Kromaņjonieši
Angliski - the Cro-Magnon man, the Man of the Cro-Magnon. Saukti arī par Kromaņjonas rasi.
"Kromaņjas cilvēks." Nosaukums radies no Kromaņjonas (Cro-Magnon) alām Francijā, kur 1868. gadā tika atrasts pirmais šā tipa cilvēka skelets.
Mūslaiku tipa cilvēki, kas dzīvoja Eiropā paleolīta beigās, krasi atšķīrās no neandertāliešiem, pirmās atklātās Homo sapiens sapiens sugas.
Sistemātika. Pieder Homo sapiens grupai (dažos aprakstos par kromaņjoniešiem un Homo sapiens tiek runāts kā par vienu un to pašu, lai gan ir taču arī vēl neandertālieši). Nosaukums dots pēc pirmā ģindeņu atraduma 1868.gadā DR Francijā Kromaņjonas (Cro-Magnon) alā. Uzskata, ka kromaņjonietis ir mūsdienu cilvēka tiešais priekštecis, lai gan pēc būtības tieši viņš jau arī ir tas mūsdienu cilvēks.
Vēl uzskata, ka kromaņjonieši pamazām izkonkurējuši un izspieduši neandertāliešus. Nu jau ir droši zināms, ka abi šie cilvēku veidi ir krustojušies.
Izplatīta kļūda - visus neoantropus saukt par kromaņjoniešiem.
Bieži ar terminu „kromaņjonieši" apzīmē visus vēlā paleolīta cilvēkus, kas nav pareizi, jo tajā pašā laikā Vācijas, Čehijas, Morāvijas, Krievijas un citās teritorijās dzīvoja cilvēki, kas pēc morfoloģiskā tipa atšķīrās no kromaņjoniešiem, tos pat dēvē par dažādām augšēja paleolīta rasēm. Pareizi būtu viņus visus kopā saukt par neoantropiem, kas pārstāv mūsdienu tipa cilvēka fosilo formu.
Antropoloģiskais raksturojums. Viņu smadzeņu tilpums bija lielāks nekā tagadējiem cilvēkiem – 1580-1880 cm3. (citur teikts, ka 1350 cm3 vidēji, tātad nav lielāks).
Augums ap 194 cm.
Divi savstarpēji pretrunīgi apgalvojumi, ko var atrast literatūrā par kromaņjoniešiem: "no mūsdienu cilvēkiem atšķiras ar masīvāku skeletu un ķermeni" un "kromaņonieši antropoloģiski ir pilnīgi neatšķirīgi no mūsdienu cilvēkiem."
Vēsture. Tā ir viena no senākām Homo sapiens sapiens grupām Eiropā, dzīvojusi pirms 35-10 tūkst. gadu.
Pirmais kromaņjoniešu atlieku atradums notika 1868.gadā DR Francijā Kromaņjonas alā.
Jauni atklājumi Svanskombē, Štainhaimē un Montmarijā liecina, ka kromaņjonieši cēlušies no senākas Homo sapiens sugas, kura dzīvojusi Ziemeļāfrikā un Rietumāzijā aptuveni 250 000 gadu pirms kromaņjoniešiem.
Nonākšana Eiropā. Patlaban tomēr vēl uzskata, ka kromaņjonieši pirmo reizi parādījušies Āfrikā pirms 50 000 gadu.
Ilgu laiku uzskatīja, ka kromaņjonieši Eiropā nonākuši pirms apmēram 40 000 gadu (ne agrāk kā pirms 45 000 gadu) vairākos migrācijas viļņos.
Tomēr plaukstu nospiedumi uz Maltrevisas alas griestiem Rietumspānijā 2018.gadā ar urāna-torija metodi tika datēti ar vairāk nekā 64 000 gadu senumu. Ja datējums ir precīzs, tad tas saistāms ar neandertāliešiem, vai arī jāpārskata kromaņjoniešu ierašanās laiks. Parādās arī jauni atklājumi un jauni datējumi, kas saistīti ar senaku kromaņjoniešu atlieku uziešanu Eiropā. Piemēram, 2020.gadā Bačokiras alā (Bulgārija, Бачо Киро) atrasti, ģenētiski apstiprināti kromaņjoniešu kauli tika datēti ar 46-47 tūkstošu gadu pagātni, bet izdevumā “Science Advances” 2022.gada publikācijā aprakstīts netieši datēts (kopā ar slāni, kurā atrasts) un ģenētiski neanalizēts, morfoloģiski kromaņjonietim piederīgs daļēji saglabājies zobs no Mandrīna grotas Dienvidfrancijā varētu būt pat 54 000 gadu vecs. Līdz ar to vairs nešķiet pilnīgi neiespējami, ka savu plaukstu nospiedumus uz Maltravieso alas griestiem varētu būt atstājuši arī pirmie Eiropas kromaņjonieši.
Ir interesanta hipotēze, ka kromaņjonieši varētu būt izdzīvojušie Atlantīdas iedzīvotāji, kas pēc katastrofas nonāca Eiropas rieteņu piekrastē. Tādā gadījumā hronoloģiski vajadzētu būt tā, ka kromaņjoniešu pieplūdums būtu vērojams ap 9500.g.pmē.
Ienākšanas Eiropā ģenētiskie pētījumi.
10 sentēvi. Ģenētiskie pētījumi ļāvuši izvirzīt uzskatu, ka gandrīz visi eiropiešu vīrieši ir pēcteči 10 sentēviem. Šie 10 sentēvi ienākuši Eiropā trijos migrācijas viļņos no Urālu kalnu puses un Tuvajiem Austrumiem. Starptautiska pētnieku grupa itālietes Ornelas Semino vadībā pētīja dažādās Eiropas vietās dzīvojošu 1007 vīriešu Y hromosomu, kas ir tikai vīriešiem un gandrīz nemainīgi tiek nodota no paaudzes uz paaudzi. Retās Y hromosomas mutācijas var uzskatīt par sava veida molekulāro pulksteni. vadoties no tā, zinātnieki definēja 10 kategorijas, kurās ģenētiski iekļaujas 95% no analizētajiem vīriešiem.
Divi no sentēviem Eiropā ieceļoja atsevišķos migrācijas viļņos aptuveni pirms 40 000 gadu. Viņu Y hromosomā ir atrodama ģenētiskā variācija (mutācija) M173. Šī mutācija atrodama vīriešiem Sibīrijā un starp Amerikas indiāņiem. tas mudina domāt, ka divi sentēvi ienākuši Eiropā no Centrālās Āzijas pāri Urālu kalniem. Daļa viņu pēcteču devušies uz austrumiem, šķērsojusi Beringa šaurumu un apmetusies Ziemeļamerikā.
Pārējie ģenētiski atšķirīgie sentēvi Eiropā ieradušies no Tuvajiem Austrumiem salīdzinoši nesen: pirms 8-10 000 gadu.
Analīzes liecina, ka divus senākos sentēvus par saviem priekštečiem var uzskatīt 80% moderno eiropiešu. Divi paleolīta (akmens laikmeta) cilvēkus pārstāvošie vīrieši Eiropā ienāca nelielās grupās. Pārtikai tie lietoja nomedītos dzīvniekus un augus. Izmantoja primitīvi noasinātus akmens darbarīkus un mācēja apieties ar uguni.
Pirms 24 000 gadu sākās pēdējais ledus laikmets, un paleolīta laikmeta cilvēki patvērumu meklēja siltākās kontinenta vietas. Viņi apmetās trīs nošķirtos apgabalos - Spānijā, Balkānos un Ukrainā, kur dzīvoja vairākus simtus paaudžu.
Kad pirms 16 000 gadu šļūdonis atkāpās, ciltis atkal izplētās pa visu Eiropu. Pa šo nošķirtības laiku bija notikušas jaunas ģenētiskas atšķirības. Tagad var secināt, ka Spānijas cilšu pēcteči tagad dominē Ziemeļeiropā, Ukrainas cilšu pēcteči mitinās Austrumeiropā, bet Balkānu cilvēku iezīmes ir sastopamas Centrāleiropā.
Aptuveni pirms 8000 gadiem Eiropā no Tuvajiem Austrumiem ieceļoja ievērojami attīstītākie neolīta laika (vēlīnā akmens laikmeta) cilvēki. Tie ienesa jaunas Y hromosomas pazīmes un jaunu dzīvesveidu - lauksaimniecību. Ģenētiskā informācija šos ieceļotājus sadala 8 ciltstēvu grupās. Par viņu pēctečiem sevi var uzskatīt 20% moderno Eiropas vīriešu, pārsvarā tie, kas dzīvo Vidusjūras reģionā.
7 senmātes. Oksfordas universitātes zinātnieki publicējuši pētījumus par eiropiešu ciltsmātēm. Tās esot bijušas 7, kurām doti hipotētiski vārdi: Urzula, Ksenija, Tara, Helēna, Katrīna, Valda un Žasmīne. Mutācijas mitohondroidālajā DNS liecināja par 7 ciltsmāšu pastāvēšanu.
Apdzīvotības areāls. Tuvie Austrumi. Austrumos Zagrosas kalnu masīvs (mūsdienu robeža starp Irānu un Irāku), Tauru kalnu masīvs un Ararats ziemeļos, Sīrijas, Libānas un Izraēlas kalnienes rietumos (tieši šeit atrastas daudz senā cilvēka esības pēdas). Eiropā šī kultūra pastāvējusi no Pireneju pussalas līdz Biskajas līcim.
Saimniecība.
Mājokļi. Sastopami nelieli kromaņjoniešu ciemi un pastāvīgi mājokļi - zemnīcas. Mācēja būvēt mītnes no zariem un akmeņiem. Plaši lietoja uguni, kas noderēja apsildīšanai un ēdiena gatavošanai.
Medības. Rīkoja grupveida medības uz lieliem medījumiem, piemēram, mamutiem. Praktizēja tādus medību veidus kā iedzīšana mastā, dzinējmedības, lamatu likšanas, kas deva vairāk barības krājumus un ļāva vairāk vai mazāk dzīvot nometnieku dzīvi.
Darbarīki. Mācēja pagatavot ieročus un darbarīkus no kaula un akmens, lietoja stopu un bultas. Ieguva un apstrādāja zvērādas. Raksta pat, ka ar laiku iemācījušies iegūt un apstrādāt metālus.
Māksla. Tieši kromaņjoniešu laikā radās tēlotāja māksla, kurai raksturīgi smalki zīmējumi uz alu sienām (pēdējā laikā parādās liecības, ka to darījuši arī neandertālieši). Īpaši raksturīgi vēršu attēli (fakts par labu Atlantīdas teorijai). Iespējams, tēlotājmākslai bijusi piešķirta maģiska nozīme - t.s. medību buršana. Šādu versdiju apstiprina arī etnogrāfiska paralēle - Austrālijas aborigēni pirms ķengura medībām smiltīs uzzīmēja tā tēlu un durstīja ar šķēpiem, ticot, ka tā būs arī realitātē.
Kromaņjonieši ir arī, iespējams, vissenākās kartes autori, ko spāņu arheologi uzgāja 1993.gadā Abauntas alā Basku zemē, lasīt šeit.
Kromaņjoniešu sabiedrība. Kromaņjoniešu saimniecības un tehniskais līmenis bija augstāks, nekā neandertāliešiem - darba rīki daudzveidīgāki un labāk darināti, medību ieroči vairāk specializēti. Izveidojās ģints kopiena, kas nomainīja pirmatnējo baru. Viņi apvienojās klanos, tajos valdīja patriarhāts. Kopienas locekļus saistīja asinsradniecība un kopēja saimniecība. Viss tika darīts kopīgi un sadalīts vienādi. Ārpus kolektīva cilvēkam izdzīvot bija grūti un tas varēja iet bojā. Ģints priekšgalā atradās vecākais, ko ievēlēja šai amatā viņa personisko līdera īpašību dēļ. Viņš vadīja ģints saimniecisko darbību, raudzījās, lai tiktu ievērotas paražu tiesīubu normas, nokārtoja ķildas un domstarpības. Svarīgākās lietas izšķīra ģints pieaugušo locekļu kopsapulce.
Sākumā radniecību noteica pēc mātes līnijas, jo sabiedrībā pastāvēja grupu laulība un tāvs daudzos gadījumos nebija zināms.
Kromaņjoniešu reliģiskie priekšstati. Šī cilvēka vēstures posma reliģiju raksturo apbedīšanas kulta tālāka attīstība. Kosteņkos (Krievija, Voroņežas apgabals) 1953.gadā uzietā apbedījuma centrā atradās pusmūža vīrieša ģindenis, kura poza atgādināja neandertāliešu apbedījumus (sakņupis stāvoklis). Zinātnieki uzskata, ka sasaistīšanas iemesls bijis sencilvēku bailes no mirušajiem radiniekiem, cenšanās atņemt tiem iespēju izkļūt no kapa un kaitēt dzīvajiem. miroņa saistīšanas paražai ir daudz etnogrāfisaku paralēļu: tā pastāvējusi eskimosiem, Jaungvinejas papuasiem u.c. tautām. Te samanāmi reliģijas elementi - ticība mirušā pārdabiskajām īpašībām.
Bija reliģija, iespējams Dieviete-Māte, kurai blakus bieži zīmēja mēness sirpi. Pielūdza dabas spēkus - vēju, sauli, ūdeni, spēcīgus zvērus. Glabāja mirušos, iespējams bija priekšstati par aizkapa dzīvi.
Artikulēta runa.
Atradumi.
Kromaņjona un Orinjanas grota – šeit šo cilvēku kultūra 1868.gadā tika atrasta pirmo reizi, abas DR Francijā. Šis atradums var tikt uzskatīts kā paleoantropoloģijas zinātnes dzimšanas notikums.
Kosteņku apmetnes atradumi. Uzgāja krievpadomju arheologi 1953.gadā pie Voroņežas. Te bija apbedījums - ovāla izbūve no mamuta kauliem, blakus mājoklim. Apbedījuma centrā atradās pusmūža vīrieša ģindenis, kura poza atgādināja neandertāliešu apbedījumus (sakņupis stāvoklis). Pazīstams krievpadomju tēlnieks un antropologs M.Gerasimovs konstatēja, ka mironis ticis nosēdināts saistītā stāvoklī ar stipri saliektām un pie vēdera piespiestām kājām.
Grimaldi grota. Ziemeļitālijas piekrastē pie Grimaldi ciema.
XX gs. sākumā tika atrastas grotas, kurās bija apbedīts vīrietis, sieviete un pusaudzis. Vīrieša augums – 1,94 m. Galvu un jostu greznoja no gliemežvākiem un brieža zobiem darinātas rotas. Arī sievietes un pousaudža ķermeņi bija greznoti ar tādām pašām rotām, bet uz rokām bija saglabājusies sarkana krāsa – dievu nāves simbols, ko kromaņjonieši izmantoja rituālajā kremācijā.
Tipisks tā laika Eiropas tautu vadoņu apbedījums.
Apbedījuma vecums - apmēram 19 000 g.pmē.
Šanidāras ala – atrodas Āzijas areāla ZA. Tasi alā tagad patveras kurdu lopu gani. 44 000 gadu atpakaļ šeit nobrukuma dēļ gāja bojā septiņu cilvēku ģimene, tai skaitā bērns. Viņu atliekas 1957.gadā atklāja Ralfs Soleckis. Alā saglabājās 100–130 000 gadu senas cilvēka darbības pēdas. Atradumi liecināja, ka cilvēks izmira. Tā piemēram 27–16 000 gadu atpakaļ cilvēku darbība nav konstatēta, tad 11 000 gadu pmē. atkal parādas Saprātīgais Cilvēks, pie tam ar enerģisks un neparasti augstu kultūras līmeni.
Kromaņjoniešu kultūras.
Madalēnas kultūra – pastāvēja no 17-11 000 gadu atpakaļ. Tiek iedalīti veseli triji tās periodi:
1. Agrīnais Madaēnas periods (17-15 000.g.atpakaļ).
2. Vidējais Madalēnas periods (15-13 000.g.atpakaļ).
3. Vēlais Madalēnas periods (13-11 000.g.atpakaļ).
Šai kultūrai raksturīgi laba līmeņa alu zīmējumi.
Asīliešu kultūra - pirms apmēram 11 500 gadiem. Atradumi Masdazilā Francijā un Tardenosā Spānijā. Savus mirušos glabāja ar sejām uz rietumiem. Šīs kultūras rašanās laiks visai labi atbilst teorijai par Atlantīdu.
Auriņjakas kultūra. Tās nosaukums cēlies no Dienvidfrancijas Augšhāronas ciemata Auriņjakas, pie kuras veikti pirmie šīs kultūras atradumi. Kultūra radusies no pirmā migrācijas viļņa, kas iespiedās Eiropā apmēram pirms 46 000 gadu un sāka izspiest neandertāliešus. Slavenākais tās atradums ir tā saucamā Āhas plāksnīte.
Hipotēzes.
Ir izteikta doma, ka kromaņjonieši ir tie cilvēki, kas izglābušies no lielās katastrofas, kas pazudināja Atlantīdu, Lemūriju ap 9565.g.pmē. Tieši tādēļ viņi spējuši darināt tik augstvērtīgus zīmējumus uz alu sienām.
Vēl ir hipotēze, ka Eiropas teritorijā saglabājušās divas kromaņjoniešu tautas - lapi (sāmi) Ziemeļos un baski Pireneju pussalas ziemeļos. Iespējama arī vēl trešā - svani no Gruzijas kalnienēm.
Saites.
Homo Sapiens.