Kosovas kauja (1389.g.)
Kosovas kaujas lauks (Kosovo Polje). Te 1389.gadā notika kauja starp pirmo reizi vēsture apvienotajiem serbu spēkiem kņaza Lāzara Hrebeļjanoviča vadībā un osmaņu turku armiju sultāna Murada I vadībā. Tiek uzskatīts, ka Kosovas kaujas ietkmē ir meklējamas serbu nācijas saknes.
Politiskais un militārais stāvoklis pirms kaujas. XV gs. kļuva par laiku, kad Osmaņu turki paplašināja savu valsti uz iekaroto svešo tautu zemju rēķina. Turki virzījās uz ziemeļiem un plānoja iekarot balkānu pussalu un pakļaut Balkānu tautu feodāļus. Turki iekaroja Trāķiju un no turienes apdraudēja Serbu valsti.
Serbu valsts bija savstarpējo nesaskaņu un feodāļu cīņu plosīta. Tas bija novedis pie tā, ka katrs serbu feodālis vairāk bijās no saviem kaimiņiem, nekā no turkiem. Daži pat ar turkiem noslēdza vienošanos, lai sakautu konkurējošos feodāļus. Šai grūttajā laikā serbu kņazs Lāzars Hrebeljanovičs mēģināja apvienot viņam apkārt esošos valdnieciņus, lai atvairītu turku uzbrukumu. XVI gs. pēdējā desmitgadē Lāzaram bija izdevies savākt 20 000 vīru lielā karaspēkā kopā serbus, bosniešus, albāņus, valahus, bulgārus un poļus - visus tos, kas uzskatīja turku invāziju par apdraudējumu.
Spēki pirms kaujas. 1389.gadā osmaņu sultāns Murads I lielas armijas priekšgalā devās cīņā Balkānos pret serbu organizētu koalīciju ar apmēram 30 000 vīru lielu armiju.
Serbu kņaza Lāzara Hrebeļjanoviča organizētajā serbu, bosniešu, albāņu, valahu, bulgāru un poļu armijā bija ap 20 000 vīru.
Turku pusē bija skaitliskais pārsvars, bet serbu spēkus bija novājinājušas savstarpējās ķildas. Daudzi kņazi kaujas laukā ar savām vienībām nemaz neieradās, citi tikai novēroja kauju un nepiedalījās.
Kaujas gaita. Izšķirošā kauja notika 1389.gada 15.jūlijā Kosovas laukā Dienvidserbijā.
Serbi noturēja kara sapulci, kurā nolēma uzbrukt turkiem no rīta. Tomēr sanāksmē izskanēja arī priekšlikumi cīnīties naktī, lai tā mazinātu turku skaitliskā pārākuma priekšrocības. Arī turku kara apspriedē izskanēja tādi pat priekšlikumi par nakts kauju. Bez tam bija arī ideja pirmajā uzbrukumā izmantot kamieļus, kas varētu serbus izbiedēt. Tomēr sultāna dēls Bajazīds priekšlikumus noraidīja un tēvam rosināja kauju sākt no rīta.
Un tā - kauja sākās no rīta. Kauja sākās ar serbu apvienotās armijas uzbrukumu jau no paša sākuma bija sīva. Uzbrucēji iespēja atspiest atpakaļ turku flangus. Serbu cīnītājam Milošam Obiličam izdevās ielauzties turku nometnē un nogalināt pašu sultānu Muradu I, kas turku nometnē izraisīja apjukumu. Bez tam tika nogalināts arī viņa vecākais dēls Jakubs.
Šai turkiem kritiskajā brīdī karaspēka komandēšanu pārņēma sultāna dēls Bajazīds, kas spēka pārkārtot turku kaujas ierindu un iedvesmot tos kaujai. Nospēlēja savu lomu turku skaitliskais pārsvars. bajazīds iesaistija kaujā rezervi, kas spēja atvairīt serbu uzbrukumu un pāriet pretuzbrukumā. Tomēr koalīcijas karaspēka vīri turējās līdz nāvei un nav zināms ar ko kauja beigtos, ja vien serbu karaspēka labais flangs, vēloties saglabāt savus cīnītājus, atkāpās aiz Sitņicas upes. Aiz tiem turku kavalērijas spiediena rezultātā atkāpās arī bosniešu karavīri. Tikusi galā ar kreiso flangu, turku kavalērija metās uz labo un apkāva tur karojošo serbu vienību.
Tikai centrs ar pašu kņazu Lāzaru palika neizkustināms. Turki nekādi nespēja piespiest serbus atkāpties, taču tiem līdzēja nejaušība. Karavīri bija raduši, ka kņazs visu laiku atrodas viņu tuvumā uz zirga. Kad kņazs nokāpa no zirga, lai to nomainītu, viņa kareivji nosprieda, ka Lāzars ir nogalināts. Nu serbu karavīru rindas sajuka un tie sāka atkāpties. Atgriezt zaudēto pārākumu izrādījās neiespējami un turki dzina serbu armiju upes virzienā. Kad pats kņazs Lāzars metās uzbrukumā turkiem, viņa karavīri tam nesekoja un turki sagūstīja kņazu.
Tomēr kauju serbi zaudēja, jo sultāna dēls meta kaujā svaigus izlases spēkus un sakāva serbus, saņēma gūstā un nogalināja serbu kņazu Lāzaru.
Kaujas rezultāti. Serbu koalīcijas armija tika pilnībā sagrauta. Serbi to uzlūkoja kā nacionālu katastrofu:
Karapulks ar karapulku cīņā satikās...
Vēl kaut kas no turkiem pāri palika,
Bet no serbiem, ja kas pāri palika, -
Mirušie un ievainotie palika.
Pēc kaujas turki nogalināja sagūstīto kņazu Lāzaru un serbu karavadoņus.
Kaujas nozīme. Šī sakāve apturēja Serbu valsts izplešanos. No šīs dienas sākās turku valkdīšana Balkānos un pareizticīgā Serbija 500 gadus atradās turku pakļautībā. Bajazīds, kļuvis par sultānu, izrādīja labas karavadoņa dotības un pakļāva Bulgāriju, Tesāliju, Bosniju u.c. Balkānu zemes.
Pēc Kosovas kaujas daudzi serbu augstmaņi, kas vēlējās paturēt savus īpašumus, iestājās turku sultāna dienestā, kamēr parastie serbi gāja kalnos un mežos, lai turpinātu cīņu pret iekarotājiem. Serbija tika pakļauta tikai vēl pēc 70 gadiem. Tiek uzskatīts, ka Kosovas kaujas ietkmē ir meklējamas serbu nācijas saknes.
Piemiņas vieta. 1953.gadā pēc Josifa Broza Tito pavēles šeit uzbūvēts obelisks serbu tautas šūpulim - kaujas laukam ar nosaukumu - Gazimestānas obelisks (turku "varonis," arābu - "karotājs"). 50 m augsto obelisku veidojis Aleksandrs Deroko kā viduslaiku cietokšņa sargtorni, kura pakājē veltīti piemiņas vārdi un laba vēlējumi serbu nācijas dzimšanai. Obeliska virsotnē atrodas kaujas shēma ar paskaidrojumiem.
Piemiņas vieta ir slavena arī ar 600.kaujas jubilejai veltīto Slobodana Miloševiča runu, kas tiek uzskatīta par Dienvidslāvijas pilsoņu kara iniciētāju.
Piemiņas vietu apsargā no albāņu postītājiem izvietota slovāku militārā vienība. Apkārt teritorijai dzeloņdrāšu žogs, uzstādīti prožektori. Kareivji tuvējo apkārtni novēro no sargtorņiem.
Saites.
Serbi.
Kauju saraksts.
Kosova.
