Berberi
Saukti arī par lībiešiem.
Tautu grupa, kas dzīvo Ziemeļāfrikā, Marokas kalnu apgabalos - rifi, tamazigti, šlehi u.c., Alžīrijas ziemeļu kalnu novados Kabīlijā un Šavijā - kabili, šaviji, Sahāras oāzēs Mzabā, Varglā, Gurarā u.c. - oāžu berberi, kā arī Džerbas salā Tunisijā, Nefusas kalnos Lībijā un Sivas oāzē Ēģiptē.
Berberu grupai pieder arī tuaregi, kas dzīvo centrālajā Sahārā un Nigēras vidusteces apvidū, kā arī zenagi Mauritānijā.
Skaits. Kopskaits - 9 000 000. (1975.g.)
Etnoģenēze. Berberu senči bijusī Ziemeļāfrikas senie iedzīvotāji. Senēģiptiešu hronikās tie minēti IV g.tk.pmē. beigās.
Pēc arābu iebrukumiem Ziemeļāfrikā berberi tika pakļauti ilgstošam arabizācijas procesam, sevišķi sākot ar XI gs.
Saglabājušās patriarhālo cilts un feodālo attiecību paliekas.
Vēsture. XIII-XII gs.pmē. izveidoja vienotu valsti.
III gs.pmē. izveidojās berberu valstis Mauretānija un Numīdija.
Kari pret arābiem. 670.gadā arābu karavadoņa Ukbas ibn Nafī armija, kas izgāja no Fustatas (Ēģiptē), turpināja Ziemeļāfrikas iekarošanu. Tagadējās Tunisijas teritorijā Kairuanā nodibināja jaunu garnizonu kā placdarmu tālākajiem iekarojumiem. Jaunā pilsēta atradās pietiekami tālu no jūras, lai neciestu no Bizantijas flotes uzbrukumiem un bija domāta berberu cilšu pakļaušanai.
681.gadā arābu karavadonis Ukba ibn Nafī izveda savu bruņoto vienību cauri tagadējo Alžīrijas un Marokas teritorijām. Izgājis līdz Atlantijas okeānam arābs piesaucis lieciniekos pašu Allahu, ka tālāk vairs iet viņam nav kur. Ukbas iekarošanas rezultātā Magribas apgabals pamazām nonāca arābu kontrolē, lai gan berberu ciltis iekarotājiem izrādīja sīvu pretestību. Visai drīz pēc iziešanas pie okeāna Ukba gāja bojā no berberu vadoņa Kusailas rokas. Izmantojot to, ka izraisījušies nemieri arābu pārvaldītajās Arābijā, Sīrijā un Irākā, Kusaila un tā sekotāja priesteriene Kahina (par viņu zināms tikai vārds) pārņēma savā kontrolē atpakaļ dažus Magribas rajonus, taču ne uz ilgu laiku.
698.gadā atkal arābu karavadonis Hasans ibn al Nusairs sāka no jauna sāka atkarot berberiem teritorijas Magribā. 700.gadā tagadējās Alžīras teritorijas jau nonāca arābu kontrolē un Al Nusairs piedāvāja berberiem pieņemt islāmu.
Arābi to pakļāva 8.gs. sākumā.
702.gadā nomira berberu priesteriene Kahina, kas atviegloja arābiem Marokas iekarošanu.
705.gadā Ifrīķijas provinces (tagadējā Lībija un Tunisija) pārvaldnieks Musa ibn Nusairs pārņēma valdīšanā arī Magribu (Alžīru un Maroku) un pārliecināja berberus pieņemt islāmu.
Berberu dalība arābu iekarošanas karos Eiropā. Pireneju pussalas iekarošana sākās ar to, ka 711.gadā Ziemeļāfrikas (Magribas un Ifrīķijas) pārvaldnieks Musa ibn Nusairs nosūtīja berberu Tariku ibn Zijādu ar 7000 cilvēku lielu vienību (arābi, sīrieši un berberi) pret vestgotu karalisti Spānijā. Vestgotu karalis Rodrigo un vairums viņa augstmaņu gāja bojā kaujā pie Roderihas Gvadalkvivīras upes krastos. Daži avoti ziņo, ka arābus izsaukuši Rodrigo nedraugi, citi apgalvo, ka šī kampaņa bijusi parasts arābu iekarojumu turpinājums.
Pēc vestgotu sakāves Tariks devās uz Kordovu un vēl līdz tā paša gada beigām pilsētu arī ieņēma. Par godu viņa uzvarām klints Gibraltāra šauruma Spānijas pusē tika nosaukta par „Tarika kalnu” (Jebel Tarik).
712.gadā par Tarika panākumiem un ambīcijām bija satraucies tā sūtītājs – Musa ibn Nusairs, kas 18 000 karotāju armijas priekšgalā ieradās Spānijā un pārņēma no Tarika komandēšanu. Musa ieņēma citas vestgotu pilsētas – tai skaitā Sevilju un Toledo.
716.gadā arābu-berberu iekarotāju priekšā kapitulēja Lisabona.
732.gadā izcēlās nemieri Ziemeļāfrikas berberu vidū un turpinājās līdz pat 742.gadam, kad arābi tos apspieda.
Harītu ietekme pamazām izplatījās uz rieteņiem, kā dēļ Abasīdi pamazām zaudēja kontroli pār Ifrīķijas provinci. Tā piemēram, 756.gadā harītu-ibadītu samusinātas, berberu ciltis ieņēma Tripoli (tagadējā Lībijā). 758.gadā šie paši harīti-berberi ieņēma Kairuānu (tagadējā Tunisijā). Tiem pretimstājās persu izcelsmes karavadonis ibadīts Rustams, kas dibināja savu dinastiju - Rustamīdus, kuri valdīja reģionā līdz 909.gadam.
768.gadā Magribas rieteņos (tagadējā Marokā) berberu vadonis Čakja sacēla dumpi, kas vājināja omeijādu varu Andalūzijā. Omeijādu varasiestādēs viņu saķēra 776.gadā un sodīja ar nāvi. Viņa galvu nosūtīja uz Kordovu.
Berberu iekarojumi Itālijā. 827.gadā Ahlabīdu arābu-berberu armija iebruka Sicīlijā un 831.gadā ieņēma Palermas pilsētu.
Kordovas kalifāta mazgadīgā kalifa Hakima II reģents un diktators Al Mansūrs (976.-1002.g.) atlaida pils sardzi, kas sastāvēja pārsvarā no slāviskas izcelsmes kareivjiem, un aizvietoja ar berberiem no Magribas, kas bija pazīstami ar relioģizitāti.
Līdz ar Abdelmalika nāvi 1008.gadā sākās 20 gadu ilgs juku periods, kuru laikā karavadoņi, daudzi no tiem berberi, savstarpēji karoja.
Berberu pirāti. Ap 1509.gadu, kamēr spāņu karalis Ferdinands mēģināja laimi karojot pret mauriem Magribā, stipri aktivizējās berberu korsāri, kas laupīja kristiešu tirgotāju kuģus.
1533.gadā osmaņu sultāns Suleimans I nozīmēja par osmaņu flotes Lielo admirāli berberu korsāru flotes komandieri Hairadinu Barbarosu.
1534.gadā apvienotā osmaņu un berberu flote atņēma portugāļiem Tunisiju.
1535.gadā Kārlis V sataisījās izbeigt musulmaņu pirātismu Vidusjūrā. Tamdēļ viņš nosūtīja pie Ziemeļāfrikas krastiem floti dženoviešu admirāļa Andrea Dorija vadībā. Tas sakāva Hairadīna berberu korsārus un pārņēma valdīšanā Tunisiju.
1537.gadā ar franču un Hairadīna korsāru osmaņi sāka karu pret Venēciju un aplenca Korfu salu Grieķijā.
Jaunais korsāru vadonis Draguts 1554.gadā atņēma spāņiem Mehediju – cietoksni Tunisijā.
Abdalkādira sacelšanās (1832.-1847.g.). Antikoloniāla sacelšanās pret franču kolonizatoriem Abdelkādira vadībā. Arābu un berberu ciltis sakāva franču karaspēku Orānas provincē 1834.gadā un piespieda franču administrāciju noslēgt miera līgumu ar Abdelkādiru 1837.gadā. Francija atzina viņa varu lielākajā daļā Rietumalžīrijas, kur sacelšanās dalībnieki nodibināja savu emirātu.
1843.gadā franči lauza līgumu un, izmantojot lielo feodāļu nodevību, sagrāba emirāta teritoriju. 1847.gadā sacelšanās tika galīgi apspiesta, Abdelkādirs krita franču gūstā.
Berberu valodas. Berberi runā tuvu radnieciskās valodās - dažkārt tās uzskata par vienas valodas dialektiem. Tās veido semīthamītu saimes berberu grupu.
Reliģija. Islāms - sunnisms.
