Krievu-japāņu, japāņu-krievu kari (1904.-1905.g.)
日露戦争 - japāņu val.
Русско-японская война - krievu val.
Viens no asiņainākajiem konfliktiem XX gadsimta sākumā starp ķeizarisko Krieviju un imperatoru Japānu par ietekmi Tālajos Austrumos, kas norisinājās no 1904.gada 8.februāra līdz 1905.gada 27.jūlijam un beidzās ar smagu Krievijas sakāvi gan uz sauszemes, gan jūrā.
Kara cēloņi un priekšvēsture. To izraisīja Krievijas un Japānas imperiālistiskās ambīcijas. Krievijai interesēja Mandžūrija un svarīgās ķīniešu ostas. Japāna tāpat vēlējās iegūt varu pār Mandžūriju un Ķīnu, kas bija gadsimta sākumā bija iekšēji un ārēji novājināta. Krievijai bija lielāka armija un laba flote. Karaspēku varēja viegli pārvest uz fronti paTranssibīrijas dzelzceļa maģistrāli. Taču krievu cīņas spējas bija mazas un viņu komandieriem trūka talanta, kas savukārt bija japāņu armijai, kas pati sen jau bijusi stipri militāra valsts.
Kara iemesli meklējami 1895.gadā - Japāna sakāva Ķīnas impēriju. Pēc miera līguma Japāna ieguva Formozu (tagadējā Taivāna), Liautungas pussalu ar Portartūras ostas cietoksni (tagadēja Ļuišuna) un Niučvangas ostu. Tāpat tā ieguva savā varā Koreju. Trīs Eiropas valstis - Krievija, Vācija un Francija, protestējot pret šādu miera līgumu, kas nozīmētu jauna konkurenta iespiešanos Klusajā okeānā un Ķīnā, nosūtīja savas flotes uz Japānu. Spiesti piekāpties, japāņi ir spiesti attiekties no Potrartūras un Niučvangas. Aizvainotie japāņi, kuriem eiropieši nozaga uzvaru, cerēja, ka pienāks atmaksas stunda. Pa šo laiku Krievija, nesasniegusi stratēģiskos mērķus krievu-turku karā, un nespējot padziļināt varas telpu Centrālāzijā, kur tā saskārās ar Lielbritānijas interesēm, metās uz Klusā okeāna piekrasti. Uzbūvējot 7500 km garo Transsibīrijas dzelzceļa līniju, krievi varēja vest karaspēku un resursus uz Vladivostoku. Taču osta uz četriem mēnešiem aizsala, tādēļ krievi sāka meklēt neaizsalstošās ostas Dzeltenajājūrā pie Ķīnas un Japānas. Šāda iespēja radās Nikolaja II kronēšanas svētkos 1896.gadā, kad Maskavā ieradās Ķīnas valstsvīrs Li Hung Čangs, kas vēlējās krievu palīdzību aizsardzībā pret japāņiem. Krievi pieprasīja izbūvēt dzelzceļa pievadu cauri Ziemeļmandžūrijai un ievest karaspēku, lai aizsargātu dzelzceļu, tādējādi okupējot Mandžūriju. Ķīna piekāpās un krievi sāka uzskatīt Mandžūriju par savu provinci. Nākošajā gadā vācieši, franči un briti okupēja ķīniešu ostas. Krievi viņiem pievienojās, okupējot Portartūras ostu. Japāna bija satricināta, ka zaudēto Portarturas ostu pārvalda krievi, kas tagad meta acis uz Koreju draudēja gatavoties karam. Krievu valstsvīri bija pārliecināti, ka viņu armijas sagraus japāņus, nešaubījās par uzvaru. Taču šaubas viņos radīja vēl nepabeigtais Sībirijas dzelzceļš, kas neļāva nogādāt krievu karaspēku uz Korejas pussalu. Tādēļ krievi nolēma nogaidīt līdz būs gatavs dzelzceļš, un domāt par kara sākšanu. 1900.gadā krievi piedalījās Bokseru dumpja apspiešanā Ķīnā un okupēja visu Mandžūriju, tajā pašā laikā steidzīgi cenšoties pabeigt Sibīrijas dzelzceļu. Japāna sākumā centās atrast mierīgu risinājumu, un nosūtīja japāņu sūtni Ito uz Pēterpili. Tur viņš centās panākt, ka krievu-japāņu interešu sfērai jāstiepjas gar Jaludzjanas upi, un Krievijai jāatsakās no mežiem Jaludzjanas upes otrajā krastā, ko no Korejas valdības ieguvis krievu afērists Bezobrazovs, kura līdzakcionārs bija arī pats Nikolajs II. Sarunas beidzās nesekmīgi, un Ito devās uz Lielbritāniju, kur noslēdza savienības līgumu uz 5 gadiem, kas garantēja Lielbritānijas palīdzību krievu-japāņu kara gadījumā. 1903.gadā Japāna joprojām centās panākt Jaludzjanas upes sfēru robežu, taču krievi atsacījās. Valdošās aprindās uzvaru guva afērists Bezobrazovs, kas atbalstīja karu par labu savam veikalam. Tajā pašā laikā tika pabeigts Sibīrijas dzelzceļš un karaspēks ar kara resursiem bija gatavs doties uz fronti.
Krievijas imperators Nikolajs II kā vienu no saviem mērķiem izvirzīja tieši Krievijas impērijas ietekmes nostiprināšanu Tālajos austrumos. Vājinoties Ķīnai notika tās teritoriju sadalīšanas starp lielvarām.
1895. gadā Japāna noslēdza Simonoseki līgumu. Tas ļāva tai iegūt vairākas Ķīnas daļas. Krievijas impēriju interesēja iegūt neaizsalstošu ostu, kura dotu pieeju Klusajam okeānam.
Nesen izveidotā Vladivostokas osta varēja darboties tikai vasarā. Tuvākā osta, kurā kuģi varēja ienākt arī ziemas laikā, bija Portartura. Krievijas impērija 1896. gadā noslēdza līgumu ar Ķīnu, kura rezultātā tā nostiprināja savu ietekmi Mandžūrijā, iegūstot Kvantunas pussalu un Portarturas ostas pilsētu nomā.
Kara gaita. Krievu-japāņu karā krievu karaspēku Mandžūrijā komandējis ģenerālis Aleksejs Kuropatkins (Алексей Куропаткин), kas cieta sakāves pie Ļaojanas un Mukdenas.
Krievijas rīcība tiešā Japānas tuvumā apdraudēja Japānas intereses, tādēļ Japāna pieprasīja Krievija izvākties no tās interešu zonas, bet kad tas neizdevās, sākumā deva triecienu Krievijas flotei, bet vēlāk izsēdināja desantu Portarturas tuvumā.
Kara gaita. 1903.gada Ziemassvētkos japāņi pēdējo reizi iesniedza diplomātisku priekšlikumu ultimāta veidā, uz ko jāatbild divu nedēļu laikā. Nesaņēmuši atbildi, japāņi nolēma sākt karu. 8.februārī ģenerāļa Heihatiro Togo vadībā notika torpēdu uzbrukums Portartūras ekskadrai. Japāņi redzēja karu kā izdzīvošanas cīņu, jo bija pārliecināti, ka krievi, iegūdami Koreju, skatīsies tālāk uz Japāņu salām. Sākumā visa Krievija un arī visa Eiropa ir pārliecināta par krievu uzvaru. Taču neviens vēl neapzinājās japāņu spēku, kas visus spēkus bija veltījuši savas valsts modernizācijai.
Karš tika izcīnīts uz sauszemes un jūras. Notika vairākas lielas jūras kaujas, kas beidzās ar slaveno Cusimas kauju.
Kaujas uz sauszemes tika izcīnītas Mandžūrijā un Laoņinas provincē, tika ielenkta Portartūras osta. Karu izšķīra japāņu augstā cīņas spēja un komandieru pārākums pār ienaidniekiem.
Jau sākums bija Krievijai neveiksmīgs - japāņi ieveduši karaspēku Korejā, šķērsoja Jaludzjanas upi. Tur 30.aprīlī sākās kauja, kas beidzās 1.maijā. 25 000 vīru lielā japāņu armija sakāva 40 000 vīru lielo krievu armiju ģenerāļa Kuropatkina vadībā. Krievi kaujā zaudēja 3000 vīru, kamēr japāņi tikai 1000, lai gan šis skaitlis ir apstrīdams propagandas dēļ. Krievi bija spiesti atkāpties, bet japāņi devās tālāk, lai izpildītu savu galveno mērķi - ielenkt un izolēt Portartūras ostu, kuru no jūras nespēja ieņemt japāņu flote.
25.maijā japāņi sagrāva Kuropatkina armiju pie Nanšaņas un piespieda atkāpties uz Portartūru. Drīz vien sākās tās ielenkums un krievu veltīgās pūles pārtraukt aplenkumu. Japāņi cieta pamatīgus zaudējumus Nanšaņas kaujā, jo krievi bija ierakušies ierakumos un atsita vairākus japāņu uzbrukumus. Krievu flote attiecās izbraukt no Portartūras, jo īpaši pēc talantīgā krievu admirāļa Makārova nāves, kad viņa kuģis uzskrēja uz mīnas 13.aprīlī. Taču 10.augustā krievu flote no Portartūras centās izkļūt no aplenkuma, kur sastapa japāņu floti, sākās Dzeltenās jūras kauja. Abas puses cieta smagus zaudējumus, bet krievi bija spiesti bēgt atpakaļ uz Portartūru.
No 24.augusta līdz 4.augustam notika Laojanas kauja. Krievi centās pārtraukt aplenkumu. Sākās smaga kauja, kurā krievi sākumā atsita divus japāņu triecienus, taču bija spiesti atkāpties, jo japāņi apgāja krievu flangus. Tā kā japāņi cieta smagus zaudējumus un nespēja pakaļdzīties krieviem, tie atkāpās pilnā kārtībā. Japāņi pazaudēja 23 615 vīrus, krievi zaudēja 17 900.
5.oktobrī krievi vēlreiz centās pārraut Portartūras ielenkumu - šoreiz 10 dienu ilgā kauja notika pie Šaho upes. Krievi neveiksmīgi uzbruka, taču nodarīja lielus zaudējumus japāņiem, bet paši cieta vēl lielākus. 17.oktobrī Kuropatkins pārtrauca uzbrukt, bet japāņi bija pārāk nogurdināti, lai pārņemtu iniciatīvu. Smagajā kaujā krievi pazaudēja 44 351 vīrus, kamēr japāņi 20 345 vīrus.
Portarturas krišana. 1904.gada jūnijā Nogi Maresukes komandētā 3.japāņu armija aplenca Portarturu, ko Krievijas valdība nomāja no Ķīnas. Šeit bija izvietojusies krievu karaflotes 1.Klusā okeāna eskadra. Kopumā japāņu sauszemes karaspēka ģenerāļi nevēlējās daudz spēku un uzmanības veltīt Portarturai - tā nebija galveno mērķu sarakstā. pilnīgi pretējās domās bija japāņu admirāļi, kam šī krievu bāze Tālajos Austreņos bija pirmais un galvenais mērķis. Krievu eskadra bija visai varens militārs spēks - 7 bruņukuģi, 6 kreiseri, 25 mīnukuģi. Viena pati spēkoties ar japāņu floti tā nevarēja, taču Tokijā bija pārliecināti, ka krievi atsūtīs vēl kuģus no Baltijas jūras - tad japāņu flote varētu nonākt spīlēs. Bez tam japāņu komandieri uzskatīja, ka sauszemes karaspēku var papildināt, taču ātri apgādāt floti ar kuģiem un apmācītām komandām kara apstākļos ir praktiski neiespējami. Tātad sagaidīt krievu kuģus no Baltijas vajadzētu ar to, kas ir.
Admirāļu viedokli vajadzēja respektēt un tādēļ japāņu armija tiešām lielus spēkus veltīja Portartūras ieņemšanai. Galu galā tā izvērsās kā daudzu mēnešu aplenkums. Japāņu uzdevumu visai atviegloja krievu kara ministrs A.Kuropatkins (А.Н.Куропаткин). Tieši viņa iniciatīvas dēļ krievu armija atteicās no aktīvas karadarbības, tā atdodams iniciatīvu japāņiem. Kuropatkins rēķinājās lielus japāņu spēkus pie Portarturas aizturēt vairākus mēnešus un šai ziņā viņam bija taisnība. Bez tam Kuropatkins bija nospriedis, ka Krievija kara laikā pamazām palielinās militāros spēkus Tālajos Austrumos un tādēļ aktīvi uzbrukt krieviem nevajadzētu. galu galā tieši šī stratēģija arī noveda pie Krievijas sakāves karā.
Tikmēr norisinās smagas kaujas par Portartūru. Sākumā notika smagi uzbrukumi krieviem, kas visi beidzās nesekmīgi. Krievu artilērija smagi bombardēja uzbrucējus pat naktī, kad krievi iededza spēcīgas lampas un izgaismoja visu apkārtni. Kaujā izmantoja tā laika modernākos ieročus - spēcīgās haubices, pļaujošos Maksima ložmetējus un arī rokasgranātas. Sapratis, ka tiešā uzbrukumā neieņems Portartūru, japāņu ģenerālis Nogi sāka meklēt artilērijas pozīcijas, lai apšaudītu to. Uzmanība tika pievērsta 203 metru kalnam (nosaukts tā augstuma dēļ), kuru ieņemot, japāņi varēja izvietot savu artilēriju. 6.decembrī pēc smagām kaujām kalns tika ieņemts. Kalna ieņemšanas laikā gāja bojā ģenerāļa Nogi pēdējais dzīvais dēls, un pats Nogi gandrīz izdarīja rituālo pašnāvību, jeb harakiri, taču pats Japānas imperators novērsa viņu no šāda gala. Sākās triju dienu Portartūras bombardēšana. Krievi izturēja mēnesi un būtu izturējuši vēl ilgāk, ja Portarturas komendants krievu ģenerālis Anatolijs Stesels 2.janvārī nebūtu padevies japāņiem. Vēlāk krievu karatiesa piesprieda Steselam nāvessodu, ķeizars apžēloja.
Portartūra bija kritusi. No 40 000 lielā krievu garnizona gāja bojā 31 306 vīri. Japāņi pazaudēja 57 780 vīrus. Stesela padošanās Krievijai bija tikpat liela katastrofa kā Vācijai Paulusa padošanās Staļingradā 1943.gadā.
Pēc Portartūras krišanas notika smagas kaujas pie Sandepas, kur Kuropatkina karaspēks atkal cieta sakāvi. Tas noveda pie Mukdenas (tagadējās Šenjana) kaujas. Beidzamajā kaujā japāņi piespieda krievus panikā bēgt. Šajā kaujā krieviem krirtušo bija tikpat daudz cik sagūstīto. 40 000 krita un 40 000 tika sagūstīti, kad japāņi vajāja bēgošo krievu karaspēku.
Nesekmīgais karš satricināja krievu sabiedrību un tuvojās revolūcija. Tie, kas uzskatīja, ka karš novērsīs revolūciju, tagad centās panākt miera līgumu. Taču ķeizars vēl gribēja karā iesaistīt Baltijas jūras kara floti, ko nosūtīja no Liepājas uz kara zonu. 1904.gada 1.oktobrī krievu flotes 2.Klusā okeāna eskadra devās ceļā. Pie Britu salām notika pirmais incidents - noturējuši britu zvejnieku šonerus par torpēdlaivām, krievu flote atklāja uguni un nogremdēja vienu no šoneriem - Hullas incidents. Gāja bojā daudz britu zvejnieku. Lielbritānijā, kura bija formāls Japānas sabiedrotais, izcēlās liels sašutums, un Krievija bija spiesta maksāt prāvu atlīdzību. Krievu flote bija spiesta doties gar visu Āfrikas piekrasti, jo jaunākie bruņukuģi nevarēja izpeldēt cauri Suecas kanālam. Nonākuši pie Madagaskaras, viņi uzzināja, ka Portartura ir kritusi. Avotos rakstītas divas notikumu versijas - viena, ka flotes komandieris admirālis Rožestvenskis gribējis turpināt ceļu, jo redzējis labu iespēju, ka japāņu kuģi devās atpūtā un remontā japāņu ostās, taču ķeizars pavēlējis apstāties un sagaidīt papildspēkus, bet otra, ka Rožestvenskis tieši gribējis apstāties, bet ķeizars pavēlējis doties tālāk. Otrā versija gan ir aprakstīta daudz vecākos avotos. Dodoties tālāk, admirālim Rožestvenskim bija izvēle doties uz Vladivostoku, apbraucot Japāņu salas, vai caur Korejas-Japānas šaurumam, kur bija Cusimas salas. Admirālis izvēlējās otro - potenciāli bīstamāko maršrutu un nonāca lamatās. 26.maijā sākās kauja ar Heihatiro Togo vadīto floti. Visa krievu flote tika iznīcināta, un daži kuģi, ieskatot Rožestvenski nonāca gūstā. Līdz ar to ķeizars pazaudēja cerības uzvarēt karā. Pēc Cusimas kaujas arī pašu japāņu spēki bija izsmelti, taču Krievijā notika revolūcija.
Kara rezultāti. Krievu neprasme karot, un izmantot daudzkārtēju spēka pārsvaru neizdevās. Nespēju stratēģiski domāt liecina arī fakts, ka pēc Austrumu flotes zaudēšanas, Krievija sūtīja garā ekspedīcijā Baltijas kara floti, kas arī tika sakauta.
ASV prezidents Teodors Ruzvelts piedāvāja sākt miera sarunas. Sarunas notika ASV Portsmutā. Krievija pazaudēja Portarturu, daļu Sahalīnas un Mandžūrijas dzelzceļu. Japāna atriebās par 1895.gadu ar asinīm. Karš padarīja Japānu par stipru lielvalsti - pirmo reizi Āzijas valsts sakāva eiropiešu valsti. Turpmākajos gados Japāna turpināja imperiālu politiku un centās iekarot Ķīnu, Indoķīnu un visu Kluso okeānu, kas noveda pie atomsprādziena virs Hirosimas 1945.gadā. Savukārt Krievijā sākās asiņaina revolūcija, kas norisinājās arī Latvijā. Ķeizars noturēja troni un vēlreiz iesaistīja Krievija lielā konfliktā 1914.gadā. Tas noveda pie otrās revolūcijas 1917.gadā, kad varu pārņēma komunisti.
1945.gadā krievi, padomju uniformās, atgriezās Mandžūrijā un sakāva japāņus, tādējādi atriebjot savu sakāvi 1904.-1905.gadā.
Karā piedalījās: Nikolajs Judeničs.
Amerikas žīdu baņķieris Jēkabs Šiffs finansēja Japānu šai karā.
Latvieši krievu-japāņu karā. Vairāki tūkstoši latviešu, kā Krievijas impērijas pavalstnieki, tika iesaistīti šajā karā.
Starp tiem bija, piemēram, vēlākie Latvijas armijas ģenerāļi: Jānis Kurelis, Jānis Francis, Jānis Balodis, Dāvids Sīmansons, Andrejs Auzāns, Fricis Virsaitis, Rūdolfs Bangerskis, Kārlis Ezeriņš, Mārtiņš Vācietis, Pēteris Radziņš.
Latvijas armijas pulkveži: Gustavs Mangulis, Eduards Jaunītis, Pēteris Irbe, Gustavs Francis, Jēkabs Osvalds Dombrovskis (pie Mukdenas ievainots), Aleksandrs Rīsiņš, Pauls Šmits (komandēja rotu), Dāvis Blūmentāls (cīņās kontuzēts).
Kā arī Latvijas armijas pulkveži-leitnanti: Mārtiņš Kadašs, Alberts Baumanis (rotas komandieris), Augusts Purgals, Toms Rozenbergs (sākotnēji komandēja rotu, bet vēlāk bataljonu), Egons Ernsts un Valerians Štrombergs.
Arī daudzi citi latviešu karavīri bija šī kara veterāni. Krievijas-Japānas kara veterāns bija arī vēlākais Latvijas premjerministrs Hugo Celmiņš, otrais Latvijas prezidents Gustavs Zemgals un kara ārsts un zinātnieks Jānis Dzirne.
Vēlākais Latvijas armijas ģenerālis Eduards Kalniņš piedalījās Portartūras aizstāvēšanā un līdz 1906.gadam bija japāņu gūstā.
Līdzīgi, vēlākais Latvijas armijas komandkapteinis LKOK Ērihs Fītingofs-Šēls cīnījās Portartūrā un krita japāņu gūstā.
Avoti.
Alekseja Kuropatkina grāmata "Kara rezultāti" ("Итоги войны"). Krievijas Imperatora armijas virspavēlnieks pēc krievu-japāņu kara sarakstīja grāmatu, kurā detalizēti izskatīja visus fektorus un neveiksmju cēloņus, beigās izdarīdams secinājumus par smago krievu sakāvi karā.
Krievu-japāņu karš 1945.gada augustā. II Pasaules karā PSRS ar Japānu nekaroja. Taču 1945.gada 9.augustā PSRS pieteica karu Japānai un pirmā sāka karadarbību. Savāca 4 Kuriļu salas - Ziemeļu teritorijas.
Saites.
Krievijas impērija.
Japāna.
