Jezuītu ordenis, jezuīti
Latīniski - Societas Jesu.
Saukts arī par „Jēzus biedrību” jeb „Jēzus sadraudzību.”
Romas Katoļu baznīcas reliģisks vīriešu ordenis, ietekmīgākais, bagātākais un politiski ietekmīgākais no kristiešu ordeņiem.
Tajā ir ap 35 000 locekļu. Vislielākā tā organizācija atrodas ASV, un tajā ir vairāk nekā 8000 locekļu. Ordenis ir antikomunistiski noskaņots, jezuīti ieņem vadošos amatus Vatikānā, tā propagandas un diplomātijas orgānos.
Vēsture. Ordeni dibinājis spāņu muižnieks Ignācijs Laijola 1540.gadā pāvesta Pāvila III valdīšanas laikā cīņai ar reformācijas kustību. Pāvests Pāvils III paziņoja, ka jezuītu mēķis ir „atgriezt nomaldījušās masas baznīcas klēpī.” Sākuma nesaskaņu dēļ Laijola nevēlējās ordenī uzņemt sievietes, lai gan tāda vēlēšanās sieviešu vidū bija.
Jezuīti saņēma plašas privilēģijas no pāvesta troņa. Viņi nebija pakļauti laicīgām tiesām, bija atbrīvoti no valsts nodokļiem, pakļāvās tikai ordeņa ģenerāliem un pāvestam.
Jezuīti un sievietes. Mācību laikā Barselonā I.Liojolas aizbildne bija Izabella Rosēra (Isabel Roser). 1542.gadā, pec tam, kad seņjora Rosēra bija kļuvusi par atraitni, viņa izprasīja Romas pāvestam Pāvilam III atļauju kopā ar draudzenēm kļūt par iesācējām Laijolas ordenī. Jau 1545.gadā dāmas svinīgi zvērēja Jēzus brālībai. Vēl pēc kāda laika viņas sāka pārmest ordeņa brāļiem iedzīvošanos uz viņu rēķina. Lai gan izmeklēšana neapstiprināja šos faktus, tomēr nesaticības sēkla starp "brāļiem" un "māsām" jau tika iesēta.
1546.gada oktobrī I.Laijola ar pāvesta atļauju atbrīvoja sievietes no Jēzus brālībai dotā zvēresta. Pēc I.Laijolas lūguma tad arī pāvests izrīkoja jezuītiem vairs nekad nerūpēties par sieviešu dzimuma kolēģēm. Izabella Rosēra, izlīgusi ar I.Laijolu, atgriezās Barselonā, kur iestājās franciskāņos.
Arī portugāļu princese Austrijas Huana (Juana de Austria) - Sv.Romas impērijas imperatora Kārļa V meita, infanta Žuana Manuēla (João Manuel) atraitne, kas ar karaļa pavēli 1554.gadā tika nozīmēta par Spānijas reģenti, arī bija jezuītu sajūsmināta. Viņai bija ciešas prsonskās attiecības ne tikai ar I.Laijolu, bet arī ar trešo jezuītu ģenerāli Fransisku de Borhu (Fransisco de Borja). Aizbilstot brāļu ordeni, tā meklēja pie jezuītiem padomus. Tai pat 1554.gadā viņa slepus deva sholastikas solījumu - tāda ordeņa locekļa, kas iziet apmācību. Domājams, šī Hābsburgu dzimtas pārstāve tā arī ir palikusi vienīgā sieviete, kas sastāvējusi Jēzus ordenī.
Tā nu visa tā rezultātā I.Laijola nolēma, ka apustulisko misiju vajag uzticēt tikai vīriešiem.
Jezuīti kā spiegi un diversnti. Jezuīti bija meistariski spiegi un pāvesta gribas paklausīgi izpildītāji. Viņi uzmanīgi noklausījās ticīgo grēksūdzes un vērtīgo informāciju nodeva uz Romu saviem vadītājiem.
Atšķirībā no citiem ordeņiem, jezuītiem nebija savu klosteru. Viņi valkāja parastu apģērbu un izturējās tā, lai neviens nezinātu kas tie patiesībā ir. Veiklais jezuīts ar pastāvīgi sasprindzinātu dzirdi, pieglaimīgu balsi un lišķīgu smaidiņu prata kā čūska ielīst it visur.
Ar glaimiem un krāpšanu jezuīti centās iekarot karaļa, ministru un vienkārši dižciltīgu un bagātu cilvēku uzticību un pakļaut viņus savai ietekmei. Taču, ja kāds valdnieks uzstājās pret pāvestu, tad jezuīti laida darbā dunci un indi, noalgoja slepkavas. Ordeņa dalībnieki uzskatīja, ka meli un slepkavības baznīcas interesēs ir attaisnojami. Jezuīti attaisnoja viltu, melus un zvēresta pārkāpšanu, ja uzskatīja tos par vajadzīgu ordeņa uzdevumi izpildei.
Tā piemēram, jezuītu algots slepkava nošāva Orānijas Vilhelmu, ko jaunā Holandes valsts gribēja pasludināt par karali.
1580.gadā Lielo mogolu valdnieks Akbars ļāva ienākt savā galmā jezuītu misionāriem.
Ar krāpšanām un spekulācijām jezuītu ordenis uzkrāja milzīgas bagātības. Tiem piederēja plašas zemes, savi uzņēmumi, kuģi un pat zemes Dienvidamerikā. Koloniju laukos un raktuvēs viņu labā strādāja par vergiem padarītie vietējie iedzīvotāji.
Jezuītu ordenis guva tīri labas sekmes reformācijas kustības apkarošanā - zem pāvesta varas palika Polija, Čehija, Itālija un Dienvidvācija. Šais valstīs arī ilgāk saglabājās feodālā iekārta.
XVII gs. jezuītus padzina no Abesīnijas.
Eiropas monarhus jau sen tracināja jezuītu ietekme valstu lietās un bagātība. Neskatotie uz Vatikāna ilgo pretošanos, tomēr 1773.gadā pāvests Klements XIV pakļāvās vadošo katolisko valstu Spānijas, Portugāles un Francijas spiedienam likvidēt jezuītu ordeni. Visai ātri ordeņa darbība tika visur apturēta, tā saglabājās tikai Krievijas impērijā (vēl kaut kur).
1767.gadā jezuīti tika izraidīti no Limas (Peru).
Pēc 1815.gada Vīnes kongresa pāvests Pijs VII to atjaunoja, un tas pastāv nu jau 4 ar pusi gadsimtus līdz pat mūsdienām.
Pjetro Taki-Ventūri bija Musolīni biktstēvs. Pasludināja, ka Vatikāns bijis grēcīgs līdz jezuītu ordeņa dibināšanai, kļuvis svēts pēc tā.
Tagad esot pat tā, ka vairākums Amerikas jezuītu ir pederasti.
1965.gadā pasaulē bija 30 000 jezuītu.
Patlaban jezuītu skaits pasaulē samazinās un oficiāli šodien par tādiem uzskatāmi 19 000.
Struktūra. Šis mūku ordenis bija militāra organizācija ar ļoti stingru disciplīnu. Ordeņa priekšgalā atradās ģenerālis, kas bija pakļauts tikai pāvestam. Jaunākajiem ordeņa locekļiem bez svārstīšanās bija jāizpilda vecāko pavēles. Ordeņa statūtos bija teikts: „Ja baznīca noteikusi, ka lieta, kas mums šķiet balta, ir melna, tad mums tūlīt pat tā jāatzīst par melnu.”
Visādi vajājot zinātnisko domu, baznīcas kalpi tai pašā laikā visiem spēkiem paplašināja un savas literatūras izdošanu, kurā propagandēja reliģiskās dogmas. Ir aprēķināts, ka, piemēram, līdz "Jēzus biedrības" 400 jubilejai 1940.gadā jezuīti bija sarakstījuši 115 000 grāmatu, kuros galvenokārt aprakstīti pārdabiski brīnumi un Kristus, Dievmātes, eņģeļu un velnu darbi.
Jezuītu ordeņa ģenerālpriekšnieki.
Ignācijs Laijola. Dibinātājs.
Pedro Arupe. Pāvests Jānis Pāvils II aicināja to atkāpties veselības dēļ, jo tas bija paralizēts, taču tas to nedarīja.
Peters Hanss Kolvenbahs. Priekšpēdējais vadītājs, valdījis 24 gadus. 80 gadu vecumā 2006.gada februārī iesniedzis atkāpšanās rakstu, kas ir pirmais gadījums ordeņa vēsturē, jo vadītājs tiek ievēlēts uz mūžu.
Pāvests Francisks I bija pirmais jezuīts, kas ticis par pāvestu.
Jezuītu amorālais un nežēlīgais darbības veids, viņu liekulīgā kazuistika padarīja jezuīta vārdu par sugas vārdu, ar ko apzīmē cilvēka cieņas pagri muma beidzamo pakāpi. Lai gan viņus bieži padzina no atsevišķām valstīm, viņi no jauna pacēl agalvu, sakļaujoties ar visreakcionārākajām katolisma aprindām.
Saites.
Romas katoļu baznīca.
Kristīgās konfesijas.
Kristietība.
