Katiņas masu slepkavība
Staļina režīms Katiņas mežā pie Smoļenskas no 1940.gada 3.aprīļa noslepkavoja vairāk kā 22 000 poļu karagūstekņu. Tie bija cilvēki, kas tika sagūstīti PSRS iebrukumā Polijā 1939.gadā – virsnieki, policisti, ārsti profesori un priesteri, visi nepieteiktā kara un Polijas 4.dalīšanas upuri. Precīzāk, pie Katiņas tika noslepkavoti 4000 poļi. Citas slepkavību vietas bija – Tvera, Harkova. Visas vietas vēl nav zināmas un apzinātas.
Vēsturnieki par iemeslu norāda Staļina naidu pret poļu virsniecību, jo 1920.gadā tie apturēja lielinieku karagājienu uz Rietumiem, pie Vislas sakaujot Sarkano armiju. Bez tam Staļina slepkavu banda tādējādi centās atbrīvoties no cilvēkiem, kas nākotnē varētu kļūt par atjaunotās Polijas mugurkaulu.
Notikumu gaita. 1939.gada 17.septembra rītā SPRS iesniedza Polijas sūtnim Gžibovskim notu, kurā bija teikts, ka Polijas valsts faktiski ir beigusi pastāvēt. Tamdēļ padomju valdība esot devusi pavēli sarkanajai armijai pāriet robežu un „ņemt savā aizsardzībā Rietumukrainas un Rietumbaltkrievijas iedzīvotāju dzīvības un īpašumu.” SPRS iebruka Polijā ar 600 000 kareivjiem. Jau 17.septembra vakarā poļu armijas virspavēlnieks pavēlēja nepretoties padomju karaspēkam un atkāpties uz Rumāniju un Ungāriju. Tādā veidā SPRS faktiski atjaunoja 1920.gada robežu.
Padomju gūstā nonāca ap 240 000 Polijas kareivju un virsnieku. Pretēji starptautiskajai likumdošanai tos neuzskatīja par karagūstekņiem un nodeva NKVD čekistiem. Nespējot tik lielu skaitu cilvēku apgādāt ar pārtiku , ūdeni un dzīvesvietu, 1939.gada oktobra sākumā atlaida mājās tos ierindniekus un apakšvirsniekus, kas dzīvoja SPRS pievienotajā Polijas teritorijā. Tos, kas nāca no nu jau Vācijas okupētajiem rietumu un centrālās Polijas apgabaliem, nodeva vāciešiem.
Apmēram 25 000 ierindnieku un jaunāko komandieru tika paturēti Rovnas apmetnē un Melnās metalurģijas tautas komisariāta nometnēs šosejas celtniecībai un darbam šahtās. Vēl aptuveni 15 000 poļu virsnieku, policistu un ieslodzījuma vietu darbinieki tika izvietoti citās nometnēs.
Pēc dažiem mēnešiem krievu CK Politbirojs apstiprināja NKVD priekšlikumu par visu uzskaitē ņemto Polijas armijas kadru virsnieku arestu. Tai pat laikā padomju vara gatavoja jau arī pirmo poļu civiliedzīvotāju deportāciju – 140 000 poļu 1940.gada februārī tika izvesti uz Sibīriju. Lēmums par poļu gūstekņu nošaušanu bez kādas tiesas tika izlemts 1940.gada martā, un to pirmais parakstīja pats Staļins. Līdz ar 14 700 karagūstekņu tika ierosināts nošaut arī 11 000 PSRS ieņemto Polijas apgabalu ieslodzīto. Lai pamatotu šos asinsdarbus toreizējais SPRS Iekšlietu struktūras vadītājs Lavrentijs Berija savā vēstulē rakstīja: „Viņi visi ir padomju varas nikni ienaidnieki, pilni naida pret padomju iekārtu.” Sagūstītie virsnieki ieslodzījuma nometnē turpinot kontrrevolucionāru darbību, veicot pretpadomju aģitāciju.
Tādējādi dokumenti tika nokārtoti un sākās gatavošanās slepkavībām. Kopš 7.marta NKVD gatavojās arī nošaujamo ģimenes locekļu deportācijām. Nav izslēgts, ka kjaragūstekņu un represējamo saraksti un ģimeņu adreses veidoja saskaņā ar vienošanos ar vāciešiem. Kopā 3 nometnēs atradās 14 857 gūstekņi, kurus notikumu gaitā papildināja ar cilvēkiem no darba nometnēm, cietumiem un pat slimnīcām.
Pirmie nošaujamo saraksti nometnēs nonāca jau aprīļa sākumā. Sarakstos bija iekļauti 97 % virsnieku, policistu, politisko partiju dalībnieku, taču bija arī pavisam apolitiski cilvēki. Arī tautības bija visai dažādas: pārsvarā poļi, bet bija arī žīdi (īpaši daudz viņu vidu bija ārsti), baltkrievi un ukraiņi. To vidū bija arī cariskās armijas krievi, kas bija glābušies Polijā. 3 % tomēr netika iekļauti nošaujamo sarakstos – potenciāli vērtīgas informācijas glabātāji, ārvalstu pieprasītie (īpaši Itālijas), vācieši un arī cilvēki, kas bija paziņojuši par savu komunistisko pārliecību. Troikas bija pārslogotas, tamdēļ tās nodarbojās tikai ar sarakstu apzīmogošanu, to noformējot ar īpašu protokolu.
Slepkavību izpilde. KGB vēstulē Hruščavam bija minējusi nošauto skaitu – 21 857 cilvēki., no tiem 7305 – ieslodzītie.
Cilvēki, kurus veda uz nošaušanu, nenojauta, kas viņus gaida, tāpēc kārtējo pārvietošanu uztvēra ar zināmām cerībām. Vecie virsnieki gan ieteica kolēģiem, kas tika pārvietoti pirmie, vagona sienā ieskrāpēt galapunkta uzrakstu. 7.aprīlī vienā no atpakaļ atnākušajiem vagoniem poļu valodā bija rakstīts: „Otrā partija – Smoļenska, 6/IV-1940.” Kad čekisti to atklāja, sekoja pavēle rūpīgi pārmeklēt vagonus un šādus uzrakstus aizsmērēt.
Ieslodzīto izjūtas konvojēšanas laikā fiksētas pie nošautajiem atrastajās dienasgrāmatās. Tā 32 gadus vecais poručiks Vaclavs Kruks 8.aprīlī rakstīja, ka sākumā ziņas par pārvietošanu uztvēris ar optimismu, bet pēc ievietošanas ieslodzīto vagonā, „kādu viņš redz pirmo reizi mūžā,” neko labu no šī brauciena negaidot. 8.aprīļa rītā pārvietojamajiem izsniedza maizes un cukura porciju, kā arī aukstu vārītu ūdeni. 9.aprīlī līdz pusdienai nekas ēdams nebija dots.
Tas pats Kruks raksta par apiešanos ar ieslodzītajiem 9.aprīlī kā visai parastu: „Neatļauj neko. Uz tualeti iet drīkst tikai tad, kad tas ienāk prātā konvojam; ne lūgumi, ne kliegšana nepalīdz.” 14.30 Kruka vilciena sastāvs iebrauca Smoļenskā, vakarā ieradās Gņezdovā. „Šķiet, mūs izsēdinās, apkārt daudz karavīru. Līdz šim mums nav devuši neko ēst...”
Gņezdova bija tuvākā vieta Katiņas mežam. No turienes gūstekņus grupās veda uz mežu un šāva. Šāva pakausī no tuva attāluma ar Walter pistolēm un ar vācu 7,655 kalibra lodēm. Tas tamdēļ, ka krievu nagani nebija paredzēti ilgai šaušanai, jo pārkarsa.
Slepkavību izmeklēšana. Pirmās ziņas par poļu masveida apbedījumiem Katiņas mežā un ap to parādījās 1943.gadā. Nacisti tos atsedza un izmantoja propagandas karā pret PSRS un darīja visu, lai par šo noziegumu uzzinātu pasaulē. Izmeklēšanu veica starptautiska komisija. Astoņos atsegtajos kapos tika uzieti 4143 ķermeņi. Piektdaļai virsnieku rokas bija sasietas uz muguras ar dzeloņstiepli vai virvi.
Pēc Smoļenskas atkarošanas vāciešiem PSRS izvērsa savas versijas popularizēšanu, ka slepkavotāji esot bijuši vācieši. Organizēja savas „komisijas.” Pie tās krievu komunisti pieturējās līdz par PSRS sabrukšanai. Arī Nirnbergas procesā pēc SPRS iniciatīvas tika izskatīta Katiņas epizode, bet padomju pierādījumi bija safabricēti. Lieta bija tik „švaki” sagatavota, ka to neiekļāva gala spriedumā kā nepietiekami pierādītu.
Par troikas protokoliem 1959.gada 3.martā ziņoja toreizējam SPRS līderim Ņikitam Hruščovam VDK, ierosinot iznīcināt visas gūstekņu izmeklēšanas lietas, bet saglabāt troiku protokolus. Hruščovs telefoniski esot pavēlējis sadedzināt visu, ieskaitot protokolus, jo viņš pats 1940.gadā vadīja Ukrainas kompartiju un bija iesaistīts Ukrainas rietumu apgabalu cietumu „attīrīšanas operācijā.” Hruščova lomas precizēšana varētu notikt tikai pēc VDK arhīvu atvēršanas.
PSRS laikā šis slaktiņš bija aizliegtais temats ne tikai PSRS, bet gan jo īpaši komunistiskajā Polijā. Katiņas noklusēšana bija kļuvusi bezmaz vai par vienu no komunistiskās Polijas politikas stūrakmeņiem. Nogalināto piederīgie nevarēja normāli pieminēt savus kritušos, uz kapakmeņiem neļāva iegravēt patieso nāves datumu.
Tikai 1989.gadā padomju prezidents Mihails Gorbačovs atzina krievu vainu.
Lieta par 14 000 poļu virsnieku nogalināšanu tika ierosināta 1990.gada augustā.
1992.gadā Krievijas prezidents Boriss Jeļcins Polijas prezidentam Leham Valensam personīgi nodeva dokumentu, kurā pavēli nošaut poļu virsniekus Katiņā, ko parakstījis Staļins personīgi.
2000.gada 28.jūlijā atklāja Katiņas memoriālo kompleksu.
2004.gadā Galvenā militārā prokuratūra pieņēma lēmumu par lietas uzbeigšanu, neatrodot pamatu slepkavību upuru atzīšanai par represiju upuriem un paziņojot, ka slepkavības dalībnieki jau ir miruši. Krievijas Augstākā tiesa vēlāk arī noraidīja nogalināto poļu virsnieku radu lūgumus atsākt izmeklēšanu.
2010.gada 7.aprīlī Krievijas impērijas premjers Vladimirs Putins kopā ar Polijas premjeru Donaldu Tusku godināja Katiņas upuru piemiņu Katiņas memoriālā. V.Putins: „Šiem noziegumiem nevar būt nekāda attaisnojuma. Mūsu valstī dots nepārprotams politiskais, tiesiskais un morālais vērtējums totalitārā režīma ļaundarībām, un šo vērtējumu nedrīkst pārskatīt.”
Tie pagaidām ir tikai vārdi, jo Maskava nevēlas maksāt kompensācijas cietušajiem poļiem, ar traģēdiju saistītie dokumenti pasludināti par „valsts noslēpumu. Krievijas tiesu instancēs ir saņemts atteikums augstākajā līmenī. Līdz ar to pavērās ceļš, lai poļi vērstos Eiropas Cilvēktiesību tiesā Strasbūrā. Varšava prasa masu slepkavības atzīt par genocīdu.
2010.gada 10.aprīlī pie Smoļenskas lidlaukā avioavārijā gāja bojā Polijas prezidents un vēl 95 poļi. Tas stipri izmainīja Krievijas klusēšanas plānus.
Tomēr pozitīva virzība jūtama – Putina vizīte memoriālā un Krievijas valsts TV parādīta Andžeja Vajda filma „Katiņa.”
Nupat, pēc Polijas amatpersonu bojāejas Smoļenskas lidlaukā, Krievijas federālā arhīvu aģentūra publiskojusi kādus Katiņas dokumentus tīmeklī.
Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs sestdien nodevis Polijas pusei 67 sējumus no Katiņas slaktiņa krimināllietas, vēsta RIA Novosti. Iepriekš Krievija jau iesniedza Polijai aptuveni miljonu lappušu no Katiņas materiālu arhīviem.
2010.gada 26.novembrī Krievijas valsts dome beidzot apstiprināja deklarāciju, kurā atzīts, ka PSRS duktators Staļins 1940.gadā personīgi devis pavēli Katiņas mežā nogalināt poļu virsniekus.
Kārtējo dokumentu partiju poļi saņēma 2010.gada 3.decembrī.
Nošauto skaits. NKVD vēstulē Hruščavam bija minējusi nošauto skaitu – 21 857 cilvēki., no tiem 7305 – ieslodzītie.
Atradumi masu kapos. 1943.gadā vācu veiktajos 8 kapu atsegumos Katiņas mežā tika uzieti 4143 ķermeņi. Atrada dokumentus, vēstules, poļu monētas un banknotes.
Rietumi un Katiņas traģēdija. 2012.gadā atklājās, ka ASV un Lielbritānija zinājušas par PSRS veiktajām slepkavībām Katiņā. ASV prezidents F.Rūzvelts un Lielbritānijas premjers V.Čērčils par to klusēja, jo nevēlējās kaitināt savu sabiedroto Staļinu. ASV Valsts arhīvu un dokumentācijas pārvaldes atslepenotie dokumenti parādīja, ka par PSRS vainu ziņoja dučiem diplomātisko ziņojumu un aculiecinieku liecības. Neskatoties uz to, ASV un Lielbritānija gadiem ilgi atbalstīja melīgo krievpadomju versiju, ka šīs slepkavības pastrādājuši vācieši.
Kādā 1943.gada 28.maija telegrammā ASV militārā izlūkdienesta pārstāvis raksta: „Ja jūs domājat Latiņas lietu, tad esmu ieinteresēts tikai tad, ja tas norāda uz vāciešu līdzdalību.”
2010.gada Katiņas traģēdija. 2010.gada aprīlī šeit pie Smoļenskas lidmašīnas katastrofā gāja bojā visa Polijas varas elite ar prezidentu Lehu Kačinski priekšgalā. Katiņā viņš grasījās teikt runu.
Aviokatastrofas piemiņas vietā novietoja plāksni ar piemiņas tekstu, taču krievi patvarīgi to nomainīja. Tagad tā ir gan poļu, gan krievu valodā, un izzudusi tā teksta daļa, kas stāsta par to, ka poļu delegācija devusies te atzīmēt 70.gadadienu kopš Katiņas masu slepkavībām.
2011.gada Eiropas Cilvēktiesību tiesa pieņēma Polijas pilsoņu iesniegumu par Katiņas slaktiņa izmeklēšanas lietu.
Krievijas Ģenerālprokuratūra nodevusi Polijai 20 sējumus ar krimināllietu par Polijas pilsoņu slepkavību Katiņā 1940.gadā. Starp nodotajiem materiāliem ir karagūstekņu saraksti, nopratināšanu protokoli, slimības vēstures, miršanas apliecības un apbedīšanas akti. Materiāli nodoti pēc Polijas pieprasījuma par tiesisko palīdzību.
Krievijas Federālais drošības dienests (FDD) jau 2008.gada decembrī nodeva Polijai visus tā rīcībā esošos Katiņas lietas dokumentus. Toreiz Krievijas FDD Reģistrācijas un arhīvu fondu pārvaldes priekšnieks ģenerālleitnants Vasīlijs Hristoforovs žurnālistiem pastāstīja, ka vienota dokumentu arhīva šajā lietā neesot, un paskaidroja, ka ievērojama dokumentu daļa tikusi iznīcināta jau 1950.gados.
Masu slepkavībā Katiņā 1940.gadā nošauti 14 000 poļu virsnieku. Tuvinieki daudzu gadu garumā mēģina panākt viņu reabilitāciju, taču pagaidām nesekmīgi. Par bojāgājušo poļu reabilitāciju iestājas Krievijas biedrība "Memoriāls." Viņi arī pieprasa atsākt Katiņas notikumu izmeklēšanu, kas pārtraukta 2004.gadā.
2009.gadā Krievijas un Polijas valdību vadītāji vienojās par kopīga Katiņas lietas pētīšanas centra izveidi. 2010.gada maijā Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs solīja, ka lietas materiālu atslepenošana turpināsies.
