Ekonomiskās krīzes
Kapitālistiskā atražošanas cikla fāze, kam raksturīga relatīva pārprodukcija, absolūta ražošanas sašaurināšanās, firmu bankrotu skaita palielināšanās, akciju kursa krišanās, bezdarba pieaugums u.c. satricinājumi.
Kapitālistiskā ražošana attīstās cikliski - no vienas krīzes līdz otrai. Krīzes neizraisa ražotāji, jo ir ieinteresēti peļņā. Tās cēlonis ir pārmērīga alkatība un tās izraisītās spekulācijas. Kontroles trūkums banku sektorā radīja milzu piramīdas hipotekārās kreditēšanas jomā, kur visi viens otram pārdeva ne ar ko nesegtus vērtspapīrus.
Vēsture. Pārsvarā visas lielās krīzes ir sākušās ASV, kur galvenos lēmumus pieņem ierobežots ārkārtīgi bagātu personu loks.
Pirmā ekonomiskā krīze notika 1825.gadā Anglijā. 1836.gadā tā aptvēra Lielbritāniju un ASV, kas ekonomiski bija cieši saistītas. 1847.gadā krīze aptvēra Eiropas valstis un pirmā Pasaules krīze notika 1957.gadā. Tās laikā ASV čuguna ražošana samazinājās par 20%, čuguna patēriņš Vācijā - par 25%. kokvilnas patēriņš Francijā samazinājās par 13%, Lielbritānijā - par 23%, ASV - par 27%. Krievijā čuguna kausēšana samazinājās par 17%, kokvilnas audumu izlaide - par 14%, vilnas audumu - par 11%.
1866.gada ekonomiskā krīze sevišķi asa bija Lielbritānijā, citas valstis tā skāra maz.
1873.-1878.gadu pasaules ekonomiskā krīze sākās Austrijā un Vācijā, izplatījās citās Eiropas valstīs, ASV un beidzot - Lielbritānijā. Krīze iezīmēja pāreju uz monopolistisko kapitālismu.
1882.gada ekonomiskā krīze aptvēra galvenokārt ASV un Franciju.
1890.-1893.gadu ekonomiskās krīzes periodā vislielākie ekonomiskie satricinājumi bija Vācijā, ASV, Krievijā un Francijā. Rūpnieciskās krīzes pastiprināja pasaules agrākā krīze, kas ilga no XIX gs. 70.gadu vidus līdz 90.gadu vidum.
1900.-1903.gadu ekonomiskā krīze aptvēra visas Eiropas valstis un ASV. Īpaši smagi tā izpaudās Krievijā, kur bija arī neraža.
1907.gada pasaules ekonomiskā krīze, kas bija pirmā ekonomiskā krīze imperiālisma laikmetā, vissmagāk skāra ASV (rūpnieciskā ražošana samazinājās par 15%) un Lielbritāniju (6%).
1914.gadā nobrieda jauna ekonomiskā krīze, kuras attīstību pārtrauca I Pasaules karš.
1920.-1921.gados izcēlās pasaules ekonom iskā krīze, kuras laikā rūpnieciskās produkcijas ražošana Rietumeiropas valstīs kopumā samazinājās par 11%, bet Lielbritānijā - par 33%, ASV - par18%, Kanādā - par 22%.
Lielā depresija (1929.-1933.g.). Vislielākā un postošākā bija 1929.-1933.gadu pasaules ekonomiskā krīze. Sākās 1929.gadā pēc Ņujorkas akciju tirgus sabrukuma, un izvērsās par vispasaules krīzi. Baltijas valstīs tā turpinājās no 1930. līdz 1933.gadam.
Rūpnieciskā krīze savijās ar agrāro krīzi, tika satricināta visas kapitālistiskās sistēmas ekonomika. Rūpnieciskās ražošanas apjoms ASV samazinājās par 46%, Francijā - par 32%, Vācijā - par 41%, Lielbritānijā - par 24%. Akciju kurss ASV kritās par 87%, Lielbritānijā - par 48%, Francijā - par 60%, Vācijā - par 64%. 1932.gadā ražošanas līmenis galvenajās kapitālistiskajās valstīs bija zemāks nekā 1913.gadā. Bezdarbnieku skaits 32 kapitālistiskajās valstīs bija 30 miljoni iedzīvotāju. iedzīvotāju reālie ienākumikrīzes laikā samazinājās vidēji par 50%. 1929.-1933.gada ekonomiskā krīze pierādīja, ka monopoli nespēj pārvarēt kapitālistiskā tirgus stihija, valstis bija soiestas iejaukties ekonomikā.
Latvijā ražošanas un apgrozības sfērā ekonomiskās krīzes pazīmes parādījās 1929.gadā. Krīzi novilcināja PSRS pasūtījumi, kuru izpildē rūpniecībā un transportā bija nodarbināti ap 20 000 strādnieki un kalpotāji. Vispostošāk tā izpaudās 1932.gadā, kad rūpniecības kopprodukcija bija par 24,3% mazāka nekā 1930.gadā. Ražošanas līdzekļu ražošana samazinājās par 46,6%, patēriņa priekšmetu ražošana - par 21,9%. Lielākajās rūpniecības nozarēs nodarbināto strādnieku skaits samazinājās par 28,6%, visā rūpniecībā - par 17%. Ekonomiskā krīze aptvēra visas rūpniecības nozares, it īpaši kokapstrādes rūpniecību, ķīmisko rūpniecību, apģērbu, apavu, papīra rūpniecību, kas ražoja produktus arī eksportam. Lielā bezdarba dēļ Latvijas strādniecība 1932.-1933.gados zaudēja 25-30% nominālās darba algas. Ekonomisko krīzi padziļināja agrārā krīze.
Ciklam, kas sekoja 1929.-1933.gadu pasaules ekonomiskai krīzei, nebija uzplaukuma fāzes. Pēc ilgstošas depresijas un nelielas rosības 1937.gadā sākās jauna pasaules ekonomiskā krīze, kuras attīstību pārtrauca II Pasaules karš (1939.-1945.g.). Pēc kara kapitālistiskās valstis realizēja dažādus pretkrīžu pasākumus un panāca ekonomikā īslaicīgu relatīvu stabilizāciju. Attīstījās revizionistiskas teorijas par bezkrīžu kapitālisma attīstību uz ekonomikas valstiskās regulēšanas pamata.
1948.-1949.gadu ekonomiskā krīze skāra galvenokārt ASV un Kanādu - rūpnieciskās produkcijas apjoms ASV samazinājās par 18%, Kanādā - par 12%. Attīstītākajās kapitālistiskajās valstīs rūpnieciskās ražošanas apjoms kopumā samazinājās par 6%.
1957.gada beigās sākās pirmā pēckara pasaules ekonomiskā krīze - rūpnieciskā produkcija samazinājās par 4%, bija 10 miljoni bezdarbnieki. Tā ilga līdz 1958.gada vidum, vissmagāk skāra ASV (rūpnieciskās produkcijas apjomi samazinājās par 12,6%) un izplatījās Lielbritānijā, Kanādā, Beļģijā, Francijā, Japānā u.c. valstīs, kuras kopā ražoja gandrīz 2/3 kapitālistiskās pasaules rūpniecības produkcijas. Šajā laikā visā kapitālistiskajā pasaulē sākās ilgstošas nozaru struktūrkrīzes: izejvielu ieguvē, naftas rūpniecībā, kuģubūvē u.c. militārie izdevumi, "aukstā kara" politika izraisīja ASV maksājumu bilances krīzi.
Imperiālistisko valstu ekono misko līmeņu izlīdzināšanās, ražošanas internacionalizācija radīja priekšnoteikumus ekonomisko ciklu sinhronizācijai. 70.gados ekonomiskās krīzes kapitālistiskajās valstīs kļuva vispārējas. 1970.-1971.gados rūpnieciskā ražošana samazinājās 16 valstīs; pazeminājās industriāli attīstītās kapitālistiskās pasaules kopējie ekonomiskie rādītāji.
1974.-1974.gados ekonomiskā krīze aptvēra visas attīstītās kapitālistiskās valstis. To nacionālais bruto produkts 1975.gadā bija par 1.7%, rūpnieciskā ražošana par 11,6% mazāka nekā 1973.gadā. Ekonomiskā krīze skāra visas ekonomikas nozares, arī elektronisko, naftas ķīmisko u.c. jaunās rūpniecības nozares. Naftas ieguvē un naftas produktu pārstrādē 1975.gadā ražošanas apjoms samazinājās līdz 1971.gada līmenim, automobīļu rūpniecībā - līdz 1970.gada līmenim. tērauda ražošanā - līdz 1969.gada līmenim.
Ekonomiskās krīzes grāva starptautisko tirdzniecību, pirmoreiz pēckara gados samazinājās kapitālisma ārējās tirdzniecības apjoms. Pirmo reizi kapitālisma vēsturē ekonomiskā krīze notika vienlaikus ar enerģētikas un izejvielu kompleksa, lauksaminiecības struktūrkrīzēm, valūtas un finanšu sistēmas krīzi, ekoloģisko krīzi. Krīzes kulminācijas laikā attīstītajās kapitālistiskajās valstīs bija 18 miljoni pilnīgu bezdarbnieku (2 reizes vairāk nekā 1973.gadā).
1974.-1975.gados ekonomiskā krīze savijās ar spēcīgiem inflācijas procesiem visās kapitālistiskajās valstīs, palielinājās dzīves dārdzība. Pirmoreiz pēckara gados samazinājās iedzīvotāju ikdienā lietojamo preču patēriņš.
Ekonomiskās krīzes dziļumu nosacīja pretrunu saasināšanās kapitālistiskajā pasaulē pēckara gados. Naftas, rūpniecisko izejvielu un lauksaimniecības produkcijas cenu strauja paaugstināšanās, kas būtiski ietekmēja kapitāla atražošanas disproporcijas, atspoguļoja imperiālistisko valstu ekonomiskās un politiskās pretrunas, jaunattīstības valstu cīņu pret neokoloniālismu.
1980.gadā sākās kārtējā pasaules ekonomiskā krīze. Tā bija saistīta ar investēšanas nosacījumu pasliktināšanos. zinātniski tehniskā progresa palēnināšanos. Šai krīzei bija raksturīga ekonomikas un sabiedriskā darba ražīguma augšanas tempu palēnināšanās, ārējās tirdzniecības sašaurināšanās, personiskā patēriņa samazināšanās, bezdarba un inflācijas palielināšanās. 1980.gada ekonomiskā krīze visvairāk skāra ASV, Lielbritāniju un Kanādu.
Ekonomisko krīžu teorijas. Ciklu teorijas ir kapitālistiskā valstsmonopola regulēšanas teorētiskais pamats. Sākot ar XX gs. 30.gadiem ciklu teorija kļuva par galveno politekonomijā un nomainīja neoklasisko skolu, kas ekonomiskās krīzes uzskatīja par nejaušu, īslaicīgu, ārēju cēloņu radītu parādību.
Agrīnās ciklu teorijas ražošanas ciklu svārstības izskaidroja ar atsevišķām kapitālisma parādībām, ekonomisko sfēru disproporcijām, nepietiekamu patēriņu. Angļu ekonomists T.Maltuss nepietiekamā patēriņa koncepciju izmantoja, lai attaisnotu valdošo šķiru patēriņu, turpretī sīkburžuāziskā kapitālisma kritiķi - Ž.Sismondi, Dž.Hobsons u.c. - šo koncepciju izmantoja, no sīkburžuāziskām pozīcijām aizstāvot strādnieku šķiras un zemniecibas intereses.
Kreditora-naudas koncepcija (Ē.Fišers ASV; XIX gs. beigas - XX gs. sākums) par ekonomisko krīžu cēloni atzina naudas pieprasījuma un piedāvājuma neatbilstību.
XX gs. sākumā radās ciklu teorijas, kas kapitālisma ekonomikas cikliskās svārstības skaidroja ar iekšējiem cēloņiem, kapitāla uzkrāšanu (M.Tugans-Baranovskis, Krievija; G.Kasels, Zviedrija). A.Aftalions (Francija) pirmoreiz analizēja patēriņa priekšmetu un ražošanas līdzekļu ražosanas kopsakaru un sabiedrības ražošanas cikliskās svārstības izskaidroja ar investīciju krasākām svārstībām salīdzinajumā ar patērētāju pieprasījuma svārstībām.
XXgs. 30.gados sāka veidotis angļu ekonomista M.Keinsa ekonomiskā teorija par kapitālisma saimniecības ciklisku attīstību. Tajā ir koncentrēta iepriekšējo ciklu teorijas jēga un izvirzīta kapitālisma ekonomiskās regulēšanas programma. M.Keinsa teorijas piekritēji kapitālistisko ciklu izskaidroja kā nacionālā ienākuma, patērēšanas un uzkrāšanas pastāvīgas mijiedarbības procesu. Par ekonomiskā līdzsvara pamatnosacījumu keinisti atzina "efektīvu pieprasījumu," tas jānodrošina valstij ar dažādiem regulējošiem pasākumiem - ar kredīta-naudas, investīciju politiku u.c.
XX gs. 60.-70.gadu ekonomiskās krīzes pierādīja, ka valstsmonopola regulēšanas pasākumi nespēj novērst kapitālistiskās ekonomikas iekšējās disproporcijas un ciklisko attīstību. Pretstatā M.Keinsa ciklu teorijai monetārā cikla teorija (M.Frīdmens u.c.) par cikliskās svārstības cēloni atzīst naudas apgrozības nestabilitāti, bet valsti uzlūko par šās nestabilitātes rosinātāju. Monetārās teorijas piekritēji noraida keiniskās regulēšanas metodes un iesaka stingru naudas masas apgrozības, naudas apgrozījuma pieauguma regulēšanu (3-4% gadā).
Visu ciklu teoriju kopīgā pazīme: aplūkojot kapitālistiskās atražošanas parādības, šīs koncepcijas ignorē cikla pamatcēloni - pretrunu starp ražošanas sabiedrisko raksturu un ražošanas rezultāta privāto piesavināšanos, kapitālistiskas ekonomikas attīstības stihiskumu.
Saites.
Ciklu teorija.
Ekonomika, ekonomikas zinātne, ekonomisti.
