Zebiekstes
Mustela nivalis. - "sniega sermulis."
Mazākais plēsējs pasaulē, tātad arī Latvijā.
Ļoti ņipra medniece ar spēcīgu sakodienu. Ķermeņa garums 15-20 cm. Aste nepārsniedz trešdaļu pašas ķermeņa garuma - 5-6 cm. Svars no 60-100 g, tas atkarīgs gan no dzīvnieka dzimuma, gan no apdzīvotās vietas. Īsais apmatojums un plānā tauku kārtiņa ļauj veikli medīt, taču tāds mazs ķermenītis ātri zaudē siltumu, īpaši aukstos gadalaikos. Tas arī skaidro zebiekstes ēdelīgo dabu.
Vēsture. Tautas folklorā zebieksti uzskata par lietuvēnu, kas naktīs nodzenot zirgus.Iespējams, tas radies tādēļ, ka zebiekste ir kāra uz sāli, kura kristāliņi rodas no zirga sviedriem. Tā nu zebiekste kāpelē pa zirga krēpēm un laiza sāļos pilienus. Jo vairāk mazais plēse\ējs skraida, jo vairāk zirgs aiz bailēm svīst.
Tēviņi lielāki par mātītēm (tāpat kā sermuļiem), tādēļ viegli sajaukt, jo var gadīties situācija, kad sermuļa mātīte var būt zebiekstes tēviņa lielumā, turklāt abiem zīdītājiem ir arī balta pavēdere. Lai sniegotajā laikā dzīve būtu drošāka. Latvijā mītošajai zebiekstei, tāpat kā sermulim un baltajam zaķim, kažoks un aste ziemā top balti. vasarā zebiekste ir brūna, bet tās vēderpuse un pakakle - balta vai krēmīga.
Zebiekstes ēdienkarte sastāv pārsvarā no sīkiem, peļveidīgiem grauzējiem un kukaiņēdājiem, piemēram, ciršļiem vai kurmjiem, kurus tā nolūko paslēpusies augājā, bet ziemā - zem sniega. dzīvnbieks, pateicoties savam šmaugumam un īsajām, atsperīgajām kājām, kas piemērotas lodāšanai, spēj pat sekot savam medījumam pazemes alās, ziemā daļēja pēdmiņa statusa dēļ - neiegrimt sniegā.
Zeniekstes žokļi ļauj tai medījumu nogalināt ar kodienu pakausī. pateicoties savam spēcīgajam sakodienam, zebiekste (vairumā gadījumu gan tēviņi) spēj nomedīt par sevi 3-4 reizes lielākus dzīvniekus - zaķēnus, ūdesžurkas (ūdeņu strupastes), kurmjus, sermuļus. Mātītes barojas galvenokārt no sīkajiem grauzējiem - pelēm, kas ir zebiekstu iecienītākais medījums. Diennaktī zebiekste var notiesāt pat vairāk nekā 10 peles.
Ziemas miegu neguļ, ir aktīva medniece visu cauru gadu, lieklākoties dienas gaišajā laikā. Ziemā var veidot barības uzkrājumus, galvenokārt no pelēm, jo zebiekstei ir īss apmatojums un mazas tauku rezerves.
Ja pārtikas ziņā ir labs gads, tad zebiekstei var būt vairāk kkā viens mazuļu metiens, ierasti pavasarī vai vasarā, sagaidot 5-6 mazuļus. brīvē zebiekste vidēji dzīvo mazāk kā vienu gadu, nebrīvē var sasniegt pat 3 gadu vecumu. Pašu zebieksti apdraud lapsas, jenotsuņi, seski, ūdeles, pūces, bet cilvēku apdzīvotajās vietās arī mājdzīvnieki - kaķi un suņi.
Zebiekstes apdzīvotais areāls var svārstīties no 3-4 hektāriem. piemēram, upju palienes zebiekstēm nodrošina nepieciešamo aizsegu, lai paglābtos no plēsīgiem putniem, tirklāt augstā gruntsūdeņa līmeņa dēļ grauzēji tādās vietās nevar rakt dziļas alu sistēmas, kļūstot par viegli pieejamu medījumu.
Zebiekste ārpus vairošanās perioda ir vientuļniece, izteikta klejotāja, jo neizmanto pastāvīgu midzeni. Par labām atzīst gadījuma slēptuves, piemēram, spraugas starp koku saknēm, zaru kaudzes, arī peļu alas - pati alas tomēr nerok, iemājo arī kurmju un žurku raktajās alu sistēmās.
2022.gadā Latvijas Valsts dabas muzejs izziņoja par Latvijas gada dzīvnieku.
