Aliens

Frīdrihs Vilhelms III (1797.-1840.g.)

Hohencolernu dinastijas Prūsijas karalis no 1797.-1840.gadam.

Radniecība. Tēvs - Frīdrihs Vilhelms II, iepriekšējais karalis.
Dēls - Frīdrihs Vilhelms IV, nākamais karalis.
Sieva - laikam Luīze (Luise Auguste Wilhelmine Amalie Herzogin zu Mecklenburg, 1776.-1810.g.).

Dzīvesgājums. Dzimis 1770.gadā.
Kāpis tronī 1797.gadā. Valdīšanas sākumā atcēla nepopulāro reliģijas ediktu, centās savest kārtībā valsts finanses, ievērojot stingru taupību.

Napoleona karu laikā (1799.-1812.g.). Napoleona karos centās ieturēt neitralitāti. Tomēr Napoleona I patvarības spieda viņu 1804.gadā pievienoties 4.pretfranču koalīcijai un 1806.gadā uzsākt karu, kas beidzās katastrofiski - austriešu un krievu apvienotās armijas 1805.gada 2.decembrī cieta sākāvi kaujā pie Austerlicas, pēc tam 1806.gada 14.oktobrī divās atsevišķās kaujās tika sakautas divas austriešu armijas. Napoleona I karaspēks iegāja Berlīnē un praktiski Prūsija bija sakauta.
Militārā neveiksme maksāja Prūsijai pusi teritorijas, ko paņēma Napoleona I Francija saskaņā ar Tilzītes mieru (1807.g.). Prūsija zaudēja apmēram pusi teritorijas.
Pēc Napoleona I karaspēka padzīšanas no Krievijas 1812.gadā Francijai vēl joprojām bija divi sabiedrotie - Prūsija un Austrijas impērija. Formāli arī to karaspēks bija ņēmis dalību iebrukumā Krievijā, taču prūši un austrieši stingri izvairījās no nopietnām sadursmēm ar krievu armiju. Burtiski dažas dienas pirms krievu karaspēka Aizrobežu karagājiena sākuma krievu ģenerālis Ivans Dibičs (Иван Дибич) un prūšu ģenerālis Ludviķis Jorks noslēdza tā saucamo Taurogēnas konvenciju par savstarpēju neitralitāti. Interesanti, ka Jorks par to neinformēja savu karali Frīdrihu Vilhelmu III. Karalis apsūdzēja ģenerāli nodevībā, taču vienlaikus sāka slepenas sarunas ar Krieviju un Austriju. 1813.gada marta vidū Prūsija pieteica karu Francijai, bet Jorkam noņēma apsūdzības.
1812.gadā Frīdrihs Vilhelms III piedalījās karagājienos pret Krieviju.

Pēc Napoleona I sakāves Krievijā. Pēc Napoleona I armijas padzīšanas no Krievijas iniciatīva Eiropas austreņos pilnībā pārgāja krievu rokās un izvirzījās jautājums par tālāko darbību. Kutuzovs bija pret to, lai vajātu Napoleonu I, tomēr ķeizars Aleksandrs I vēlējās galīgi sagraut franču imperatoru, lai ko tas arī nemaksātu un Kutuzovam bija tam jāpakļaujas.
Tobrīd Francijai bija divi sabiedrotie - Prūsija un Austrijas impērija. Formāli arī to karaspēks bija ņēmis dalību iebrukumā Krievijā, taču prūši un austrieši stingri izvairījās no nopietnām sadursmēm ar krievu armiju. Burtiski dažas dienas pirms Aizrobežu karagājiena sākuma krievu ģenerālis Ivans Dibičs (Иван Дибич) un prūšu ģenerālis Ludviķis Jorks noslēdza tā saucamo Taurogēnas konvenciju par savstarpēju neitralitāti. Interesanti, ka Jorks par to neinformēja savu karali Frīdrihu Vilhelmu III. Karalis apsūdzēja ģenerāli nodevībā, taču vienlaikus sāka slepenas sarunas ar Krieviju un Austriju.
Napoleona I militārā neveiksme Krievijā ļāva Prūsijas karalim 1813.gada martā pieteikt karu Napoleona I Francijai - to gan izdarīja tautas nacionālā saviļņojuma spiests.

Atsvabināšanās kara laikā 1815.gadā Frīdrihs Vilhelms III deva solījumu ieviest valstī konstitūciju, bet to nepildīja un turējās pie reakcionāras politikas.

Pēc Napoleona I sakāves Prūsija, saskaņā ar Vīnes kongresā nolemto, saņēma Vestfāli, Reinas apgabalu un daļu Saksijas.

Frīdrihs Vilhelms III un Latvija. Ar viņu pašu laikam nekāda sakara nav bet viņa sieva Luīze, ceļā no Karalaučiem uz Pēterpili nakšņojusi Valmierpils greznajos apartamentos grāfa Lēvenšterna īpašumā. Viņa raksta, ka „pirmo reizi mūžā man nācās pavadīt nakti zem klajām debesīm.” Patiesībā karaliene nakšņoja greznos apartamentos, kuros guļamistabas griesti bija nokrāsoti zilā tonī, imitējot debesis, bet saule tajās attēlota kā mozaīka no spoguļa gabaliņiem.

Saites.
Prūsijas hercogi un karaļi.