Aliens

Gvatemala

Valsts Centrālamerikā.

Galvaspilsēta - Gvatemala.
Iedzīvotāji. 60% - indiāņu, 25% - metisu, pārējie baltie. 16 indiāņu valodas.

Nacionālais koks - ceiba.
Nauda - ketzali. Nosaukums no ketzala putna, kad maiju civilizācijas laikos tā spalvas tika izmantotas kā maksāšanas līdzeklis. Gvatemalā var norēķināties vietējā naudā un arī ASV dolāros. Ketzalu stūrītī uzdrukāti arī seno maiju cipari.

Tūristam. Gvatemalas starptautiskā lidosta La Aurora faktiski atrodas galvaspilsētas centrā un ir viegli sasniedzama ar sabiedrisko transportu.

Vēsture. Pirmā Gvatemalas galvaspilsēta bija netālu no mūsdienu Iksimčes (Iximche) pilsētas. Tomēr dumpīgo maiju dēļ tika nolemts pārcelt galvaspilsētu uz Vieju (Ciudad Vieja).
1541.gadā notika Agvas vulkāna izvirdums un sapnis par lielu pilsētu bija izsapņots. Tādēļ kaut kādu iemeslu dēļ 3.galvaspilsēta 1543.gadā tika dibināta pārdesmit kilometrus tālāk ar nosaukumu Santjagodeloskabaļjera (Santiago de los Caballeros - mūsdienu Antigva).
Centrālamerikas Federālā republika (1821.-1841.g.). Sevī apvienoja tagad 5 neatkarīgas valstis - Hondurasu, Gvatemalu, Salvadoru, Nikaragvu un Kostariku. Par tās prezidentu bija Francisko Morasāns. 
H.U.Kastaņedas prezidentūras laiks (1931.-1944.g.). H.U.Kastaņeda kļuva par Gvatemalas prezidentu 1931.gadā. Tauta viņam piešķīra iesauku "Centrālamerikas Napoleons" par diktatorisko valdīšanas stilu un kaislību pret visu majestātisko. Laikabiedri aprakstīja Ubiho kā izteiktāko no tirāniem, kāds vien Gvatemalā kādreiz bijis. Viņam paticis sevi salīdzināt ar Ā.Hitleru, pārvērta valsti par vienu lielu cietumu. Ubiho paziņoja, ka cīnas pret korupciju un pats ir kristāltīrs - piespieda kongresu izmaksāt viņam 200 000 dolāru "par godīgumu," atdeva amerikāņiem milzīgas lauksaimniecības platības plantāciju ierīkošanai.
Viņa policejiskais režīms sabija veselus 13 gadus un tam galu pielika tautas sacelšanās.
1944.gada 1.jūlija rītā Gvatemalas prezidents Horhe Ubiho Kastaņeda labprātīgi prakstīja iesniegumu Nacionālajai sapulcei par atkāpšanos no amata. Uz tādu rīcību viņu piespieda tautas masu protesti, kas pat draudēja pāraugt revolūcijā. Iepriekš varenais Gvatemalas vadītājs bija zaudējis visu - tautas, armijas un pat radinieku atbalstu. Vara valstī uz 110 dienām pārgāja ģenerāļa Ponces Vaides valdībai, kurš bija H.U.Kastaņedas ieliktenis. 20.oktobrī sākās vispārēja sacelšanās. Ielās izgāja strādnieki, skolotāji, studenti, juristi un karavīri. Dumpiniekiem bija artilērija un tanki. Pie H.U.Kastaņedas mājas savācās agresīvi noskaņots pūlis. Viņš, būdams ģenerālmajors, bēga no mājas pa sētas ieeju un patvērās Spānijas konsula mājā. No turienes viņu nogādāja drošākā vietā - Britu diplomātiskās misijas ēkā. Tai laikā pūlis jau bija iebrucis viņa mējā - demolēja to un laupīja.
Pēc dažām dienām lidmašīna ar 2 pasažieriem - H.U.Kastaņedu un viņa sievu Martu Laimfiesta, izlidoja uz ASV. Pirms izlidošanas lauleņi deklarēja savu īpašumu un tiem bija katram pa 1000 ASV dolāriem. Pirms izlidošanas bijušais prezidents sniedza īsu paziņojumu, kurā pavēstīja, ka ir aizvainots un noskumis par tādu izturēšanos pret viņu: "Tas nav taisnīgi, ka mani izmeta kā suni, bet tagad, kad jūs sev ļāvāt iesaistīties tādā avantūrā, parādiet, ka jums ir pietiekami daudz drosmes, to realizēt. Esiet modri pret komunistiem un konservatoriem."
Abi bēgļi apmetās Jaunorleānā, kur dzīvoja vientulībā. Viņiem nebija bērnu, jo Horhe bija neauglīgs - agrā jaunībā viņš bija guvis traumu zirgu jāšanas laikā. Tā nu  ne sieva, nedz arī kāda no daudzajām mīļākajām nespēja viņam dzemdēt mantinieku. Dzīve trimdā Horhi noveda dziļā depresijā, viņam arī konstatēja plaušu vēzi agrīnā stadijā. Bijušais diktators bija nomākts un nespēja cīnīties ar slimību.
1946.gada 14.jūnijā viņš mira 67 gadu vecumā baptistu slimnīcā Luiziānā. Apglabāts Maunthoupas kapsētā Jaunorleānā. Viņa mirstīgās atliekas dzimtenē nevēlējās pieņemt. Tikai pēc 17 gadiem - 1963.gadā Horhes mirstīgās atliekas tomēr tika pārvestas uz Gvatemalu un bez godināšanas pārapbedītas ģemenes kapenē.
Desmit pavasara gadi (1944.-1954.g.). Horhes režīma gāšana noveda pie 10 gadus ilgstošas revolūcijas Gvatemalā. Šo periodu Gvatemalā pieņemts saukt par "Desmit pavasara gadiem." Militāristi tika atbīdīti no varas, tika demokratizēta valsts politiskā sistēma. Progresīvā Gvatemalas revolūcija noveda pie demokrātiskām izmaiņām visā Centrālamerikā.
Managvā 1960.gadā tika parakstīts Centrālamerikas kopējā tirgus līgums, kura dalībniece bija arī Gvatemala. Tas stājās spēkā 1961.gadā un paredzēja dalībvalstu tirdznieciski ekonomisko integrāciju, muitas barjeru atcelšanu līguma ietvaros un vienotu muitas politiku tirdzniecībā ar trešajām valstīm.
Gvatemalas pilsoņu karš (1960.-1996.g.). Ilgs konflikts starp valdību un kreisajiem nemierniekiem, kuru pusē nostājās arī maiju indiāņi. Karā nebija lielu bruņotu sadursmju, bet lēš, ka dzīvību zaudējuši ap 200 000 cilvēku.  

Administratīvais iedalījums.
      Petēnas province.

Aplūkojamie objekti.
      Gvatemala. Galvaspilsēta. Ap 600 000 iedzīvotāju.
      Atitlana ezers. Ceļotājs A.Humbolts nodēvējis par skaistāko ezeru pasaulē. 
      Antigva. 3.lielākā valsts pilsēta un bijusī galvaspilsēta ar skaistu koloniālo arhitektūru.

Maiju senpilsētas Gvatemalas teritorijā.
      Jaščilāna.
      Jašha. 
      Miradora. Te atrodas visaugstākā no maiju piramīdām.
      Tikala. Viena no interesantākajām maiju civilizācijas pilsētām. No Floresas pie Petenicas ezera tikai 40 km pa labu ceļu.
      Oltūna. Vēl pavisam maz pētīta.
      Paharala. Petenas provincē.
      Pjedronegrasa.
      Karninaljuva.
      Kosumalhuapa.
      Kirigva. Lielākās maiju stēlas.
      Taijasala. Saukta arī par Floresu.

Čičikastenanga. Chichicastenango. Šeit dzīvojošie kiču maiji izmanto kristiešu baznīcas saviem rituāliem. Katru svētdienu paugurā pie pilsētas tiek ziedots auglības dieva Alkslka veidola priekšā.
Šeit ir divas katoļu baznīcas, kas celtas konkistadoru ierašanās laikā un darbojas joprojām. Mazākajā – El Calcvario, baltajiem ieeja liegta.
Lielākā ir Sv.Toma baznīca, kas paceļas pāri tirgus laukumam un augstas kāpnes ved uz tās ieeju. Uz pakāpieniem deg tradicionālais uguns altāris, svētceļnieki dedzina kvēpināmās nūjiņas, izlūgdamies piedošanu maiju gariem, kas sargā ieeju templī. Tas esot veltīts maiju zemes dievībai. Baznīcas vidū ir maiju altāri, uz kuriem dedzina sveces un kvēpināmās nūjiņas, lai godinātu senčus un šamaņus. Piestiprināts pie gala sienas karājas milzu krusts. Tas ir burvju „runājošais” krusts no maiju mitoloģijas, un tā dēļ XIX gs. notika liela sacelšanās pret spāņiem.
Čičikastenangā ir reliģiskās brālības – cofradias. Tieši pateicoties tām 1702.gadā dominikāņu mūks ieguva kiče maiju eposa Popol Vuh manuskriptu, un tas kļuva pazīstams pasaulei. 
Kolorīti vietējie indiāņu tirdziņi.

Pakaja vulkāns. Volcan de Pacaya. Te apmeklētāji var piekļūt neticami tuvu verdošai lavai.

Akatenanga vulkāns. 3976 m. Grūts kāpiens, tas tiek dēvēts par labāko vulkāna pārgājiena maršrutu Centrālamerikā. Tajā uzkāpušais no tuva attāluma var raudzīties uz tuvo Fuēgo vulkānu.

Fuēgo vulkāns. Volcan de Fuego.
Terezitas karstie avoti. Santa Teresita.
Dulces upes kanjons. 
Mountain Pine Ridge nacionālais parks. Ūdenskritumi kalni un alas.
Augstkalnes plato Akvablankā arī tika uzietas simtiem milzīgu akmens ložu.
La Conchas Valsts dabas parks. Vairākas ūdens kaskādes un dabas baseini uz Čijas upes (Rio Chiyu).

Semuc Champey. Skaistākā Gvatemalas pastkarte, kur džungļiem klātā kaļķakmens klinšu kanjona iegūlušies īpaši dzidri, smaragda un tirkīza nokrāsas ūdens baseini un terases, kas savā starpā savienoti maziem ūdenskritumiem un kaskādēm.

Languīnas alas. Grutas de Languin. Iespaidīgas stalaktītu zāles. Saulrietā tumšo pazemi pamet milzīgi sikspārņu bari - efektīgs skats.

Saites.
Maiji.