Kristiešu kanons
Tās Bībeles grāmatas, ko Baznīca atzīst par neapšaubāmi svētām, veido t.s. kanonu ("noteikumu"), t.i. stingri fiksētu svēto grāmatu komplektu, kam tiek piedēvēta augstākā reliģiskā autoritāte, "Dieva iedvesmojums" - šīs grāmatas sauc par kanoniskām.
Kristietības pirmajos gadsimtos parādījās visdažādākie šāda veida raksti un mutvārdu vēstījumi, kas reizēm bija tik pretrunīgi, pārpilni visfantastiskākajiem izdomājumiem, ka tajos grūti bija atrast kādu saprātīgu domu, kā arī, kaut vai elementāru, estētikas un ētikas izjūtu. Lai atbrīvotu Baznīcas literatūru no šādiem sacerējumiem, kas reizēm pat diskreditēja gan Jēzus personību, gan kristietības idejas kopumā, tika veikta evanģēliju un citu teoloģisko darbu atlase, tos iedalot kanoniskajos jeb Svētajos rakstos, kuru ievērošana katram kristietim bija obligāta, apokrifos (no grieķu valodas apokryphos – "slepens," "slēpts"), kas nebija obligāti, bet ieteicami, un herēzēs (no grieķu valodas hairesis – "sekta") jeb ķecerībās, aizliegtos darbos.
Pamatos šī atlase beidzās 382.gadā, tomēr arī turpmākajos gados atsevišķi raksti tika izslēgti no kanonisko darbu saraksta, līdz kamēr Svēto rakstu kopojums – Bībele – guva tagadējo saturu, lai gan arī vēl mūsdienās atsevišķas konfesijas (piederība pie kāda reliģiska virziena; ticība) lieto nedaudz atšķirīgas Bībeles. Šis atšķirības attiecās uz dažiem Svētajos rakstos iekļautajiem darbiem, nosakot, kuri no tiem uzskatāmi par kanoniskiem, kuri par apokrifiem. Šo procesu pavadīja asi teoloģiska rakstura strīdi par svarīgākajiem ticības jautājumiem – Svēto Trīsvienību, Jēzus dievišķīgumu, Svētā Gara būtību un tamlīdzīgiem, pie tam šajos strīdos nereti iejaucās arī imperatori, izdodami dažādus dogmatiska rakstura norādījumus. Tas viss kopā veicināja katoliskās Baznīcas šķelšanos, un rezultātā izveidojās ne tikai jau minētie kristietības virzieni – Romas un Bizantijas (grieķu) katolicisms, bet arī vairākas atsevišķas, pārsvarā nacionāla rakstura kristīgās Baznīcas, piemēram, Armēnijā, Gruzijā, Persijā, Ēģiptē un Abesīnijā. Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka vispārējā vēstures gaitā, īpaši attiecībā uz Eiropas vēsturi, šīm nacionālajām Baznīcām nebija jūtama ietekme, pie tam laika gaitā, īpaši pēc Romas impērijas sabrukuma, vairākos Āfrikas un Āzijas reģionos kristīgās ticības vietu ieņēma islāms.
Dieva iedvesma. No kristīgās reliģijas (arī judaisma) viedokļa visas Bībeles kanoniskās grāmatas ir "Dieva iedvesmotas," t.i. cēlušās no paša Dieva, kas ar Svētā Gara starpniecību iedvesis to saturu viņa izraudzītiem cilvēkiem - praviešiem, un tie pierakstījuši grāmatu tekstus.
Jautājums, kāds raksturs un veids bijis šim "iedvesmojumam," ar kura palīdzību Dievs vadījis Bībeles tiešo autoru darbību, rada teologos zināmas domstarpības. Vieni apgalvo, ka Bībeles "Dieva iedvesmojums" jāuzskata par verbālu, vārdisku un ka Bībeles autoriem Dievs iedvesis tās tekstu taisni tai vārdiskajā formā, kurā tas ietērpts.
Citi uzskata Bībeles "Dieva iedvesmojumu" par neverbālu un attiecina uz tiešo Dieva iedvesmu tikai Bībeles grāmatu saturu, bet nevis to vārdisko izteiksmi.
Trešie iet vēl tālāk un uzskata par "Dieva iedvesmotām" tikai Bībeles grāmatu idejas un tādejādi piedēvē šo grāmatu laicīgajiem autoriem ne vien Bībeles verbālo pusi, bet arī Bībeles nostāstu fabulu.
Šo teologu domstarpību avots ir tas, ka, atzīstot par "Dieva iedvesmotu" visu Bībeles burtisko tekstu, nav iespējams izskaidrot tās milzīgi daudzās iekšējās pretrunas, vēsturiskās, ģeogrāfiskās u.c. aplamības. Tādēļ mūsdienu teologu vairākums turas pie "vidusceļa" un atzīst par "Dieva iedvesmotu" visu Bībeles saturu, ieskaitot tās nostāstu fabulu, bet uzskata "Dieva iedvesmojumu" par neverbālu.
Par atsevišķo Bībeles grāmatu reālajiem autoriem, kas, Dieva iedvesmoti, uzrlstījuši šīs grāmatas, baznīca lielāko tiesu uzskata pašas Bībeles mītiskos personāžus.
Saites.
Bībele.
Kristietība un kristieši.
