Empīriskā socioloģija
Mūsdienu socioloģijas virziens, kas pievēršas galvenokārt atsevišķu sabiedrības dzīves parādību aprakstīšanai.
Tas radās XIX gs., plaši izplatījās XX gs. vidū, kad radās vajadzība pēc jauniem sociālās kontroles un regulēšanas līdzekļiem sabiedrisko procesu vadīšanā. Empīriskā socioloģija vairs nepētīja sabiedrību kā vienotu veselumu; par tās galveno objektu kļuva konkrēta sociālā grupa vai sociālā problēma. Šī sociologija pārorientējās no teorētiskā līmeņa uz empīrisko. Tā lieto dažādas socioloģiskās pētījumu metodes, kuru mērķis ir iegūt informāciju par sabiedrības konkrētu sistēmu funkcionēšanas mehānismiem un izstrādāt praktiskus pasākumus to labākai izmantošanai. Taču šo metožu lietošana empīriskajā socioloģijā nebalstās uz zinātnisku teoriju par sabiedrību kopumā, un tāpēc tā nespēj zinātniski izskaidrot un risināt svarīgas sabiedrības problēmas.
Empīriskās socioloģijas pamats ir pozitīvisms, kas ignorē vēsturisko un šķirisko pieeju sabiedrībai un noliedz sabiedrības attīstības vispārējās likumsakarības.
Saites.
Socioloģija un sociologi.
