Fitopatoloģija
Fito ("augu" - grieķu val.) + patoloģija.
Zinātne par augu slimībām, to profilakses un apkarošanas metodēm.
Fitopatoloģija ietver etioloģiju, patoģenēzi, augu patoloģisko anatomiju un fizioloģiju, fitoimunoloģiju, epifitotioloģiju (macība par augu slimību masveida uzliesmojumiem), augu slimību profilaksi un apkarošanu. Vispārējā fitopatoloģija pēta augu slimību ierosinātājus, slimības rašanās, attīstības un izplatības cēloņus un likumsakarības, izstrādā slimības parādīšanās prognozes, skaidro slimības radītos zaudējumus, pēta augu imunitātes un karantīnas jautājumus, izstrādā slimības apkarošanas pasākumus.
Speciālajā fitopatoloģijā ietilpst lauksaimniecības fitopatoloģija, meža fitopatoloģija un dekoratīvo audu fitopatoloģija. Fitopatoloģija attīstās saistībā ar mikoloģiju, mikrobioloģiju, virusoloģiju, augu anatomiju un zizioloģiju, ģenētiku un selekciju, ekoloģiju, agronomiju, ķīmiju, biofiziku, meteoroloģiju, klimatoloģiju un biometriju.
Vēsture. Zinātnikā fitopatoloģija sāka veidoties XIX gs. 2.pusē, kad tika pierādīts, ka daudzas augu slimības ierosina parazītiskās sēnes - A. de Bari (Vācija), M.Voroņins (Krievija).
Vīrusu atklāšana 1892.gadā - D.Ivanovskis, bija pamats virusoloģijas novirzienam fitopatoloģijā u.c. zinātņu nozarēs.
XX gs. 1.pusē izstrādātas daudzu augu slimību prognozes metodes. Tas deva iespēju slimību apkarošanā efektīvi izmantot ķīmiskos līdzekļus.
Pētīta arī agrotehnisko pasākumu nozīme augu slimību apkarošanā - P.Zorauers (Vācija), A.Jačevskis, T.Strahovs (PSRS), G.Keits (ASV), izstrādāta augu imunitātes teorija - J.Ēriksons (Zviedrija), E.Stekmens, U.Kristensens (ASV), N.Vavilovs, A.Jačevskis, D.Verderevskis, M.Duņins (PSRS).
Mūsdienās tiek veidotas pret slimībām izturīgas lauksaimniecības kultūraugu šķirnes, izstrādātas metodes augu izturības noteikšanai, veikti pētījumi par augu ķīmisko imunizāciju.
Fitopatoloģija Latvijā. Latvijā pirmos pētījumus fitopatoloģijā veica XIX gs. beigās F.Būholcs (RPI). Plašāki pētījumi sākušies 1913.gadā, kad nodibināja Baltijas bioentomoloģisko staciju (pēc tam VAAI Baltijas filiāle). Tās pirmais vadītājs un fitopatoloģijas izveidotājs Latvijā bija J.Bickis.
XX gs. 1.pusē J.Smarods pētīja patogēnās sēņu sugas un to izplatību, sagatavoja kolekciju "Latvijas sēnes" 27 sējumos (1931.-1956.g.).
Nozīmīgu zinātniski pētniecisko darbu fitopatoloģijā veikuši L.Pētersons (virusālās slimības), M.Eglītis, J.Šķipsna, V.Kalniņa, M.Seržāne; to turpināja M.Mičene, I.Žerbele (augu mikozes).
LPSR fitopatoloģijas jautājumus risināja VAAI Baltijas filiāle, LLA, Latvijas Zemkopības un lauksaimniecības ekonomiskais ZPI, LPSR ZA Botāniskais dārzs. Uz daudzpusīgu pētījumu pamata izstrādāti un pilnveidoti fgalveno lauksaimniec'bas kultūru slimību apkarošanas pasākumi, kas tika apkopoti attiecīgu kultūru kompleksajās aizsardzības sistēmās un tika ieviesti lauksaimniecības praksē.
Saites.
Augu valsts.
