Aliens

Līkurgs (VIII, IX vai X gs.pmē., citur ap 600.g.pmē.)

Spartiešu likumdevējs IX gs.pmē.
Likurgs (VIII, IX vai X gs.pmē., citur ap 600.g.pmē.). Laikam gan ticamāks ir skaitis 600.g.pmē.

Radniecība. Pēc Plūtarha viņš ir bijis spartiešu ķēniņa Einoma jaunākais dēls un piederējis Eiripontīdu dinastijai.
Viņa vecākais brālis bijis Polidekts - arī Spartas ķēniņš.

Dzīvesgājums. Leģendārs Spartas valsts dibinātājs un likumdevējs. Līdz mūsdienām nonākušas seno rakstu ziņas par Likurgu ir visai dažādas un pat pretrunīgas.
Pēc Spartas ķēniņā un vecākā brāļa Polidekta nāves Likurgs kļuvis pat ta palikušā mazā dēlēna Hariljas (Leobota, pēc Hērodota) aizgādni. Likurga ienaidnieki un sāncenši apsūdzēja to nodomā sagrābt varu. Lai izvairītos no viņu intrigām, Likurgs pametis Spartu un devies tālā ceļojumā. Ilgu laiku dzīvojis Krētā, apmeklējis arī Ēģipti un grieķu pilsēas Mazāzijā.
Senatnē tika uzskatīts, ka Delfu orākuls pavēlējis Likurgam izmainīt Spartas valsts iekārtu pēc Krētas doriešu valstu līdzības.
Atgriezies Spartā, Likurgs ķērās pie Spartas valsts reformēšanas. Uzskata, ka viņš dibinājis Spartas herūsijas (vecajo padomes) un apellas (tautas sapulces). Tieši Likurgs esot militarizējis Spartu un ieviesis fiditijas - kopējas maltītes, kas bija obligātas visiem spartiešu vīriešiem.
Bijis Krētā, Spānijā, Lībijā un pat Indijā (par Indiju gan laikam būs jāizņem, jo patlaban tā arī nevaram pateikt, kur to esam ņēmuši un Dzimmijs 13 šito dikti apstrīd). Ticies ar šo valstu gudrajiem. Viņš bieži bija Delfos, lai no turienes iegūtu Apolona likumus Spartai. Kad Likurgs ieradās Delfos, Pītija sauca viņu par Zeva un visu Olimpa kalna iemītnieku mīluli, godāja viņu kā dievu nevis cilvēku. Domājams, ka viņš bija saistīts ar debesu iemītniekiem. Spartieši uzcēla viņam templi, kurā viņam par godu tika rīkotas ikgadējas upurēšanas un citi reliģiski pasākumi.
Pats pameta Spartu un beidza dzīvi brīvprātīgā izsūtījumā. Līkurgs nodzīvojis līdz sirmam vecumam. Nav zināms kad un kur viņš ir miris. Taču spartieši viņa mirstīgās atliekas pārveduši uz Spartu. Vēlāk uzbūvējuši tam svētnīcu un pielūguši kā dievību. 

Plūtarhs vēstī, ka Līkurgs kādā sapulcē, runājot par to, cik liela nozīme tikumu veidošanā ir audzināšanai, kā piemēru izmantojis savus suņus, kas abi piedzimuši vienā metienā, bet dažādas audzināšanas rezultātā viens kļuvis kūtrs un rijīgs, toties otrs — veikls un medīgs.

Līkurga likumi. Saskaņā ar viņa uzrakstītajiem likumiem par pilntiesīgiem Spartas pilsoņiem bija uzskatāmi tikai spartiāti - doriešu pēcteči, kas iebruka Peloponēsā XII-XI gs.pmē. Otrai iedzīvotāju grupai piederēja perieki - personīgi brīvi cilvēki, taču bez politiskajām tiesībām. To nodarbošanās galvenokārt bija amatniecība un tirdzniecība. Trešā Spartas iedzīvotāju grupa bija vergi heloti - doriešu paverdzinātie vietējie Lakonijas un Mesēnijas iedzīvotāji.  Visa auglīgā zeme tika sadalīta 9000 klēros (iegabalos), kas tika izdalīti spartiātiem. Katra klēra teritorijā dzīvoja vairākas helotu ģimenes, kas nodrošināja ar visu nepieciešamo spartiātu un viņa ģimeni.
Lai uzturētu nežēlīgo apspiesto vietējo iedzīvotāju ekspluatācijas režīmu, Līkurgs pārvērta spartiātu kopienu par militāru nometni, un tās dalībnieki bija pakļauti stingrai disciplīnai. Saskaņā ar Līkurga likumiem, visi spartieši bez izņēmuma ņēma dalību militārajā dienestā. No 7-20 gadu vecumam zēni baudīja sabiedrisku audzināšanu. Viņi apvienojās agēlās ("ganāmpulkos"), audzinātāji tos turēja stingrā uzraudzibā, mācīja kara mākslu, pieradināja izturībai, mazprasībai, viltībai, nežēlībai un stingrai disciplīnai. Spartietis no 20 gadu vecuma kļuva par pilntiesīgu sabiedrības locekli un līdz pat 60 gadiem viņam bija pienākums kalpot karaspēkā. Pieaugušie spartieši obligātā kārtā piedalījās ikmēneša sisītijās (sabiedriskās maltītes), kas uzturēja kolektīvisma garu. Ar tādu pašu mērķi spartieši apvienojās enomotijās - militārās 25-36 vīru vienībās, kas tika stiprinātas ar savstarpēju zvērestu, un triakādās - vienībās pa 30 vīriem.
Līkurga likumi ieviesa būtiskas izmaiņas valsts pārvaldē. Tika saglabātas tautas sapulces (apellas) funkcijas, kurā ņēma dalību visi pilngadību sasniegušie spartieši. Tāpat kā iepriekš spartiešu sabiedrību pārvaldīja divi ķēniņi, kas komandēja karaspēku kara laikā un bija arī reliģiskā kulta kalpotāji. Līkurgs nodibināja herūsiju (vecajo padomi), kuras sastāvā bija abi ķēniņi un 28 visietekmīgākie spartieši, kas bija sasnieguši 60 gadu vecumu. Herūsija bija augstākais varas orgās Spartā. Līdz ar herūsiju Līkurgs nodibināja arī eforu amatu, kurus izvēlēja apellās - 5 uz vienu gadu. Eforiem piemita liela vara: tiem bija tiesības sasaukt herūsijas un apellas, tie pārzināja ārpolitiku, pildīja tiesas funkcijas un veica spartiešu uzvedības novērošanu - raudzījās, lai nelokāmi tiktu pildīti likumi. Efori pat varēja atcelt spartiešu ķēniņu rīkojumus.
Saskaņā ar nostāstu, Līkurgs izņēmis no apgrozības zelta un sudraba monētas, nomainīdams tās ar smagiem un neērtiem dzelzs gabaliem. Viņš tāpat uz stingrāko aizliedza greznumlietu ražošanu un lietošanu, aizliedza Spartā ievest preces no citām valstīm.
Līkurga likumi palika spēkā arī pēc viņa nāves un kopumā darbojās Spartā 500 gadu.

5. LIKURGS UN SPARTAS EUNOMIJA

Ir neiespējami runāt par seno Grieķiju, tās kultūru un vēsturi, nepieminot Spartu. Gan senos laikos, gan šodien Sparta paliek visnoslēpumainākā grieķu valsts, valsts – leģenda. Spartieši dzīvoja ļoti izolēti un nav atstājuši rakstiskas liecības, tādēļ jau senie grieķi maz ko par viņiem zināja, bet mūsu zināšanas par leģendāro Lakedaimonu ir vēl mazākas. Mēs nevaram atdalīt leģendu no vēstures, jo mūsu rīcībā ir tikai daži teksti, kurus atstājuši novērotāji “no malas” – citu pilsētu iedzīvotāji, kuri lielākoties dzīvoja vēlākos laikos, kad Spartas slavenā eunomija vairs nepastāvēja. Taču tas, ko mēs zinām par seno Spartu, un tā Spartas leģenda, ko mums ir atstājuši senie autori, ļauj mums rast priekšstatu par to sabiedriskās dzīves modeli, kas kādreiz tika realizēts šajā valstī, kā arī par tiem sociālajiem ideāliem un pār tām morāles vērtībām, kas daudzus gadsimtus iedvesmoja grieķu gaišākos prātus.

Ā.Feldhūna tulkojums:
Tā mums no svētnīcas spožas reiz vēstīja Apollons valdnieks –
Zeltmatis dievs, kura loks tālākos mērķus spēj graut:
“Padomē allaž lai pirmie ir valdnieki, tīkamie dieviem;
Viņiem Sparta lai rūp, brīnišķā pilsēta, un
Tāpat sirmgalvjiem cildiem, tad arī vēl vīriem no tautas –
Visi lai izturas tā, kā viņiem likumi vēl:
Lai viņi prātīgi runā un allaž rīkojas krietni,
Un lai padoms, ko dod, nekaitē valstij nekas.
Spartiešu tautai ir uzvarēt lemts un pieņemties spēkā”.
Tāds, lūk, vēlējums bij, Spartai ko atklāja Foibs
(Fragm. 3a)
Avots: Antologia Lyrica Graeca / Afrodīte mirdzošā tronī...

Hērodots. "Vēsture."
Pēc Tirtaja otrā svarīgāka un senākā liecība par Spartas valsts iekārtas dibināšanu ir šis neliels fragments no Hērodota “Vēstures.”
Agrāk lakedaimonišiem bija gandrīz vissliktākie likumi no visiem hellēņiem, jo viņi neuzturēja sakarus nedz savā starpā, nedz ar citiem. Viņi mainīja savu iekārtu uz labāku šādā veidā: Kad Likurgs, cienījams spartiešu vīrs, ieradās Delfos pēc orākula, Pītija teica viņam šādus vārdus:
Tu atnāci, Likurg, pie mana dāvanu bagātā tempļa,
Zevam esi tu draugs un visiem, kam Olimpā mājoklis ir.
Es nezinu tagad, dievam vai cilvēkam došu es svētvārdus šos?
Drīzāk jau, Likurg, par dievu es godāšu tevi nudien.
Daži saka, ka kopā ar šiem vārdiem Pītija iedeva viņam arī visu šobrīd esošo spartiešu valsts iekārtu. Bet, kā saka paši lakedaimonieši, Likurgs atnesa šo valsts iekārtu no Krētas, būdams sava brāļa dēla Leobota, Spartas valdnieka, aizbildnis. Kad viņš kļuva par aizbildni, viņš tūlīt izmainīja visus likumus un sekoja, lai tie netiktu pārkāpti. Pēc tam Likurgs deva likumus par karaspēku, sadalot to enomotijās , triakādās un sissitijās , un par valsts lietām, iedibinot eforu amatu un gerontu padomi. Tādā veidā, izdarot pārmaiņas, lakedaimonieši dibināja labu valsts iekārtu, bet kad Likurgs nomira, viņi uzcēla viņam svētnīcu un ļoti dievbijīgi viņu godina (Hdt. I, 65).
Avots: Herodoti Historiae

Plūtarhs. "Likurga biogrāfija."
Plūtarha spalvai pieder Likurga biogrāfija, kurā tika apvienoti vēsturiski fakti, gadsimtu gaitā uzkrājušās leģendas un paša Plūtarha pārdomas. Vēsturiski varētu būt visai mazticams avots. Katrā gadījumā tas ir lielākais saglabājies antīkais teksts par Likurgu un Spartu. Šeit tiek piedāvāti daži fragmenti no šī Plūtarha darba: Plut. Lyc. I, IV, V, VI, IX, X, XIII, XVI, XIX, XXIV, XXIX.

I. Vispār, neviens stāsts par likumdevēju Likurgu nav neapstrīdams. Par viņa izcelsmi, ceļojumiem, nāvi, par viņa likumiem un par viņa politisko darbību pastāv ļoti pretrunīgi stāstījumi, un it īpaši maz līdzības ir stāstos par laiku, kad dzīvoja un darbojās šis vīrs.

IV. Tādējādi, pēc aizbraukšanas viņš apmeklēja vispirms Krētu. Pētot viņu valsts iekārtu un sarunās ar izcilākajiem pilsoņiem viņš slavēja dažus viņu likumus un pievērsa tiem uzmanību, lai ieviestu tos savā dzimtenē, bet par dažiem likumiem viņš domāja, ka tie nav tā cienīgi...
No Krētas Likurgs devās uz Āzijas krastiem, gribēdams, kā daži saka, salīdzināt krētiešu dzīves veidu, atturīgu un skarbu, ar joniešu greznību un izlaidību, tāpat kā ārsts salīdzina vārgu ķermeni ar veselu, lai tādā veidā ieraudzītu starpību viņu dzīves veidā un valsts iekārtā....
Ēģiptieši apgalvo, ka Likurgs bija pie viņiem un ka viņš visvairāk apbrīnoja to, ka viņiem karavīri ir atdalīti no visiem pārējiem, un ka tādēļ viņš ieviesa to arī Spartā, un ka atdalījis atsevišķi amatniekus un pilsētas rokdarbu meistarus, viņš dibināja patiesu un tīru valsts iekārtu.

V. Ar šādu nolūku viņš devās vispirms uz Delfiem, tur upurējot dievam un izjautājot viņu, viņš atgriezās atpakaļ ar slaveno orākulu, kurā Pītija nosauca viņu par dievu mīluli, un drīzāk par dievu, nekā cilvēku. Kad viņš lūdza iedot viņam labākus likumus, viņa atbildēja, ka dievs saka, ka viņa valsts iekārta pārspēs visas citas valsts iekārtas.

VI. Likurgs par šo varas iestādījumu tā rūpējās, ka aizsūtīja uz Delfiem pajautāt orākulam par to un saņēma šādu atbildi, tā saucamo retru : “Uzcel svētnīcu Zevam Silanijam un Atēnai Silanijai, sadali tautu obās un fīlās, iedibini padomi no trīsdesmit locekļiem, kopā ar arhagetiem , lai tauta laiku pa laikam sanāk uz sapulci starp Babiku un Knakionu . Tādā veidā piedāvāt priekšlikumus un skaitīt balsis , bet tautai lai ir gan vara, gan spēks”. Dibināt fīlas un obas nozīmē sadalīt tautu sīkākās daļās, kuras orākuls nosauca par fīlām un obām. Par vadoņiem ir nosaukti valdnieki, bet “sanākt uz sapulci” orākuls saka ar vārdu apelladzein , jo par valsts iekārtas sākumu un cēloni viņš uzskatīja Delfisko Apollonu ...

IX. Otrs no Likurga valstiskajiem jauninājumiem, pats drosmīgākais, bija zemes pārdalīšana. Īpašumu nevienlīdzība bija liela, daudzi ubagi un trūcīgie apdraudēja valsti, bet bagātības atradās nedaudzu cilvēku rokās. Lai padzītu prom augstprātību, skaudību, noziegumus, greznību un divas vissenākās un visbīstamākās valsts slimības – bagātību un nabadzību, viņš pārliecināja pilsoņus nodod zemes īpašumus valstij , no jauna visu zemi pārdalīt un dzīvot visiem vienlīdzīgi, tā lai visiem būtu vienādi zemes īpašumi un lai priekšrocība būtu tikai krietnumam, un tā, lai viens no otra atšķirtos ne ar bagātību un nevienlīdzību, bet gan ar nopēlumu par kauna darbiem un uzslavu par labiem darbiem...
Viņš vēlējās sadalīt arī kustamo īpašumu, lai padzītu prom no valsts visa veida nevienlīdzību un nesamērību, bet, redzēdams, ka īpašniekiem būtu grūti pazaudēt savus īpašumus tiešā veidā, viņš izvēlējās citu ceļu un ar valstisku rīkojumu palīdzību guva virsroku pār viņu alkatību. Vispirms, padarījis par nederīgu zelta un sudraba monētu, viņš lika izmantot tikai dzelzs monētu, un viņa bija tik apjomīga, smaga un mazvērtīga, ka, lai uzglabātu mājās desmit mīnas, bija jāuzceļ liela noliktava un nauda jāpārvadā ratos. Ar šo iestādījumu viņš padzina no Lakedaimonas daudzas netaisnības, jo kurš iedomāsies zagt, ņemt kukuļus, atņemt naudu citam vai laupīt, ja viņš savu guvumu nevar nedz paslēpt, nedz arī uzskatīt to par kaut ko derīgu, jo tas pat saplēsts gabalos nekam neder...

X. Domājot par to, kā varētu vēl labāk apspiest greznību un iznīdēt alkatību, viņš dibināja trešo, skaistāku politisku iestādījumu - sisitijas , lai pilsoņi noturētu maltītes kopā, sanākdami pie viena galda un ēstu likuma noteiktus no gaļas un no mīklas gatavotus ēdienus, un lai viņi neēstu mājās, izgāzušies uz dārgām gultām pie bagāti klātiem galdiem, tiekot apkalpoti no labiem kalpiem un pavāriem, kas viņus tumsā nobaro kā nepieēdināmus lopus, kaitēdami tādā veidā gan garam, gan miesai, nododamies netikumiem un pārmērībām, ar ilgu gulēšanu un siltām vannām, pilnīgi neko nedarīdami, ikdienas aprūpēti tā, it kā viņi būtu kādi slimnieki. Bet galvenais ir pat ne tas, bet tas, ka bagātība kļuva nekam nederīga, jeb, runājot Teofrasta vārdiem, bagātība vairs nebija bagātība un tas notika kopīgas maltītes dēļ un dēļ vienkārša uztura un dzīves veida. Jo bagātību vairs nevarēja lietot, tā nevarēja sagādāt prieku...

XIII. Rakstiskus likumus Likurgs nedeva, kā to apliecina viena no viņa tā saucamām rētrām. Jo viņš uzskatīja, ka visam tam, kas ir svarīgākais un nozīmīgākais pilsētas labklājībai un krietnumam, ir jāiesakņojas pilsoņu tikumos un viņu dzīves veidā, lai tas viss paliktu nemainīgs un stiprs, jo kad tas tiek panākts ar cilvēku brīvu izvēli, tad šī saistība ir spēcīgāka, nekā tad, kad to dibina piespiešana, bet šo brīvo gribu jauniešos ievieš audzināšana, kas padara viņus pilnīgus ar to, ka katrs no viņiem kļūst par likumdevēju pats priekš sevis... Vispār, viss viņa likumdošanas darbs tika virzīts uz audzināšanu...
Viena no viņa rētrām, kā jau teikts, aizliedza lietot rakstiskus likumus, bet cita tika vērsta pret greznību, tā ka katras mājas jumtam bija jābūt pagatavotam tikai ar vienu zāģi, bet durvīm – tikai ar vienu cirvi, citus instrumentus lietot nedrīkstēja. Vēlāk Epaminonds , kā stāsta, sēžot pie sava galda, ir teicis, ka pie tādas maltītes neienāks prātā domas par nodevību. Likurgs pirmais saprata, ka šādā namā nevar mājot nedz izlaidība, nedz greznība...

XVI. Lasīt un rakstīt viņi mācījās nepieciešamības dēļ, bet visa parēja audzināšana bija virzīta uz to, lai viņi varētu labi paklausīt, paciest sāpes un grūtības un cīnoties uzvarēt...

XIX. Bērniem mācīja izteikties asi, bet tā, lai vārdiem būtu piemitis arī skaistums, un tā, lai daudzas lietas tiktu izteiktas nedaudzos, bet saturīgos vārdos... Pats Likurgs izteicās īsi un apoftegmātiski, kā par to liecina daži saglabājušies viņa izteicieni, kā piemēram, viņa izteiciens par valsts iekārtu, kad viņš atbildēja kādam, kas prasīja, lai viņš ieviestu valstī demokrātiju, teikdams viņam: “Ieved vispirms demokrātiju savās mājās”. Un arī par upurēšanu, tam, kas jautāja, kāpēc viņš iestādīja tik mazus un trūcīgus upurus, viņš teica: “Tādēļ, lai mēs nekad nepārstātu godāt dievus”...

XXIV. Audzināšana turpinājās līdz pat pilnam briedumam. Nevienam nebija vaļas dzīvot, kā viņam pašam gribas, bet valsts līdzinājās kara nometnei, kur valdīja stingri noteikts dzīves veids un nodarbes, kuru mērķis bija kopējais labums un visi uzskatīja, ka viņi pieder ne paši sev, bet dzimtenei...
Dabiski un pareizi, ka līdz ar naudas izzušanu Spartu pameta gan alkatība un bagātība, gan arī trūkums, iestājās vienlīdzība labklājība un bezrūpība dēļ dzīves vienkāršības. Kori un prieks, dzīres un medības, ģimnastistiskie vingrinājumi un sarunas kopējās sapulcēs aizņēma visu viņu laiku, kad viņi nebija pārgājienā...

XXIX. Piecsimts gadus, kamēr Sparta lietoja Likurga likumus, viņa bija pirmā valsts visā Helladā, pateicoties savai eunomijai un savai slavai, un no četrpadsmit valdniekiem, no Likurga līdz Agīdam, Arhidama dēlam, neviens nav neko mainījis šīs valsts iekārtā... Agīda valdīšanas laikā pirmo reizi Spartā atgriezās nauda un līdz ar to arī greznība un alkatība...  

Polībijs par Līkurgu un viņa likumiem. "Man liekas, ka Līkurga nodibinātie likumi un viņa veiktie pasākumi bija lieliski pilsoņu saliedētības nodrošināšanai, Lakonijas norobežošanai, visbeidzot stiprai brīvības iedibināšanai Spartā, tā ka viņa lieta, manuprāt, drīzāk ir dievišķa nekā cilvēcīga saprāta. Zemes nogabalu vienādībai, vienkāršībai un kopībai bija jāievieš labi tikumi pilsoņu privātajās attiecībās, bet valts jāpasargā no nesaskaņām, bet no otras puses, grūtajiem un bīstamajiem vingrinājumiem bija jāpadara pilsoņi stipri un vīrišķīgi. Kad viena vienīga cilvēka dvēselē vai vienas valsts robežās kopā savienosies tādas īpašības kā vīrišķība un tikumība, tad grūti būs rasties kādai likstai pilsoņu vidū, un neviegli būs tos pakļaut arī ārvalstu ienaidniekam. Lūk, ar kādiem pasākumiem un kādu valsts uzbūvi Līkurgs izveidoja stabilu drošību visai Lakonijai, bet pašiem spartiešiem nodrošināja brīvību uz ilgu laiku. Tomēr, man liekas, viņš pilnīgi nebija parūpējies par savas valsts pielāgošanu vispārēji, un arī detaļās, ārvalstu iekarošanai, kundzībai pār tiem un ārējo valdījumu paplašināšanai vispār. Tādēļ, padarījis pilsoņus apmierinātus un atturīgus privātajā dzīvē, viņam bija jāparūpējas par to, lai arī kopējais noskaņojums valstī būtu apmierināts un mērens. Tagad spartieši, tencinādami Līkurgam privātajā dzīvē un attieksmē pret savas pilsētas likumiem ir pilnīgi brīvi no patmīlības un izrādās augstākā mērā prātīgi atšķirībā np pārējiem helēņiem."

Saites.
Spartas ķēniņu saraksts.
Spartas valsts.