Fizioģeogrāfija
Physis ("daba" - grieķu val.) + ģeogrāfija.
Dabaszinātņu grupa ģeogrāfisko zinātņu sistēmā, kas pēta Zemes ģeogrāfisko apvalku.
Fizioģeogrāfijas nozares.
Fitoģeogrāfija.
Fizioģeogrāfiskā rajonēšana. Ainavzinātne, pēta ģeogrāfiskā apvalka teritoriālās organizācijas formas - ģeogrāfiskos kompleksus.
Vispārējā fizioģeogrāfija. Pēta zemes ģeogrāfisko apvalku.
Citas fizioģeogrāfijas nozares pēta ģeogrāfiskos komponentus.
Vēsture. Fizioģeogrāfijas iedīgļi rodami jau antīko autoru darbos.
Par fizioģeogrāfijas zinātnes pirmsākumu var uzlūkot nīderlandiešu ģeogrāfa B.Vareniusa darbu "Vispārīgā ģeogrāfija" ("Geographia generalis," 1650.g.), kurā ģeogrāfija definēta kā dabaszinātne par Zemes virsu kopumā vai pa reģioniem.
Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetā uzkrājās fizioģeogrāfiskās ziņas.
XVIII un XIX gs. notika fizioģeogrāfija snošķiršanās atsevišķās nozaru zinātnēs (XX gs. sākumā Vācijā un Krievijā arī ainavzinātnes aizsākumi), radās tradicionālās pētīšanas metodes, priekšstati par dabas komponentu savstarpējām sakarībām - vācu zinātnieks A.Humbolts, krievu zinātnieks V.Dokučajevs.
Katra fizioģeogrāfijas nozaru zinātne saistīta ar saskarīgām dabaszinātnēm: ģeomorfoloģiju un paleoģeogrāfiju - ar ģeoloģiju; klimatoloģija - ar metereoloģiju; sauszemes hidroloģija un okeanoloģija - ar vispārējo hidroloģiju; augšņu ģeogrāfija - ar augsnes zinātni; bioģeogrāfija - ar bioloģiju. Atšķirībā no vispārējām neģeogrāfiskām zinātnēm fizioģeogrāfiskie pētījumi notiek tikai ģeogrāfiskā apvalka robežās, vērība tiek pievērsta galvenokārt ģeogrāfiskai specifikai, it īpaši saiknei ar Zemes virsu, objekta teritoriālai diferenciācijai (fizioģeogrāfiskā rajonēšana). Atkarībā no skatījuma plašuma katru fizioģeogrāfijas nozari iedala vispārīgajā un reģionālajās disciplīnās (piemēram, vispārējā klimatologija, Eiropas klimatoloģija utt.).
Ja parādības izpētē akcentē tās vēsturisko attīstību, izšķir attiecīgu vēsturisko jeb paleoģeogrāfisko disciplīnu (paleoklimatoloģija), ja praktisko izmantojamību - veidojas lietišķās fizioģeogrāfijas disciplīnas (meliorācija, medicīnas ģeogrāfija), kas saistītas ar attiecīgajām prakses nozarēm. Dabassaimniecībā, reģionpētniecībā un vēsturiskaja ģeogrāfijā fizioģeogrāfija saskaras ar ekonomģeogrāfiju. Fizioģeogrāfisko parādību pētīšanā lieto gan vispārējās, ganspecifiskās metodes.
Fizioģeogrāfija Latvijā. Pirmie kompleksie ģeogrāfiskie pētījumi Latvijā veikti XIX gs.
XX gs. 20.-30.gados fizioģeogrāfiskos pētījumus veica LU Ģeogrāfijas institūta zinātnieki: kartogrāfijā un morfometrijā - R.Putniņš, L.Slaucītājs; fizioģeogrāfiskajā rajonēšanā - Ģ.Ramans, un entuziasti skolotāji - A.Ašmanis, Z.Lancmanis, I.Saule-Sleinis - ģeoloģijā, ģeomorfoloģijā u.c.
Krievpadomju okupācijas laikā fizioģeogrāfija pētīta LVU Ģeogrāfijas fakultātes Fizioģeogrāfiskajā katedrā un Ģeogrāfijas zinātniski pētnieciskajā sektorā: ģeomorfoloģijā un paleoģeogrāfijā - O.Āboltiņš, G.Eberhards, E.Grīnbergs, A.Jaunputniņš, A.Vanaga; klimatoloģijā - A.Kalniņa, N.temņikova; hidroloģijā - L.Glazačeva; ģeogrāfiskos kompleksus - R.Āva, V.Klane, K.Ramans.
Nozaru fizioģeogrāfiskie pētījumi izdarīti arī LPSR ZA Bioloģijas institūtā ģeobotānikā - L.Tabaka, LPSR Ģeoloģijas pārvaldē un Vissavienības Jūras ģeoloģijas un ģeofizikas ZPI - ģeomorfoloģijā, paleoģeogrāfijā, Latvijas republikāniskajā hidrometereoloģijas un dabasvides kontroles pārvaldē klimatoloģijā un hidroloģijā - A.Pastors, Latvijas Zemkopības un lauksamniecības ekonomikas ZPI augšņu ģeogrāfijā - K.Brīvkalns, R.Stalbovs, Latvijas Mežsaimniecības problēmu ZPI dabas aizsardzībā - A.Melluma, LPSR Ģeogrāfijas biedrībā - fizioģeogrāfijas terminoloģiju.
Saites.
Ģeogrāfija un ģeogrāfi.
