Latīņu impērija (1204.-1261.g.)
Ceturtā krusta kara rezultātā Bizantijas sabrukuma apstākļos krustnešu izveidota katoļu valsts ar centru Konstantinopolē.
Vēsture. Ieņēmuši un izlaupījuši Konstantinopoli 1204.gadā Ceturtā krusta kara laikā, krustneši sagrāba vēl ievērojamu daļu no Bizantijas teritorijas, galvenokārt Balkānu reģionā, un nodibināja savu valsti – Latīņu impēriju, piespiedu kārtā ieviešot tajā Romas katoļu baznīcas kārtību, kas, saprotams, izraisīja plašu vietējās garīdzniecības, kā arī tautas pretestību. Tā Kunga Kapa „atbrīvotāji” aizmirsa savu Ceturtā krusta kara galamērķi un uz Jeruzālemi tālāk nedevās. Tiesa gan, karagājiens pavisam beidzās mēra epidēmijas dēļ.
Par šādu grēka darbu pāvests Inokents III izslēdza no baznīcas dodžu Dandolo, Balduīnu IX un tā krustnešus. Balduīns IX sevi pasludināja par Bizantijas imperatoru aizbēgušā Alekseja IV vietā.
Rietumeiropas feodāļi uz vairākām desmitgadēm apmetās Balkānu pussalā, nodibinot katoļu baznīcas atbalstītu Latīņu impēriju. Tā pastāvēja līdz 1261.gadam, kad bizantieši tos no turienes padzina, tomēr Bizantija nekad vairs neatguva agrāko varenību un bagātību.
Krustnešu neiekarotajā daļā radās pastāvīga Nīkejas impērija (1204.-1261.g.), Trapezundas impērija (1204.-1261.g.) un Epīras valsts (1204.-1337.g.). Izmantojot tautas masu cīņu, Nīkejas imperators Mihails VIII 1261.gadā atjaunoja Bizantiju un nodibināja Paleologu dinastiju (1261.-1453.g.). Nu Bizantijas impērija aptvēra vairs tikai Mazāzijas ZR daļu, daļu Trāķijas un Maķedonijas.
