Aliens

Gvadelupes Dievmātes apmetnis

Notikuma vieta. Meksika, galvaspilsētas Mehikas viens no rajoniem.

Apraksts. Pirmo reizi tā parādījās 1531.gada 9.decembrī, vēl tad, kad pilnā sparā ritēja Cetrālamerikas kolonizācija un indiāņu kristīšana. Agrā 9.decembra rītā 51 gadu vecais indiānis Huans Djēgo (esot bijis princis un acteku dieves Tonancīnas vecākais priesteris) izdzirdēja neparastu mūziku, kas skanēja no nekurienes. Viņš palūkojās debesīs, un tad no tām atskanēja balss, kas vēlēja Huanam uzkāpt Tepevakas kalnā. To izdarījis, indiānis ieraudzīja apbrīnojami skaistu Jaunavu, kuras tērps zaigoja kā saule. Visi kalna akmeņi, gan arī pati vieta, kur parādība stāvēja, dzirksteļoja un laistījās kā dārgakmeņi.
„Klau, Huanito, pats jaunākais no maniem dēliem, kurp steidzies?” – jautāja balss.
Huanam vajadzēja doties uz otru kalna pusi, taču parādība lika tam doties pie bīskapa un pastāstīt tam par tikšanos.
Bīskaps nenoticēja nevienam Huna vārdam. Indiānis atgriezās kalna virsotnē un pasauca Jaunavu. Tā aši parādījās un deva padomu tam vēlreiz doties pie arhibīskapa kopā ar puķu klēpi, ko viņš salasīs kalnā. Jāpiezīmē, ka Meksikā tad bija ziema un puķes neziedēja. Tomēr Huans patiesi kalna galā uzgāja auz ziedošupuķu - pat ar rīta rasas lāsēm. Saplūcis lielu ziedu klēpi, tik cik varēja ietīt savā apmetnī, un atkal devies pie bīskapa.
Neskatoties uz to, ka pils sardze negribēja viņu ielaist, Huans tomēr tika līdz bīskapam. Izstāstīja tam visu, ko Jaunava lika un norāva no puķu buntes pārsegu. Tūdaļ pat visur uzplaiksnīja spoža gaisma, kas pārsteigto klātesošo priekšā pārtapa sievietes tēlā. Tā bija tērpta zilganā gaismu istarojošā tērpā, nosētā ar zelta zvaigznēm. No tērpa nāca sarkani un balti stari.
Citur teikts, ka uz apmetņa bija parādījies dievietes tēls, un tas lika bīskapam noticēt notikušajam. Šis dieves attēls uz apmetņa saglabājies līdz pat mūsdienām.
Jaunava esot pavēlējusi, lai viņas parādīšanās vietā tiktu uzcelta kapela.

Gvadelupas Dievmātes bazilika. Uzcelta Tepevakas pakalnā acteku dieves-mātes Tonikasiuatlas vietā (acteki Mariju bieži vien sauc šai vārdā) un ir lielākā Amerikā. Šodien tas ir populārākais svētceļojuma galamērķis Jaunajā Pasaulē. Decembrī ir Svētās Gvadelupas Jaunavas diena, kad te pulcējas līdz pat diviem miljoniem svētceļnieku. Rituālos apvienojas kristietība un senās indiāņu tradīcijas.

Krāsainais pārklājs. Pirmo reizi par apmetni zinātnieki ieinteresējās jau XVIII gs. 
Tomēr plānveidīga izpēte sākās 1948.gadā. kopš tiem laikiem tikušas veiktas daudz un rūpīgas analīzes. Tāpat kā Turīnas apmetņa pētījumos, arī šeit zinātnieki lietoja visas toreiz iespējamās modernās pētniecības metodes.
Apmetnis. 1976.gadā meksikāņu pētnieki - bioķīmiķis Ernesto Paljāress un krimonologs Roberto Palasioss izpētīja, ka apmetnis, uz kura ir Dievmātes attēls, pagatavots no agaves šķiedrām. Vienlaikus tam ir neticami liela izturība, jo parastos apstākļos pēc 20-30 gadiem sākas tāda auduma sabrukšana. Taču šis glabājas jau 500 gadu un karājas virs bazlikas galvenā altāra. Pētījumi arī parādīja, ka audums ir izturīgs pret mitrumu un putekļiem, nepūst, kā arī nebojājas no pelējuma un kukaiņiem.
Attēls. 1977.gadā apmetni pētīja amerikāņu un vācu zinātnieki, t.s. arī Nobeļa prēmijas laureāts un ķīmijas profesors Rihards Kūns. Pētījumu rezultātā tika noskaidrots, ka Dievmātes tēls tapis bez cilvēka līdzdalības. Uz auduma nebija atrodamas nekādas sagatavošanas darbības: nebija skiču atzīmju un melnā uzmetuma. Dievmāte tikusi uzgleznota ar paņēmienu, kādu mūsdienu zinātne nepazīst. Vēl zinātnieki noskaidroja, ka auduma nav nekādu dabisko pigmentu, nav arī sintētisku krāsvielu (tiesa gan, XVI gs. tādu vispār nebija). Katra nokrāsa sastāv no ķīmiska savienojuma, kas tieši saistīts ar audumu. Tur, kur nav šo molekulu, nav arī krāsas un tātad nav arī attēla.
Nav nekādas skaidrības arī ar krāsām, jo pēc tik ilga laika tās vēl joprojām ir košas un krāsainas. Tas viss neskatoties arī uz tūkstošiem vaska sveču, kas šos simtus gadu degušas apmetņa priekšā. Diez vai kāda glezna varētu tik ilgi turēties pretim gaismai un kvēpiem, uz Gvadelupas Dievmātes tēlu tas ganrīz nemaz nav atsaucies. Patiesībā apmetnis ir bezkrāsains. Tajā nav ne mazāko krāsvielu pēdu. Un tomēr uz tā ir krāsains zīmējums.
1979.gadā amerikāņu zinātnieki Filips Kallahens un Džodijs B.Smits pētīja apmetni infrasarkanajos staros un pierādīja, ka tā krāsu gamma mainās atkarībā no novērojuma leņķa.
Tā kā apmetnis ir ļoti plāns, tad Dievmātes attēls parādās abās aapmetņa pusēs, līdzīgu efektu nevar panākt nevienā gleznā vai fotogrāfijā.
Acis. Esot izrādījies arī, ka Dievmātes acis esot kā dzīvas. Šis apstāklis tiek dēvēts par noslēpumaināko visā apmetņa uzbūvē. Lieta tāda, ka acis reaģē uz oftalmoskopa gaismu - ar šo instrumentu izmeklē acs ābola iekšējās virsmas. Dievmātes attēla acis reaģējot tā, it kā tajās būtu ieliekts reljefs, kam ir dziļums.
1929.gadā Dievmātes labās acs radzenē tika pamanīts bārdaina vīrieša atspulgs. Vēl pēc 20 gadiem tāds pat tēls, ties, sliktākā asumā, tika uziets arī kreisajā acī. Pie tam tika noskaidrots, ka attēls izveidots (izveidojies?) veselas 3 reizes saskaņā tikai ar 1832.gadā atklātu optikas likumu - divas reizes galva atrodas augšpusē, bet vienu reizi - atrodas starp iepriekšējiem diviem attēliem ar galvu uz leju.
2001.gadā Peru pētnieks Hosē Aste Tonsmanns palielināja Dievmātes zīlīšu attēlus 2500 reizes, tā atrodot labajā zīlītē 12 figūru attēlus: bīskapu, nēģeru vergu, indiāni, bērnus utt. Tātad, ar pamatīgu palielināšanu noteikts, ka Jaunavas acīs atspoguļojas pats bīskaps un visi klātesošie brīdī, kad Huans Djēgo norāva pārsegu no puķu pušķa. Visiem šiem tēliem ir dažāi izmēri, jo iemūžināti tā, kā viņus būtu varējusi redzēt uzzīmētā Jaunava Marija - t.i., perspektīvā. Tādas pat figūras tika uzietas arī kreisajā zīlītē, tiesa, citās proporcijās.
 Zvaigznes. Zvaigznāji uz zilā fona attēloti atbilstoši situācijai, kāda bija debesīs virs Meksikas 1531.gada 12.decembrī.

Lai aplūkotu brīnumaino apmetni ar Dievmāti, katru gadu baznīcā ierodas miljoniem ticīgo.  

Saites.
Dievmātes rādīšanās.