Elama, Elamas valsts (III g.tk.-VI gs.pmē. vidus)
Sena vergturu valsts Irānas plakankalnes DR, uz austreņiem no Tigras lejteces.
Nosaukums. Šumeri apzīmēja Elamu ar ideogrammu NIMkI - "augsts."
Akādiešu uzraksti - "Elamtu (m)."
Elamas nosaukums ģenētiski saistīts ar ar senēģiptiešu nosaukumu Ēlām.
Pašu elamiešu avoti savu valsti sauc "Hatamti."
Senpersiešiem - "Uvadža."
Arābiem - "Hozi," no šejienes cēlies mūsdienu Huzistānas nosaukums.
Atrašanās vieta. Uz austreņiem no Tigras un Eifratas, Irānas plakankalnes DR daļā - mūsdienu Irānas Huzistānas un Luristānas provinču teritorijās. Svarīgākie Elamas apgabali bija Barahši, Simaški, Anšana (Anzana); pilsētas - Avana (no tās cēlusies agrīno Elamas ķēniņu dzimta), Sūzas - Elamas galvaspilsēta, Adamduna.
Vēsture. Šumeru un akādiešu Elamas uzraksti pazīstami kopš III g.tk.pmē. 1.puses.
Šumeru dokumenti liecina, ka III g.tk.pmē. eksistēja tirdzniecība starp Elamu un Divupes pilsētām. No Elamas tika eksportēta vērtīga koksne, sudrabs, varšs un citi metāli. Uz Elamu veda kviešus, eļļu. Lielu attīstību ieguva dažādu amatniecību specializācija; rakstiski apliecināta dažādu profesiju esamība - celtnieks, namdaris, podnieks, maiznieks u.c.
Elama bija agrīna vergturu valsts. Svētnīcu un valsts saimniecībās, kā arī mājas kopienās ne vēlāk kā II g.tk.pmē. bija izplatīts vergu darbs. Tā laika elamiešu dokumenti sniedz svarīgu ieskatu kopienas dzīvē.
Senās Elamas periods (III g.tk.-XIV gs.pmē. vidus). Tam raksturīga secīga varas ieūšana un uzplaukums dinastijām no Avanas, Simaškas un Anšanas.
Kā valsts sākuma laiks literatūrā tiek minēts ~2500.g.pmē.
Kari pret akādiešiem un to vara Elamā. III g.tk.pmē. ārpolitikai rsksturīgas pastāvīgas sadursmes ar Divupes valstīm. III g.tk.pmē. 2.pusē īpaši pastiprinājās Akādas ekspansija pret Elamu, kas III g.tk. 2.pusē vairākkārt piederēja Akādai.
Sargons Senais sagrāba gūstā elamiešu ķēniņu Luhišanu no Avanas dinastijas. Gūstekņa dēls Hišeprašers, ieņēmis troni, atzina Sargona varu. Tomēr Elama drīzumā atbrīvojās no Akādas varas. Tādēļ pēc Sargona nāves viņa dēls Rimušs nāca ar jaunu karagājienu pret Elamu, kas tika izlaupīta un atkal pakļauta Akādai, kuras vara saglabājās arī Rimuša dēla Maništusa valdīšanas laikā. Elama ieguva patstāvību tikai akādiešu ķēniņa Naramsina (Naramsuena) valdīšanas laikā.
Citos avotos minēts, ka akādieši iekaroja Elamu ķēniņa Hela (~2260.g.pmē. un ~2237.g.pmē.) valdīšanas laikā. Elama atbrīvojās no akādiešu pakļautības ķēniņa Hita (Naramsina laikabiedrs ~2236.~2200.g.pmē.) valdīšanas laikā XXIII gs.pmē.
Uz šo laiku attiecas arī pasaulē senākais zināmais starptautiskais līgums, ko noslēdzis akadiešu ķēniņš Naramsins un elamiešu ķēniņš, kura vārds gan uz dokumenta nav saglabājies (izteic iespēju, ka tas bijis vai nu Hits no Avanas, vai Puzurinšušinaks - pēdējais Avanas dinastijas ķēniņš).
Spriežot pēc uzrakstiem, līdz pat Puzurinšušinaka valdīšanas laikam Elama vēl nebija apvienota viena augstākā valdnieka varā. Puzurinšušinaks pirmais pieņēma titulu "Sūzu priesteris, Elamas ķēniņš."
Gutu iebrukums (III g.tk.pmē. beigas). Tāds īslaicīgs gutu iebrukums noticis III g.tk.pmē. beigās.
Šimašku dinastija. Pēc gutu īslaicīgās valdīšanas vara Elamā nonāca Šimašku dinastijas ķēniņu rokās. Pirmie šīs dinastijas ķēniņi atzina Ūras III dinastijas ķēniņu (~XXI gs.pmē.) varu pār Elamu. Pēdējā Ūras III dinastijas ķēniņa Ibisina valdīšanas laikā Elamā izcēlās jukas, Ūras ķēniņš ieņēma Sūzas, Adamdunu, Avanu un aizveda gūstā Šimašku ķēniņu.
Tomēr jau 2005.g.pmē. viens no Šimašku dinastijas ķēniņiem piedalījās Ūras sagraušanā. Ap 2000.g.pmē. elamiešus min kā vienus no iebrucējiem Šumerā, ko pārvaldīja Ūras III dinastijas ķēniņi. Tie nopostīja Šumeras pilsētas un aizveda gūstā pēdējo šīs dinastijas ķēniņu Ibisinu. Anšanā tika nogādātas šumeru dievu statujas kopā ar ķēniņu Ibisinu.
Elamīti uz neilgu laiku nostiprinājās Divupes dienvidos, drīzumā izveda savus garnizonus no turienes.
Ap 1770.g.pmē. puselamītu dinastija sāka valdīt Larsā (vienā no dienvidu Divupes pilsētvalstiņām), bet to no troņa 1763.g.pmē. gāza babiloņu ķēniņš Hamuraps.
Šimašku dinastijas ķēniņi līdz ar iepriekšējo titulu izmantoja arī jaunu: "Šimašku un Elamas ķēniņš." Pēdējais ķēniņš no Šimašku dinastijas bija Idats II, domājams, to no troņa gāza kāds Ebarts (~1905.-1894.g.pmē.), kas pieņēma jaunu titulu - "Anšanas un Sūzu ķēniņš" un dibināja jaunu dinastiju.
Pēc īsas Ebarta valdīšanas varu pārņēma viņa dēls Šilhaha, ar kura vārdu saistīts tituls "lielais sūtnis" (sukkalmaha). Šilhahu sauca par "sukalmahs, Anšanas un Sūzu tēvs ķēniņš." Viņa pēcteču laikā šo titulu nomainīja "Elamas, Simašku un Sūzu sukalmahs" un iepriekšējais tituls tika atjaunots tikai II g.tk.pmē. 2.pusē. No Šilhahas laikiem līdz pat XIII gs.pmē. eksistēja matrilineārā troņa mantošana - uz troni bija tiesības ķēniņa māsas dēlam. Šis apstāklis noveda pie brāļu un māsu laulībām.
Anšanas ķēniņu valdīšanas laikā II g.tk.pmē. 1.pusē un agrāk Elamā tika pieļauta divvaldība, reizēm pat trijvaldība. Augstākais visas valsts ķēniņš bija sukalmahs, kārtu zemāks bija valsts sukals, vēl zemāk - ķēniņš. Parasti viņi visi bija radnieciskās saitēs pa tēva līniju, reizēm arī pa mātes līniju un tādēļ pamazām varēja pacelties līdz sukalmaha amatam. Šī valsts pārvaldes forma izzuda II g.tk.pmē. 2.pusē, pēc kā valdnieki nesa titulu "ķēniņš" (elamiešiem - sunki). Reizēm Elamas ķēniņiem izdevās izveidot stipru centralizētu valsti, kas sacentās ar Divupes valstiskajiem veidojumiem.
Galu galā Elamas valsts novājinājās un XIV gs.pmē. 2.pusē to iekaroja kasīti.
Viduselamas periods (XIV gs.pmē. 2.puse - VIII gs.pmē.). Nav zināms, cik ilgi Elama atradās kasītu varā, bet XIII-XII gs. bija Elamas uzplaukuma laiks.
No XIII gs.pmē. Elamā valdīja dinastija, kuras dibinātājs bija Igehalks. Ķēniņa Atarkitaha (XIV gs.pmē. beigas) valdīšanas laikā no jauna parādījās tituls "Anšaņas un Sūzu ķēniņš." Untašnapiriša laikā tika uzbūvēts slavenais zikurāts Duruntašā (mūsdienu Čogazembila) un Elama pilnīgi atbrīvojās no kasītu kundzības.
Kitenhutrana (~1240.-1205.g.pmē.) valdīšanas laikā elamieši sāka iebrukumus kasītiskajā Babilonijā.
Ķēniņa ŠutrukNahunta I (~1185.-1155.g.pmē.) valdīšanas laikā sākās politisks pacēlums, kas ap 1157.g.pmē. izbeidza kasītu kundzību Babilonijā. Kā uzvaras zīmi šis ķēniņš izveda no Babilonijas Maništusa statuju, naramsina stēlu, stabu ar Hamurapa likumiem un vēl daudz ko citu. Šutruknahunta iekarošanas politiku turpināja Šilhakinšušinaks (1150.-1120.g.pmē.), kas būtiski paplāsīnāja Elamas teritoriju. Taču viņa pēctecis Huteludušinšušinaks (~1120.-1110.g.pmē.) savas dzīves beigās bija spiests piekāpties un atdot Babilonijai varu pār Dienviddivupi. Babilonijas kēniņš Nabukadnēcars I pat uz neilgu laiku Elamu pakļāva.
Dažu nākamo gadsimtu Elamas vēsture pašlaik ir nezināma.
Jaunelamas periods (VIII-VI gs.pmē.). Šī vēsturiskā perioda ķēniņi realizēja savienības politiku ar Babiloniju un kopīgi karoja pret Asīriju. Ķēniņš Humpanikašs I (742.-717.g.) 720.g.pmē. sakāva asīriešu ķēniņu Sargonu II pie Deras uz Elamas robežas. Viņa pēctecis Šutruknahunte II turpināja iekarošanas politiku un nepieļāva asīriešu iespiešanos Elamā. Tomēr 710.-709.g.pmē. Sargons II sakāva elamiešu un haldiešu (babiloņu) militāro savienību.
Uz Elamu karagājienā devās asīriešu ķēniņš Tukulininurts I.
Asīriešu ķēniņš Ašūrbanipāls 665., 655., 652.-648., 646., 645., 640./639.g.pmē. karagājienu laikā sagrāva Elamas pilsētas un 639.g.pmē. pakļāva to Asīrijai. Tomēr šī pakļautība bija nomināla un neturpinājās ilgi.
Asīrieši sakāva elamiešus 653.g.pmē. notikušajā kaujā pie Tulīzas (Tulliz) jeb citos avotos, Ulajas (Ulai) upes (kaujas vieta nav precīzi zināma, taču pētnieku vairākums uzskata, ka tā atradusies uz dienvidiem no Sūzām). Bareljefs no Ašurbanipāla pils ar ainu, kā izrēķinās ar elamiešu karavadoņiem pēc kaujas, tiek glabāts Britu muzejā Londonā.
VII gs.pmē. beigās pārstāja eksistēt jau pati Asīrija. Tikmēr Elamas valsts tika iekšējo konfliktu plosīta un to VI gs.pmē. 1.pusē iekaroja Mēdija, bet pēc tam VI gs.pmē. vidū - Ahemenīdu ķēniņi no Persijas.
Elamas valsts izpēte. Pirmā iepazīšanās ar senajiem elamiešu pieminekļiem notika XIX gs. vidū - to veica anglis U.K. Loftuss.
Ar 1884.gadu sākās E;amas valsts arheoloģiskā izpēte, galvenokārt tika pētīta tās galvaspilsēta Sūzas: franču ekspedīcija 1884.-1886.g.pmē. M.Djolafuā vadībā, Ž. de Morgana ekspedīcija 1889.-1912.g.pmē., R.de Mekenema ekspedīcija no 1913.gada, R.Hiršmana ekspedīcija 1946.-1951.g. u.c.
Tika rakti arī citi Elamas centri: svētā pilsēta un liels cietoksnis Dūruntaša (mūsdienu Čogazembila), ko no 1935.gada pētīja franču ekspedīcija ar R.Hiršmanu priekšgalā, īpaši intensīvi 1951.-1962.gados; Čogališa (30 km uz austreņiem no Sūzām), ko pētīja amerikāņu ekspedīcija 1962.-1963.gados ar R.Deluhāzu un H.Kantoru priekšgalā; Alikoša, Malamīra u.c.
Elamas kultūra. Elamas kultūra un māksla cieši saistīta ar citu Divupes zemju, īpaši Šumeras, Akādas, Babilonijas, kultūrām.
No IV-III g.tk.pmē. saglabājušies keramikas trauki, kas rotāti ar melnu ģeometrisku gleznojumu un plakani zīmodziņi (atradumi galvenokārt no Sūzām). No II g.tk.pmē. - laicīgo un sakrālo celtņu (zikurāta, pazemes mājokļu) paliekas Dūruntašā, klinšu ciļņi, stēlas ar ciļņiem, keramika, cilindriskie zīmogi, terakotas un metāla sīkplastika.
Pazīstamākais elamiešu arhitektūras objekts ir Čogazembilas zikurāts.
Pamatā elamiešu kultūras atradumi tiek glabāti Luvrā (Parīze) un Teherānas Arheoloģiskajā muzejā.
Atradumi izrakumos Mohendžodarā parādīja, ka elamiešiem bijuši tirdzniecības sakari ar Indas ielejas civilizāciju.
Saites.
Elamas ķēniņi (~2500.-644.g.pmē.).
Irāna.
