Lukrēcijs, Tits Kārs (~99.-55.g.pmē.)
Latīniski - Titus Lucretius Carus.
Viens no izcilākajiem romiešu dzejniekiem un materiālistiskiem filozofiem.
Dzīvesgājums. Dzimis ap 99.g.pmē.
Miris 55.g.pmē.
Lurēcijs un reliģija. Viņš noliedza dvēseles nemirstību un aizkapa dzīvi. To, ka cilvēki iemācījās iegūt uguni, kopt zemi un iegūt dzelzi, Lukrēcijs izskaidro nevis ar dievu žēlastību, bet gan ar cilvēka darbu.
Reliģiju Lukrēcijs salīdzināja ar grožiem, kas saista cilvēka domas. Par tās rašanās cēloni viņš uzskatīja tumsonību un ļaužu bailes no dabas parādībām. Viņš zinātniski centās izskaidrot negaisa, zemestrīces un cilvēka miega cēloņus.
Darbi. Daudzi literāri sacerējumi.
„Par lietu dabu.” De rerum natūra. Šai poēmā viņš pauž savam laikam ļoti progresīvus zinātniskus uzskatus. dzejiski izklāstījis sengrieķu filozofa Epikūra materiālistiskos uzskatus: pasaulē viss rodas un iznīkst saskaņā ar zināmiem mūžīgiem dabas likumiem, uz cilvēku neiedarbojas pārdabiski spēki un pēc nāves vairs nav tālākas eksistences. Tāpēc cilvēci vajag atbrīvot no jebkādas māņticības un izkliedēt bailes no nāves. Pēc viņa domām daba sastāv no atomiem. Savstarpēji savienodamies, tie veido zvaigznes, zemi, dzīvas būtnes un pat cilvēku dvēseles. Darbs sarakstīts pantos.
