Jezuītu ordenis, jezuīti
Latīniski - Societas Jesu.
Saukts arī par „Jēzus biedrību” jeb „Jēzus sadraudzību.”
Romas Katoļu baznīcas reliģisks vīriešu ordenis, ietekmīgākais, bagātākais, politiski ietekmīgākais un arī odiozākais no kristiešu ordeņiem.
Tajā ir ap 35 000 locekļu. Vislielākā tā organizācija atrodas ASV, un tajā ir vairāk nekā 8000 locekļu. Ordenis ir antikomunistiski noskaņots, jezuīti ieņem vadošos amatus Vatikānā, tā propagandas un diplomātijas orgānos.
Vēsture. Ordeni dibinājis spāņu muižnieks Ignācijs Laijola 1540.gadā pāvesta Pāvila III valdīšanas laikā cīņai ar reformācijas kustību.
Laijola kā Jezuītu ordeņa radītājs. Ilgi mājās viņš nesabija un devās uz Salamanku (Spānija), tad uz Parīzi, kur studeja dievvārdību. Francijas galvaspilsētā viņš sastapa domubiedrus, ar kuriem 1536.gada beigās kopā devās uz Romu.
1537.gada novembrī viņš un vēl 9 viņa biedri tika uzņemti audiencē pie pāvesta Pāvila III. Pēc sarunas ar pāvestu viņi iestājās baznīcas kalpībā, apņemoties izpildīt jebkuru uzdevumu.
Pēc tam domubiedri saprata, ka viņus nosūtīt var uz jebkuru vietu un notikt var jebkas, kas varētu arī izjaukt viņu savienību. Tādēļ viņi sastādīja Jēzus mūku biedrības projektu, kas vēlāk ieguva Jezuītu ordeņa nosaukumu (no latīņu vārda Jesus). Tā kā Laijolam bija autoritāte savu biedru vidū, tad viņš izvirzījās sabiedrības priekšgalā. Bez tam Laijola zināja ne tikai dievvārdus, bet bija pazīstams arī ar kara mākslu, tad vi'ņš par jaunās biedrības mērķi stādīja Romas Katoļu baznīcas un pāvesta aizsardzību.
Ordeņa nodibināšana. Drīzumā tika izstrādāti un pāvestam Pāvilam III piestādīti nākamā ordeņa statūti. Pats ordenis tika nodibināts 1540.gada 27.septembrī. Pāvests Pāvils III paziņoja, ka jezuītu mēķis ir „atgriezt nomaldījušās masas baznīcas klēpī.”
Jezuīti saņēma plašas privilēģijas no pāvesta troņa. Viņi nebija pakļauti laicīgām tiesām, bija atbrīvoti no valsts nodokļiem, pakļāvās tikai ordeņa ģenerāliem un pāvestam.
Nākamajā 1541.gadā Laijola kļuva par ordeņa ģenerāli, tāda amata nebija nevienam kristiešu ordenim. Tā arī Laijola vadīja ordeni 15 gadus līdz pat savai nāvei.
Jezuīti un sievietes. Sākuma nesaskaņu dēļ Laijola nevēlējās ordenī uzņemt sievietes, lai gan tāda vēlēšanās sieviešu vidū bija.
Mācību laikā Barselonā I.Liojolas aizbildne bija Izabella Rosēra (Isabel Roser). 1542.gadā, pec tam, kad seņjora Rosēra bija kļuvusi par atraitni, viņa izprasīja Romas pāvestam Pāvilam III atļauju kopā ar draudzenēm kļūt par iesācējām Laijolas ordenī. Jau 1545.gadā dāmas svinīgi zvērēja Jēzus brālībai. Vēl pēc kāda laika viņas sāka pārmest ordeņa brāļiem iedzīvošanos uz viņu rēķina. Lai gan izmeklēšana neapstiprināja šos faktus, tomēr nesaticības sēkla starp "brāļiem" un "māsām" jau tika iesēta.
1546.gada oktobrī I.Laijola ar pāvesta atļauju atbrīvoja sievietes no Jēzus brālībai dotā zvēresta. Pēc I.Laijolas lūguma tad arī pāvests izrīkoja jezuītiem vairs nekad nerūpēties par sieviešu dzimuma kolēģēm. Izabella Rosēra, izlīgusi ar I.Laijolu, atgriezās Barselonā, kur iestājās franciskāņos.
Arī portugāļu princese Austrijas Huana (Juana de Austria) - Sv.Romas impērijas imperatora Kārļa V meita, infanta Žuana Manuēla (João Manuel) atraitne, kas ar karaļa pavēli 1554.gadā tika nozīmēta par Spānijas reģenti, arī bija jezuītu sajūsmināta. Viņai bija ciešas prsonskās attiecības ne tikai ar I.Laijolu, bet arī ar trešo jezuītu ģenerāli Fransisku de Borhu (Fransisco de Borja). Aizbilstot brāļu ordeni, tā meklēja pie jezuītiem padomus. Tai pat 1554.gadā viņa slepus deva sholastikas solījumu - tāda ordeņa locekļa, kas iziet apmācību. Domājams, šī Hābsburgu dzimtas pārstāve tā arī ir palikusi vienīgā sieviete, kas sastāvējusi Jēzus ordenī.
Tā nu visa tā rezultātā I.Laijola nolēma, ka apustulisko misiju vajag uzticēt tikai vīriešiem.
Jezuīti kā spiegi un diversnti. Audzinot jezuītus saskaņā ar Laijolas sakopotajiem "Garīgajiem vingrinājumiem," Laijola veidoja baznīcas politisko izlūkdienastu ar militāru disciplīnu. Stājoties pie ordeņa vadīšanas viņš pievērsa sevišķu uzmanību spiegu un izlūku izaudzināšanai. daudzskaitlīga aģentu armija pārklāja ar spiegu tīklu ne tikai Eiropu, bet jezuītu spiegi parādījās arī Indijā, Ķīnā, Japānā, Abesīnijā un citās valstīs Āzijā un Amerikā.
Jezuīti bija meistariski spiegi un pāvesta gribas paklausīgi izpildītāji. Viņi uzmanīgi noklausījās ticīgo grēksūdzes un vērtīgo informāciju nodeva uz Romu saviem vadītājiem.
Atšķirībā no citiem ordeņiem, jezuītiem nebija savu klosteru. Viņi valkāja parastu apģērbu un izturējās tā, lai neviens nezinātu kas tie patiesībā ir. Veiklais jezuīts ar pastāvīgi sasprindzinātu dzirdi, pieglaimīgu balsi un lišķīgu smaidiņu prata kā čūska ielīst it visur.
Ar glaimiem un krāpšanu jezuīti centās iekarot karaļa, ministru un vienkārši dižciltīgu un bagātu cilvēku uzticību un pakļaut viņus savai ietekmei. Taču, ja kāds valdnieks uzstājās pret pāvestu, tad jezuīti laida darbā dunci un indi, noalgoja slepkavas. Ordeņa dalībnieki uzskatīja, ka meli un slepkavības baznīcas interesēs ir attaisnojami. Jezuīti attaisnoja viltu, melus un zvēresta pārkāpšanu, ja uzskatīja tos par vajadzīgu ordeņa uzdevumi izpildei.
Tā piemēram, jezuītu algots slepkava nošāva Orānijas Vilhelmu, ko jaunā Holandes valsts gribēja pasludināt par karali.
1580.gadā Lielo mogolu valdnieks Akbars ļāva ienākt savā galmā jezuītu misionāriem.
Ordenī visai raiti iestājās jauni biedri un 1616.gadā bija jau ap 18 000 jezuītu. Tie bija iefiltrējušies visdažādākajās dzīves sfērās visdažādākajās valstīs. Katrs no tiem spiegoja, veica diversijas vai vērpa intrigas.
Ar krāpšanām un spekulācijām jezuītu ordenis uzkrāja milzīgas bagātības. Tiem piederēja plašas zemes, savi uzņēmumi, kuģi un pat zemes Dienvidamerikā. Koloniju laukos un raktuvēs viņu labā strādāja par vergiem padarītie vietējie iedzīvotāji.
Jezuītu ordenis guva tīri labas sekmes reformācijas kustības apkarošanā - zem pāvesta varas palika Polija, Čehija, Itālija un Dienvidvācija. Šais valstīs arī ilgāk saglabājās feodālā iekārta.
Tpa, piemēram, Francijā jezuītu darbības dēļ nerimās kari starp katoļiem un hugenotiem. Vācijā, pateicoties tiešu jezuītu darbībai, nebeidzami ilgi vilkās Trīsdesmitgadu karš - bojā gāja milzums cilvēku un valsts bija izpostīta.
Jezuītu darbība izsauca sašutumu un tādēļ daudzās zemes viņus padzina. Piemēram, no Abesīnijas jezuītus padzina jau XVI gs., Portugālē jezuītus padzina 1759.gadā, 1767.gadā - no Spānijas, arī no Spānijas Amerikas kolonijām, piemēram, Limas.
Eiropas monarhus jau sen tracināja jezuītu ietekme valstu lietās un bagātība. Neskatoties uz Vatikāna ilgo pretošanos, tomēr 1773.gada 21.jūnijā pāvests Klements XIV pakļāvās vadošo katolisko valstu Spānijas, Portugāles un Francijas spiedienam likvidēt jezuītu ordeni. Visai ātri ordeņa darbība tika daudz kur apturēta.
Tomēr šur tur ordenis saglabājās - Krievijas impērijā (vēl kaut kur).
Pēc 1815.gada Vīnes kongresa pāvests Pijs VII to atjaunoja, un tas pastāv nu jau 4 ar pusi gadsimtus līdz pat mūsdienām. Pēc atjaunošanas tam parādījās filiāles Itālijā, Holandē, Beļģijā un Anglijā.
Pjetro Taki-Ventūri bija Musolīni biktstēvs. Pasludināja, ka Vatikāns bijis grēcīgs līdz jezuītu ordeņa dibināšanai, kļuvis svēts pēc tā.
Tagad esot pat tā, ka vairākums Amerikas jezuītu ir pederasti.
1965.gadā pasaulē bija 30 000 jezuītu.
Patlaban jezuītu skaits pasaulē samazinās un oficiāli šodien par tādiem uzskatāmi 19 vai 20 tūkstoši, kas ved aktīvu propagandu 120 pasaules valstīs.
Struktūra. Šis mūku ordenis bija militāra organizācija ar ļoti stingru disciplīnu. Ordeņa priekšgalā atradās ģenerālis, kas bija pakļauts tikai pāvestam. Jaunākajiem ordeņa locekļiem bez svārstīšanās bija jāizpilda vecāko pavēles. Ordeņa statūtos bija teikts: „Ja baznīca noteikusi, ka lieta, kas mums šķiet balta, ir melna, tad mums tūlīt pat tā jāatzīst par melnu.”
Tā kā pirmsākumos ordeņa galvenais mērķis bija cīņa pret Reformāciju, tad tādai cīņai bija nepieciešami katoļu baznīcai uzticīgi ļaudis. Tādiem mērķiem Laijola izdeva apkopojumu "Garīgie vingrinājumi," kam bija jāveic šādu ordeņa biedru izaudzināšanu - šo grāmatu "vajadzēja nevis lasīt, bet gan piedzīvot." Bijušais ordeņa biedrs, kas savulaik "piedzīvojis" jezuītu pamācību, A.Tondī saka: "Cilvēks, lai kādi nebūtu bijuši viņa uzskati, no paša "vingrinājumu" sākuma izvēršas otrādi, viņa dzīve apgriežas ar kājām gaisā; tagad viņš noliedz to, ko agrāk godāja."
Lai sasniegtu sādu ordenim vēlamu rezultātu katram ordeņa loceklim bija "jāpārdzīvo" grāmatā izklāstītie "vingrinājumi" 40 dienu garumā 2 reizes mūžā. Lai uzturētu attiecīgu garīgo tonusu, katram jezuītam 8 dienas gadā tie jāatkārto - vientulībā ķellē, pilnīgi klusējot un ieejot sevī.
Visādi vajājot zinātnisko domu, baznīcas kalpi tai pašā laikā visiem spēkiem paplašināja un savas literatūras izdošanu, kurā propagandēja reliģiskās dogmas. Ir aprēķināts, ka, piemēram, līdz "Jēzus biedrības" 400 jubilejai 1940.gadā jezuīti bija sarakstījuši 115 000 grāmatu, kuros galvenokārt aprakstīti pārdabiski brīnumi un Kristus, Dievmātes, eņģeļu un velnu darbi.
Jezuītu ordeņa ģenerālpriekšnieki.
Ignācijs Laijola. Dibinātājs.
Pedro Arupe. Pāvests Jānis Pāvils II aicināja to atkāpties veselības dēļ, jo tas bija paralizēts, taču tas to nedarīja.
Peters Hanss Kolvenbahs. Priekšpēdējais vadītājs, valdījis 24 gadus. 80 gadu vecumā 2006.gada februārī iesniedzis atkāpšanās rakstu, kas ir pirmais gadījums ordeņa vēsturē, jo vadītājs tiek ievēlēts uz mūžu.
Pāvests Francisks I bija pirmais jezuīts, kas ticis par pāvestu.
Jezuītu amorālais un nežēlīgais darbības veids, viņu liekulīgā kazuistika padarīja jezuīta vārdu par sugas vārdu, ar ko apzīmē cilvēka cieņas pagri muma beidzamo pakāpi. Lai gan viņus bieži padzina no atsevišķām valstīm, viņi no jauna pacēl agalvu, sakļaujoties ar visreakcionārākajām katolisma aprindām.
Saites.
Romas katoļu baznīca.
Kristīgās konfesijas.
Kristietība.
