Kastro, Fidels Alehandro (1926.-2016.g.)
"Fidelam ir nieres vājas,
Bieži tas pie krūmiem stājas..."
/"Čikāgas Piecīši."/
Kubiešu revolucionārs un Kubas valsts vadītājs no 1959. līdz 2008.gadam.
Radniecība. Fidela tēvs bija pārticis plantators.
Brālis – Rauls Kastro, 5 gadus jaunāks - Fidela pēctecis valsts vadītāja amatā.
Māsa - Huanita Kastro. Dzīvo ASV, atteicās braukt uz Fidela bērēm, jo neatzīst viņa režīmu.
Fidels pirmo reizi apprecējās 1948.gadā, sieva Marta dzemdēja viņam dēlu Fidelito, bet 1955.gadā viņi izšķīrās.
Otrā dzīvesbiedre Dalija dāvāja viņam 5 dēlus.
Dzīvesgājums. Dzimis 1926.gada 13.augustā. Fidela tēvs bija pārticis plantators. Puika absolvēja jezuītu koledžu. 1950.gadā saņēma jurista diplomu Havanas universitātē. Gatavojās startēt parlamenta vēlēšanās, taču 1952.gadā notikušais armijnieka Fulhensio Batistas valsts apvērsums pārvilka strīpu šiem plāniem.
Pirmais varas sagrābšanas mēģinājums. 1953.gada 26.jūlijā viņš ar brāli Raulu pēc neveiksmīga uzbrukuma Monkado kazarmām Santjago de Kubā stājās tiesas priekšā. Viņam piesprieda 15 gadus ieslodzījumā, taču jau pēc nepilniem 2 amnestēja un viņš emigrēja uz Meksiku.
Te viņš iepazinās ar Če Gevaru un sāka kalt jaunus varas iegūšanas plānus.
Varas sagrābšana. Pēc viņa izlaišanas no cietuma, Kastro ar domubiedriem uzstājās pret režīmu vēlreiz. Kopā ar 81 biedru 1956.gada 2.decembrī no Meksikas viņš ieradās ar jahtu "Granma" Kubā. Te viņus jau gaidīja Batistas ļaudis, kas tos pārtvēra. Taču 12 cīnītājiem, ar Kastro, brāli Raulu un Če Gevaru tai skaitā, tomēr izdevās izlauzties un noslēpties Sjerramaestras kalnos Kubas austreņos, kur izvērsa partizāņu cīņu. Viņi solīja taisnīgu valsts iekārtu un to atbalstītāju skaits auga.
1959.gada 1.janvārī Batista aizbēga uz Dominikānu, bet Kastro ar komandu triumfa gājienā cauri visai Kubai 8.janvārī ienāca Havannā.
Kurss uz sociālismu. 1959.gada 13.februārī 32 gadu vecumā viņš kļuva par premjeru. Par sociālismu tad nevienam nebija ne jausmas. 1961.gada 3.janvārī ASV pārtrauca diplomātiskās attiecības ar Kubu. Sociālistiskā revolūcija tika pasludināta tikai 1961.gada aprīlī.
1962.gada oktobrī PSRS raķešu izvietošana Kubā izsauca kodolkrīzi starp PSRS un ASV. Pēc tam, kad prezidents Kenedijs uzsāka jūras blokādi, PSRS piekrita raķešu aizvākšanai. 7.februārī ASV noteica pilnīgu Kubas ekonomisko embargo, kas turpinās līdz pat šai dienai.
Taisnīgas valsts iekārtas vietā kubieši dabūja padomju iekārtu. Kastro sāka pārveidot valsti pēc PSRS parauga. Pats viņš sāka pozicionēties kā ortodoksāls marksists. Kuba kļuva par sociālisma priekšposteni Amerikā.
1965.gada oktobrī Kastro nodibināja jaunu Kubas Komunistisko partiju un kļuva par tās pirmo sekretāru.
49 gados esot notikuši vairāk nekā 600 atentāta mēģinājumi. Salā izplatību ieguvis visa dīvains reliģijas paveids – santerisms. Tas ir katolicisma un afrikāņu ticējumu mikslis. Salinieki pavisam nopietni uzskata, ka Kastro pasargā vareni Āfrikas gari.
Ir nostāsts, ka pati Merilina Monro esot mēģinājusi savaldzināt Fidelu un novērst no komunisma ceļa.
Kastro 1961.gada 2.decembrī (zīmīgajā datumā!) pirmo reizi oficiāli paziņoja, ka ir marksisma-ļeņinisma piekritējs un Kuba izvēlējusies sociālistisko attīstības ceļu.
1976.gada 2.decembrī (atkal zīmīgajā datumā!) F.Kastro uzņēmās Kubas prezidenta pienākumus
ASV iebrukums. ASV algotie vīri iebruka Cūku līcī, bet Kastro tos sakāva.
Kastro Kubas raķešu krīzes laikā (1962.g. oktobris-novembris). Tā kā PSRS līderis Ņikita Hruščovs bija satraukts par ASV aktīvo kodolbruņošanos un centieniem gāzt Maskavai draudzīgo Fidela Kastro režīmu Kubā, tad Kastro ar viņu vienojās par krievu karaspēka un kodolieroču ievešanai Kubā, lai šantažētu ASV un tas izsauca Kubas raķešu krīzi.
Tas notika slepenībā, bet 1962.gada 14.oktobrī ASV izlūklidmašīna U-2 veica spiegošanas lidojumā virs Kubas noskaidroja kubiešu-krievu militārās aktivitātes. Par notikušo ārkārtīgi saniknotā ASV nosūtīja PSRS ultimātu raķetes nekavējoši aizvākt. Pretējā gadījumā piedraudēja uzsākt militāru ofensīvu pret Kubu, kas varētu pāraugt atomsadursmē. 22.oktobrī prezidents Kenedijs parakstīja pavēli sākt Kubas militāru jūras blokādi, lai novērstu jaunu padomju kuģu ierašanos ar militārām kravām. Saspīlējums neatslāba, 27.oktobrī, virs Kubas tika notriekta amerikāņu izlūklidmašīna, lai gan Padomju Savienība bija pavēlējusi Havannai nešaut uz zemu lidojošajiem amerikāņu lidaparātiem, tā izvairoties no provokācijām. Tai pašā dienā Kastro vēstulē Hruščovam aicināja veikt kodoluzbrukumu ASV, ja tā iebruks Kubā, ko Hruščovs tomēr uzskatīja par neprātu. Kopumā Vašingtona un Maskava izrādīja pietiekamu savaldību, kā rezultātā 28.oktobrī tika panākta mutiska vienošanās par raķešu krīzes izbeigšanu un novembrī vairums krievu karaspēka no kubas tika aizvākts.
Lai gan ASV apsolīja militāri nevērsties pret Kastro režīmu, tomēr Kastro uzskatīja, ka ir mazliet nodoti, jo Kastro sarunās netika iesaistīts. Tādēļ arī neesot izdevies atcelt tirdzniecības embargo atcelšanu, kas ir spēkā vēl joprojām, un arī Gvantanamas līča kara bāzes atgūšanu.
2012.gada 22.oktobrī Kastro publicēja rakstu Kubas KP oficiālajā laikrakstā Granma, kurā attaisno pasdomju atomieroču izvietošanu Kubā, jo tas bijis nepieciešams, lai atturētu ASV iebrukumu: "Mūsu uzvedība bija ētiski nevainojama. Mēs nekad nevienam neatvainosimies par to, ko izdarījām."
1976.gadā jaunizveidotā Nacionālā sapulce apstiprināja Kastro prezidenta amatā.
1991.gada PSRS sabrukums izsauca Kuba ekonomisko krīzi.1994.gada 5.augustā simtiem Havanas iedzīvotāju piedalījās plašākajos pret komunistiem vērstajos nemieros kopš revolūcijas laikiem.
2003.gada 18.martā Kastro pastiprināja disidentu vajāšanu, un cietumā nonāca 75 aktīvisti un žurnālisti.
Atteikšanās no varas. 2008.gadā vecais diktators veselības problēmu dēļ – steidzama operācija dēļ zarnu asiņošanas, no valsts varas atkāpās un uzticēja amatu savam brālim Raulam. Publicēja oficiālu paziņojumu avīzē "Granma." El Commandante Kubā valdīja no 1959.gada, tātad 49 gadus. Viņš bija ieņēmis Kubas prezidenta, kompartijas ģenerālsekretāra un armijas virspavēlnieka amatus.
Pēc tam viņš vēl Kubas Komunistiskās partijas VII kongresā asi kritizēja Baraka Obamas vizīti Kubā, aizstāvēja komunisma ideoloģiju.
Nāve. Miris 2016.gada 25.novembrī - tieši 60 gadus pēc tam, kad jahta Granma pameta Meksiku.
Apbedīts Santjāgo de Kubas pilsētas (pazīstama kā XX gs. 50.gadu revolūcijas šūpulis) Santaifigēnijas kapsētā. Bēru ceremonijā piedalījās desmitiem tūkstošu cilvēku, taču tās norisa faktiskā starptautiskā izolācijā. No pasaules valstu līderiem bija ieradušies vien Brazīlijas bijusī prezidenti Dilma Rusefa un Luīss Inasiu Lula da Silva (abi apsūdzēti korupcijā), arī Venecuēlas, Nikaragvas un Bolīvijas vadītāji. Atvadu pasākumu vadīja brālis Rauls.
Rauls paziņoja, ka, ņemot vērā nelaiķa vēlēšanos, Kubā netiks nosauktas nekādas ielas un laukumi Fidela vārdā, jo "Revolūcijas līderis ir stingri iebildis pret personības kulta izpausmēm. Kubā nebūs Fidela statuju un pieminekļu."
Uz kapavietas liels apaļš akmens, uz tā smaragda plāksnīte ar viņa vārdu un uzvārdu.
Interesanti fakti par Fidelu.
Cohiba - ikoniskie Fidela cigāri. Viņš no tiem atteicās 1985.gada 26.augusta.
Atentāti. Bijušais Kubas izlūkdienesta vadītājs Fabjans Eskalante aprēķinājis, ka CIP un emigrējušie kubieši 634 reizes mēģinājuši nogalēt Fidelu. Bijušais CIP analītiķis Braiens Latells gan savā grāmatā raksta, ka CIP tikai 2 vai 3 reizes nopietni ko tādu plānojusi, taču neviens mēģinājums nav bijis "pat tuvu tam, lai kļūtu par sekmīgu."
Saites.
Kuba.
Kubas raķešu krīze (1962.g. oktobris-novembris).
