Japāna
Vienīgā mūsdienās eksistējošā valsts, ko savu ceļojumu laikā apmeklējis Gulivers.
Galvaspilsēta - Tokija.
Tūristam! Zāles, kas satur pseidoefedrīnu, ir aizliegts ievest Japānā. Šī viela pieder pie asinsvadus sašaurinošiem līdzekļiem, kas atvieglo elpošanu. Pseidoefedrīns ir daudzu pretdrudža un pretgripas medikamentu sastāvā, piemēram, “Theraflu,” “Nurofen” un citos. Jāpiebilst, ka nepieciešamības gadījumā šo vielu saturošas zāles var iegādāties uz vietas.
Ģeogrāfija. Japāna atrodas Japāņu salu arhipelāgā, kur ir 4 lielas un daudz mazas salas. Kopš 1987.gada uzskatīja, ka Japānai ir 6852 salas, bet nu 2023.gada sākumā ar datorkartografēšanas palīdzību tika noskaidrots, ka salu skaits ir 14 125.
Honsju sala - lielākā, veido 60% Japānas teritorijas, septītā lielākā pasaulē pēc platības un otra lielākā pēc iedzīvotāju skaita (pēc Javas). Japāņi to mēdz dēvēt arī par Hondo un Niponu. Uz tās atrodas Japānas simbols - Fudzi kalns (3776 m). Ar Hokaido salu to savieno 53,85 km garais Seikana tunelis, kas ir garākais dzelzceļa tunelis pasaulē. Te atrodas Japānas lielākās pilsētas - Tokija, Jokohama, Osaka, Kioto un Hirosima.
Hokaido sala.
Reliģija Japānā. XX gs. 30.gados valsts reliģija bija šintoisms un baznīca bija valsts aparāta daļa. Visiem japāņiem ar cieņu pret to bija jāizturas, neatkarīgi pie kādas ticības piederēja paši. Pēc sakāves II Pasaules karā valsts subsīdijas tika piešķirtas visām reliģijām, ne tikai šintoismam vien. XX gs. 70.gados šintoistiem Japānā bija 200 draudzes, bet budistiem - 207.
Vēsture.
Kapukalnu periods (250.-552.g.). Japāņi paši to sauc par "Kofun jidai," kas nozīmē - "Seno kapukalnu laikmets." Šo laikmetu Japānas vēsturē raksturo īpašs, tajā izplatīts valdošās kārtas pārstāvju kapu uzkalnu tips - lielu, no akmeņiem veidotu apbedījuma kameru sedza zemes uzkalns, ko dažkārt ietvēra grāvis. Īpaši savdabīgi ir atslēgas cauruma formas uzbērumi, lai gan daudzi kapukalni bija vienkāršas formas - apļveida vai četrstūra uzbērumi. Ļoti dažādi bija arī izmēri - no dažiem metriem līdz pat vairāk nekā 400 metriem garumā.
Pirmās dinastijas pēdējais ķēniņš Mumaijado pārgāja no šintoisma uz budismu VI gs. neilgi pirms savas nāves. Japāņu budisms tādējādi ir pārņēmis daudz no ainu pagāniski-dabiskās šintoisma reliģijas.
Mongoļu iebrukumi.
Pakļāvis sev Ķīnu un Koreju, Hubilajs nolēma to pašu paveikt arī ar Japānu - viņš sarīkoja divas ekspedīcijas uz Japānu - 1274. un 1281.gadā, bet abas bija neveiksmīgas.
1274.gada novembrī 900 kuģu liela flote ar 40 000 mongoļu, ķīniešu un korejiešu karotājiem pietuvojās Hakatas līcim Kjusju salā. Kauju dienas laikā salinieki zaudēja, bet uzvarētāji, tiklīdz satumsa, atgriezās uz saviem kuģiem. Taču naktī uznāca vētra, kas rāva nost kuģus no enkuru ķēdēm un tiem bija jāiziet atklātā jūrā. Hronikas ziņo, ka nogrimuši 200 kuģi. Tā desantu Japānā nācās atlikt uz veseliem 7 gadiem.
Hubilajhans sāka gatavoties otram iebrukumam Japānas salās. 1281.gada vasarā bija gatava pavisam milzīga eskadra. Toties japāņi pa to laiku paspēja Hakatas līcī uzcelt sienu apmēram 2,5 m augstumā un 20 km garumā. Jūlija beigās mongoļu apvienotie spēki (arī ķīnieši un korejieši, kam piemita jūrasbraukšanas mākas) uzbruka Takasimai un gatavojās iebrukumam pašā tālākajā dienvidu salā - Kjusju. Tenno un tā līdzbiedru lūgšanas laikam uzklausīja dabas spēki un mongoļu flotei uzbruka taifūns - "Dievišķais vējš" jeb kamikadze japāņu valodā. Vēsturnieki lēš, ka taifūna rezultātā nogrima apmēram 4000 mongoļu kuģu. Bojā gāja, iespējams, vairāk nekā 100 000 karotāju - noslīka un gāja bojā sadursmēs.
No tā laika mongoļi vairs neapdraudēja Uzlēcošās saules zemi.
Edo ēra (Edo dzidai - 1603.-1867.g.). Japānas historiogrāfijā pieņemts apzīmējums, kad Edo pilsēta (mūsdienu Tokija) bija Tokugavas dzimtas sjogunu rezidence.
Portugāļu ierašanās. Pirmie eiropieši, kas iradās japānas salās, bija portugāļu misionāri, kas mēģināja Japānā izvērst kristietību, tostarp arī izpostot svētnīcas un svētvietas.
Noslēgtība no ārpasaules. Japāna vairāk kā 2 gadsimtus bija slēgusi robežas ārzemniekiem, jo pirmie eiropiešu ieceļotāji - portugāļi, bija slikti uzvedušies. Izņēmumu attiecināja vienīgi uz tirdzniecību, kas bija atļauta Nagasakas pilsētā un tikai ar holandiešiem - Holandes Ostindijas kompāniju. Tādejādi visas tā laika jaunākās tendences Japānā ienāca ar holandiešiem. Izveidojās tas, ko Japānā sauc par "rangaku" - holandiešu mācību.
Noslēgtības periodā Japānā attīstījās un tika izkopts teju viss, ar ko mums saistās japāņu tradicionālā kultūra - tējas ceremonija, ziedu kārtošana, samuraju tikumu ceļš, japāņu skatuves māksla. Taču vienlaikus Japānā ienāca ari modernas lietas no Rietumiem.
Krievu ierašanās. 1852.gada oktobrī no Kronštates braucienā apkārt pasaulei devās krievu fregate "Pallāda," kuru vadīja admirālis Jefīmijs Putjatins (Евфимий Васильевич Путятин). Ekspedīcijas galvenais mēŗkis bija nodibināt diplomātiskās attiecības ar Japānu. Pēterpilī steidzās, jo bija ticis zināms, ka amerikāņi gatavo līdzīgu ekspedīciju Metjū Perija vadībā. Ātrākajam bija iespējas noslēgt izdevīgāku vienošanos ar japāņiem.
Fregate devās pa Atlantijas okeānu apkārt Āfrikai, tālāk cauri Indijas okeānam garām eiropiešu koloniālo valdījumu krastiem DA Āzijā un Ķīnai. Ceļojumam bija sagatavojušies slikti un ceļā izrādījās, ka fregate nespēj veikt tādu ceļu. To panākt tika nosūtīta fregate "Diāna" apbruņota ar 52 dižgabaliem.
"Pallāda" ieradās Nagasakas ostā 1853.gada augustā, kamēr amerikānis Metjū Perijs ar savējiem te bija bijis jau pirms mēneša. Japāņi, pakļaujoties amerikāņu spiedienam, bija sākuši revidēt savu pašizolācijas politiku. Tomēr Putjatinam nācās saskārties ar japāņu birokrātiju, piemēram, Krievijas impērijas ārlietu ministra K.Neselrodes (К.Нессельроде) vēstule japāņu sjogunam tika nodota tikai pēc mēneša. Krievu admirālis nodemonstrēja japāņiem tvaika dzinēju, kas pēcāk japāņiem palīdzēja radīt savu tvaikoni.
Krimas kara sākšanās padarīja līgumu ar Japānu vēl vairāk nepieciešamu krievu valdībai, jo draudzīga valsts Tālajos Austrumos ļoti varēja noderēt. Vēl jo vairāk tādēļ, ka britiem (visvairāk tiem!) un frančiem šai reģionā bija nozīmīgs militārā spēka pārsvars.
1854.gada decembrī Putjatins ar fregati "Diāna" ieradās Simodas ostā. Pirms tam viņa ekspedīcija bija vairākus mēnešus pavadījusi pētot Tālo Austrumu reģionu. Arī šeit Putjatins bija nokavējis - Perijs jau pilnībā bija sagrāvis Japānas pašizolācijas sistēmu, jo sjoguna valdība ar amerikāņiem bija parakstījusi tā saucamo Kanagavas vienošanos.
Pirmais draudzības un tirdzniecības līgums starp Krieviju un Japānu tika parakstīts 1855.gada februārī Simodā - ieguva nosaukumu Simodas traktāts (Симодский трактат). Saskaņā ar to Krievijas impērija nodeva Japānai dažas Kuriļu grēdas salas: Iturupu, Kunašīru, Šikotānu un Habomajas salu grupu (japāņi uz šo līgunu atsaucas vēl šodien krievu okupēto Ziemeļu teritoriju sakarā).
Hokaido republika. 1868.gadā sākās karš starp faktiskā Japānas valdnieka sjoguna Tokugavas Esinoba un imperatora Meidzi piekritējiem, jo pēdējais bija pasludinājis pilnīgu savas varas atjaunošanu. Galu galā sjoguna piekritēji cieta sakāvi, Esinobs kapitulēja. Tomēr viņa piemēram nesekoja piekritēji visā japānas teritorijā. Vairāki tūkstoši bēga uz ziemeļiem - Hokaidas salu (tolaik sauca par Edzo). 1868.gada 15.decembrī te notika Japānas vēsturē pirmās vēlēšanas, kurās admirālis Enomoto Takeaki tika izvēlēts par jaunās republikas prezidentu.
Sjoganāta armijā liela ietekme bija franču kara padomniekiem, kurus vadīja virsnieks Žils Brunē. Interesanti, ka daļēji tieši viņš kluvis par slavenās filmas "Pēdējais samurajs" galvenā varoņa prototipu. Franču virsnieki komandēja katru no Edzo armijas četrām brigādēm.
Edzo republika pastāvēja pavisam neilgi. Maijā republikas flote tika sakauta kaujā pret Japānas impērijas floti Mijakas līcī. Pēc šī notikuma franči aizbēga, bet maija vidū padevās pēdējās Edzo republikas armijas vienības. Tās prezidents Enomoto Takeaki tika notiesāts.
Paša Takeaki karjera gan līdz ar to nebeidzās. Pēc iznākšanas no cietuma viņš ieņēma dažādus valsts amatus. 1875.gadā viņš tika nosūtīts kā sūtnis uz Krievijas impēriju Pēterpils līguma noslēgšanai, saskaņā ar kuru Krievijas impērija atteicās no pretenzijām uz Kuriļu salām apmaiņā pret Sahalīnu. Ar šo līgumu Japānā vēl joprojām argumentē savu Kuriļu salu piederību. Vēlāk dažādos laikos Takeaki vadīja flotes, izglītības, lauksaimniecības un ārlietu ministrijas un bija visai godājams cilvēks. Tomēr tāds sjoganātam lojāla cilvēka karjeras lidojums drīzāk gan bija izņēmums, ne likumsakarība.
Pēc Meidzi revolūcijas (1868.g.) par galveno reliģiju Japānā kļuva šintoisms, tomēr vēl joprojām ievērojamās pozīcijās ir arī budisms.
Japānas iebrukums Mandžūrijā (1931.g.). 1931.gada 18.septembrī uz Dienvidmandžūrijas dzelzceļa notika sprādziens. Tas nebija neko postošs - tika bojāts tikai 1,5 m garš dzelzceļa sliežu klājums. Tomēr šis sprādziens noderēja par ieganstu japāņu intervencei Mandžūrijā.
Japāņu karaspēks atradās šai teritorijā jau kopš 1904.-1905.gada krievu-japāņu kara. Saskaņā ar tad noslēgto miera līgumu tiesības lietot Dienvidmandžūrijas dzelzceļu tagad pārgāja pie Japānas. Japāņi tad arī nosūtīja dzelzceļa apsardzei savus karavīrus. No tā laika Ķīnā sabruka impērija, valsti plosīja nesaskaņas starp ģenerāļiem, kas sagrāba varu vienos vai otros apgabalos. Mandžūrijas incidenta brīdī ģenerālis Čžan Sjūeļans bija neapmierināts ar Gomindānas līdera Čan Kaiši varas nostiprināšanos.
1930.gadā Japānā tika izstrādāts plāns Mandžūrijas sagrābšanai. Tomēr valdība to nolēma iztēlot tā, it kā visa darbība būtu Kvantunas armijas (atradās kontinentā) vadības patstāvīgi iniciēta.
Pēc sprādziena uz dzelzceļa japāņi sāka apšaudīt Beidaīnas cietoksni, tad vēl sagrāba kā gūstekņus 500 Kvantunas armijas kareivjus. 7000 vīru lielais ķīniešu garnizons cietoksnī praktiski neizrādīja nekādu pretestību. Mandžūrijas sagrābšanā japāņiem pagāja rudens un ziema. 1932.gada februāra vidū Mandžūrija pilnībā bija Kvantunas armijas rokās un tika nodibināta marionešu valstiņa Mandžou-Go.
Japāņu agresija ar to nebeidzās. Tieši otrādi, Tokijā nolēma, ka nekas jau viņiem netraucē uzbrukt visai Ķīnai, jo Mandžūrijā Kvantunas armijai pretestība netika izrādīta.
Iebrukums Ķīnā (1937.g.). 1937.gadā japāņi izraisīja liela mēroga karu Ķīnā. 1937.gadā tika sasaukta 19 valstu - PSRS, ASV, Ķīnas, Francijas, Itālijas, Lielbritānijas u.c. konference sakarā ar Japānas agresiju Ķīnā. Ķīna un PSRS prasīja vērst pret Japānu ekonomiskās sankcijas, bet Rietumvalstis šo prasību noraidīja. Konference konstatēja, ka Japāna parkāpusi Deviņu valstu līgumu, kas tika noslēgts Vašingtonas konferencē 1921.-1922.gados. praktiski pasākumi pret Japānas gresiju tā arī netika veikti.
Neitralitātes pakts ar PSRS (1941.g.). 1941.gada 13.aprīlī Maskavā tika parakstīts "Pakts par neitralitāti" starp Japānu un PSRS. Tas tika noslēgts uz 5 gadiem ar iespēju pagarināt vēl uz tādu pat laiku. No kreivpadomju puses dokumentu parakstījaārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs (Вячеслав Молотов), bet no japāņu puses - Ārlietu ministrijas vadītājs Sukē Macuoka un Japānas sūtnis PSRS Josicugu Tatekava. Vienā no līguma pantiem tika pasvītrots, ka puses atturēsies no karadarbības viena pret otru gadījumā, ja kāda no pusēm konfliktēs ar trešo pusi (vai pusēm).
Ziņa par līguma parakstīšanu izsauca lielu neapmierinātību Vācijā un ASV. Vācieši bija cerējuši iesaistīt Japānu agresijā pret PSRS, tomēr japāņiem bija citi plāni un tiem bija vajadzīgs šāds līgums ar Maskavu. Vašingtonā un Londonā bijās, ka šāds līgums ar PSRS atraisīs Japānai rokas agresijas Austreņāzijā. ASV pat ieviesa sankcijas pret PSRS pēc tam, kad uzzināja par pakta noslēgšanu.
Jāatzīmē, ka pēc Japānas uzbrukuma ASV Padomju Savienība patisi centās neitralitātes līgumu ievērot. Piemēram, ārkārtīgi nelabprāt ļāva amerikāņu lidmašīnām nosēsties savos Tālo Austrumu lidlaukos. Nereti sekoja arī atteikumi. 1945.gada janvārī krievpadomju diplomāts Solomons Lozovskis (Соломон Лозовский) ziņojumā Staļinam pasvītroja, ka neitralitātes pakts lielā mērā bija izdevīgs PSRS, īpaši jau II Pasaules kara sākumposmā. Pēc kaujas pie Staļingradas lielāku ieinteresētību par pakta noteikumu izpildi izrādīja jau japāņi.
1945.gada 5.aprīlī V.Molotovs izsauca japāņu sūtni PSRS - Naotakē Sato un paziņoja tam par neitralitates pakta saraušanu. Molotovs japānim paskaidroja, ka tie palīdzējuši Vācijai karā pret PSRS un karo arī pret PSRS sabiedrotajiem - ASV un Lielbritāniju. Tādēļ PSRS nākusi pie secinājuma, ka pakts zaudējis aktualitāti.
II Pasaules karā (?-1945.g.). Lai gan nacistiskā Vācija parakstīja kapitulācijas aktu 1945.gada 8.maijā, tomēr Japāna nepadevās. Klusā okeāna reģionā turpinājās karš, amerikāņi joprojām saņēma sāpīgus militārus triecienus. Bija skaidrs, ka karš vēl prasīs daudzus upurus, un uz ātru uzvaru cerēt nevar. Tādēļ tika nolemts pielietot atomieročus. Tas ir vienīgais atomieroču pielietošanas gadījums jaunākajā cilvēces vēsturē - epizode, kad II Pasaules kara beigās ASV pret Japānu izmantoja atomieročus, iznīcinot 2 japāņu pilsētas - Hierosimu (6.augustā) un Nagasaku (9.augustā). Vairāk par to lasīt šķirklī Japānas atombombardēšana.
Redzot, ka amerikāņi gatavi turpināt atombombardēšanu, Japāna sešas dienas pēc uzbrukuma 1945.gada 15.augustā paziņoja par padošanos. 2.septembrī japāņi uz ASV karakuģa "Misūri" (Missouri) parakstīja kapitulācijas aktu. Ar to arī bija beidzies II Pasaules karš.
Krievu-japāņu karš 1945.gada augustā. II Pasaules karā PSRS ar Japānu nekaroja. Taču 1945.gada 9.augustā PSRS pieteica karu Japānai un pirmā sāka karadarbību.
14.augustā Japāna parakstīja Potsdamas deklarāciju.
2.septembrī Japāna oficiāli paziņoja par kapitulāciju. Tomēr krievpadomju karaspēks turpināja uzbrukumu - sagrāba Sahalīnas dienvidu daļu un 4 Kuriļu arhipelāga ziemeļu salas. Rezultātā radās teritoriālā "ziemeļu teritoriju" problēma, kas nav noregulēta vēl šodien. Uz Sibīriju izsūtīja ap 600 000 japāņu karavīru no Mandžūrijas un citiem reģioniem. Skarbajos apstākļos ap 60 000 japāņu gāja bojā.
Politika pēc II Pasaules kara. Pēc II Pasaules kara īstenojusi miermīlīgu ārpolitiku. 1947.gadā tika pieņemta valsts konstitūcija, kas paradzēja bruņoto spēku pielietošana tikai tieša uzbrukuma gadījumā. Konstitūcijas 9.pants nosaka: japāņi "uz visiem laikiem atsakās no kara kā no nācijas suverēnajām tiesībām un no draudu un militāra spēka izmantošanas, lai risinātu starptautiskus konfliktus."
Sanfranciskas konference (1951.g.). 1951.gadā Sanfranciskas konferences laikā krievpadomju delegācija mēģināja nostiprināt starptautiski PSRS tiesības uz Sahalīnas dienvidu daļu un Kuriļu salām, ieviešot atbilstošus labojumus līgumā starp antihitlerisko koalīciju un Japānu, taču ASV un Lielbritānija noraidīja tos. PSRS ārlietu minitrs pirmais vietnieks A.Gromiko, uzstājoties ar paziņojumu preses konferencē, atzīmēja, ka ASV valdība nevēlas ņemt vērā konferences dalībvalstu intereses un netiecas uz pilnīgu mierīgu noregulējumu Tālajos Austrumos uz 1945.gada Jaltas vienošanos pamata. Tā arī PSRS neparakstīja Sanfranciskā miera līgumu, bet to ar Japānu separāti noslēdza ASV un Lielbritānija.
Japānas drošību garantē ASV, kas Japānā izvietojusi savas karabāzes. To uzturēšanas izdevumus sedz japāņi paši.
2011.gadā notika zemestrīce un Fukušimas kodolreaktora katastrofa.
Tikai 2015.gada 16.jūlijā Japānas parlaments nobalsojis par to, lai valsts bruņotajiem spēkiem būtu ļauts ņemt dalību militārās operācijās aiz valsts robežām.
Japāna un Latvija. Japāna viena no pirmajām diplomātiski atzina Latviju de facto jau 1919.gadā. 1921.gadā kopā ar pārējām valstīm, kas ietilpa Antantes augstajā padomē - atzina latviju de iure.
Pedagogs, rakstnieks un publicists Jānis Andrejs Ozoliņš (1894.-1959.g.) bija pirmais Latvijas Republikas pārstāvis, kura dzīve un darbība saistīta ar Japānu. Viņš pasniedza ētiku un angļu literatūru Kvansei gakuin koledžā (1918.-1921.g.), strādāja laikrakstā Japan Chronicle, bet no 1920.gada bija Latvijas Pagaidu valdības diplomātiskais un konsulārais aģents Kobē.
Aplūkojamie objekti.
Dolmeņi. Kjusju salā.
Dosodžini.
Pilsētas.
Tokija.
Nagoja. Te tiek glabāta viena no Japānas imperatoru regālijām - bronzas spogulis jata no kagami.
Kamakura. Savulaik Japānas politiskā galvaspilsēta. Tagad provinciāla pilsētiņa. Senas svētnīcas, skaisti dārzi. Lielā Budas statuja.
Osaka. Trešā lielākā Japānas pilsēta. Jābrauc ar mašīnu no Tokijas sešas stundas. Vēl ir ātrvilciens, kas iet 300 km/st. Ainu avoti. Līdz pat šai dienai Japānā pastāv sekta Džungu-Kogo, tie piekopj kultu Mu-Nakata-No-Kami. Šī kulta sekotāji sevi uzskata par tiešajiem pirmo ieceļotāju (lemūriešu) pēcnācējiem pēc Plūdiem. To galvenās svētnīcas atrodas Osakā – Sumieši-Taiša un Munnakata-Taiša. Tiek uzskatīts, ka šais svētnīcās uzglabā pierakstus, kas ir vairākus gadsimtus senāki nekā agrākā oficiālā Japānas hronika. www.aliens.lv tā arī īsti nav sapratis, vai šis kults būtu raksturīgs japāņiem, ainiem vai amām.
Niko Valsts dabas parks.
Kegona ūdenskritums.
Fudzi kalns.
Ziemeļu teritorijas.
Ovakudani trošu ceļš.
Hakones Valsts dabas parks. Ezeru kruīzs,
Hirošima. Pilsēta Honsju salas DR, uz kuru amerikāņi II Pasaules kara beigās uzmeta atombumbu.
Nagasaka. 1945.gada 9.augustā iznīcināta ar atombumbu.
Čibas prefektūra.
Budas statujas. Japāna, Čibas prefektūra. Izcirstas klintīs.
Hokaidas sala.
Nemuro. Pilsēta ar 32 000 iedzīvotāju, vistuvākā Ziemeļu teritorijām. Lai gan tieša ekonomiskā sadarbība ar tām ir aizliegta, ostā ienāk ap 1000 krievu zvejas kuģu gadā.
Ilgas pēc dzimtenes. Tas ir pieminēklis zaudētajām Ziemeļu teritorijām. Tas atrodas uz austrumiem no Nemuro pilsētas Nosapu zemesragā. Tas ir simbolisks tilts uz četrām salām un māja. Tur stāv tālskati un skaidrā laikā var redzēt tuvāko salu, uz kuras 3,7 km attālumā vēl atrodas japāņu celtā bāka.
Ivami Gindzanas sudrabraktuve. 2007.gadā iekļāva Pasaules mantojuma sarakstā.
Širetokas pussala. UNESCO sarakstā. Apdraudēta.
Bivas ezers. Neparasta noliktava ezera dibenā.
Kioto. Uz to var pārbraukt ar lodes vilcienu.
Filozofu taka.
Kijomizu svētnīca. Tūkstošgadīga.
Čikubudzima svētnīca. Kioto apkārtnē, veltīta ienācējiem Japānā no jūras.
Kinkakudzi svētnīca. Apzeltīta.
Heian svētnīca.
Nara. Japānas pirmā galvaspilsēta.
Todaidzi svētnīca. Milzu Budas mājvieta.
Naras parks ar Dieva vēstnešiem briežiem.
Kobe. Rīgas sadraudzības pilsēta.
Himeidzi pils. Vēsturiska.
Ivodzimas sala. 1945.gadā te notika Ivodzimas kauja - bija visu laiku lielākais jūras armādas iebrukums un visdārgākā kauja, kādu jebkad izcīnījuši ASV jūras kājnieki. Šajā kaujā krita vairāk nekā 22 000 japāņu karavīru un gandrīz 7000 amerikāņu, taču šī sadursme iezīmēju pagrieziena punktu karā, jo kontrole pār Ivodzimas salu ļāva sabiedroto armijai uzsākt bumbvedēju B-29 uzlidojumus pašai Japānas vidienei. Tie noslēdzās ar divu atombumbu nomešanu, kas izbeidza karu. Kauja radīja vienu no slavenākajiem II Pasaules kara attēliem - fotogrāfiju, kurā redzams, kā pieci jūras kājnieki un jūras kara flotes sanitārs paceļ Amerikas karogu salas augstākā punkta Suribači kalna galā. Pēc kara amerikāņi salu okupēja, taču 1968.gadā atdeva atpakaļ Japānai.
Japāņu valodā Ivoto izskatās un nozīmē to pašu ko Ivodzima - Sēra sala, taču izruna ir savādāka. Salas civiliedzīvotāji tika evakuēti 1944.gadā, kad ASV spēki virzījās pāri Klusajam okeānam. Daži Japānas virsnieki, kuri tika nosūtīti uz salu tās nocietināšanai, kļūdaini to iesauca par Ivodzimu un šis nosaukums iegājās.
Šadodzimas sala. 1999.gada decembrī salas Hošigaijo kalnā uzgāja 2 akmens torņus, kas līdzinās Lieldienu salas torņiem (Pipi Hereko).
Mivas kalns. Mistiska/okulta vieta.
Ame No Kagujama. Leģendāra vieta, zināma.
Nāves klints. Sala, zināma leģendāra vieta.
Kansajas virtuālā republika.
Habitatas virtuālā pilsēta.
Velna jūra. Uz DA no Japānas.
NLO muzejs. Hakujas pilsētā.
Biva ezers. Ezers-noliktava.
Nakagiri kalna akmenslauztuves. Vulkāniskā tufa ieguves vieta. Ļoti gludas akmens sienas, uzskata, ka senatnē te pielietotas augstas tehnoloģijas.
Apgrieztā pasaule. Neparasts izklaides parks, ko Hifas prefektūrā radījis arhitekts Susaku Arakava. Tajā nav nevienas normālas vietiņas - viss ir sašķiebts vai "lauž" perspektīvu.
Okinava. Japānai piederošs 160 salu arhipelāgs.
Nāves klints sala. Neliels sauszemes gabaliņš Klusajā okeānā netālu no Okinavas. Saskaņā ar japāņu ticējumiem, salai piemīt brīnumainas īpašības. Ir sena tradīcija, kad uz salu atved lauleņus, kas pastāvīgi ķildojas un tādēļ grasās šķirties. Īpašā atmosfēra, grūtie izdzīvošanas apstākļi uz salas piespiež vīrus un sievas aizmirst iepriekšējos apbēdinājumus un kopā cīnīties par izdzīvošanu. Lielākā daļā gadījumu laulātie pēc tam paliek kopā.
Uz turieni aizbraukt var tikai ar īpaši nofraktētu jūras kuģi, jo pastāvīgas satiksmes uz salu nav.
Mivas kalns. Svēta un sakrāla vieta Japānā. Līdz pat šai dienai vietējie iedzīvotāji atturas no koku ciršanas kalna nogāzēs. Leģendas vēsta, ka ar tiem, kas aiztikuši svētos kokus sākot ar 661.gadu, noteikti notiekot kāda nelaime. Tieši tad imperatore Saimeja, kas pavēlējusi nocirst svēto birzi, skarbi nožēlojusi izdarīto - pili uzreiz pēc tās uzbūvēšanas sagrāva stihija, zem drupām gāja bojā kases pārzinis un daudzi galminieki. Pēcāk pie kalna kokiem ķērās samurajs, nospriedis sev uzbūvēt māju no vērtīgas koksnes kokiem, taču viņš gāja bojā būvēšanas laikā. Tā vai citādi, bet senais ticējums aizsargā kalna kokus labāk nekā jebkurš mežsargs.
Kaķu templis. Atrodas Kagosimas pilsētā Japānā. Tas celts par piemiņu 7 pilnīgi konkrētiem kaķiem, kurus kāds karavadonis 1600.gadā paņēmis līdzi karā. Kaķi kalpojuši par pulksteni, jo pēc kaķu paplašinātām vai sašaurinātām zīlītēm japāņi pratuši noteikt diennakts laiku. Šo templi visvairāk apmeklējot pulksteņmeistari.
Nories atvērtā latviskā kafejnīca "Laima" koka ēkā, Aiči novada Andžō pilsētā pie Meitecu-Sakurai stacijas, kas ir 40 minūšu braucienā no Nagojas centra. Prieks un lepnums pazīt Norii jau krietni pirms liktenīgās satikšanās ar Ruču.
Saites.
Japāņi.
Japānas kosmiskās misijas.
