Feminisms, feministes
Franču vārds Fe'minisme nāk no vārda femina ("sieviete" - latīņu val.).
Radikālās feministes atbalsta tikai kaķi, jo viņi ir maksimāli ieinteresēti, lai sieviete paliktu vientuļa visu mūžu.
Vispārējs nosaukums sociāliem strāvojumiem Rietumu pasaules sieviešu kustībā par sieviešu tiesību pielīdzināšanu vīriešu tiesībām.
Pašas feministes to definē kā "jebkurus centienus ar sieviešu skatījuma un solidaritātes palīdzību uzlabot ikvienas sieviešu grupas stāvokli." Pēdējās desmitgadēs izveidojusies par destruktīvu kultūrmarksistu kustību.
Vēsture. Senajā Grieķijā sievietes kā dzimums bija apspiestas, izņemot, protams, hetēras. Pazīstamākā no tām - Aspazija, kļuva par Perikla sievu. Saunas ar šo intelektuāli augstu vērtējis ir pats Sokrāts.
Feminisms kā kustība radies XVIII gs. Ziemeļamerikā un Francijā.
Pirmo reizi sieviešu vienlīdzības prasības tika izvirzītas Neatkarības kara laikā (1775.-1783.g.) Ziemeļamerikā. Aktīvu dalību šai procesā ņēma ASV prezidenta Dž.Adamsa sieva Abigaila Smita Adamsa un pazīstama amerikāņu politiķa Dž.Vorena sieva Mersija Otisa Vorena.
Lielās Franču revolūcijas laikā daudzās Francijas pilsētās radās sieviešu klubu veidošanas kustība, kuras priekšgalā nostājās sabiedriskās darbinieces Olimpija de Gūža (Olympe de Gouges - autore "Sievietes un pilsones tiesību deklarācijas" autore) un Roza Lakomba. 1793.gadā kaismīgā revolucionāre Gūža par dumpi pret republiku gan tika giljotinēta.
Tālākā kapitālisma evolūcijas gaitā izvirzījās jautājums par sieviešu iespējām patstāvīgi nopelnīt sev iztiku. No tā pavisam loģiski izrietēja prasības pēc darba, pēc izglītības, pēc tiesībām sievietēm darboties dažādās profesijās, pēc politiskajām tiesībām, kas līdz šim piederēja tikai vīriešiem.
Feminisma ideoloģijas saknes meklējamas marksismā. Viens no tā ideologiem - F.Engelss jau XIX gs. rakstījis: "Pirmais sociālais konflikts, kas notika vēsturē, sakrīt ar antagonisma pieaugumu starp vīru un sievu monogāmā ģimenē, bet pirmā paverdzināšana notika vienlaicīgi, kad vīrieši apspieda sieviešus." Nadzīgi marksisma sekotāji to iztulkoja tā, ka ģimene ir jāiznīcina.
Kā kustība noformējusies un guvusi plašu izplatību XIX gs. 2.pusē. Tā XIX gs. 2.puse un XX gs. sākumā tika nodibinātas feministu organizācijas ASV, Vācijā, Šveicē, Norvēģijā, Lielbritānijā, Kanādā un Francijā.
1848.gadā notika amerikāņu sieviešu pirmais kongress, kas pieņēma sieviešu tiesību deklarāciju.
1869.gadā nodibinājās feministu organizācijas Ņujorkā un Bostonā. Vēlāk tādas parādījās arī Vācijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Dānijā, Anglijā, Francijā, Kanādā un Itālijā.
1888.gadā ASV nodibināja Nacionālo (Starptautisko?) sieviešu padomi, tai pat gadā nodibināja Starptautisko aliansi par sieviešu vēlēšanu tiesībām (mūsdienu nosaukums - "Starptautiskā sieviešu alianse - vienādu tiesību un pienākumu piekritējas"). Feminisma piekritēji, atšķirībā no sufrāžistēm (no franču val. vārda suffrage - "vēlēšanas"), pieprasīja sievietēm tiesības ne tikai vēlēt un tapt ievēlētām, bet arī tiesības ieņemt valsts amatus, tiesības uz izglītību, dalību uzņēmējdarbībā un tirdzniecībā utt.
Visietekmīgākā XX gs. feministe Simona de Bovuāra aicināja sievietes atbrīvoties no "mātišķuma verdzības" un pasludināja seksuālo revolūciju ar savu slaveno frāzi: "Par sievieti nepiedzimst, bet kļūst!"
1904.gadā tika nodibināta Starptautiskā sieviešu alianse par līdztiesību un vienādu atbildību, 1929.gadā nodibināja starptautisku feministu organizāciju "Atvērto durvju internacionāle" u.c. Braukšana ar divriteni un sportošana bija pozitīva feminisma virzība, tad sieviešu smēķēšana tomēr ne. Sevi tās sauca par "jaunajām sievietēm." Uz to reaģēja prese. Angļu satīras žurnāls Punch publicēja karikatūras un zobgalīgas četrrindes par "jaunajām sievietēm."
Pēc vācu komunistenes K.Cetkinas iniciatīvas 1907.gadā tika sasaukta pirmā Starptautiskā sieviešu konference, 1910.gadā 8.marts pasludināts par Starptautisko sieviešu dienu.
XX gs. feministes sāka pielietot kareivīgas metodes savu mērķu panākšanai.
Tiek runāts par 1. un 2.feminisma viļņa fenomenāliem panākumiem.
Feminisma 1.vilnis. Vairums speciālistu uzskata, ka 1.vilnis sākās XVIII gs. un ilga līdz balstiesību piešķiršanai sievietēm, saskaņā ar citu uzskatu līdz pat 1960.gadiem. tam bija noteikti mērķi un prasības. 1.viļņa feministes pieprasīja tādas pašas juridiskās tiesības kā vīriešiem - balstiesības, tiesības pieprasīt šķiršanos, vienlīdzīgas tiesības par bērnu aizbildniecību un mantojumu. Tā bija ilga un grūta cīņa, tomēr sievietes savu pēdīgi panāca. Šim vilnim raksturīgas sufrāžistu kustība, Mērija Volstounkrāfta.
Feminisma 2.vilnis. 1960.gadu feminisma interešu sfērā bija tie jautājumi, kas palika neatrisināti iepriekšējā "vilnī," piemēram, sieviešu tiesības uz karjeru izraudzītajā profesijā un atbalstu šai procesā, sieviešu reproduktīvajām tiesībām uz abortiem un kontracepciju kā arī sieviešu drošību laulībā un ārpus tās. Amerikāniete Betija Frīdena ar domubiedrēm cīnījās par sieviešu tiesībām uz izglītību, par apmaksātu dekrēta un bērnu kopšanas atvaļinājumu. Visa tā mērķis bija nodrošināt sievietēm līdzvērtīgas iespējas privātajā un darba dzīvē.
70.gados parādījās t.s. "sociālā dzimuma" jēdziens - dženders, kad to radīja feminisma teorētiķi, kuri vērsās pret sievietes otršķirīgo lomu sabiedrībā. Sociālais dzimums novēršas no izpratnes par dzimumu kā bioloģiski iedzimtu pazīmi, un dod signālu, ka bioloģija vai anatomija nav liktenis. Dženderistuprāt esot svarīgi ļoti skaidri nošķirt bioloģisko dzimumu no sociālā (iegūtā/izvēlētā) dzimuma. Šie vārdi nereti tiek lietoti viens otra vietā, kaut gan tie jēdzieniski ir pilnīgi atšķirīgi.
Tā kā feminisma 2.viļņa mērķi tika sasniegti, tad 1980.gados feminisma kustība sašķēlās, nespēdama vienoties par dažiem otršķirīgiem jautājumiem, piemēram, feminisma attieksmi pret pornogrāfiju.
Jau XXI gs. pirmajā desmitgadē sekoja dāžādas dīvainas un pārsteidzošas feministu deklarācijas. Feminisms sāka pieņemt absurdas formas, tā iekšīenē sāka veidoties ideja, ka, lai gan sievietes izcīnījušas sev tiesības, notiek organizēta kampaņa, lai tās viņām atkal atņemtu. Tāda nostādne pausta femnisma literatūrā: Sūzanas Faludi "Atbildes reakcija: nepieteiktais karš pret amerikaņu sievietēm" (1991.g., Susan Faludi "Backlash: The Undeclared War Against American Women"), Merilinas Frenčas "Sieviesu istaba" (1977.g., Marilyn French "The Women's Room").
Tika panāktas pavisam normālas un atbalstāmas lietas, kā piemēram, zēnu skološanās kopā ar meitenēm. Bet feminisma ačgārnā puse bija atriebība visiem stiprā dzimuma pārstāvjiem, tādu nejēdzīgu terminu kā "seksisms" vai "dženderisms" izzīšana no pirksta. Izplatījās mizandrija (vīriešu nīšana).
Tagad! Feministes cīnās par sieviešu vienlīdzību balto vīriešu vidū, pret islamafobiju un par Āfrikas un islamistu vīriešu masveidu invāziju Eiropā. Nekad neaizstāv sievietes, kas cieš no musulmaņu vīriešiem. Baltajām meitenēm skalo smadzenes, ka būt mātei - tā ir ķermeņa ekspluatācija. Latvijas feministu organizācija Mākslas akadēmijas studenti Mētru, kas sevi sterilizēja, automātiski padarīja par paraugu Latvijas meitenēm. Sorosa stipendiātu žurnālisti regulāri atspoguļo Mētru kā pozitīvu paraugu mūsu meitenēm. Pēc tam, kad Ķelnē notika masveida izvarošana no imigrantu puses, Latvijas feministes par to klusēja un organizēja protestu sakarā ar to, ka sievietes Latvijā nedrīkst sevi sterilizēt pirms pirmā bērniņa piedzimšanas.
Interesanti, ka dažu tautu valodās sieviete lingvistiski tradicionāli netiek traktēta kā cilvēks. Tā, piemēram, ukrainiski vīrietis ir - "чоловік," bet sieviete - "жінка."
"Sieviešu studijas." Visu sieviešu un feminisms studiju pamatā ir diskusijas par izvarošanu, seksuālu vardarbību, vardarbību ģimenē un ļaunprātīgu varas izmantošanu, turklāt viens no to pamatprincipiem ir nešaubīga ticība vardarbības upuriem.
Pazīstamas feministes.
Džermīne Grīra. Germaine Greer. Iespējams, mūsdienu slavenākā feministe. Grāmatu "Sieviešu kārtas einuhs" (The Female Eunuch, 1970.g.) un "Visa sieviete" (The Whole Woman, 1999.g.) autore.
Džūlija Bindele. Lesbiete, viena no kareivīgākajām feministēm Lielbritānijā, viena no organizācijas "Taisnīgums sievietēm" (Justice for Woman) dibinātājām.
Glorija Džīna Votkina (1952.-2021.g.). ASV nēģeru rakstniece, profesore, feministe un sabiedriskā aktīviste. Plašāk pazīstama ar pseidonīmu bell books.
Mērija Volstounkrāfta.
Simona de Bovuāra (1908.-1986.g.). Feminisma dibinātāja.
