Faktoru teorija
Pozitīvisma socioloģiska koncepcija, kas par noteicošo sabiedrības attīstībā uzskata atsevišķus izolētus faktorus.
Plaši izplatījās XIX gs. beigās un XX gs. sākumā - M.Vēbers, M.Kovaļevskis, G.Moska, N.Karejevs. Teorija noliedz monismu, sabiedrības attīstības objektīvos likumus un sociālo parādību iekšējos sakarus socioloģijā, atzīst dažādu ekonomisku, reliģisku, morālisku, tehnisku, kulturālu u.c. faktoru mehānisku savstarpēju iedarbību.
Daži sociologi - V.F.Ogbērns, R.Arons, V.V.Rostovs pārspīlē tehnisko, rūpniecisko u.c. faktoru nozīmi. Faktoru teorijas gnozeoloģiskās saknes ir neopozitīvisms un vulgāri materiālistisks uzskats par sabiedrību.
Saites.
Socioloģija un sociologi.
