Ciklu teorijas, ekonomiskās
Ekonomijas teorijas, kas analizē ekonomikas ciklisko sārsgību cēloņus, norisi, sekas, prognozē makroekonomiskās dinamikas procesus.
Ciklu teorijas ir kapitālistiskā valstsmonopola regulēšanas teorētiskais pamats. Sākot ar XX gs. 30.gadiem ciklu teorija kļuva par galveno politekonomijā un nomainīja neoklasisko skolu, kas ekonomiskās krīzes uzskatīja par nejaušu, īslaicīgu, ārēju cēloņu radītu parādību.
Agrīnās ciklu teorijas ražošanas ciklu svārstības izskaidroja ar atsevišķām kapitālisma parādībām, ekonomisko sfēru disproporcijām, nepietiekamu patēriņu. Angļu ekonomists T.Maltuss nepietiekamā patēriņa koncepciju izmantoja, lai attaisnotu valdošo šķiru patēriņu, turpretī sīkburžuāziskā kapitālisma kritiķi - Ž.Sismondi, Dž.Hobsons u.c. - šo koncepciju izmantoja, no sīkburžuāziskām pozīcijām aizstāvot strādnieku šķiras un zemniecibas intereses.
Kreditora-naudas koncepcija (Ē.Fišers ASV; XIX gs. beigas - XX gs. sākums) par ekonomisko krīžu cēloni atzina naudas pieprasījuma un piedāvājuma neatbilstību.
XX gs. sākumā radās ciklu teorijas, kas kapitālisma ekonomikas cikliskās svārstības skaidroja ar iekšējiem cēloņiem, kapitāla uzkrāšanu (M.Tugans-Baranovskis, Krievija; G.Kasels, Zviedrija). A.Aftalions (Francija) pirmoreiz analizēja patēriņa priekšmetu un ražošanas līdzekļu ražosanas kopsakaru un sabiedrības ražošanas cikliskās svārstības izskaidroja ar investīciju krasākām svārstībām salīdzinajumā ar patērētāju pieprasījuma svārstībām.
XXgs. 30.gados sāka veidotis angļu ekonomista M.Keinsa ekonomiskā teorija par kapitālisma saimniecības ciklisku attīstību. Tajā ir koncentrēta iepriekšējo ciklu teorijas jēga un izvirzīta kapitālisma ekonomiskās regulēšanas programma. M.Keinsa teorijas piekritēji kapitālistisko ciklu izskaidroja kā nacionālā ienākuma, patērēšanas un uzkrāšanas pastāvīgas mijiedarbības procesu. Par ekonomiskā līdzsvara pamatnosacījumu keinisti atzina "efektīvu pieprasījumu," tas jānodrošina valstij ar dažādiem regulējošiem pasākumiem - ar kredīta-naudas, investīciju politiku u.c.
XX gs. 60.-70.gadu ekonomiskās krīzes pierādīja, ka valstsmonopola regulēšanas pasākumi nespēj novērst kapitālistiskās ekonomikas iekšējās disproporcijas un ciklisko attīstību. Pretstatā M.Keinsa ciklu teorijai monetārā cikla teorija (M.Frīdmens u.c.) par cikliskās svārstības cēloni atzīst naudas apgrozības nestabilitāti, bet valsti uzlūko par šās nestabilitātes rosinātāju. Monetārās teorijas piekritēji noraida keiniskās regulēšanas metodes un iesaka stingru naudas masas apgrozības, naudas apgrozījuma pieauguma regulēšanu (3-4% gadā).
Visu ciklu teoriju kopīgā pazīme: aplūkojot kapitālistiskās atražošanas parādības, šīs koncepcijas ignorē cikla pamatcēloni - pretrunu starp ražošanas sabiedrisko raksturu un ražošanas rezultāta privāto piesavināšanos, kapitālistiskas ekonomikas attīstības stihiskumu.
Saites.
Ekonomiskās krīzes.
Ekonomika, ekonomikas zinātne, ekonomisti.
