Hefrēna piramīda
Arābiski - الهرم خفرع.
Vidējā jeb otrā (pēc lieluma) no trim lielajām Gīzas kompleksa piramīdām.
Vēsture. Akadēmiskā zinātne apgalvo, ka piramīdu cēlis faraons Hefrēns.
Izpēte. Kalifs Mamūns bija izspridzinājis lielu caurumu ap 820.gadu. Vēlāk šī ieeja aizbira ar smiltīm un akmeņiem, tā ka viduslaiku un Jauno laiku ceļotāji tajā iekšā vairs negāja, kā, piemēram Lielajā piramīdā.
XVII gs. ceļotāji atzīmē, ka piramīda vēl pilnībā bijusi apdarināta ar balto kaļķakmeni.
Napoleona I Ēģiptes karagājiena laikā 1799.-1800.gadā Gīzas kompleksu apmeklēja franči, kuras pētnieki un kartogrāfi izzīmēja un aprakstīja to. Dominiks Viviāns Demons veica daudz zīmējumu, kas pēcāk tika publicēti apjomīgā sējumā "Discrepsion Eigypt."
Dž.Belconi pētījumi (1818.g.). 1818.gada februārī Gīzas kompleksā ieradās itāļu senlietu vācējs Dž.Belconi un sāka meklēt aizmirsto ieeju uz apbedījumu kameru Hefrēna piramīdā. To viņš atzina par svarīgu problēmu: „Mans iecerētais darbs nebija mazsvarīgs. Biju cieši pārliecināts, ka par manu neveiksmi zobotos visa pasaule.”
Itāļu arheologs amatieris Belconi izpētīja gandrīz katru 136 m augstās piramīdas akmeni, taču neatrada neko tādu, kas liecinātu par iespējamo ieeju. Ja ieeja uz apbedījumu kameru neatradās piramīdā, kā Heopsa piramīdā, tad tai jāatrodas kaut kur zem zemes - tāds bija Belconi pieņēmums. Kā nekā apmēram 1/4 Hefrēna piramīdas tolaik bija apbērta ar smiltīm, kaļķakmens atlūzām un citiem gružiem.
Belconi vadījās pēc analoģijas ar Lielo piramīdu. Steigā Belconi nolīgtā strādnieku grupa noraka smilšu kāpas Hefrēna piramīdas ziemeļu pusē. 1818.gada 2.martā zem tuksneša smilts skatienam pavērās ieeja, kuru papildus bija ierīkojuši kapeņu izlaupītāji. Kad viņi bija ne pārāk šaurajā ejā veikuši pusceļu, no griestiem nokrita akmens bluķis. Šā bluķa izmēri pēc Belconi aplēsēm bija šādi: 1,80 m x 1,20 m. Kāds ēģiptiešu strādnieks tika piespiests pie zemes, taču līdz ceļiem biezais smilšu slānis to paglāba no drošas nāves; strādnieku varēja atbrīvot.
Pēc pārējo akmeņu izklaudzināšanas kļuva skaidrs, ka tālāka pārvietošanās apdraud dzīvību. Visi akmeņi bija vaļīgi. Izmisis Belconi stāvēja pie Heopsa piramīdas, kurā kalifs Mamūns bija izspridzinājis lielu caurumu ap 820.gadu. Viņš zīmēja plānus un leņķu skices, salīdzināja debespuses, smilšu sanesumus. Galu galā nonāca pie slēdziena, ka ieejai jāatrodas tālāk šai pašā ziemeļu sienā uz austrumiem.
Aiz trim smiltīm nosegtiem granīta bluķiem Belconi atklāja eju, kas slīpi veda uz leju un pēc 30 m izbeidzās pie sienas, kas bija būvēta no milzīgiem akmens kvadriem. Belconi vajadzēja 30 dienas, lai ar sviras mehānisma palīdzību izsistu no mūra akmeni. Nu viņš varēja iespraukties pa šauro atveri (citur stāstīts, ka tā bijusi akmens durava - portkulise, kas nav tikusi nolaista līdz lejai - bijusi 20 cm sprauga).
Belconi, turēdams rokā no vairākām svecēm gatavotu lāpu, virzījās tālāk pa horizontālo eju. Orientēšanās viņam nesagādāja nekādas grūtības, jo eju sistēma projektēta līdzīgi kā Lielajā piramīdā.
Belconi rakstīja: „Kad devos uz rietumiem, biju pārsteigts, kad grīdā ieraudzīju apbedījumu vietu. Taču tur atradās tikai akmeņi un daži kauli.” Par to vēl šodien vēsta uzraksts virs piramīdas ieejas. Belconi apraksta sarkofāgu kā iegremdētu grīdā.
Belconi izjuta lielu vilšanos, ieraugot uz apbedījuma kameras melnu uzrakstu (ar ogli). Tur bija rakstīts: „To atvēra akmeņkalis Muhameds Ahmeds. Atvēršanā piedalījās meistars Osmans. Arī valdnieks Ali Muhameds te uzkavējās no sākuma līdz beigām.” Vēlāk izrādījās, ka arābi iekļuvuši piramīdā ap 1370.gadu. Džovanni Belconi bija ieradies dažus gadsimtus par vēlu. Tomēr viņu uzskata par pirmo Hefrēna piramīdā iekļuvušo mūsdienās - tas notika 1818.gada 2.martā.
Sarkofāgs bija mazliet sadauzīts un tā vāks atvērts. Belconi ar biedriem tajā atrada akmens šķembas un kaulu, kurus nodēvēja par cilvēka kauliem. Vēlāk Londonā gan izrādījās, ka tie ir vērša kauli.
Pēc tam Belconi devās pa lejupejošu koridoru uz Pazemes kameru - tā pinīgi izcirsta klintī. Arī tajā viņš uzgājis kādus uzrakstus, liekas koptu, taču nesniedz nekādus to tulkojumus. Pēc tam viņš uzgāja vēl vienu augšuejošu koridoru (aiz Pazemes kameras), tomēr tas bija pilns ar akmens atlūzām un smiltīm, Belconi neņēmās to tīrīt, bet atzina par vēl vienu ieeju piramīdā.
1865.gada Hefrēna piramīdas austrumu puses fotogrāfija saglabājusies.
Perings (kad???). Meklēja slēptās telpas piramīdā. Izjauca grīdu Apbedīšanas kamerā, jauca arī griestus. Grīdā atrada tikai ap 70 cm dziļu klintī izcirstu bedri, pieņem, ka tajā varētu būt bijušas kanopes (ja tikai pats Perings to arī nav izcirtis!). Gribēja ari pabīdīt sarkofāgu, lai pārliecinātos, ka zem tā nekā nav. Uzrakstījis grāmatu.
V.M.F.Pitrija pētījumi (1880.-1926.g.). 1880.gadā 27gadu vecumā aizbrauca uz Ēģipti, kur ar pārtraukumiem izrakumos pavadīja 46 gadus – līdz pat 1926.gadam. Dzīvoja tieši Gīzas plato, jo iekārtojās kādās izlaupītās kapenēs. Veica kompleksa būvju precīzus mērījumus, uz kuriem atsaucas vēl šodien. Lai gan V.M.F.Pitrijs visvairāk uzmanības pievērsa Lielajai piramīdai, viņš uzmērīja arī Hefrēna piramīdu - noteica malu garumus, piramīdas augstumu, noteica pamata leņķi pēc tā granīta apšuvuma, kas bija saglabājies.
Vēlējās noteikt Hefrēna piramīdas stūrus un nolēma atrakt stūrakmeņus. Viņš visai pamatoti uzskatīja, ka arī Hefrēna piramīdai, tāpat kā iepriekš Lielajai piramīdai, stūra akmeņi būs iegremdēti klints pamatmasā. Tomēr tā nebija. Tādēļ viņš apkārt piramīdai attīrīja 12 punktus (pa trim katrā Piramīdas pusē), savienoja tos un tā noteica malu garumus. Viņaprat, nesakritība bija tikai 5 cm robežās.
V.M.F.Pitrijs noteica arī Hefrēna piramīdas orientāciju - 5,5 minūšu novirze no ziemeļu virziena (Lielajai piramīdai - 3,2 minūtes).
1882.gadā V.M.F.Pitrijs publicēja darbu "Gīzas plakankalnes piramīdas" un pēc tam ilgu laiku Hefrēna piramīdu neviens vairs nepētīja.
Tikai XX gs. sākumā sāka attīrīt piramīdas pakāji no Apbedīšanas svētnīcas puses austreņos un no pavadoņa piramīdas puses dienvidos.
1924.gada fotogrāfija.
1926.gada fotogrāfija.
1940.gadā Selims Hasans veica izrakumus Hefrēna piramīdas rajonā. Viņš atraka nekropoli uz austreņiem no piramīdas, attīrīja Apbedīšanas ceļu, uzgāja kuģu bedres ar dzelzs oksīda pēdām.
1964.-1966.gados tika veikts gigantisks darbs - itāļu arhitekti Vito Maradžogli un Silestio Rinaldi 10 sējumos publicēja rasējumus un aprakstus Memfisas piramīdām. Šeit ir arī dati par Hefrēna piramīdu.
60.gados meklēja telpas piramīdā. Volters Alvaress veica pētījumus ar mioniem, bet neko neatrada.
Pēc 1974.gada nekādus apslēpto telpu meklējumus piramīdā vairs neveica.
Roberta Šoha izpēte. Viņš nācis pie secinājuma, ka piramīdas apakšējie slāņi ir krietni vecāki par Seno Valsti. Pamata slāņi stipri atšķiras no augstākiem pēc stila. Viņš konstatēja, ka šīs piramīdas pamati aplikti ar sarkano granītu, kas datējams ne vēlāk kā ar IV dinastiju, bet pārējā piramīdas virsma bija apšūta ar pirmšķirīgu balto kaļķakmeni. Tādējādi faraona Hafres laikā piramīda bija mirdzoši balta ar sarkanu granīta joslu gar pamatiem. Šohs izsaka domu, ka granīta apdare iezīmē seno celtnes daļu, bet kaļķakmens – IV dinastijas laika būvi.
2010.gadā tika ņemti daudzi kaļķakmens paraugi un salīdzināti ar apkārtnes akmenslauztuvju kaļķakmeni Tika noskaidrots, ka piramīdas materiāls ņemts tepat netāļu.
Domājams, piramīda jau sen tikusi izlaupīta.
Apraksts.
Hefrēna piramīdas komplekss. Pati piramīda, ko apjoza žogs, pavadoņpiramīda, augšējā svētnīca (jeb apbedīšanas svētnīca), no tās ceremoniālais ceļš un tā galā apakšējā svētnīca (jeb ielejas svētnīca).
Piramīda. Šai piramīdai saglabājusies praktiski visa virsotne, tādēļ tās augstums nosakāms visai precīzi – 143,7 m jeb 472 pēdas (Leprē, 1990.g.). Tā kā Lielajai piramīdai smaile nav saglabājusies, tad Hafres piramīda ir šodien augstākā Ēģiptē.
Pamata malas garums ir 707,75 pēdas (pēc Edvardsa), tas ir kvadrāts ar 215,72 m garu malu.
Vidējais pamata leņķis ir 53 grādi un 10 sekundes.
Hērodots raksta par šo piramīdu: "Viņš [Hafre] rīkojās visā līdzīgi brālim [Hufu] un arī uzbūvēja piramīdu, kas, tomēr, nesasniedza Heopsa piramīdas lielumu. Jo es pats to izmērīju. Zem tās nav pazemes telpu un no Nīlas nav pievadīts kanāls, kā tai, citā piramīdā, kur ūdens pa mākslīgu gultni veido salu, uz kuras, kā runā, paglabāts Heopss."
Uzbūve. Būvēta no kaļķakmens blokiem, tāpat kā Lielā piramīda. Noskaidrots, ka kaļķakmens bloki iegūti akmenslauztuvēs tepat netālu.
Apakšējā rinda bijusi apdarināta ar granīta blokiem, kurus var redzēt arī mūsdienās. 1837.gada avots ziņo, ka varbūt tādas granīta rindas bijušas divas.
Augstāk apdare bijusi veikta ar tūras (baltā) kaļķakmens plāksnēm, no kā šodien palikusi tikai pati virsotnes daļa - apmēram 40 m daudzumā, skaitot no virsotnes. Piramīdas pamats atrodas uz augstākas klints platformas nekā Lielajai piramīdai (pēc Vaisa datiem – par 33 pēdām un 2 collām). Tādējādi senatnē abu piramīdu smailes bijušas apmēram vienādā augstumā, vai Hafres bijusi pat nedaudz augstāka (par 23 pēdām).
Iekšējās telpas. Atšķirībā no Lielās piramīdas šait ir tikai Apbedīšanas kamera, Pazemes kamera un Lejupejošais koridors, vismaz pagaidām vairāk telpu nav atklātas. telpas pilnībā izkaltas kaļķakmens klintī, tikai Apbedīšanas kameras griesti un Lejupejošais koridors izlikts ar granīta plāksnēm.
Apbedīšanas kamera. Saukta arī par Belconi kameru. Vienīgā zināmā telpa piramīdā. Ar divslīpņu griestiem, kas veidoti no granīta plāksnēm. Belconi aprakstā tajā vēl bijusi granīta bluķu grīda, kurā iegremdēts sarkofāgs. Šodien grīda ir izjaukta un aiznesta, palikuši tikai daži granīta bluķi ap pašu sarkofāgu. Kameras pretējās sienās ir tādas kā ventilācijas šahtas 20x25 cm izmēros, tomēr tās ir tikai dažus desmitus centimetru dziļas. Domā, ka tās ir Lielās piramīdas ventilācijas šahtu imitācijas.
Uz sienām bijuši zīmējumi ar sarkano okeru - celtnieki gribējuši izkalt vēl, kādas 2 atveres "ventilācijas šahtām." Iespējams, tas liecina par piramīdas iekārtošanas darbu nepabeigtību.
Pazemes kamera. Te ir pēdas tam, ka te bijis ūdens.
Astronomiskā orientācija. Šī piramīda orientēta tieši tāpat kā Lielā piramīda.
Citi Hefrēna piramīdas kompleksa objekti.
Hefrēna Apbedīšanas templis. Pie piramīdas austrumu sienas novietots Apbedīšanas templis, par kuru ģeologs Kolins Riders, Roberts Šohs un Džons Entonijs Veists domā, ka tas celts ilgi pirms faraona Hafres. Tāds secinājums balstīts uz tempļa divu etapu būvniecības raksturu. Senajam pirmajam celtnes kodolam, kas stipri cietis no erozijas un veidots no megalītiskiem blokiem, pa virsu veidots jauns templis Vecās valsts būvniecības manierē.
Hefrēna piramīdas pavadošā piramīda. Dienvidu pusē.
Hefrēna Ielejas templis.
Hefrēna ceļš. Ved no Hafres Apbedīšanas tempļa pie Hafres piramīdas austrumu sienas uz Hafres Ielejas svētnīcu, atstājot ceļa keisajā pusē Sfinksu. 1940.gada izrakumos Selima Hasana vadībā ceļš tika attīrīts. Tad arī uzgāja kuģu bedres un dzelzs oksīdu pēdas. Ģeologs Kolins Riders šeit veicis pētījumus un uzskata, ka ceļš būvēts ilgi pirms faraona Hafres.
Avoti.
Sicīlijas Diodors – vņš raksta ka piramīda tikusi būvēta faraona Hefrēna apglabāšanai, bet apglabāts viņš tomēr te nav ticis.
Ibrahims ibn Vasifs šahs – šis XII gs. vēsturnieks savā grāmatā „Ēģiptes un tās brīnumu vēsture” raksta, ka „Rietumu piramīdā [Hafre] bija iekārtotas 30 glabātuves, piepildītas ar dažādām vērtībām un dārgumiem.”
Atradumi.
Sarkofāgs. No granīta veidots, ļoti interesants artefakts. Uzgāja Belconi 1818.gadā Hefrena piramīdā. Sarkofāgs bija iegremdēts grīdā. Vāks bija salauzts un tajā bija vērša atliekas. Pēc citām ziņām tilpne bijusi pilna ar akmens šķembām.
To aprakstīja arī V.M.F.Pitrijs. Pitrija ierašanās brīdī grīda Apbedīšanas kamerā jau bija izjaukta. Pitrijs apraksta, ka sarkofāgs ir ļoti labi apstrādāts - tikpat labi kā Lielajā piramīdā. Pitrijs tajā uzgāja zāģēšanas pēdas, apraksta, cik dziļi zāģis iedziļinājies akmenī - zāģētāji nav pamanījuši un iezāģējuši apmēram 2 cm dziļāk nekā bija nepieciešams (vai tiešām to varēja nejauši izdarīt ar vara zāģi?). Sarkofāga vāks bija uzbīdāms no sienas puses un tādā veidā, ka vertikāli to nav iespējams noņemt - sarkofāga un vāka malas saslēdzas "bezdelīgas astes" atslēgā. Tā ka sarkofāgu varēja atvērt tikai nobīdot tā vāku sienas virzienā. Tomēr tas nebija iespējams, jo siena ir pārāk tuvu,. Tātad sarkofāgs jau aizvērtā veidā ticis piebīdīts pie sienas un tad iekārtots grīdas klājuma akmeņos.
Sarkofāga vākā izveidotas divas atveres, attiecīgās vietās tādas 2 ir arī pašā sarkofāgā. Pēc sarkofāga hermētiskas aizvēršanas (aizbīdot!) ar ģipša vai kāda cita materiāla javu, šajās atverēs tika ievietoti kādi stieņi. Tie nav saglabājušies un mēs varam tikai minēt - vara, bronzas vai kādi citi. Pitrijs apraksta, ka šajās atverēs atradis sveķu paliekas (citi autori nez kādēļ pārfrāzē to par vasku) un tādēļ uzskatīja, ka atverēs ielikti uzkarsēti metāla stieņi, tie iekrituši dziļāk par virsmu un tikuši no augšas aizzīmogoti, iespējams, ar tiem pašiem sveķiem. Pēc tam Sarkofāgu iegremdēja grīdā un tādejādi sarkofāgu nav bijis iespējams atvērt, to nesalaužot.
Tomēr, kaut kā nebūt sarkofāgs atvērts. varbūt to veikuši kapeņu aplaupītāji, bet varbūt sarkofāgs tā arī nav ticis aizvērts pienācīgā veidā, jo civilizācija, kas šo visu veidojusi, kaut kādu iemeslu dēļ pametusi darbus nenobeigtus.
Pitrijs uzmanīgi pētījis atveres un konstatējis, ka granītā tās ir izurbtas - viņaprāt, ar cauruļveida urbi. Galā esot bijuši dārgakmeņu gruži, jo pētnieks nekādi citādi nav varējis saprast, kā to būtu citādi iespējams izdarīt.
Modernu akmens apstrādes tehnoloģiju pēdas piramīdā.
2 atveres, kas izurbtas sarkofāgā un vākā. Bez tam tai pat sarkofāgā ir arī apmēram 2 cm dziļš iezāģējums.
