Lemūrija, Mu
- Detaļas
- 6630 skatījumi
Apmēram 2 gadus Mazais Zaļais vāca materiālu par tādu diskutablu tematu kā Lemūrija/Mu un tās pastāvēšana. Ar to būtu jāsaprot kāda mītiska senatnē kataklizmas rezultātā nogrimusi zeme - plaša teritorija Klusajā okeānā, Indijas okeānā vai abos divos reizē. Par Lemūriju rakstošie autori ir stipri izvairīgi vai savstarpēji pretrunīgi precīzā ģeogrāfiskā lokalizācijā. Kā iespējamākie tiek nosaukti Indijas okeāna centrālie un dienvidu rajoni. Akadēmiskā zinātne neapstiprina tādas zemes pastāvēšanu pagātnē (tāpat kā Atlantīdas). Uzietie artefakti arī nav to pierādījuši, tomēr patiesi izbrīna milzīgais folkloras nostāstu skaits šai sakarā.
Protams, ir arī daudz iebildumu un vēsturiskais materiāls ir visai nekonkrēts un viss šeit rakstītais ir diskutabls un var tikt apšaubīts. Tāpat, izņemot Čērčvardu, neviens no Rietumu pētniekiem Nākaļu plāksnītes nav redzējis. Tādejādi šis neskaidrais jautājums ir daudz un dikti precizējams. Nu nekas – viss vēl ir priekšā!
Lemūrijas/Mu vēsture. Šādu aptuvenu grimušās civilizācijas vēsturi savākuši tēmas entuziasti.
Britu koloniālais pulkvedis Džeimss Čērčvards pēc Indijas klosterī parādītajām Nākaļu plāksnītēm izsecināja, ka cilvēku dzimums pirmo reizi radies Klusā okeāna salās apmēram pirms 200 000 gadiem.
Viņš pats arī no tā paša avota uzzināja, ka pirmā cilvēku civilizācija pakāpeniski radās tai pašā reģionā pirms apmēram 50 000 gadu, kas laika ziņā sakrīt ar paleolīta beigām – vēlīno akmens laikmetu, kas pazīstams ar klinšu zīmējumiem Rietumeiropā un kopēju zemo ūdens līmeni, kas līdzējis cilvēkam kolonizēt Austrāliju.
Nākamo diezgan mierīgo 38 000 gadu laikā Klusā okeāna salu/zemju iedzīvotāji stipri pieņēmās civilizācijā. Mītiskie avoti civilizāciju raksturo kā saskaņā ar dabas likumiem esošu un uz augstiem ētikas principiem balstītu. Valsts bijusi pazīstama ar nosaukumu Mu – „pirmdzimtene.” Civilizācija nepastāvēja vis vienā konkrētā zemē, bet gan ļoti plašā Klusā okeāna salu teritorijā – Okeānijā, Amerikas piekrastē, austreņu Āzijā.
Civilizāciju pārvaldījis ķēniņš-dievs, kas zināmā mērā atgādinājis pašreizējo dalailamas amatu. Galvenā reliģija – Saules dieva pielūgšana. Pamazām savas mistiskā civilizācijas nostādnes izplatīja pa visu pasauli un radīja pirmo vispasaules civilizāciju.
Civilizācijas idille beidzās apmēram 12 000 gadu atpakaļ, kad beidzās pēdējais Ledus laikmets. Tas izsauca ūdens līmeņa pacelšanos. Liela Mu daļa applūda, daudz cilvēku bēga uz Ameriku un Āziju.
Ap 3100.g.pmē., kad Enkes komēta visai tuvu nogāja Zemei, tā izprovocēja globālu katastrofu. Mu zemes no jauna stipri cieta un vēl vairāk tika jūras aprītas. Nu daudzi bēgļi ieradās Dienvidamerikā, kur nomainīja iepriekšējo lemūriešu kultūru – Norte-Čiko kultūru.
Kaut kādā sakarā ar šo visu ir arī Atlantīda. Liekas, ka tā bijusi viena no vietām, ko kolonizējuši lemūrieši.
Ļaunā komēta atgriezās mazāk kā pēc tūkstoš gadiem un atkal ar meteorītiem bombardēja Zemi. Mu zeme cieta atkal, tomēr izturēja un pat mazliet atkopās. Tieši tad tika radīts lauksaimnieciskais komplekss Lusonas salā Filipīnās. 1917.g.pmē. misionārs Mivoče lemūriešu garīgo mācību atnesa uz Himalajiem, kur tā kļuva par tibetiešu bon un senjapāņu sintoisma pamatu, vēlāk - budisma avotu.
1628.g.pmē. briesmīgi vulkānu izvirdumi un zemestrīces, kas tika ierosināti atkal atgriežoties Enkes komētai, nogremdēja lielāko Mu zemes daļu Klusajā okeānā. Tieši tagad Lemūrija/Mu tika sagrauta gandrīz pilnībā. Augsti civilizētie bēgļi izklīda pa visu pasauli un kļuva par daudzu jaunu kultūru stimulētājiem Āzijā un Amerikā.
Čērčvards visai pamatoti uzskatīja, ka Lemūrijas priesteri kļuva par maiju valdošo klasi. Tomēr maiju civilizācija sāka attīstību tikai II gs.pmē. tamdēļ lemūrieši varētu būt vadījuši iepriekšējo olmeku civilizāciju, kas Čērčvarda laikā vēl nebija atklāta.
VIII gs.pmē. etruski Itālijā sāka atzīmēt Lemūrijas svētkus, lai nomierinātu sen mirušās dvēseles. V gs. sabruka Dzemonas kultūra Japānā un te ieradās mongoloīdu tautas no Korejas.
Pēdējie baltādainie lemūrieši tika iznīcināti Lieldienu salā Poikes aizsarggrāvī un kā paši pēdējie – Jaunzēlandē.
Nedaudz vēlāk angļu zinātnieks Filips Latlijs Skleiters izvirzīja hipotēzi par Lemūriju, kas izskaidroja seno primātu esamību abpus Indijas okeānam. Viņa laikabiedrs vācu biologs Ernests Hekelis izteica pieņēmumu, ka cilvēce pirmo reizi radusies Lemūrijā.
Īstā diskusija par šo tēmu sākās tikai 1926.gadā, kad Čērčvards izdeva grāmatu „Zudušais Mu kontinents.”
Lai gan uzrakstīšanas brīdī tā tika uzskatīta par fantāziju, līdz šodienai veikti ne mazums atklājumi, kas tiešā un netiešā veidā padara Čērčvarda teoriju ticamāku.
Lemūrijas/Mu izpētes vēsture.
Eihēmera ekspedīcija (IV gs.pmē.). Par šo salu bijis zināms sengrieķu domātājam Eihēmeram, kas to saucis par oikumēnu – milzīgu aizvēsturisku lielvalsti. Viens no tās pirmajiem ķēniņiem bijis tas pats Poseidons, ko Platons nosauca arī par Atlantīdas ķēniņu.
Viņa tekstos it kā bijusi runa par to, ka patiesā Dievu mājvieta bijusi nevis Olimpa kalnā, bet gan tālā salu valstī daudz dienu braucienā uz austreņiem. Eihēmera aizbildnis un Maķedonijas ķēniņš Kasandra sarīkoja uz turieni ekspedīciju ar to pašu Eihēmeru vadībā. Galu galā tas šo vietu arī esot sasniedzis, bet saukta tā tika par Panaheju.
„Svētais uzraksts” (Hieraanagrafee).
Atgriezies Maķedonijā, Eihēmers sarakstīja grāmatu „Svētais uzraksts” – tās fragmenti saglabājušies tikai Sicīlijas Diodora darbos. Šajā romānā Eihēmers stāsta, ka viņš izbraucis no Laimīgās Arābijas ostas, jūrā sacēlies stiprs vējš, kas aizdzinis kuģi līdz nezināmai salai Indijas okeānā. Šī sala bijusi ļoti auglīga un skaista. Salas vidienē atradies Zeva templis. Templī bija zelta kolonna, kura visa bija aprakstīta ar hieroglifiem. Eihēmers lūdzis Zeva tempļa priesterus iztulkot šos uzrakstus. Viņš uzzinājis, ka šie uzraksti ir dievu ciltsraksti. Pēc šiem ciltsrakstiem dievi sākumā bijuši cilvēki, kuri dievu kārtā iecelti vai nu pēc tautas gribas, vai arī pēc viņu pašu pavēles. Piemēram, Zevs bija valdnieks iekarotājs, kas no saviem pavalstniekiem pieprasījis dievināšanu, lai panāktu vēl lielāku paklausību.
Eihēmers liecināja, ka salu valsts iedzīvotāji „...bijuši dievbijīgi, Dievus godājuši ar dāsniem upuriem un brīnišķiem darinājumiem no zelta un sudraba. Augstā pakalnā atrodas Zeva svētnīca, kuru bija cēlis viņš pats, kad vēl bija visas apdzīvotās pasaules ķēniņš un vēl dzīvoja starp cilvēkiem. Svētnīcā ir zelta kolonna, uz kuras panahejiešu valodā pierakstīti Urāna, Krona uz Zeva darbi.”
Mūsdienu pētnieki Eihēmera sniegtās ziņas uzlūko kā izdomātas.
Romiešu Lemūrija. Terminu Lemūrija pirmo reizi rakstītajā vēsturē sākuši lietot romieši. Tas ir bijis kāds sens rituāls – tāds kā Helovīns, ko svinējuši katru gadu 9., 11. un 13.maijā. Tā mērķis bijis nomierināt tādu mirušo dvēseles, kas gājuši bojā varmācīgi vai priekšlaicīgi. Romieši/etruski ticēja, ka tās ir to senču dvēseles, kas gājuši bojā, kad to tālā pirmdzimtene pazudusi mežonīgā katastrofā. Eksistē pat filoloģiska hipotēze, ka Romuls un Rems ir izceļotāji no šīs tālās pirmdzimtenes – Lemūrijas.
Ceremonijas beigās mazās figūriņas, kas simbolizēja bojā gājušās dvēseles, meta Tibrā. Tas simbolizēja to bojāeju Lielajos plūdos. Figūriņas sauca par lemūriem.
Tieši tā zoologu untumainās iegribas dēļ XIX gs. tika nodēvēti Austrumāfrikas primāti – dēļ to lielajām spulgojošām acīm, kādas esot bijušas arī mirušo spokiem pēc leģendām. Pēcāk ar šo pašu grimušo kontinentu izskaidroja pērtiķveidīgo lemuru izplatību gan Madagaskarā, gan Borneo, t.i. - abpus Indijas okeānam.
Romiešu ģeogrāfi stingri nodalīja Atlantīdu Atlantijas okeānā no Lemūrijas, kas noteikti tika novietota tālu austreņos. Strabons nosauca Lemūriju par Taprobānu – „citas pasaules sākumu.” Tā atrodoties 20 dienu jūrasbraucienā no Indijas dienvidu gala. Ceļā uz milzīgo salu ar 500 pilsētām kuģi peldēja garām vairākām bezvārda salām, domājams – mūsdienu Kokosu salām.
Lemūrija viduslaiku kartografijā - Taprobānas problēma. Liecības par lielas sauszemes pastāvēšanu Indijas okeāna pie Ceilonas salas var atrast vairāku viduslaiku aziātu kartografu un ceļotāju darbos.
Taprobana. Šai 1508.gada turku admirāļa Pirī Reisa zīmētajā kartē uz DA no Ceilonas salas atrodama vēl lielāka sala - Taprobana. Tāpat arī XV gs. venēciešu mūka Fra Mauro pasaules kartē redzama Sailama (Ceilona), bet uz austreņiem no tās - milzīgā Taprobanas sala.
Šo salu aprakstos nav ignorējis arī celotājs Marko Polo, kas vēsta, ka tūkstoš jūdžu uz dienvidrieteņiem no Andamānu salām stiepjas "Ceilonas sala, patiesi lielākā pasaulē. Apkārtmērā 2400 jūdžu, bet senatnē tā bijusi vēl lielāka, 3600 jūdžu, tā tas atzīmēts vietējo jūrasbraucēju kartē. Pūš ziemeļu vējš un lielākā salas daļa ir appludināta, un kļuvusi tā mazāka nekā senatnē». Realitātē Ceilonas salas izmēri ir 450 km Z-D virzienā un 224 A-R virzienā. Salas izmērus pārspīlējuši daudzi viduslaiku ģeogrāfi - gan eiropiešu, gan arī arābu.
Antīko autoru darbos var uziet arī Taprobanas salas aprakstus, kas būtiski atšķiras no Ceilonas salas aprakstiem. Pie tam ziņas par Taprobanas salu sastopamas jau «pārsteidzoši agrīni». Piemēram Pomponijs Mela (viens no pazīstamajiem antīkajiem ģeogrāfiem) raksta: «Kas attiecas uz Taprobānu, tad šo zemi var uzskatīt par salu, bet var arī, saskaņā ar Hiparhu, pieņemt, ka tā ir citas pasaules sākums. Tāds pieņēmums ir pilnīgi pieļaujam: Taprobana ir apdzīvota, un nav nekādu ziņu, ka kāds būtu apbraucis šo zemi ar kuģi».
Saskaņā ar plīnija rakstīto, Taprobānā ēnas krīt nevis uz ziemeļiem, bet gan uz dienvidiem, saule lec no kreisās puses, bet riet no labās: tas nozīmē, ka šī sala atradusies dienvidu puslodē (Ceilona ir ziemeļu puslodē starp 6. un 8. ziemeļu platuma grādu).
Tādejādi iespējams, ka stipri uz dienvidiem no Indostānas pussalas un Ceilonas var uziet nogrimušu zemi.
Huana Fernandesa dīvainais atklājums. 1576.gadā spāņu kapteinis Huans Fernandess nojuka no kursa, kamēr burāja no starp Kaljao un Valpraiso. Viņam likās, ka redzējis liela dienvidu kontinentu krastu. Fernandess apgalvoja, ka redzējis „lielu upju grīvas... un baltādainus, labi ģērbtus ļaudis, kas visā atšķīrās no Čīles un Peru iedzīvotājiem.”
Mūsdienu Lemūrijas teorijas atbalstītāji pieļauj iespēju, ka neliels Lemūrijas/Mu gabaliņš bija saglabājies līdz pat XVI gs. Huana Fernandesa kuģojumam un zemestrīces rezultātā pagāja zem ūdens drīz pēc šā kuģojuma (tāda zemestrīce patiesi ir bijusi visai drīz pēc Fernandesa ceļojuma!). No visa šī ceļojuma spāņu kapteiņa vārdā līdz mūsu dienām palikušas nosauktas neapdzīvotas salas tai rajonā.
XIX gs.uzskati. XIX gs. evolucionisti bija pārliecināti, ka uz dienvidiem un rietumiem no Indijas eksistējusi Lemūrijas zeme. Tas izskaidroja lemūru populācijas pastāvēšanu rajonā no Madagaskaras līdz Ceilonai.
Pirmais tai laikā bija Ernests Hekelis, kas paziņoja, ka cilvēces evolūcija faktiski sākusies Lemūrijā. Viņš uzskatīja, ka visai daudzas dzīvnieku un augu sugas cēlušās no turienes. Galu galā šī teorija tika apgāzta, taču atdzima no jauna XX gs. pēdējās desmitgadēs, jo tapa redzama lemūru un pirmo humanoīdu saistība. Tā piemēram, krievpadomju paleoantropologs J.Rešetovs (Ju.G.Rešetov) arī nonāca pie secinājuma, ka senie primāti senatnē dzīvojuši kādā kontinentā, kura vairs nav. Šo zemi viņš piedāvāja meklēt starp Madagaskaru un Indostānu. E.Hekeļa teoriju stiprināja arī alternatīvais uzskats par to, ka cilvēks varētu būt vienlaikus attīstījies vairākos atsevišķos Zemes rajonos.
Džeimsa Čerčvarda Nākaļu plāksnītes. Čerčvards kļuva par mūsdienu lemūristikas aizsācēju, kad viņa rokās nonākušas leģendārās Nākaļu plāksnītes. Viņa atstātais Lemūrijas politiskās iekārtas apraksts: „Kad šis augstmanis tika izvēlēts par ķēniņu-imperatoru, tas pieņēma Ra (Saules) titulu, kas kļuva par varas simbolu. Pēc Čerčvarda liecības tam tika pievienots zemes (Mu) nosaukums, tādējādi pilns dinastiskais tituls skanēja kā Ra Mu.” (tā Čerčvarda biogrāfs Hanss Stefans Santesons).
Bez tam Čērčvards citē arī kādu „Lasas rokrakstu,” kura autentiskums arī tiek stipri apšaubīts.
A.Vegenera kontinentu dreifa teorija. Saskaņā ar savu radīto kontinenta dreifa teoriju Alfrēds Vegeners 1915.gadā apgalvoja, ka juras periodā bija tikai viens liels Pangejas kontinents. Paleozoja ērā tas sadalījās divos – Laurāzijā un Gondvānā. Tālāk šie divi sadalījās vēl sīkāk: Laurāzija – Ziemeļamerikā, Atlantīdā un Eiropā, bet Gondvāna – Dienvidamerikā, Āfrikā, Austrālijā, Indijā, Antarktīdā un Mu.
Lemūrija pasaules tautu mitoloģijā.
Āzijā.
Indiešu avoti. „Ramajāna” un Nākaļu plāksnītes stāsta par pirmdzimteni, no kuras ieradušies pirmie ieceļotāji Indijā un Birmā. Tā atrodoties viena mēneša jūras brauciena attālumā uz austrumiem. No kādām „Nākaļu plāksnītēm” no hindu klostera Lemūrijas/Mu pētnieks Čerčvards esot pats iztulkojis Mu ķēniņvalsts vēsturi, kad 1870.gados dienējis Indijā.
Indijā pazīstama arī dieve It-Mu, kas tika uzskatīta par visu dievu māti. Tās vārds gan nav indoeiropeisks, bet ved uz Indas ieleju IV g.tk.pmē.
Ķīniešu avoti. Ķīniešu nosaukumu šai grimušajai zemei ir visai daudz.
Ķīniešu mitoloģijā runā par nogrimušo Penlajas ķēniņvalsti, kur bijusi Drakona Pils. Pēc nostāstiem reizēm virs Penlajas pacēlusies sarkana atblāzma, kas bijusi redzama jūrā no milzīga tāluma. Ķīniešu apraksts varētu līdzināties Ponpejas salas aprakstam.
Senās Ķīnas imperatori esot uzskatījuši, ka kādas senās nogrimušās zemes atliekas varētu būt saglabājušās un sūtīja ekspedīcijas pie Japānas dienvidu salām (arī Jonaguni).
Ik gadus tiek novadīta ceremonija Ši-Mu dvēseļu nomierināšanai un Dzīvības Sagrāvējai. Tā veltīta tiem cilvēkiem, kas noslīkuši Lielajos plūdos. Ceremoniju notur devītā mēneša devītajā dienā (nu gluži tāpat kā romiešu Lemūriju!).
Ķīniešu nostāsti vēsta par leģendāro salu valsti Taišaņu Klusā okeāna vidū. Tajā dzīvojuši ļaudis ar baltu ādu un gaišiem matiem.
Ķīniešu darbā Huainaņ Czjū (II gs.) teikts arī, ka milzīgs valis iegrimis Rītausmas jūrā pēc tam, kad debesīs parādījās asteszvaigzne.
Šo zemi Ķīnā pazina arī ar Tjaņ-Mu – kalnainu zemi tālu Klusajā okeānā.
Senķīniešu rituālajā grāmatā „Čžou-lī” šī zeme aprakstīta kā Čen-Mu. Tā esot vieta, kur debesis tiekas ar zemi pie kosmiskās ass. Šeit laiks un telpa zaudējot savu nozīmi, četri gadalaiki ir sajaukti, iņ un jaņ pretmeti vairs savstarpēji necīnās, bet ir pilnīgā harmonijā.
Pazīstama arī kā Pen-Ša zeme. Tajā valdījis Mu Kun – dievu ķēniņš, kas mitis zelta pilī pie Dārgakmeņu ezera. Šeit svētīgajā firziķu kokā nogatavojās augļi, no kuriem ieguva mūžīgās dzīvības eliksīru.
Arī Šeņ-Čžou – nogrimusī zeme, tika uzskatīta par ārkārtīgi senu impēriju, kas bijusi ilgi pirms pašas Ķīnas. Vēl pirms nogrimšanas dieve Sivanmu nemirstības koku aiznesa uz savu pasakaino pili Kunluņa kalnos, kur to aprūpē. Firziķu svētkos (P’an-t’ao Hui) izredzētie bauda šos augļus un sasniedz nemirstību.
Viktorijas un Alberta muzejā atrodas porcelāna šķīvis no XVIII gs. sākuma (imperatora Jan Čžena valdīšana). Uz tā attēlota dieve Sivanmu un tās mirstīgais kalps laimes dieva Fusiņa, ilgmūžības dieva Šulao un pelnītas bagātības dieva Lusiņa pavadībā. Fonā redzama Šeņ Čžou – kuru simbolizē skaista svētnīca, kas grimst jūrā. Nenoliedzamas ir leģendas lemūriskās saknes.
2193.g.pmē. laika katastrofa atspoguļota ķīniešu darbā Šanhai Ciņ. Te stāstīts par ragaino briesmoni Kun-Kun, kas caursitis caurumu debesu jumā un ar liesmojošu sarkanu drakonu 1000 lī garumā (praktiski no apvāršņa līdz apvārsnim) aizsedzis sauli. Kun-Kuns apbēris pasauli ar nokaitētiem akmeņiem un visur izcēlušies ugunsgrēki. Iespējams, ka Kun-Kun ir komētas Enki apraksts.
Taivāniešu avoti. Vienā no taivāniešu plūdu stāstiem vēstīts par kādu senu ķēniņvalsti, kas nogrimusi okeānā. Tās varas centrs atradies krāšņā pilī, kas bijusi apjozta sarkana akmens sienām. Tās nosaukums - Mu-Da-Lu.
Japāņu avoti. Tā tiek aprakstīta kā zaigojoša sarkana masa, kas atgādina austošu sauli un reizēm parādoties virs Horaizanas valsts Austrumu jūrā. Citā nostāstā vēstīts par priesteri, kas dzīvojis blakus „pūķa midzenim” un redzējis Uguns Dievi paceļamies gaisā virs Mu-robu kalna.
Cita japāņu leģenda stāsta par Sagaru – pūķu dievību zemūdens valstībā, kam piederējusi „pērle.” Pērle spējusi izsaukt katastrofiskus plūdus.
Pirmā japāņu (būtībā ainu!) ķēniņu dinastija bijusi Jūras valdnieka apstiprināta (mums gan liekas, ka to apstiprināja Saules dieve Amaterasu?!) un tās saistību ar grimušo Lemūriju/Mu apstiprina mu zilbes esamība visu ķēniņu vārdos. Pirmais no tiem – Dzimmu Tenno, nozīmēja „Mu dēls.” Dinastija valdīja līdz pat VI gs.
Japāņu leģendas vēsta, ka Japānas megalītus būvējuši milži, kurus visus apzīmēja ar vārdu Mudžinto (satur sakni mu).
Japānas Rjukju salās eksistēja/eksistē slepena cīņas māksla „Mu pašdisciplīnas ceļš” (Mu-tubu-udundi). Tā bijusi zināma tikai izredzētiem meistariem, kas tieši cēlušies no pirmā Rjukju salu ķēniņa. Tieši viņš šo cīņas mākslu atvedis no salas jūrā austrumos, kuru aprija jūra. Šīs cīņas meistari izvairās konfrontācijas cik vien ilgi tas iespējams, cenšas pretinieku nogurdināt ar sarežģītām pozu un kustību sērijām, veic sitienus tikai galējos gadījumos.
Japāņiem ir pasaka par Urašimu Taro, kas iežēlojies par pludmalē otrādi apmetušos bruņurupuci un izglābis to. Pateicībā Taro paņemts līdzi okeāna dzīlēs, kur lieliskā pilī viesojies pie draudzīgiem gariem. Šī pils kādreiz bijusi plaukstošas valsts centrs, bet tad nogrimusi okeāna viļņos. Atgriežoties jauneklim iedevuši nemirstības augli – firziķi.
Japāņu pirmsbudisma mītu un nostāstu sakopojumā Nihongi stāstīts par varoni Ho-ho-demi-no-Mikoto, kas nolaidies jūras dibenā apgrieztā grozā. Tur viņš apmeklējis nogrimušu citadeli, kas piederējusi jūras dievam
Ainu avoti. Līdz pat šai dienai Japānā pastāv sekta Džungu-Kogo, tie piekopj kultu Mu-Nakata-No-Kami. Šī kulta sekotāji sevi uzskata par tiešajiem pirmo ieceļotāju (lemūriešu) pēcnācējiem pēc Plūdiem. To galvenās svētnīcas atrodas Osakā – Sumieši-Taiša un Munnakata-Taiša. Tiek uzskatīts, ka šais svētnīcās uzglabā pierakstus, kas ir vairākus gadsimtus senāki nekā agrākā oficiālā Japānas hronika. aliens.lv tā arī īsti nav sapratis, vai šis kults būtu raksturīgs japāņiem, ainiem vai amām.
Ama avoti. Ama tautiņa (Japānas) uzskata, ka viņi ir tiešie pēcteči tiem lemūriešiem, kas ieradušies Japānas salās no austreņiem un godājuši Sauli. Ama uzskata, ka to valsts Nirai-Kanai nogrimusi okeānā austrumos no Japānas lielu plūdu rezultātā.
Katru gadu piemiņā par šo baiso un seno notikumu ama rīko ceremoniju austrumu piekrastē aprīļa sākumā vai oktobra sākumā. Saullēktā ceremonijas dalībnieki ierodas pludmalē un, pavēršot sejas pret Sauli, lūdz par noslīkušo dvēselēm. Pēc tam seko attīrīšanās ar jūras ūdeni. Ceremonijas vadītājs līdz kaklam iebrien jūrā ar nelielu koka zariņu rokā. Pēc kāda laika viņš pavēršas pret krastu un brien ārā. Krastā esošie viņu sveic ar skaļu bungu dārdoņu un sajūsmas pilnu dziedāšanu – it kā tam būtu nācies pārdzīvot baismīgo katastrofu. Koka zars tā rokā simbolizē Lemūriju kā Dzīvības koku.
Saskaņā ar vietējo nostāstu kāds Nirai-Kanai izkāpis Rjukju salās dikti sen apakaļ, pēc tam, kad tā dzimtene (Mu/Lemūrija?) pazuda okeāna viļņos briesmīgā katastrofā. Viņš iemācījis vietējos iezemiešus audzēt "ilgdzīvošanas augu" (Čo-mej-husa), kā arī uzcēlis salās pirmās akmens būves. Nosaukums Nirai-Kanai amu valodā nozīmē arī „dzimtene, kas atrodas ļoti tālu jūrā.”
Selungu cilts iezemieši (Mergui arhipelāgs Mjanmas piekrastē) stāsta, ka to senči nākuši no milzīgas salas Klusajā okeānā, kur lec saule.
Tibetiešu senās reliģijas - bon tradīcijā ir stāstīts, ka viena no pirmajām tautām Tibetas zemē bijuši Mu zemes iedzīvotāji. Pēc vēsturnieka Norbu(?) ziņām Tibetā dzīvojusi pamattauta Se. Tad ieradies kāds svešinieks vārdā Šenrabs Mivoče (1917.-???g.pmē.), kas apvienojis vietējos ticējumus bon kultā. Šis Mivoče esot piederējis pie pirmās no 5 ienācēju tautām - Ra, Dru, Tong, Dong un Mu.
Visas šīs sentautas (5 ienācējas + pamattauta Se) ieguvušas simbolisku attēlu Tibetas karogā - katrai tautai atbilst divi stari (sarkanais un zilais), kas kopumā ir 12. Uzlēcošā saule simbolizē virzienu, no kurienes tās nākušas - austreņus. Mivoči tauta sevi sauca par Mu un tika uzskatīti par "debesu dievību senā klase" (pēc Norbu).
Ienācējiem Tibetā bijis savs dievu panteons, kura priekšgalā atradies kāds dMu-dDud Kam-Po Sa-Zan.
Centrālajā Tibetā ir Puktalgompa (Phuktal Gompa) klosteris kalna nogāzē pie Purnas ciema. Šejienes klostera bibliotēkā glabājoties (tā apgalvojis kāds vietējais mūks) zinības par Mu zemi (šeit sauktu par Rutas). Tajās esot aprakstīta Lemūrijas/Mu izglītības sistēma sastāvoša no 12 pakāpēm. 13.pakāpē jau esot mācījuši cilvēkus, kam piemitušas izteiktas ezotēriskas spējas. Tie varētu kļūt par nākamajiem mistiķiem un Skolotājiem. 1980.gados klosteri tādā nolūkā apmeklējis Lemūrijas pētnieks Čaildress.
Pēc Lemūrijas nogrimšanas gudrajie pārvācās un apmetās Himalajos. Lasa iesākumā bijusi lemūriešu centrs, kurā ticis kultivēts bon misticisms. Mūks no Puktalgompa klostera stāstījis, ka lemūriešu mistiķu priekšgalā bijusi Padome no 7 locekļiem.
Tajiešu avoti. Stāsta par Lemūrijas/Mu nogrimšanu savā Plūdu versijā. Līdz Jaunajiem laikiem bija saglabājusies no Lemūrijas nākusi kolonna, kas tagad zudusi un aizstāta ar kopiju Bangkokas centrā Lakmuanga (Lak Mu-ang) svētnīcā.
Tajiem saglabājusies tradīcija katru novembri pilnmēnesī mazus kuģīšus no banānu lapām (kratong) laist jūrā kā piemiņu par grimušo pirmdzimteni.
Maldīvu salās dzīvojušie redīni esot pielūguši dievi Ham-Mu-Mata. Šo pašu dievi pielūdz bhilu tautiņa Rietumindijā.
Mangaju mītā dievs Ru bija Aiviki (zemūdens pils mirušajiem) dievs, kas radījis salu zemes centrā. Vēl viens nosaukums šai salai ir Range-motija.
Šumeri. Arī šumeru avotos sastopamas tālas atmiņas par iespējamo lemūriešu civilizatoru ierašanos. Tiem pirms 5000 gadiem bijis pazīstams „Kalna Grēdas Mu” (Har-Sag-Mu), kurā šumeru debesu dievs Zu apmeties pēc tam, kad bija sarīkojis briesmīgu katastrofu.
Nagu cilts Flores salā (laikam Indonēzijā, kur atrada mazos cilvēciņus?) stāsta par savu gaišādaino un rudmataino ciltstēvu Duu. Viņš vienīgais esot pārdzīvojis Lielos plūdus. Viņš ieradies no grimušas zemes lielā laivā un starp iezemietēm paņēmis sev daudz sievu. Tās, savukārt, dāvāja viņam daudz pēcnācēju, kas ir šodienas nagi.
Kai ciltij no Jaungvinejas arī ir stāsts par nogrimušu zemi okeānā, kurā valdījusi Ne-Mu baltādainā un rudmatainā tauta. Tie iemācījuši lauksaimniecību un māju celtniecību, taču visi gājuši bojā Lielos plūdos.
Polinēziešu avoti. Centrālajā Polinēzijā Mu zeme bija pazīstama ar Bolotu nosaukumu.
Jaunzēlandes maoru folklorā tie stāsta par svētā kalna „Dievu Altāra” (Atua) pielūgšanu. Tā bijusi viņu senču pirmdzimtene, kas pazudusi jūrā. Viens no Rietumsamoa apgabaliem nes Atua vārdu. Atuiu – tā sauc arī izdzisušu, atolu veidojošu vulkānu Kuka salu dienvidu galā. Maoriem un citiem austrum polinēziešiem ir vēl kāds šīs zemes vārds – Mu-ri-vai-o-ata arī Irihia.
Maoru dziedājumā „Tamatea ceļojums,” kas pierakstīts XIX gs.beigās, apraudāta zudusī dzimtene Irihia: „Tās bija maori tautas lielās mājas, tur atradās apmācības svētnīca Rongo-mara-roa. No šīs zemes visi ļaudis un ciltis izklīda pa lielā okeāna salām.”
Mīts par Rongo Mai. Debesu dievs, kas uzbrucis zemei komētas izskatā. Gandrīz vai iznīcinājis cilvēci, tas pārvērtās par milzīgu vali un nogrima jūrā. Domā, ka mītā aprakstīta Mu zemes nogrimšana.
Havajieši. XVIII gs. beigās britu jūrasbraucējs Dž.Kuks apmeklēja Havaju salas, iezemieši viņam stāstīja par savu seno pirmdzimteni, kas gājusi bojā briesmīgā katastrofā. Šis notikums tiem bija bijis tik svarīgs, ka ticis saglabāts caur paaudžu paaudzēm viņu Radīšanas mītā – Kumulipo, kurā teikts: „Kahike – nepazīstamas valodas zeme. Kanake [mūsu tautas cilvēki] nav līdzīgi Kahikes iedzīvotājiem. Tur dzīvo tikai haole [baltie ļaudis]. Tie līdzinās dieviem, mēs līdzināmies cilvēkiem.”
Zaudējuši savu zemes paradīzi, Kahikes iedzīvotāji peldēja cauri Polinēzijai un DA Āzijai uz Indijas okeānu līdz pat Persijas jūras līcim. Visbeidzot tie apmetās Divupē, kur palikušas to pēdas.
Vēl tajā teikts, ka Mu zeme radusies Helānā – „nedrošā zemē dziļas un zilas jūras vidū.” No tās savos labajos kuģos menehune-mu tauta atceļojusi uz Havaju salām ilgi pirms patreizējo polinēziešu ierašanās.
Havajieši paši Mu kontinenta eksistenci uztver kā pašsaprotamu faktu, bet baltie – par mītu. Kad Havajiešu folklorā pirmtēvs un civilizācijas nesējs ir Lono, kas nācis no nogrimušas zemes Haivike.
Gilberta salās Mikronēzijā saglabājušās leģendas par gaišmatainajiem cilvēkiem matang, kas izmitinājušies ap Kluso okeānu pēc briesmīgas katastrofas, kā rezultātā jūrā nogrimusi viņu zeme.
Austrumtimoriešu nostāsti. Atauro – neliela saliņa Austrumtimoras tuvumā, kas kādreiz bijusi daudz lielāka, bet to samazinājusi jūra.
Taitiešu folkloras senā dziedājumā „Ienaids un miers starp debesīm un zemi” stāstīts par Uguni un Ūdeni, pirmējā astoņkāja Tumu-ra’i-feuna („Zemes debesu pamats”) bērniem, kas ņēmuši dalību vispasaules kaujā, dēļ kā sauszeme iegrimusi jūrā.
Austrālijas aborigēni uzskata, ka viņu „Sapņu laika” kulta pamati nākuši no kādas sen nogrimušas „pilnības zemes.” Aborigēnu stāstos bieži sastopams senas senču valsts apraksts, sena okeānā nogrimusi paradīzes valsts – Baralku.
Tonga un Fidži salās atceras nogrimušo zemi Burotu. Tajā esot dzīvojuši vareni priesteri, kas izplatījuši maģijas noslēpumus.
Lieldienu salas iedzīvotāji stāsta, kā jūras dzelmē meteorītu un zemestrīču dēļ nogrimusi viņu pirmdzimtene Hiva.
Slavenais katastrofisma teorijas piekritējs Imanuels Veļikovskis uzsver, ka samoāņu folklorā ir nostāsts par grimušu zemi Borneo, Fidži un Tongas robežās. Samoāņi stāsta kā pār seno pirmdzimteni Hivu nogāzās debesis, tā tika liesmu apņemta un nogrima dzelmē.
Sendviču salu iedzīvotāji apraksta „Kahina’rii jūru” (Tai-a-kahina’rii), kas aizpildījusi to pirmdzimteni pēc tam, kad tā tikusi debesu Ta-poha-i-tahi-ora („sprādziena dzīves vietā”) sadedzināta.
Mangaijas salas (Mazais Zaļais nezina, kur tāda tieši atrodas) folklora stāsta par varoni Ngaru, kas izsaucis Lielos plūdus un apdzēsis ellīgas liesmas. Taču viņu zeme Vera tomēr nogrimusi jūrā.
Marķīzu salu eposā „Dziedājums par plūdiem” (Te-Tai-Togo-Ono) vēsta, ka pirmdzimtene Kahiki katastrofā nogrima jūrā „no vienas malas līdz otrai.”
Ziemeļtautu avoti. Ziemeļamerikas indiāņu avoti. Vairumu atmiņu par pārceļotājiem no Lemūrijas/Mu zemēm saglabājuši ASV Arizonas un Jūtas pavalstīs dzīvojošās indiāņu tautiņas.
Hopi indiāņi. Daudz tūkstošus gadu atpakaļ hopi dzīvojuši kontinentā ar nosaukumu Kasskara kaut kur Klusajā okeānā. Sen norisinājies karš ar cita kontinenta iedzīvotājiem. Tai laikā Kasskara sākusi lēni nolaisties okeānā, līdz virs ūdens palikusi tikai tās augstākā daļa. Hopi neatlika nekas cits kā meklēt jaunu zemi dzīvošanai. Tajā viņiem palīdzēja kādi, kurus tie sauca par katčinām („augstākie un godājamie izredzētie”). Hopi teica, ka katčina ir pilnīgi reālas būtnes no Saules sistēmai tālas planētas Tōnaoteka. Kādreiz viņi noteikti atgriezīsies.
Hopi indiāņi pasaules vēsturi dala četros periodos: pirmā pasaule, otrā pasaule, trešā pasaule un ceturtā pasaule, kurā mēs pašreiz dzīvojam. Leģenda par trešās pasaules bojāeju apraksta zemi ar lielām pilsētām un attīstītu kuģniecību. Labklājībai augot, strauji audzis arī cilvēku skaits. Arvien vairāk cilvēki pievērsušies laicīgām lietām. Viņus sāka pārņemt alkatība un izvirtība.
Leģenda vēsta, ka cilvēki izgudrojuši lidmašīnu, taču tās viņi izmantojuši karošanai.
Leģendā teikts: „samaitātība un karš nāca par trešo pasauli, tāpat kā par divām agrākajām.”
Trešo pasauli izpostījuši lieli plūdi: „Viļņi augstāki par kalniem, uzbangoja, kontinenti sašķīda gabalos un nogrima viļņos.”
Atmiņas par Lielajiem plūdiem glabāja Ūdens klana ceremoniālā grupa Patkinja-Mu.
Hopi indiāņiem ir nostāsti kā viņu senči klejojuši pa Kluso okeānu. Šie piedzīvojumi tiek atainoti ikgadējā teatralizētā uzvedumā, kas tiek izrādīts apaļā ēkā (kive). Tā uzcelta virs pazemes kameras un savienota ar to kāpnēm. Kad izredzētie iznāk no kameras, tad tos bagātīgi aplej ar ūdeni un skaļā balsī atgādina par briesmīgajiem Plūdiem, kuru dzīti to senči bēga tālā senatnē.
Korjaki, kamčadali, čukči un Britu Kolumbijas piekrastes iedzīvotāji atminas „pirmo cilvēku” Kuikinnaku, kas paglābies no Pērkona Putna uzbrukuma salai pārvērzdamies par vali. Sargādamies no putna, valis iegremdējies jūrā, noslīcinādams visus, kas bija uz tā muguras. Izglābies tikai „pirmais cilvēks,” kas uz baļķa atpeldējis līdz Vankūveras salai. Tur viņš aprecējis vietējo sievieti, viņa pēcnācēji kļuva par tagadējo Jaunās pasaules ZR Klusā okeāna piekrastes iedzīvotāju senčiem.
Haida indiāņi arī atceras kašalotu-slepkavu Namu. Uz tā muguras dzīvoja senie cilvēki, līdz tas iegrima jūrā un daudzi noslīka. Tomēr daži aizpeldēja līdz tagadējai Britu Kolumbijas piekrastei un kļuva par turienes tagadējo iedzīvotāju priekštečiem. Tos saucot par „kašalota tautu.”
Keithens pārstāsta viņu leģendu par nogrimušo Lemūriju: "Šis totēmu stabs ticis izgatavots nogrimušā zemē, kuras kalnu virsotnes kļuva par saliņām, bet klintis stāvi slejas virs ūdeņiem. Tās ielejas pārvērtās par līčiem un ielokiem, auglīgās zemes pilnībā pagājušas zem ūdens."
Tālāk tiek stāstīts par to kā no rīta zvejnieki devušies jūrā un uzgājuši krastā paisuma izskaloto totēma stabu. Aiznesuši to uz ciemu un tajā sazīmējuši kādu totēmu no "kašalotu tautas" zemūdens tempļa.
Jau 1926.gadā Dž.Čērčvards rakstīja: „Šīs leģendas un grieztie attēli totēmu stabos apstiprina, ka indiāņu senči nākuši no Lemūrijas.”
Pueblo indiāņi. Dažas pueblo ciltis atceras savu pirmdzimteni kā Haivaku.
Zuni indiāņi. Viņiem ir nostāsti kā viņu senči klejojuši pa Kluso okeānu. Tiem ir līdzīgs teatralizēts uzvedums par Lielajiem plūdiem kā hopi indiāņiem.
Čumašu indiāņi no Kalifornijas piekrastes rajoniem uzskata, ka viņu dziednieku senči bijuši Lemūrijas misionāri. Tiem par godu tikusi nosaukta viena no piekrastes salām (interesanti, kāda?).
Jūtu indiāņi (devuši nosaukumu ASV Jūtas pavalstij) saglabājuši bagātu folkloru par Klusā okeānā grimušu senu civilizāciju. Viņi godina kā svētu balto Mu-Sinea kalnu.
Jošo indiāņi no Kalifornijas atceras savu senču Zelta laikmetu. Daudzas paaudzes tie dzīvojuši laimīgi tālā okeāna salā, kuras centrā atradusies akmens svētnīca ar jūras dieva statuju. Tā bijusi tik liela, ka galva skārusies pie svētnīcas kupola (dīvaini, ka jošo zinājuši par kupolu, jo vairāk par vigvamu paši neko nav cēluši).
Gadījusies spēcīga zemestrīce, no kuras salas kalni sāka izvirst uguni. Liesmas pacēlušās tik augstu, ka izkausējušas zvaigznes, kas kritušas zemē un aizdedzinājušas visu pasauli. Daži no kalniem iegāzušies ūdenī un izraisījuši lielus plūdus, kas nodzēsuši uguni, taču gandrīz iznīcinājuši cilvēci.
Jokutu indiāņi no Dienvidu Kalifornijas uzskata, ka cilvēce radusies uz salas Pirmējā okeāna viducī. Šeit Ērglis un koijots radīja pirmos vīriešus un sievietes.
Arovaku indiāņu Lielo plūdu stāsta galvenais varonis ir „tas, kurš no Mu” (Ka-Mu), no kura cēlušies visi arovaki. Liela auguma, baltādains, gaišmatains un bārdains. Bēdzis no katastrofas savā zemē un pie arovakiem ieradies pie Panamas krasta.
Modoku indiāņi, kas dzīvo Kalifornijā, stāsta par kādu „senu vecu cilvēku no Mu,” kas radījis cilvēci.
Vašingtonas pavalstī dzīvojošie okanagonu indiāņi vēsta, ka Kolunkotun dievs bijis saniknots par indiāņu senču nepateicību, un nometis uz Zemi zvaigzni, kura liesmojot uzsprāgusi. Neilgi pirms visa planēta pārvērstos pelnos, dievs nodzēsis ugunsgrēku, nogremdējot jūrā "Lielo sauszemi," dēļ kā pacēlies ūdens līmenis un notikuši Lielie plūdi.
Centrālamerika.
Maiji. XIX gs. franču maiju pētnieks Ogists de Plonžons apgalvoja, ka maiju hieroglifos regulāri satiekot zilbi mu.
Maiji no Montealbānas senpilsētas apkārtnes stāstīja franču arheologam Ogistam de Plonžonam kā plūdu un iznīcības dievs Homens darījis galu iepriekšējai pasaulei: "Ar savu stipro gribu Homens lika zemei kratīties pēc saulrieta, naktī Mu, dubļaino pakalnu zeme, nogrima ūdenī. Mu divreiz atdalījās no saviem pamatiem, pēc tam tika attīrīta ar uguni.
Pats Plonžons 1900.gadā spējis pārtulkot kādu maiju rokrakstu (nezinām kādu!), kurā esot bijis teikts: "Sestā K`an gada vienpadsmitajā dienā Muluk-ā Saka mēnesī sākās briesmīgas zemestrīces, kuras turpinājās bez pārtraukuma līdz trīspadsmitajai dienai Čuen. Par tās upuri kļuva purvaino pakalnu valsts, Mu valsts. Divreiz pacēlusies, tā izzuda vienas nakts laikā. Zemūdens vulkānu nepārtrauktas darbības rezultātā kontinents daudzkārt pacēlās un pazuda. Beigās zeme atkāpās un desmit valstis, sarautas gabalos, bija iznīcinātas. Tās gāja bojā kopā ar iedzīvotājiem, kuru bija 64 miljoni cilvēku, 8060 gadu līdz šīs grāmatas uzrakstīšanas brīdim."
Pētnieki atzīmē Montealbānas pilsētas būvju līdzību ar nogrimušajām platformām pie Jonaguni.
Karību salu Lielo plūdu mīta galvenais mīta varonis ir "cilvēks no Mu" (Te-Mu) - baltādains, gaišmatains un bārdains cilvēks, kas ieradies glābjoties no dabas katastrofas. Karību salu iedzīvotāji vēl XVII gs. salīdzināja spāņu iekarotājus ar Te-Mu. Līdzīgs tēls pazīstams bijis arovaku indiāņiem.
Dienvidamerika.
Čimu civilizācija. Saskaņā ar pašu čimu leģendu, sabiedrisko organizāciju un tehnoloģijas, kas nepieciešamas varenas pilsētas celtniecībai, uz Peru piekrasti atnesis vīrs vārdā Taikana-Mu. Viņš nācis kā civilizators no kādas valsts Klusā okeāna viducī.
Pēc indiāņu nostāstiem Čančanas pilsēta tikusi uzcelta pēc „Lielā Valdnieka no aizjūras” rīkojuma. Šā valdnieka vārds bijis Taukanamu, tā pēctecis – Pakatnamu. Čančanā ap valdnieka pili ir varena siena. Uz tās atrodas reljefa frīze, kas attēlo nogrimušu pilsētu – gar piramīdu smailēm peld zivis. No šeit attēlotās nogrimušās piramīdu zemes tad arī esot atnākuši čimu senči.
Kolumbijas indiāņu mīti. Te stāsta mītus par kādu senu valsti okeānā, kas kādreiz gājusi bojā briesmīgā katastrofā. Pēc tam Dienvidamerikā ieradies varonis A-Mu-Ra-Ka kopā ar sekotājiem.
Karaija indiāņiem ir nostāsti, ka to senčus vedis kāds Kaboja, un tie atraduši patvērumi kādā lielā alā. Pēc tam, kad ūdeņi atkāpās, tie atgriezās pasaulē putna dziesmas vadīti. Kabojs pazīstams plaši Dienvidamerikā – arovakiem Ka-Mu, Karību salās - Ta-Mu, bakairu indiāņiem Kame, paragvajiešiem – Zume.
Āfrika.
Senā Ēģipte. Senēģiptiešu mitoloģija stāsta par dievu-radītāju Temu, kas izraisījis plūdus un tajos izglābti tikai daži vīrieši un sievietes, iespējams no Lemūrijas. Tie Saules barkā nogādāti Nīlas deltā un dibinājuši tur civilizāciju.
Senie ēģiptieši saukuši okeānu par Mu.
Pirmsdinastiskā perioda pilsēta Anu (vairāk pazīstama pēc grieķiskā Heliopoles nosaukuma) iespējams, bija lemūriešu Saules kulta pielūgšanas vieta un no šejienes nāca visi senēģiptiešu reliģiskie priekšstati.
Bugandu ciltij Ugandā galvenā dievība bija Mu-Kasa. Tā galvenā svētnīca atradās Bubembes salā Viktorijas ezerā, kas simbolizēja seno nogrimušo pirmdzimteni.
Bunioro – cita cilts Ugandā, kuras galvenais dievs bija Mu-Gizi. Alberta ezera sargs. Viņa kolēģim Mu-Nume lūdza lietu sausuma laikā.
Suahili Austrumāfrikā radīšanas dievu sauca par Mu-Lungu.
Dienvidāfrikā postošu viesuļvētru dievi vēl līdz šai dienai sauc par Mu-Džadži.
Mu-So Koroni – Mali iezemiešu dieve „tīra sieviete ar šķīstu dvēseli.”
Mu-gase – Centrālāfrikas pigmeju dievs, kas senatnē valdījis tālā austrumu paradīzes zemē. Tajā bija radīti pirmie cilvēki. Šis dievs devies prom no zems vēl pirms katastrofas izcelšanās.
Ezotēriskās leģendas. Lielās Baltās Hierarhijas Padome no Šangri La pavēlēja Lemūrijas ķēniņam Muram paņemt svētos tīstokļus un Saules disku un nogādāt tos uz Dienvidamēriku pie tikko radušās Titikakas ezera. Lemūriju izpostījušā katastrofa pacēla lielo Tiavanakas jūras ostu augstu gaisā. Ķēniņš Muru atlidoja uz ezeru savā adatveidīgajā sidrabainajā gaisa kuģī, un, pēc vairāku gadu klejošanas kopā ar saviem adeptiem, uzcēla Brālības Septiņu Staru klosteri. No šīs vietas brāļi, Kut Humi (Koot Hoo-mi) skolotāja iedvesmoti, vada pasaules lietas.
Širlī Makleinas vīzijas. Šī aktrise Spānijas svētceļojuma laikā redzējusi vīzijas Lemūrijas sakarā. Tā viņa uzzinājusi, ka Lemūrijas galvaspilsēta bijusi kāda Ramu, un tā atradusies Havaju salās. Sieviete nav zinājusi neko par Čērčvardu un tā pētījumiem, bet viņas apraksts visai labi atbilda Čērčvarda aprakstītajam.
Edgara Keisija vīzijas. Lai gan vairums „dusošā pravieša” redzējumu par nogrimušajām zemēm bija saitīti tieši ar Atlantīdu, viņš „izteicās” arī par Lemūriju/Mu. Pamatā viņš 1930.gadu vidū norādīja uz Gobi tuksneša rajonu kā lemūriešu koloniālo civilizāciju, kas vēlāk ienākusi Āzijā un arī Eiropā. Toreiz tas bija ļoti novatorisks apgalvojums, kuram arheoloģiski apstiprinājumi tika iegūti tikai XX gs. vidū, kad tur uzgāja daudz mūmiju un drupu.
Pirmais viņa izteikums (laikam arī 1932.gadā): „Andu jeb Klusā okeāna Dienvidamerikas piekrasti tad aizņēma Lemūrijas tālākais rieteņu gals.”
1932.gada 16.februārī: „Lemūrija sāka izzust vēl pirms Atlantīdas... 10 700 gaismas gadu, vai zemes gadu kopš tagadējā laika pēc Amīlija vai Ādama laika skaitīšanas.” (364-4)
Vēl Keisijs esot teicis, ka pēc pirmās Lemūrijas zemju applūšanas lemūrieši esot devušies tālos jūrasbraucienos – viņu misionāŗi un civilizatori klīduši pa visu pasauli. Keisijs ziņoja par lemūriešu celtajiem tempļiem Jukatānā un par to lomu Gīzas piramīdu celtniecībā.
Savos 1936.gada 5.maijā (1159 -1 F.80) pareģojumā viņš pieminēja „priesterieni Amululu... kas nākusi no rieteņiem kā Lemūrijas pārstāve.” Tās pašas priesterienes ietekmē notikusi inku civilizācija (bet tā takš ir dikti jauna!?). Amululu esot mācījusi ļaudīm ražot „metālus, traukus, austas drēbes, kā arī mācījusi visas šīs lietas izmantot ne tikai sadzīvē, bet arī izpriecu un kulta vietās.”
Laikam jau Keisijs vārdos minējis visai daudz lemūriešu. Tā piemēram, Om-Muoms bijis viens tāds, kas darbojies Peru teritorijā „kontaktu sākumā ar daudzām citām zemēm” pēc pirmajām ģeoloģiskajām kataklizmām. Vēl minēts kāds Omulds jeb Oumu, Om-Muoma laikabiedrs, kas arī darbojies Peru, bet esot zaudējis drosmi. Lemūrietis Ulmu turpat zaudējis dzīvību.
1936.gada 17.aprīlī Keisijs pastāstīja par bēgļiem, kas glābjoties ieradušies „Zu zemē” Tuvajos Austrumos.
Keisijs liecina, ka lemūriešu garīguma līmenis bijis augstāks par atlantīdiešu kā arī daudz augstāks paranormālo spēju līmenis.
Keisijs attēlo Mu iedzīvotājus kā nenogurdināmus ceļotājus, kas devušies galvenokārt uz Peru, taču apmeklējuši arī Jukatānu, Ziemeļamerikas rieteņu piekrasti, Nīlas ieleju un pat Atlantīdu. Pēc viņa vārdiem tie esot devušies uz tālajām zemēm, lai apgūtu dažādas zinības, no tām īpaši izdala alķīmiju (274 – 1 M.34 2/13/33).
Lemūrieši pēc sevīm šādas zināšanas esot atstājuši un tām sekojuši arī atlanti (1273 – 1 M.40 10/16/36).
Par kādu savu klientu Keisijs teica: „Viņš bija viens no pēdējiem, kas nokļuva līdz Mu zemei” (557 – 2 F.52 5/23/34), ar to domājot, ka atlantīdieši, glābjoties no savām katastrofām, pārceļojuši arī uz Klusā okeāna reģionu.
Keisijs piemin puslemūrieti-pusatlantu Mufuti (2850 – 1 M.18 11/14/42) un arī garīgo padomnieku Muglo (2454 – 3 F.43 7/15/42) no Atlantīdas.
Keisijs nosauc atlantisku ķēniņu Jukatānā ar visai lemūrisku vārdu – Zurumu (1632 – 3 F.38 8/9/38).
Par Lemūrijas bojāeju Keisijs sacījis pavisam maz – tikai to, ka tā notikusi vēl pirms galīgās Atlantīdas katastrofas.
Lemūrijas nosaukumi.
Mu – nosaukums no Nākaļu plāksnītēm.
Aviaki – mangaju nosaukums, laikam arī taitiešu nosaukums.
Baralka – Austrālijas aborigēnu nosaukums.
Burotu – Tongas un Fidži polinēziešu nosaukums.
Dilmuna – iespējams, šumeru nosaukums (senāks nosaukums – Mu-Ati).
Hiva – rapanujiešu nosaukums.
Haiviki – havajiešu nosaukums.
Haivaku – dažu pueblo indiāņu cilšu nosaukums.
Honumu („Svētā Mu”) - arī havajiešu nosaukums.
Horaizana – japāņu nosaukums. Nosaukums cēlies no augstākā zemes/salas kalna Horaja.
Kahiki – arī havajiešu nosaukums (iespējams, tā paša vārda haiviki cita izrunas forma).
Kanamvaiso.
Kasskara – hopi indiāņu nosaukums.
Mutuhei
Mu-ri-vai-o-ata – visā Polinēzijā lietots nosaukums.
Mu-Da-Lu – taivāniešu nosaukums.
Nakauvadra – viens no Fidži salu iezemiešu nosaukumiem.
Nirai-Kanai („dzimtene, kas atrodas ļoti tālu jūrā”) – ama tautiņas (Japānā) nosaukums.
Range-motija – mangaju nosaukums.
Taišaņa - ķīniešu nosaukums.
Vera – Mangaijas salinieku lietots nosaukums.
Pētījumi.
Džeimss Čerčvards. Sarakstījis 5 sējumu grāmatu. Tas tiek uzskatūts par labāko faktu sakopojumu Lemūrijas sakarā, taču maz pierādījumu un pamatojumu. Nepārliecinoši. Viņš uzskatīja, ka īsi pirms katastrofas Mu dzīvoja 65 miljoni cilvēku (Nākaļu tāfelītes).
Citi autori. Briesmīgi muld: hipotētiska priekšgājēju rases, milži un vēl arī ezotēriski murgi.
Čaildress. Nanmadolas megalītiskās pilsētas pētnieks. Sarakstīja grāmatu „Senās Lemūrijas un Klusā okeāna zudušās pilsētas.”
Mu muzejs Japānā. Tas patiesi ir unikāls un nekur pasaulē nav nekā līdzīga. Muzejs ticis sarīkots no mūka Reikio Umimoto uzreiz pēc II Pasaules kara beigām. Viņš esot bijis jauniņš mūks, kam jūras krastā meditācijā nākusi vīzija – tā izmainīja visu viņa dzīvi. Viņam atklājusies milzum plaša Lemūrijas vēstures un garīguma aina, kas aptvērusi daudzus tūkstošus gadu.
Objekti.
Nanmadola un Insara. Divas, iespējams, elektromagnētiskā kompleksa daļas, kas domātas tropisko vētru izjaukšanai.
Banavas rīsu terases. Grandiozs lauksaimniecības komplekss Filipīnu Lusonas salā.
Mu sakne vietvārdos. A-mu-jao kalns slejas iepretim Banavas rīsa terasēm Filipīnu Lusonas salā. Turienes Ifugao ielejas iedzīvotāji šo kalnu godā kā vietu, kur izkāpuši malā to senči no kanu laivas/ām pēc Lielajiem plūdiem. 40 jūdzes uz ZA no tā atrodas Ga-mu pilsēta, bet 50 jūdzes uz ziemeļiem – A-mu-lun-nas pilsēta. Vairāk mu sakne nav atrodama nekur citur Filipīnās.
Patapats. Tā tiek saukts svētais pakalns Ponpejas salas (Karolīnu arhipelāgā) DA piekrastē, kas tiek saistīts ar Saudeleuru dinastijas rituāliem. Tāda paša nosaukuma pakalni sastopami Filipīnās (piemēram, svētais pakalns ziemeļu Lusonā netālu no Tolnagānas upes).
Kalongavāra (šī Saudeleuru ķēniņa vārdā nosauktā pilsēta atrodas Ponpejas salas DA piekrastē) un Kalongalonga – stipri līdzīga nosaukuma pilsēta Filipīnu Mindanao salā. Toponīmi norāda uz Filipīnu saikni ar Nanmadolu.
Tanatamans. Cits svētais pakalns Ponpejas salā. Tāda paša nosaukuma džungļu rajons atrodas Malaizijā. Šo rajonu ungāru zinātnieks Vamos-Tots btors nosaucis par senāko tropisko mežu pasaulē.
Lakmuanga (Lak Mu-ang) svētnīca Bangkokā. Te tiek glabāta kolonna no Mu zemes svētnīcas. Tiesa gan – agrīnajos Jaunajos laikos oriģināls ir zudis un aizvietots ar precīzu kopiju.
Pra Keo svētnīca Bangkokā. Imitē grimušās Pirmdzimtenes sakrālo arhitektūru, kur jūras dibenā valda dieve Suvarnamača. Svētnīcas iekšienē gleznotas ainas kā jūra aprij seno dzimteni.
Mu muzejs Japānā, Kagosimas prefektūrā. Muzejs-svētnīca, kurā tiek vāktas liecības par Mu zemi un piekopts slepens ezotērisks kults.
Čikubudzima un Šinobacu svētnīcas. Abas veltītas dievei Bentenai, kas ir mītisks pirmienācēju iemiesojums – tie ienesa Japānā civilizāciju no jūras. Tajās ir zivju figūras un attēlotas piramīdas, kuras apskalo jūras viļņi (līdzīga aina atrodas Čan-Čanas ķēniņa pilī).
Jonaguni zemūdens monolīts.
Lemūrijas nogrimšanas laiks un apstākļi. Lemūrijas sakarā pieņemts uzskatīt, ka tā nav nogrimusi vienā naktī kā Atlantīda, bet gan katastrofas bijušas secīgi vairākas (trīs lielas?) ar visai lieliem starplaikiem.
Čērčvards uzskatīja, ka tas noticis ap 10 000.g.pmē., bet lemūriešu kultūra bija attīstījusies 100 000 gadu.
E.Keisijs savos pareģojumos teicis, ka „Lemūrijas daļa sākusi grimt” pirms 10 700 gadiem.
Gan Čērčvarda, gan Keisija minētie laiki pirms 12–13 000 gadu sakrīt ar pēdējā Ledus laikmeta beigām. Pastiprināti kūstošais ledus pacēla kopējo okeāna ūdens līmeni un daudz zemju applūda.
Lemūrijas kultūra saglabājās un plauka vēl pēc tam, jo zem ūdens bija tikai daļa teritorijas. To netieši apstiprina arī arheoloģiskie dati (Jonaguni nogrimušo struktūru vecums, Dzemonas kultūras parādīšanās Japānā).
Ap 3000.g.pmē. esot bijis beidzamo zemju nogrimšanas laiks. Tas galīgi iznīcinājis Lemūriju, bet tās civilizācija turpināja eksistēt atsevišķajos arhipelāgos un daudzajās lemūriešu emigrācijas vietās. Tā tas turpinājās turpat vai vēl tūkstoš gadu.
2193.g.pmē. – vēl viena nogrimšana. Ap šo laiku degoši akmeņi atkal esot krituši Klusajā okeānā, ierūkušies vulkāni (Fudzi, Mašu un Kuriļu salu vulkāni Japānā; otrā okeāna pusē Mauntheiss Aļaskā, arī vulkāni Oregonā, Kolorado un Aidaho pavalstīs ASV). Atmosfērā izmesto vulkānisko pelnu dēļ iestājās polārā vasara, tā tikusi konstatēta koku dendroloģiskajos gredzenos. Šī katastrofa minēta ķīniešu Šanhai Dzin.
Laikā no 2193.-1628.g.pmē. (t.i. 565 gadus) bija mierīgais periods, kuru lemūrieši esot izmantojuši, lai izplatītu savu kultūru un zināšanas pārējā pasaulē (misionāri: Mivoče Tibetā u.c.).
Ap 1628.g.pmē. – šai laikā esot bijusi beidzamā Lemūrijas/Mu katastrofālā nogrimšana. Enki komētas ugunīgo akmeņu aste atkal esot bombardējusi zemi. Paliekošākais efekts bijis Tēras vulkāna uzsprāgšana Santorini salā. Japānā iedarbojies Kalderes vulkāns Honsju salas dienvidos, Aļaskā uzsprādzis Akiačakas vulkāns (viens no pašiem spēcīgākajiem izvirdumiem pēc pēdējā Ledus laikmeta).
Kaut kādas oglekļa analīzes norādot uz laiku no 1800.–1500.g.pmē.
Iespējams, kādi ne tik aktīvi seismiskie garozas procesi risinājušies arī vēlāk, līdz pat mūsdienām.
Tā vulkānisma, meteorītu lietu, milzīgu cunami un zemestrīču rezultātā, kas vēlās pa visu Klusā okeāna reģionu, šie milzīgie spēki burtiski saraustīja gabalos seno pirmdzimteni. No teritorijas palika pāri vien nelieli salu arhipelāgi, izkaisīto un satrūcināto iedzīvotāju grupiņas sajaucās ar aziātiem, polinēziešiem un abu Ameriku iedzīvotājiem.
Sava ceļojuma laikā 1576.gadā spāņu jūrasbraucējs Huans Fernandess teicās esam uzgājis Klusajā okeānā lielu zemi, kuras iedzīvotāji bijuši labi ģērbti gaišādaini ļaudis. Tas radījis hipotēzi, ka nelielas Lemūrijas/Mu atliekas bija saglabājušās vēl pat 16.gs. un nogrima lielā zemestrīcē drīz pēc Fernandesa ceļojuma.
Lemūrijas atrašanās vieta.
Kaut kur Klusajā okeānā. Domā, ka tā aizņēmusi visai lielu vietu okeānā no Japānas līdz pat Dienvidamerikai.
Lieldienu salas mītā par pirmo salas ķēniņu Hotu Motua teikts, ka nāves brīdī viņš pagriezies uz rieteņiem – pret savu nogrimušo dzimteni Hivu. Tātad Lemūrija/Hiva atradusies uz rietumiem no Lieldienu salas. Pie tam attālumu starp šīm abām vietām kuģinieki pievārēja tikai 4 mēnešos.
Salja i Gomeša salas tolaik tika sauktas par Motu-Motira-Hiva – „sala Hivas tuvumā,” bet tās atradās uz austrumiem no Lieldienu salas.
Ģeologu un okeanologu viedoklis. Būtībā šie pētnieki ir pierādījuši, ka liela sauszeme Klusā okeāna centrā nekad nav bijusi.
Salīdzinoši neliela kontinentāla sala tiešām ir eksistējusi pirms 7000 gadu Dienvidķīnas jūrā. Bez tam visā Klusajā okeānā salas un veseli to arhipelāgi te pacēlās, te arīdzan nolaidās zem ūdens līmeņa vēl pavisam nesen. Tās visas varēja būt cilvēku apdzīvotas.
Labs piemērs tam ir Deivisa sala netālu no Lieldienu salas, kas tika atklāta un iezīmēta kartē XVIII gs. vidū. Jau nākošajā gadsimtā to vairs neviens neatrada.
Kopumā Čerčvarda hipotēze par lielu agrāk eksistējošu sauszemi Klusā okeāna vidū ir pavisam mazticama. Taču viņa zīmētā kartē Lemūrijas robežas visai labi sasaucas ar tā saukto „lielo pacēlumu.” Ar to tiek domāts plašs visai sekls reģions ar vulkāniem, zemūdens kalniem un lielu seismisko aktivitāti. Tas sākas pie Austrumu-Klusā okeāna pacēluma un iet uz rietumiem cauri lielākai daļai Klusā okeāna.
Ģeologi pauž viedokli, ka kaut kāda katastrofa bijusi ap 1628.g.pmē. Arī koraļļu salas Klusajā okeānā veidojušās ap to laiku.
Tomēr, iespējams, lielas sauszemes platības tiešām nolaidušās Klusā okeāna dzīlēs. Par to varētu liecināt 1965.gadā kuģa „Antona Brūna” un 1971.gadā Vanderveijera nofotografētie/nofilmētie materiāli, kas parāda senu celtņu esamību Klusā okeāna dibenā apmēram 2 km dziļumā. Ja tā, tad tās ir visdziļāk zem ūdens atklātās cilvēku būves pasaulē!
1990.gados Kalifornijas okeanogrāfijas institūts publicēja Klusā okeāna dibena kartes ar pēdējo pētījumu rezultātiem. Vienā no tām attēlota Naskas zemūdens kalnu grēda 200 jūdžu garumā. Tā kādreiz bijusi sauszemes šaurums, kas savienojis Dienvidamerikas piekrasti ar tagad jau nogrimušu arhipelāgu. To 30.gados bija paziņojis pareģis E.Keisijs („Andu jeb Klusā okeāna Dienvidamerikas piekrasti tad aizņēma Lemūrijas tālākais rieteņu gals”).
Haijotu jautājums.
Klusā okeāna kultūru līdzības un paralēles. Visā Klusajā okeānā un reģionos tālu ap to saglabājies milzums savstarpējo līdzību un paralēļu, kas vedina domāt to, ka visas šīs kultūras iedvesmotas no kādas kopējas un senākas.
Bioloģiskās liecības.
Jamss un kassava. Kaut kādi augi, kas tiekot kultivēti Dienvidamerikā, tiekot kultivēti arī Ponpejas salā (tur, kur Nanmadola). Pēc Tūra Heijerdāla domām tas liecina par Nanmadolas saistību ar Peru un Bolīvijas kultūrām.
Totoras meldri aug gan Titikakas ezerā, gan arī Lieldienu salā.
Saldais kartupelis (batāte) bija ļoti sen pazīstams Dienvidamerikā, kur kečvu valodā to sauca par cumar. Jaunzēlandes maori to sauc par kumara, bet Taiti iedzīvotāji – par itara.
Apmēram 5000 gadu atpakaļ mangrovju mežu izplatība bijusi vislielākā – līdz Talarai (Peru), 3 grādu vairāk uz dienvidiem nekā tagad.
Nogrimušais mežs pie Velingtonas Hatas ielejā Jaunzēlandē (3200.–3000.g.pmē.). Līdzīgs vecumā ar nogrimušajiem mežiem pie Eiropas.
Rietumaustrālijas piekrastē nogrimusi pludmale tiek datēta ar 3000.g.pmē.
Japānas piekrastē silto ūdeņu moluski bijuši izplatīti apmēram par 6 grādi tālāk uz dienvidiem ap 3000.g.pmē.
Plašajā Klusajā okeānā salās atrodami daudzi saldūdeņu molusku no Clausiliacea saimes. Zoologiem šis ir nopietns pierādījums sena kontinenta pastāvēšanai. To bagātās nogulas liecina par procesu krasumu.
Mitoloģiskās.
Nahnmwarkis un Nomarhi. Pirmais ir Nanmadolas tagadējo ķēniņu amata nosaukums, bet otrais – nāk no senās Ēģiptes un bija tur vietvalža apzīmējums. Par šo vārdu fonētisko līdzību ir spriedelējis Čaildress.
Olosipa un Elasipps. Pirmais ir Nanmadolas leģendārais ķēniņš (kopā ar brāli Olosopu), bet otrais minēts Platona „Krītijā” kā Atlantīdas ķēniņš.
Dvīņi. Olosopa un Olosipa – Nanmadolas celtnieki, bija dvīņi. Dvīņi bija arī Atantīdas ķēniņi (grieķu mitoloģijā pazīstami kā titāni).
Gan dienvidu Peru, gan Lieldienu salas iedzīvotāju vidū valdīja uzskats, ka viņu senči ieradušies no dabas katastrofā sen nogrimušas zemes un atnesuši tiem kultūru.
Tiavanakas Saules vārti. Uz tā ir precīzs Lieldienu salas Saules kulta attēls. Bez tam tādu vārtu analoģija atrodas arī Tongas salā.
Līdzības vērojamas dažādu tautu rituālu starpā, kas domāti jūrā slīkušo dvēseļu nomierināšanai: Lemūrija – senromiešiem, Obon – japāņiem, Waihuikala – havajiešiem, Horiomu – melanēziešiem, Ši-Mu – ķīniešiem, Puka-Mu-ni – Austrālijas aborigēniem, Povamu – hopi indiāņiem. Visai mazticama tāda nejauša sagadīšanās.
Lingvistiskās paralēles.
Nanmadolas objektu nosaukumos daudzkārt sastopama sakne mu. Nanmadolas DR daļā atrodas Mupta – taisnstūra veida celtne. Nākamajai celtnei uz rietumiem piekļaujas jūras vārti, kas pazīstami ar Mupteniulli nosaukumu. Austrumu puse norobežota ar Muptalapas sienu jūras pusē un Pon Mu-itakas sienu iekšpusē. Ponpejas salas dienvidu piekrastē atrodas Nanlongas saliņa, uz kuras atrodas Nanparad Mu-tok drupas.
Citkārt lemūriešu sakne mu ir vietējo iedzīvotāju izmainīta par mw, kas ir grūti izrunājama. Nanmadolas ārējā siena – „Tā, kur beidzas ceļojums” (Nan Mwoluhsei). Pankadiras saliņā esot bjiusi Zemes-Mātes svētnīca (Nan Kieil Mwahu).
Daudzu Nahnmwarkis dinastijas (tie, kas sagrāva Nanmadolas Saudeleuru dinastiju) ķēniņu vārdos saglabājusies pārveidotā mu/mw sakne: Luhk en Mwei Maur, Lukh en Mwer un Luhk en Mwei.
Lingvistiskās paralēle citās Karolīnu salu vietās. Mu-riio saliņa ietilpst Holla salu grupā.
Kosras sala. Lelu salas centrā ir kalns Mu-tunte (1951 pēda). Mazliet uz ziemeļiem no Insaras drupām atrodas Mu-tunenea mākslīgais kanāls. Kosras ZR pusē iepretim Insarai atrodas maza saliņa – Mu-taniela.
Sakne mu bieži sastopama arī kunu (Panama) indiāņu mitoloģijā.
Viena no Trobriānas salu grupas salām Zālamana arhipelāgā nes Mu-Navata vārdu.
Arī Taizemē ir vietas, kas nes „Mu” vārdu: Mu-ang Fa Daet, Ban Mu-an Fai, Mu-ang semei un Mu-ang Bon.
Lieldienu salas nosaukums Te Pito o te Henua un inku Kuska nozīmē vienu un to pašu – „Pasaules naba.”
Taiti salas virspriesterus saukuši par ku-mu („cilvēks no Mu”).
Uru – tas ir sens polinēziešu toponīms, kas tiek asociēts ar seno pirmdzimteni. Tieši tāpat tiek saukta sena pirmsinku tauta uri, kas apdzīvo Titikakas ezera peldošās salas. Uru-keu bija polinēziešu senči un leģendās tos attēloja kā zeltmatainus pusdievus.
Havajiešu leģendās tiek runāts par „Saules māju” (Hare-a-ta-Ra). Tāpat bija nosaukts Korikančas svētais rajons Kuskas pilsētas centrā.
Mu zilbe ietilpst arī havajiešu vārdā limu („jūraszāle”), kas ir visai izplatītais augs Sargassum echinocarpum. Mitoloģiski tie tiek uzskatīti par jūras dieves matiem, kas dzīvo jūras dibenā sen dabas katastrofā nogrimušajā zemē.
Havajiešu Dieve-Māte – Hina-Lau-Limu-Kala.
Sauli pazina ar Ra vārdu Lieldienu un Havaju salās. Galvenie inku Saules kulta svētki tika saukti par inti-raimi.
„T” simbols. Pastāv uzskats, ka šis simbols esot mantots no Mu zemes laikiem. Tāds ir havajiešiem, Austrālijas aborigēniem un Centrālamerikā (Palenkē, Kopanā).
Antropoloģiskās paralēles.
Peru augstmaņiem bija tādas pašas izstieptas ausu ļipiņas kā Lieldienu salas garaušiem. Tādas pat ļipiņas var novērot Budam skulptūrās.
Visapkārt Klusajam okeānam ir uzietas balto cilvēku atliekas. Vairāk par to rakstā Lemūrieši.
Rakstu zīmju paralēles.
Petroglifi ar lamu attēliem. Vismaz 4 tādi ir uzieti Nukuhivas un Oiponas salās (laikam Lieldienu salā?).
Līdzība ar Naskas plato zīmēm. Lieldienu salas Anakenas līcī atrastais zivs petroglifs ir veikts tādā pat manierē (koncentriskā stilā) kā Naskas līdzenumā zīmētās valzivis – ar vienu nepārtrauktu līniju. Šāda tipa zīmju rakstība raksturīga tikai Klusā okeāna austrumu daļā un dažās Dienvidamerikas zemēs.
Putnu-cilvēka petroglifs. Tiek zīmēts gan uz Lieldienas salas klintīm, gan sastopams rongo-rongo rakstos, gan atrodams uz Tiavanakas Saules vārtiem. Tas attēlots fregatputna izskatā, ko arī var sastapt Naskas plato Peru.
Rongo-rongo zīmes. Dažās šīs rakstības zīmēs labā roka norāda augšup, bet kreisā – uz leju. Tas ir identiski tā saucamajam „sievietes-pūces” zīmējumam peruāņu pampās. Tāds pats žests sastopams havajiešu petroglifā (D22-19) Kaupulehu. Dažas no zīmēm sastopamas arī Tiavanakas saules vārtos.
Atradumi.
Lieldienu salā uzieta tupoša vīrieša statuja, kas ir ārkārtīgi līdzīga tādai pašai Bolīvijas Tiavanakā.
Papua-Jaungvinejas Jaunās Īrijas provincē uzietā memoriālā statuja Malanggan attēlo cilvēku, kas spēlē uz garas stabules – galvenā inku muzikālā instrumenta.
Gan Dienvidamerikā (kipu) gan Polinēzijā (tahoro-paropa) bija pazīstami mezglu raksti.
Šinobacu svētnīca Tokijā. Tajā esot redzama bronzas emblēma, kurā attēlota viļņos slīkstošā Mu zeme - 4 trjstūri veido vienu, apkārt viļņu oreols.
Tehnoloģijas.
Lauksaimnieciskās metodes. Milzīgi un labi iekārtoti kompleksi atrodami Filipīnu Lusonas salā, Babeldaobas salā Palau arhipelāgā. Augsta līmeņa lauksaimniecība saglabājusies tarifuroro iezemiešiem Jaungvinejas vidienē, kuru sastāvā vēl nesen bijusī cilvēki ar gaišu ādas krāsu (lemūrieši). X tk.g.pmē. plaša lauksaimnieciskā izstrāde bija vērojama Jaungvinejas līdzenumos, par ko liecina augsnes erozijas īpatnības.
Akmens apstrādes tehnoloģijas. Cieti ieži (granīts, andezīts, bazalts) labi apstrādāti, no tiem veidotas platformas (Ahu Vinapu Rapanujas salā) un sienas, kurās akmeņu salaidumu vietās nevar iebāzt naža asmeni.
Avoti.
Eihemērs.
Strabons. Nosauca Lemūriju par Taprobānu – „citas pasaules sākumu.” Tā atrodoties 20 dienu jūrasbraucienā no Indijas dienvidu gala. Ceļā uz milzīgo salu ar 500 pilsētām kuģi peldēja garām vairākām bezvārda salām, domājams – mūsdienu Kokosu salām.
Marka Viljamsa grāmata „Lemūrijas meklējumos.” Viena no labākajām šai jautājumā.
Dažādu tautu folklora. Stāsti par grimušo Lemūriju/Mu apkopoti esejā Mīti par Lielajiem plūdiem.
Grāmatas.
Churchward, James. „The Lost Continent of Mu.” 1924.g. Reprint, Albuquerqe: Brotherhood of Life, 1987.g.
Frank Joseph. "The lost civilization of Lemuria." 2007.g. Inner Traditions International.
Avoti.
Eihemērs.
Strabons. Nosauca Lemūriju par Taprobānu – „citas pasaules sākumu.” Tā atrodoties 20 dienu jūrasbraucienā no Indijas dienvidu gala. Ceļā uz milzīgo salu ar 500 pilsētām kuģi peldēja garām vairākām bezvārda salām, domājams – mūsdienu Kokosu salām.
Malaiziešu leģenda par Lielajiem plūdiem.
Marka Viljamsa grāmata „Lemūrijas meklējumos.” Viena no labākajām šai jautājumā.
Saites.
Lemūrieši.