Korņilovs, Lavrs (1870.-1918.g.)
Krieviski - Лавр Гео́ргиевич Корни́лов.
Krievu kājnieku ģenerālis, kas nesekmīgi mēģināja izdarīt valsts apvērsumu pret Kerenski.
Pēc saviem uzskatiem Korņilovs bija monarhists, stipras varas piekritējs, par ko ne reizi vien izteicās arī pēc 1917.gada februāra. Tomēr viņa monarhisms izpaudās kā ideja par jaunu, tādu ka demokrātisku, tautas monarhiju, ar jaunu dinastiju priekšgalā un pilntiesīgu parlamentu, kas balstas uz "tautas gribu."
Radniecība. Pēc visizplatītākās versijas nākamais ģenerālis bija Sibīrijas kazaka Georga Korņilova (Георгий Корнилов) un kalmiku sievietes Marijas (Марья Ивановнa), kas bija pieņēmusi pareizticību, dēls.
Dzīvesgājums. Dzimis 1870.gadā Kazahijas austreņos.
1883.-1889.gados mācījās karamākslu kadetu korpusā Omskā.
1889.-1892.gados mācījās artilērijas skolā galvaspilsētā.
1895.gadā Korņilovs turpināja savas mācības Pēterpilī un beidza kā Nikolaja akadēmijas izcilnieks. Neskatoties uz perspektīvu kļūt par virsnieku galvaspilsētā, Lavrs izvēlējās dienastu Turkestānā.
XX gs. sākumu viņš veltīja izlūkošanas operācijām Afganistānā, Persijā, Indijā un Ķīnā. Viņš pētījis līdz tam kartogrāfiem nezināmas vietas un aprakstījis viņa pētīto zemju iedzīvotājus. Viņa centieni atspoguļoti rakstos un grāmatās.
Krievu-japāņu karā (1905.g.). 1905.gadā G.Korņilovs piedalījās karā pret japāņiem. Kaujā pie Mukdenas krievu karaspēks nonāca japāņu aplenkumā un Korņilova apņēmīgais uzbrukums ļāva ne tikai saglabāt viņam uzticēto pulku, bet arī izvest no aplenkuma arī citas krievu daļas.
4 gadus G.Kerenskis pavadīja Ķīnā. Uz Krieviju viņš sūtīja atskaites, kurās Korņilovs parādīja Padebešu impērijas dzīves īpatnības un arī savus panākumus ķīniešu valodas apguvē. Par sekmīgu Ķīnas Kara dzelzceļa (КВЖД) apsardzes vadīšanu Korņilovam piešķīra ģenerāļa dienasta pakāpi.
I Pasaules karā. 1914.gadā G.Korņilovs sevi jau bija ierekomendējis kā mērķtiecīgu un talantīgu virsnieku. Ar Korņilovu sliktās attiecībās esošais Brusilovs atzina Korņilovu kā apdāvinātu karavadoni, bet jaunākie rangā viņu dievināja pat neskatoties uz augsto mirstību viņa komandētajās daļās.
1914.gada augustā L.Korņilovs tika iecelts par 48.kājnieku divīzijas komandieri, tā ietilpa ģenerāļa A.Brusilova komandētajā 8.armijā. Visai drīz viņš ieguva drosmīga komandiera slavu, kuru dažas reizes gandrīz vai nodeva tiesai.
1914.gada novembrī krievu gūstā krita austriešu ģenerālis Rafts kopā ar vēl 1200 kareivjiem. Tos gūstā saņēma Korņilova komandētā brīvprātīgo vienība - pārdrošā operācija beidzās sekmīgi. Sagūstītais Rafts nosauca Korņilovu par "cilvēku-stihiju."
Pēc tam Korņilovs veica rīcību par kuru teju nenonāca uz apsūdzēto sola. Viņa divīzija iegāja Ungārijas līdzenumā par spīti 24.korpusa komandiera ģenerāļa Afanāsija Curikova (Афанасий Андреевич Цуриков) pavēlei. Korņilova divīzija tika nogriezta no pārējās krievu armijas un tikai ar lielām grūtībām spēja izlauzties atpakaļ pie savējiem. Korņilovu paglāba no tiesas tas pats A.Curikovs. Rezultātā Brusilovs aprobežojās tikai ar rājieniem 24.korpusa un 48.kājnieku divīzijas komandieriem.
Turpmāk Korņilova divīziju, iesauktu par "tērauda," pārdislocēja uz pašiem bīstamākajiem frontes iecirkņiem. Vienmēr tā veiksmīgi tika galā ar uzdevumiem.
1915.gadā Korņilovs tika ievainots un krita gūstā. Viņa "tērauda divīzija" viena pati sedza Brusilova armiju, kas atkāpās no Karpatiem. Korņilovs līdz pat pēdējam brīdim palika pie saviem kareivjiem, personīgi vadīja vienu no bataljoniem, divas reizes tika ievainots. Gūstā krita pēc sīvas kaujas, kad kopā ar 7 kareivju grupā centās izlauzties no aplenkuma. Pēc tam A.Curikovs apsūdzēja Korņilovu 48.divīzijas bojāejā. Tomēr Dienvidrieteņu frontes komandieris N.Ivanovs (Н.И.Иванов) augsti novērtēja Korņilova veikumu un ieteica to apbalvošanai.
Viņš nebija vienīgais sagūstītais krievu ģenerālis, bet vienīgais, kam izdevās atgriezties dzimtenē - 1916.gada vasarā uzpirka čehu ārstu un aizbēga. Pēc atgriešanās tika apbalvots ar 3.pakāpes Sv.Jura ordeni.
Februāra revolūcijas laikā. 1917.gada jūnijā Korņilovs tika iecelts par Dienvidrieteņu frontes virspavēlnieku. Būtībā viņš bija viens no nedaudzajiem karavadoņiem, kas spēja noturēt fronti no galīga sabrukuma. Tieši viņa pūliņi apturēja austriešu-vācu karaspēka uzbrukumu Ukrainā 1917.gada vasarā. Tomēr nekadu optimismu ģenerālis neizjuta un situāciju sev uzticētajā karaspēkā telegrammā Pagaidu valdībai raksturoja tā: "Prātu zaudējušu tumšu ļautiņu armija..."
Ģenerālis netaisījās samierināties ar tādu nekārtību, viņš piedāvāja armijā ieviest nāvessodu un kara lauka tiesas. Tie gan būtu novēloti un revolūcijas apstākļos tikai paātrinātu armijas sabrukumu. Tomēr tie nebija visi Korņilova priekšlikumi - izeju no situācijas viņš redzēja nacionālo karavīru vienību organizēšanā. Pēc viņa domām tas varētu radikāli celt karaspēka kaujasspējas.
Īpašu uzsvaru viņš lika uz armijas "ukrainizāciju." Tā kā karadarbība risinājās Ukrainā, tad Korņilovs uzskatīja, ka ukraiņu nacionālās daļas cīnīsies nikni, jo vēlēsies aizsargāt savu zemi. "Ukrainizācijas" process tika palaists 1917.gada augustā. Korņilovs, būdams jau virspavēlnieks, uzdeva šo lietu ģenerālim P.Skoropadskim, kas komandēja 34.armijas korpusu. Praksē tas izskatījās tā - krievu karavīrus un virsniekus pārcēla uz citām daļām, bet Skoropadska korpusā ieskaitīja ukraiņus. Pašu karaspēka daļu pārdēvēja par 1.Ukrainas korpusu.
Korņilovs neatrada sapratni jaunajā varā, māģinādams aizstāvēt disciplīnu armijā.
Tikās ar Kerenski 1917.gada 26./27.augusta naktī.
Korņilova dumpis. Krieviski - Корниловский мятеж. 1917.gada 1.septembrī vācieši uzsāka jaunu ofensīvu ziemeļu frontē. Vispārējo sajukumu izmantoja admirālis Korņilovs un savukārt mēģināja gāzt Pagaidu valdību - viņš uz Pēterpili nosūtīja, kā likās, uzticamas karaspēka daļas. Korņilovs izdeva "manifestu krievu tautai" («Манифест к русскому народу»), kurā apsūdzēja Pagaidu valdību nodevībā.
Korņilova spēki virzījās uz Pēterpili (tolaik Petrograda). Karaspēka kodolu veidoja 3.Kavalērijas korpusa daļas kā arī Mežonīgā divīzija, kas bija komplektēta galvenokārt no Čečenijas un Dagestānas kalniešiem. Tomēr Korņilovs cieta sakāvi, jo ceļā uz Pēterpili viņa daļas pāraģitēja lielinieku aģitatori. Ģenerālis tika noņemts no virspavēlnieka amata un ieslodzīts.
Visa uzmanība tika pievērsta Korņilovam, un lieliniekiem izdevās sagatavoties jaunam apvērsumam – tā sauktajam Oktobra apvērsumam.
Krievijas Pilsoņu karā. Vēlāk tomēr no ieslodzījuma viņš iespēja pārvākties uz Donu, kur viņš sāka veidot Brīvprātīgo armiju karam pret varu sagrābušajiem lieliniekiem.
Nāve. 1918.gada marta beigās gāja bojā kaujās par Jekaterinodaru (mūsdienās Krasnodara), ko "baltie" tā arī nespēja ieņemt.
Saites.
Krievi.
