Ipiutaka
Ipiutak.
Atrašanās vieta. Ipiutaka, ziemeļu Aļaskā, mūžīgā sasaluma joslā. 130 jūdzes uz ziemeļiem no Polārā loka. Lielie sali un sniegputeņi padara šo vietu par vienu no neapdzīvotākajām uz Zemes.
Atklāšana un izpēte. Ipiutakas lielapmetni atklāja 1938.gadā amerikāņu arheologi Magnuss Marks un Frēlihs Reinijs (Fr.Rainey). Iesākumā viņi domāja, ka būs darīšana ar tipisku eskimosu apmetni, ne vairāk kā 500 gadu vecu.
1940.gadā tie paši abi arheologi otro reizi veica izrakumus Ipiutakā. Tur viņi nonāca brīdī, kad sāka zaļot zāle un sūnas – taču ne visur. Dažviet zāle jau bija izaugusi ļoti gara un pat sākusi dzeltēt. Zāles krāsas mainas rezultātā izveidojās skaidri saskatāms zīmējums, kas sastāvēja no četrstūriem. Izpēte parādīja, ka dzeltenā zāle aug virs drupām. Reinijs šo drupu pilsētu noauca par „Arktikas metropoli.” 1940.gada jūnijā izpētīja 23 mājas un neuzgāja nekādus artefaktus, kas līdzinātos eskimosu darinājumiem.
Trešās izrakumu sezonas laikā abi arheologi pamanīja, ka izrakumu darbi izvērsušies tik tālu, ka noteikti izgājuši ārpus „parastas eskimosu zvejnieku apmetnes” apmēriem. Atklātās apmetnes izmēri un kontūras jau līdzinājās pilsētai ar projektētu centru un bulvāriem.
Arheoloģiskā zona ir apmēram 1,5 jūdzi gara un mazliet mazāk par 1,4 jūdzi plata. Tikušas izpētītas 600 mājas un 200 citas būves, taču pilsētas robežas tā arī netika precīzi noteiktas.
Pētnieks Renē Norbergens uzskata, ka šīs pilsētas iedzīvotājiem bijušas „tādas matemātiskās un astronomiskās zināšanas, kas varētu tikt salīdzinātas ar maiju zināšanām.”
Apmetnes vecums. Ģeologi, vadoties pēc pilsētas atlieku dziļuma, datē to kā 30–40 000 gadu vecu, kad klimats Pointhoupas rajonā bijis mērens un labvēlīgs pilsētas eksistencei. Protams, ka tādu pilsētas datējumu nepieņem oficiālā zinātne.
Arhitektūra. Pilsēta īstā vārda nozīmē, jo nepārprotami tajā tika konstatēts pilsētplānojums. Tā orientēta no austreņiem uz rieteņiem un stiepās gar Pointhoupas upes ziemeļu krastu. Pilsētai bija skaidri jaušams centrs ar gariem bulvāriem un kvadrātveida celtņu pamatiem. Pašas lielākās kvadrātiskās struktūras bija izvietotas ik pēc regulāriem intervāliem gar 5 galvenajām ielām. 5 ielas bija savstarpēji savienotas ar īsām ejām (perpendikulāras bulvāriem), kurās atradās nelielu māju (domājams, dzīvojamo) pamati.
Te bija atradušās vairāk kā 600 mājas. Vēlākie izrakumi parādīja, ka vēl 200 mājas slēpjas zemē. Pilsēta aizņēma taisnstūra laukumu 1,5 km x 400 m. Reinijs lēsa, ka te dzīvojuši ap 4000 cilvēku.
Atradumi.
Mākslinieciski kokgriezumi – tie bija augsta līmeņa un liecināja, ka ciema iedzīvotāji nav bijuši eskimosi: „Šīs Arktikas metropoles iemītnieki savu mākslu ir atnesuši no kāda ļoti augsti attīstīta kultūras centra.” Vēl: „Viena no pašām apbrīnojamākām šo atradumu īpatnībām – sarežģīti, izsmalcināti kokgriezumi un liela amatnieku meistarība, kādu nevar sagaidīt no primitīvas protoeskimosu kultūras, kas bijusi pirms tagadējās.”
Iemīļots amatnieku simbols te bija spirāle, kas sastāv no divām daļām, iezīmēta aplī (ek, ka gribētos uziet tādu attēlu!). Tāds simbols neesot sastopams nekur vairāk Amerikā, taču tas pazīstams ainiem (norāda uz senu lemūrisku izcelšanos).
Iedzīvotāju atliekas. Tādas uzietas pilsētas kapsētā - apmēram 140 apbedījumi. Atliekas piederējušas gara auguma labi noaugušiem un gaišmatainiem cilvēkiem, kādi nav vietējie eskimosi. Daži autori norāda uz to līdzību ainiem.
Hipotēzes.
Eskimosu apmetne. Pārlieku apdzīvota priekš eskimosu kopienas un eskimosi nekad nav būvējuši tāda tipa mājas, vēl jo vairāk – plānotu pilsētu.
Lemūriešu kultūras apmetne.
Vecākā pilsēta pasaulē. Celta pirms radikālām izmaiņām Zemes klimatā.
Senas civilizācijas daļa. Nekas nenorāda uz to, ka pilsētbūves un plānošanas iemaņas būtu radušās evolucionārā ceļā uz vietas, bet gan liecina, ka tās šeit realizētas jau gatavā veidā no ārienes.
Saites.
Lemūrieši.
