Halcedonas koncils (451.g.)
Vispasaules IV koncils Halcedonā, ko sasauca Romas bīskapa Leona I laikā 451.gadā, un tajā notika pirmā nopietnā šķelšanās kristīgajā baznīcā jautājumā par Jēzus dievišķo vai cilvēcīgo iedabu.
Koncils sankcionēja prasību piešķirt īpašas tiesības Konstantinopoles bīskapijas tronim, kas izraisīja Leona I Lielā protestus. Dogmātiskajos jautājumos tika apstiprināts gan Nestorija, gan Eitīhija nosodījums.
Uzsvēra, ka Kristus ir patiess Dievs un patiess cilvēks vienā personā.
Politiskā un reliģiskā situācija pirms koncila. Teodosijs II bija atļāvis 449.gadā sasaukt Vispasaules koncilu Efēsā. Baznīcas hronikā tas nodēvēts par razbainiecisku. Dioskūrs, kuru Teodosijs II bija nozīmējis par koncila vadītāju, koncilā uzvedās kā diktators - draudēja un uzspieda savu gribu dalībniekiem. Eitīhijs tika attaisnots, taču tas izsauca vētrainus protestus. Apspriedes zālē tika ievesti karavīri, un daudzi pareizticīgie dabūja ciest. Konstantinopoles arhibīskaps Flaviāns tika notiesāts - tam atņēma arhibīskapa nosaukumu un izsūtīja. daži vēlāki avoti pauž, ka viņš pat ticis piekauts un visai drīz miris no traumām, iespējams, emocionālām.
Koncila gaita. Koncils notika līdz 1.novembrim Konstantinopoles Mazāzijas piepilsētā Halkedonā, lai gan iepriekš bija plānots Nīkejā.
Bija pats pārstāvētākais no konciliem, jo sapulcējās vairāk nekā 500 (teikts arī, ka 400) bīskapi, un ne tikai no Austrumiem, arī divi Romas bīskapa pārstāvji. Piedalījās arī Konstantinopoles patriarhs Anatolijs.
Pirmām kārtām dalībnieki ķērās pie razbainieciskā 449.gada Efēsas koncila izvērtēšanas un tiesas pār Dioskūru. Kā apsūdzētājs uzstājās Dorilejas Eisēbijs, kas piestādīja izziņu ar visu varas darbu uzskaitījumu, ko Dioskūrs nodarījis Efēsas koncilā. Pēc šī saraksta nolasīšanas svētie tēvi atņēma Dioskūram balstiesības, pēc kā viņam bija jāstājas tiesājamo rindās. Arī citi bīskapi apsūdzēja Dioskūru negodprātībā, nežēlībā un varmācībās. Koncils notiesāja Dioskūru un padzina to no amata. Tāpat tika nosodītas arī Efēsas koncila darbības un ķeceris Eitīhijs.
Tomēr koncilam bija arī svarīgāki uzdevumi, nekā tikt galā ar Efēsas koncila sekām. Tam bija nepieciešams noteikt kristīgās ticības dogmātiku un noformulēt pareizticīgo tradīciju. Par paraugu tika pieņemti Aleksandrijas Kirila, Antiohijas Jāņa kā arī Romas bīskapa (pāvesta) Leona I nolasītie ticības izklāsti. Balstoties uz tiem, koncila dalībnieki noteica dogmātu kā divu esību savienošanos Jēzū Kristū. Uzsvēra, ka Kristus ir patiess Dievs un patiess cilvēks vienā personā. Ar tādu ticības noteikšanu tika nosodīts gan nestoriānisms (pārstāvēja Nestorijs) tā arī monofizītisms (pārstāvēja Eitīhijs). Šāds apzīmējums ir pieņemams arī mūsdienu katoļiem, pareizticīgajiem, protestantiem un pat daļai monofizītu.
Koncils arī sankcionēja prasību piešķirt īpašas tiesības Konstantinopoles bīskapijas tronim, kas izraisīja Leona Lielā protestus.
Koncila sekas. Pēc koncila imperators Marciāns izdeva stingrus likumus pret monofizītiem - visiem bija jāpieņem Halcedonas IV koncila pieņemtā kristietības dogmātika. Monofizītus prasīja padzīt nometinājumā vai izsītījumā, viņu rakstus dedzināt, bet izplatītājus nonāvēt.
Tomēr šis koncils nedarīja galu kristiešu strīdiem. Koncila pieņemtās kristietības nostādnes gan kļuva par stingru pamatu visu laiku pareizticībai, tomēr tas ielika arī cēloņus 1054.gada Lielajai šizmai.
Koncila lēmumi neapmierināja arī vairākas Austrumu baznīcas, kuras atzina monofizītismu. Šo uzskatu paudēji bija vairākumā Ēģiptē un Sīrijā. Pēc koncila šīs baznīcas atšķēlās no pārējās baznīcas. VI gadsimtā Ēģiptes, sīriešu jakobītu un Etiopijas baznīcas, kas darbojās Aleksandrijas pakļautībā, apvienojās autonomās Monofizītu baznīcās. Šajā laikā monofizītismu pieņēma arī Armēnija.
Saites.
Kristīgās baznīcas koncili.
