Kosmiskā starojuma hipotēze
- Detaļas
- 2016 skatījumi
Pirmais tādu hipotēzi izvirzīja rakstnieks un astronoms Karls Sagāns 1973.gadā savā grāmatā „Kosmiskā saite.”
To izvirzījis doktors Eidens Meinels, Arizonas universitātes Optisko pētījumu koledžas goda profesors Tuskonā un bijušais Kalifornijas politehniskā institūta Reaktīvās kustības laboratorijas Pasadenā līdzstrādnieks.
Viņš uzstājās ar ziņojumu 500 arheoloģijas speciālistu priekšā teorētiskās arheoloģijas konferences atklāšanā, kas norisinājās no 19.- 21.decembrim 2005.gadā britu Šefīldā.
Ziņojumā viņš norādīja, ka kosmiskā starojuma uzliesmojums noticis 40 000 gadu atpakaļ, par ko palikušas berīlija-10 pēdas Grenlandes ledājā. Šis laiks ir sakritis vienu Ledus laikmeta dzīvnieku izzušanu un negaidītu citu parādīšanos. Tieši ap to laiku Eiropā sākusies labi pielāgoto neandertāliešu izmiršana un modernā cilvēka parādīšanās. No visa tā Meinels izteica minējumu, ka kosmisko staru aktivitātes pieaugums 1 500 gadu ilgā periodā (apm. 70 paaudzes) sekmējis tādu mutāciju veidošanos cilvēkiem, ka neandertālieši evolucionējuši modernajos cilvēkos.
Teorija visai drosmīga, un, protams, tika saņemta visai skeptiski. Tai pretī runā fakti, ka Eiropā atrada un joprojām atrod neandertāliešus, kas miruši pirms 30 un pat pirms 24 tūkstošiem gadu.
Meinels izpētīja kosmiskā starojuma aktivitāti 60 000 gadu laikā (t.i. 80-20 000 gadu atpakaļ) salīdzinot to ar Zemes precesijas ciklu. Tādējādi viņam izdevās izdalīt iespējamo starojuma objektu. Tāds kandidāts izrādījās tikai viens – Kaķa acs (NGC 6543) miglājs, kas atrodas 3300 gg. attālumā no mums.
Starojuma ietekme uz evolūciju. Izvirzīta teorija par to, ka 17–14 000 gadu (pēdējā Ledus laikmeta laikā) atpakaļ cilvēka evolūcija paātrinājās dēļ Gulbja X-3 starojuma uz Zemi. Tādu izvirzīja zinātnieku grupa no Austrālijas. Viņi ir pārliecināti, ka relatīviskie izmeši no mikroblazāra to veica.
Sites:
Bioloģija.
