms, kā arī bīskapa amata noliegšana un pastadienas dedzīgās gaidas - tas viss norāda, ka montānisms balstījās galvenokārt uz "nabadzīgajiem, bāreņiem un atraitnēm." (Eisēbijs, "Baznīcas vēsture," V, 18.)
