Kijeva
Киев.
Ukrainas galvaspilsēta.
Vēsture. Kijevas senākā vēsture meklējama kaut kad V gs., kad tā pacēlusies no biezi apdzīvotās un ekonomiski attīstītās Čerņahovskas kultūras (Черняховскaя культурa) centra. No krievu hronikas "Pagājušo gadu stāstiem" zināms, ka to dibinājis kāds Kijs (Кий). Tomēr šāds agrs Kijevas dibināšanas laiks ne visai tiek pieņemts no akadēmiskajiem vēsturniekiem, lai gan ir atrasta hronikās pat liecība par Kijevas dibināšanu IV gs. - «Бысть основание его в лето от Христа 334». Agrākas dibināšanas piekritējs vēsturnieks M.Braičevskis (М.Ю.Брайчевский), balstoties uz Bizantijas hronista Nikifora Grigora tekstiem apgalvo, ka Kijs, tāpat kā daudzi citi kaimiņvalstu valdnieki, saņēmis no Konstantīna I Lielā rokām varas simbolus. Grigora tekstos esot pieminēts tāds "Rusas pavēlnieks."
"Velesa grāmatā," kuras autentiskums gan tiek pavisam stipri apšaubīts, Kijs tēlots kā izcils administrators un karavadonis, kas spējis savā varā apvienot daudzas slāvu zemes un radīt spēcīgu valsti.
No tās pašas senkrievu hronikas "Pagājušo gadu stāstiem" zināms, ka daļa Rūrika ļaužu pameta Novgorodu un devās uz dienvidiem, apmetoties Kijevā.
882.gadā Oļegs nogalināja abus Kijevā valdošos varjagus - Askoldu un Dīru, un ieguva varu Kijevā.
IX un X gs. Kijeva atradās ļoti nozīmīgā tirdzniecības ceļu krustpunktā, tas lika pamatus Kijevas Krievzemes izveidošanai - tas bija pirmais nozīmīgais slāvu valstiskais veidojums Ukrainas teritorijā.
Jau ķēniņa Igora laikā Kijevā bija Sv.Elijas baznīca (Sobornaja cerkovj), bet Jaroslava Gudrā valdīšanas laikā 1037.gadā uzcēla Sv.Sofijas katedrāli.
1051.gadā dibināts Kijevas Pečoras klosteris.
1169.gadā kņaza Vladimiras-Suzdaļas kņaza Andreja Dievmīļa (Андрей Боголюбский) vadītā 11 kņazu koalīcija ieņēma un izlaupīja Kijevu. Pats viņš Kijevā nepalika un atstāja tur valdīt savu jaunāko brāli Gļebu.
1203.gadā pilsētu sagrāva Smoļenskas kņazs Rūriks Rostislavovičs.
XIII gs. pamazām varenību zaudēja Bizantija un reģionā lielāku nozīmi slāka spēlēt musulmaņu valstis. Līdz ar Bizantiju arī Kijevas Krievzeme panīka. Austrumslāvu kņazi par labāku uzskatīja pārvietot savu galveno pilsētu uz Maskavu - tālāk no Kijevas, kas tobrīd bija kļuvusi par mērķi mongoļu iekarotājiem.
1240.gadā Kijevu ieņēma mongoļi.
1321.gadā leišu ķēniņš sagrāba spēkus zaudējušo Kijevu, kurā valdīja Staņislavs Ignatovičs no Rjūriku dinastijas. Apkārtesošie slāvu kņazi mēģināja iestāties par savu "galvaspilsētu," tomēr tika pilnīgi sakauti. Kijevieši mazliet pasēdēja aplenkumā un padevās. Tā pirmsmongoļu Krievzemes rieteņu puse kļuva par lietuviešu īpašumu.
Kijevas pagrimuma laikā, kad beidzās mongoļu-tatāru sirojumi, baznīcas galva - metropolīts pārcēlās uz Vladimiru pie Kļazmas.
1658.gada augustā hetmanis Vigovskis sāka karu pret krieviem, noslēdzot savienību ar poļu valdību. Tai pat augustā kazaku un krimas tatāru vienības aplenca Kijevu, tos komandēja hetmanis Daņila Vigovskis (Данила Выговский). Tam pretim stāvēja vojevodu Vasīlija Šeremetjeva (Василий Шереметев) un Jurija Barjatinska (Юрий Барятинский) komandētās krievu karaspēka vienības. Bez krievu karavīriem un strēļiem Kijevu aizsargāja arī Vigovski neatzinušie kazaki. Kijevas aplenkums neturpinājās ilgi, Vigovska kraspēks vairākas reizes devās triecienā pret pilsētu. Pat neskatoties uz to, ka pilsētā hetmanim uzradās sabiedrotais - pulkvedis Pāvels Jaņenko (Павел Яненко), visus uzbrukumus aizstāvji atsita.
Laikā no 1803.-1808.gadam(???) Aleksandrs Tormasovs bija Kijevas ģenerālgubernators.
Dzelzceļš Maskava-Kijeva tika uzbūvēts par Aļaskas pārdošanā 1867.gadā iegūto naudu.
1908.-1909.gados Kijevas Krievzemes paliekas Kijevā pētījis krievu arheologs B.Farmakovskis.
Z.A.Meierovics runāja tautu kongresā Kijevā 1917.gada septembrī jau referēja par pilnīgu atdalīšanos no Krievijas.
1919.gada februārī Ukrainas frontes Sarkanā armija iegāja Kijevā.
1920.gada vasaras sākumā Kijevu bija ieņēmusi poļu armija. Taču 1920.gada jūnijā situācija krievu-poļu frontē krasi izmainījās. Pārgāja uzbrukumā A.Jegorova komandētā Dienvidrieteņu fronte, visai ātri sarkankrievi atkal iegāja Kijevā.
II Pasaules kara laikā (1940.-1945.g.). Vācieši aplenca Kijevu, aplenkumā nonāca 4 krievu armijas. Kijeva tika ieņemta 1942.gada 19.septembrī. Aplenkums pie Kijevas bija lielākais visā militārajā vēsturē, jo aplenkumā nonāca 532 000 krievpadomju karavīru. Kaujas ielenkumā turpinājās līdz 1941.gada septembra beigām un no tā izlauzās 15-20 000 krievu.
Kureņovkas traģēdija. (Куреневка) Notikums Kijevas Kureņovkas rajonā 1961.gada 13.martā, kas ieguvis "XX gs. Pompeju" nosaukumu. Netālu no šīs vietas atrodas Babijaras rajons (район Бабьего Яра), kur vācu nacisti tūkstošiem šāva un apraka žīdus. Nelāgo vietu sāka apmeklēt marodieri, tādēļ padomju varas iestādes nolēma aizliet "slikto vietu" ar šķidru masu - ķieģeļu rūpnīcas tehnoloģijas atliekām. Tādejādi, pārtrūkstot zemes dambim no Babijaras puses, no zemes virsas tika noslaucīts Krasina vārdā nosauktais tramvaju depo, desmitiem māju un mašīnu.
Pirmās nākamās nelaimes pazīmes bija manāmas jau divas nedēļas iepriekš marta sākumā, kas pie pilsētas vadības nāca cilvēki ar lūgumu pērtraukt "aizliešanu," kas atradās gandrīz vai 50 m virs pilsētas. Aizsprosta augstums bija 10 m zemāks nekā normatīvos atrunātais (tā vēlāk noteica izmeklēšanā), kā arī veidots bija no zemes, nevis no betona. Līdz ar sniega kušanu aizsprostā parādījās sūce. 13.marta rītā pa ielu jau aši tecēja strautiņi dziļumā līdz celim. Ūdens atsūkšanai no bērnudārza un slimnīcas pagrabiem izbrauca ugunsdzēsēju ekipāžas, kas vēlāk visas gāja bojā šais pagrabos. Augsne sāka iegrimt, nokrita vairākas papeles un stabi. Viens stabs ar vadiem uzkrita autobusam, elektriskā dzirkstele aizdedzināja benzīna tvertni, autobuss ar apmēram 100 pasažieriem uzliesmoja.
Šai brīdī sāka gāzties galvenā straume. Dubļi lauza sienas, apklāja jumtus, ļaudis gāja bojā pārpildītos tramvajos, bērnudārza un slimnīcas pirmajos stāvos, privātmājās. Simtiem cilvēku valnis pārsteidza tieši uz ielas, nedaudzi no tiem spēja izpeldēt vai aizbēgt no šīs dubļu lavas.
Traģēdijas rajonu pēc neilga laika aplenca karaspēks. Varas iestādes darīja visu, lai mazinātu informācijas noplūdi, tika aizliegta jebkāda fotografēšana. Glābšanas darbi tika sākti nekavējoši, iesaistīja buldozerus. Daudzi cilvēki dubļu masā vēl bija dzīvi un smagā tehnika tos sakropļoja un nogalināja. Tādejādi pēc buldozeristi stihiskās atteikšanās strādāt pie darba ķērās karavīri ar sniega lāpstām.
No dubļu straumes izglābās vairāk kā 3000 cilvēku. Pēc oficiāliem datiem bojā gāja 145 cilvēki, pēc neoficiāliem - vairāk par tūkstoti. Izrakumi turpinājās vairāk par mēnesi, un pēdējo līķi izraka 13.aprīlī - dienu pēc sensacionālā Jurija Gagarina lidojuma kosmosā.
Rietumu mediju šo nelaimi nosauca par "XX gs. Pompeju," bet atklātības gados padomju vēsturnieki šo gadījumu sauca par "Kureņovas apokalipsi" (Куреневский апокалипсис). Visi dokumenti, kas liecināja par traģēdijas upuru skaitu, bija iznīcināti - tika izdarīts viss, lai traģēdiju aizmirstu. Cietušajiem piešķīra jaunus dzīvokļus. Babijaras rajons tika aizbērts un no 1963.gada šeit sāka nododt ekspluatācijā jaunus dzīvokļu mikrorajonus.
Krievu-ukraiņu karā (2022.g.). 2022.gada 25.februārī dienā Kijevas pievārtē nonāca krievu okupācijas karaspēks un sāka uzbrukumu pilsētai. 3.martā krievi izvācās no Kijevas apkārtnes, jo Kijevas kauja viņiem bija zaudēta. Visiem par šausmām pēc krievu izvākšanās Kijevas apkārtnē atrada daudzus simtus krievu noslepkavotu civiliedzīvotāju.
Aplūkojamie objekti.
Sv.Sofijas katedrāle. Katedrāle un klosteru komplekss ar 13 kupoliem. Tajā atrodas pirmā Krievzemes izdziedinošā ikona.
Pečoras Lauras klosteris. Pareizticīgo alu klosteris Dņepras krastā.
Andriyivsky uzviz. Neoficiālā Kijevas vecpilsēta. Bruģēta.
Sv.Andreja banzīca. Atrodas Kijevā, kalna galā. Arhitekts Rastrelli.
Černobiļas muzejs. Atrodas Kijevas senajā tirgotāju rajonā Podilā. Daudzos foto un video un publikācijās atspoguļota patiesība par 1986.gada 26.aprīļa katastrofu.
Kreščatiks. Nepilnus 2 km gara. Nedēļas nogalē un svētku dienās šeit satiksme ir slēgta. Ielas ziemeļu galā slejas skaistā Bessarabskij tirgus ēka.
Neatkarības laukums. Agrāk Oktobra revolūcijas laukums. Daudzas strūklakas, no kurām daudzas nedarbojas.
Ukrainas etnogrāfiskais brīvdabas muzejs. Atrodas 12 km no Kijevas. Muzeja teritorija sadalīta 7 daļās, katra no tām ierīkota atbilstoši dažādu Ukrainas novadu tradīcijām. Te var aplūkot tradicionālas XVII-XX gs. ukraiņu koka ēkas, baznīcas un vējdzirnavas.
Kijevas un Maskavas draudzības piemineklis. Atradās maršala Jakubovska ielā un tur atradās 20 gadus. Pēc 2014.gada krievu invāzijas daudzas reizes tika apskādēts, arī ar krāsu. Ar vietējās varas 2021.gada 8.jūlija lēmumu to nolēma novākt un pārnest uz totalitārisma muzeju.
Pēdējais Ļeņina piemineklis. Tas atradās rūpniecības zonā Golosejevkas rajonā. Novāca to 2017.gada 12.maijā,
Babijara rajons. (Бабий Яр) Apvidus Kijevas ZR daļā starp Lukjanovkas (Лукьяновка) un Sirecas (Сырец) rajoniem. Šeit vācu okupācijas iestādes 1941.gadā veica civiliedzīvotāju masu slepkavības. Galvenokārt slepkavoti - žīdi, Kijevas karaīmi, čigāni un arī padomju karagūstekņi. Uzskata, ka kopumā te nošauti vairāk kā 100 000 cilvēku, pēc citiem datiem - tikai nošauto žīdu vien bijis vairāk kā 150 000. No šejienes izglābušies vien 209 cilvēki.
Kailais kalns. (Лиса Гора) Leģendārs pakalns pie Kijevas, kur, saskaņā ar senkrievu un jaunākām ukraiņu leģendām, vietējās raganas rīko savus svētkus.
Mazā Aleksandrovka. Ciems Kijevas austreņu piepilsētā Borispoles rajonā, kur, iespējams, 2000.gada 7.septembrī tika nosēdušies 4 NLO.
Piemineklis Kijevas dibinātājiem. Izveidots 1982.gadā, veltīts 1500.pilsētas dibināšanas gadadienai. Atrodas Dņepras krastā Novodničes parkā. Kompozīcija izveidota no kalta vara kā plakana laiva, kurā atrodas leģendārie brāļi Kijs, Ščeks, Horivs un viņu māsa Libida.
Sv.Vladimira piemineklis.
Kņazienes Olgas piemineklis.
Apustuļa Andreja Pirmsauktā piemineklis.
Apgaismotāju Kirila un Metodija piemineklis.
Nikolaja Ščora piemineklis. Piemineklis Ščoram Kijevā tika uzstādīts 1954.gadā. To veidoja ukraiņu tēlnieki un arhitekti, un tam kā students pozēja pirmais Ukrainas prezidents Leonīds Kravčuks. Gandrīz 14 metrus augstais bronzas zirga un jātnieka piemineklis atradās Simona Petļura ielas un Tarasa Ševčenko bulvāra krustojumā. Kultūras ministrijas ekspertu padome 2022.gada 12.novembrī ieteica demontēt pieminekli Ščoram. 2023.gada martā Ukrainas kultūras ministrs Oleksandrs Tkačenko ierosināja noņemt tikai daļu no pieminekļa - pašu sarkanā komandiera figūru, kurš sēž uz zirga. 2023.gada decembrī to demontēja.
Saites.
Ukraina.
Kijevas Krievzeme.
