Ēnohs, Jareda dēls
„Saprātīgais“ vai „zinātājs.“ Viņa vārds ivritā skan kā Hanohs – „Dibinātājs“ un atgādina Enki vārdu.
Sinonīmi un analogi. Saurids un Idriss – arābiem. Hermejs – helēņiem. Tots – ēģiptiešiem. EN.ME.DUR.AM.KI – šumeriem. Merkurijs un Orfejs arī.
Radniecība. Ādama septītais pēctecis pa Sifa līniju.
Tēvs – Jareds.
Dēli – Metuzāls (vecākais), Regims un citi, kuru vārdi nav zināmi.
Bijušas vēl meitas, kuru vārdi arī nav zināmi.
Dzīvesgājums. Dzimis 1034 gadus pirms Lielajiem plūdiem.
65 gadu vecumā viņam dzima pirmais dēls – Metuzāls.
Ēnohs pats nodzīvoja 365 gadus un dzīvs tika paņemts debesīs: „un nebija vairs viņa, jo Dievs viņu paņēma.” Ēnoha uzņemšana debesīs notika viņa mazdēla Lameksa 113.dzīves gadā. Debesīs Ēnohs devās divas reizes. Pirmajā reizē erceņģelis Urīls deva zināšanas. Pēc apmācību beigām piešķīra tam „debesu plāksnes.” Pēc atgriešanās uz Zemes savā pilsētā Siparā Ēnohs visus iepazīstināja ar savu misiju: dibināt priesteru dinastiju, kas sargās no Dieviem iegūtās zināšanas, un pēcāk nodeva tās savam vecākajam dēlam Metuzālam. Tā sākās Bībeles ciltstēvu līnija.
Bībelē minēti divi Ēnohi: viens Kaina dēls, bet otrs – Sifa dēls.
Ēnohs bija septītais no desmit Bībeliskajien ciltstēviem, pirmais no cilvēka dēliem, kas iemācijās rakstu mākslu, kalendāru („Jubileju grāmata”). Šumeru Enmeduranki pēc analoģijas ir septītais Pirmsplūdu valdnieks Šumerā, Siparā. Ēnohs guva zināšanas matemātikā, astronomijā un kalendārā debesu ceļojuma laikā. Tāpat viņam uz Zemes parādīja septiņus metāla kalnus (Ēnoha grāmata). Ēnohs esot valdījis 243 gadu un sarakstījis 300 grāmatas, kuras nodevis savam dēlam Metuzālam. Senie ēģiptieši piedēvē viņam Lielās piramīdas uzcelšanu Arābu ģeogrāfs Taki ad-din Ahmads ben Abd –al-Kadir ben Muhameds al Makrizi (1364.-1442.g.) savā darbā Hitat raksta:
„... pirmais Hermejs, pazīstams kā Trismegists, tas ir Trijtik Godājamais, jo viņš bija pravietis, valdnieks un gudrais vienā personā - (viņš – tas pats, kuru žīdi sauca par Ēnohu, Jareda dēlu, Maleila dēlu, Sifa dēlu, Dama dēlu – lai svēts ir viņa vārds! – kā arī Idriss), kurš zvaigznēs nolasīja Vispasaules plūdu tuvošanos. Viņš pavēlēja uzsliet piramīdas un noslēpt tajās dārgumus, rakstus, kas satur gudrības un visu pārējo, jo viņš parūpējās par to, lai droši un uz mūžīgiem laikiem saglabātu visu, kas var iet bojā un pazust.”
Vēl 4.gs. Aleksandrijā ēģiptiešu priesteri glabājuši 42 grāmatas, kuras esot sarakstījis Tots personīgi. 36 no tām ietver cilvēces zināšanu vēsturi, sešas citas – visas medicīnas jomas: anatomiju, patoloģiju, acu slimības un ķirurģijas instrumentus.
Ēnohiskā maģija. Maģijas versija, ko bija saņēmis vizionārs Edvards Kellijs no garu hierarhijas XVI gs. beigās.
Avoti.
VD Esības grāmata – tajā Ēnohs minēts 5 reizes.
Ēnoha grāmatas.
---------------------------------------------------------------------
Ēnohs - senžīdu valodā "svētītais," "skolotājs," jūdu mitoloģijā iet runa par diviem Ēnohiem:
1) Ēnohs - Kaina vecākais dēls. Kains „uzcēla pilsētu un nosauca pilsētu sava dēla vārdā par Ēnohu ( 1.Moz. 4:17 );
2) Ēnohs - Ādama pēctecis septītajā paaudzē, Jareda dēls, Metuzāla tēvs (1.Moz. 5:18- 24). Šī eseja būs par Jareda dēlu Ēnohu.
Biogrāfija. Ēnohs, Jareda dēls, bija septītais no Mozus 1.grāmatā minētajiem 10 sentēviem. Ēnoham bija 65 gadi, kad pasaulē nāca viņa dēls Metuzāls. Ēnohs, sasniedzis 365 gadu vecumu, ugunīgos ratos nozuda debesīs. Tas arī viss, kas par Ēnohu atrodams Bībelē, Vecajā derībā, Mozus 1.grāmatā.
Par laimi Ēnohs ir uzrakstījis grāmatu par saviem lidojumiem debesīs, par saviem piedzīvojumiem ar dieviem.
Jēzus Siraha dēla pamācībās (II gs.pmē.) Ēnohs raksturots kā visas cilvēces skolotājs, „paraugs paaudzēm grēku nožēlošanā.”
Ēnohs bijis starpnieks starp debesu sargiem un nefilimiem (Larss A. Fišingers „Dievu laiki”).
Talmudā minēts, ka Ēnohs reizēm rīkojies taisnīgi, bet reizēm netaisnīgi.
Korānā Ēnohs ir minēts ar Idrisa vārdu. Ēnohs vēl tiek identificēts ar Hermesu Trismegistu, kā arī viņš tiek identificēts ar valdnieku Sauridu (tā Ēnohu dēvē arābu vēsturnieki), kurš valdījis Ēģiptē pirms Lielajiem plūdiem un 300 gadus pirms tiem licis uzcelt Gīzas piramīdas, lai tajās noglabātu zinātniskas grāmatas un daudzas citas vērtīgas lietas. Šeit jāpiebilst, ka Svešie bija Ēnohu informējuši par gaidāmajiem Lielajiem plūdiem:
„Jo visa zeme nogrims, gatavojās plūdi, kas nāks pār visu zemi, un viss, kas uz tās atrodas, ies bojā. Pamāci viņu, kā lai viņš izglābjas un saglabā savus pēcnācējus turpmākai cilvēku ciltij uz zemes!”
Radniecība. Ēnoha radu raksti ir uzskaitīti Vecās derības 1.Mozus grāmatā jeb Genesis (5.nodaļā):
”18 Un Jaredam bija simts sešdesmit divi gadi, kad viņš dzemdināja Ēnohu.
19 Pēc Ēnoha dzemdināšanas Jareds dzīvoja vēl astoņi simti gadus un dzemdināja dēlus un meitas.
20 Un viss Jareda mūžs bija deviņi simti sešdesmit divi gadi, tad viņš nomira.
21 Un Ēnoham bija sešdesmit pieci gadi, kad viņš dzemdināja Metuzālu.
22 Un Ēnohs vadīja savas gaitas ar Dievu un pēc Metuzāla dzemdināšanas dzīvoja vēl trīs simti gadus un dzemdināja dēlus un meitas.”
Ēnoha grāmata. Ēnoha grāmata sākotnēji tika uzrakstīta senžīdu vai aramiešu valodā. Tā domā vairums zinātnieku. Ēnoha grāmatas oriģinālais teksts ir pazudis un līdz pat šai dienai nav atrasts.
Taču ir saglabājušas kopijas. Pēc mūsu ēras sākuma grieķi veikuši Ēnoha grāmatas pirmteksta tulkojumu grieķu valodā. Vēlāk etiopieši Ēnoha grāmatu no grieķu valodas pārtulkoja savā valodā. Etiopieši šo Ēnoha grāmatas tulkojumu iekļāvuši abesīniešu baznīcas Vecās derības kanonā.
3.1. Ēnoha grāmatas atrašana un izpēte. 1774.gadā Ēnoha grāmatu Abesīnijā atrada Āfrikas pētnieks, Zilās Nīlas avotu atklājējs, masonis - skots Džeims Brūss; no saviem vairākkārtējiem ceļojumiem viņš uz Eiropu nogādāja trīs Ēnoha grāmatas eksemplārus. Sākotnēji tos nepilnīgi pārtulkoja vēlākais Kešelas arhibīskaps profesors Ričards Lorenss. 1833.gadā Ēnoha grāmatas tulkojums parādījās vācu valodā. Ēnoha grāmatas tulkošanu veicis arī vācu orientālists un protestantu teologs Augusts Dilmans ( 1823. - 1894.g. ); pateicoties viņa tulkojumiem Ēnoha grāmata kļuva par sarunu un diskusiju tematu speciālistu aprindās. 1900.gadā Tībigena tika izdots kārtējais Ēnoha grāmatas tulkojums, pie kura bija strādājuši 17 zinātnieki.
Kopumā tika uzieti 30 etiopiešu Ēnoha grāmatas rokraksti un salīdzināti ar grieķu versiju. Tekstu salīdzinošā analīze pierādīja, ka zinātniekiem ir darīšana ar īstu Ēnoha grāmatu.
Zinātnieki cer, ka viņiem, kaut kur Ēģiptē izdosies atrast Ēnoha grāmatas pirmtekstu senebreju vai aramiešu valodā.
Arī starp Kumranas rokrakstiem pie Nāves jūras tika uzieti Ēnoha grāmatas eksemplāri, tā sauktā „Ēnoha milžu grāmata.” Kumranas alās esot uzieti seši „Ēnoha milžu grāmatas” varianti.
3.2. Grāmatas uzrakstīšanas laiks. Grāmata uzrakstīta 2.gs.pmē. un to uzrakstījis viens autors. Tā, kā grāmatā aprakstītie notikumi risinājušies pirms Lielajiem plūdiem, kas notikuši mazākais pirms 6000 tūkstošiem gadu, tad jādomā, ka Ēnoha grāmatas autors izmantojis senākus avotus, kas bijuši tuvāki oriģināltekstam, kura autors bijis pats Ēnohs. Tā, ka Ēnoha grāmatas teksts pat senebreju vai aramiešu valoda nebija oriģināls, bet kopiju kopija vēl no senākiem avotiem. Diez vai Ēnohs runājis senebreju vai aramiešu valodā, jo pirms Lielajiem plūdiem tādas ebreju tautas vēl nebija. Ēnohs varbūt runājis šumeru valodā vai kāda citā valodā. Pie tam Ēnohs diez vai uzskatāms par vēsturisku personu šā vārda tiešajā nozīmē. Iespējams, ka Ēnoha grāmatas pamata ir senākie mezopotāmiešu avoti.
3.3. Enoha grāmatas varianti. Ir zināma „Etiopiešu Ēnoha grāmata," „Slāvu Ēnoha grāmata” un „Trešā Ēnoha grāmata.” Ir dzirdēts par Kumranas alās pie nāves jūras uzieto „Ēnoha milžu grāmatu”; tajā ir norādīts uz „debesu būtnēm,” kurām ar Zemes sievietēm bija dzimumattiecības; tāpat vēstīts par Ēnoha ceļojumiem debesīs; ir norādes par debesu ratiem.
3.4. Enoha grāmata un kristietība. Kristietības pastāvēšanas pirmajos gadsimtos Ēnoha grāmatas bija ļoti iecienīta lasāmviela kristiešu vidū. Ēnoha grāmatas tajā laikā bieži tika citētas. Evanģēlijos iekļauti 12 citāti no Ēnoha grāmatām. Jāņa atklāsmes grāmatā ir pat 21 citāts no Ēnoha grāmatām!
Taču Ēnoha grāmatas netika iekļautas Bībelē. 3.gs. Baznīcas tēvi noraidīja Ēnoha grāmatas un pat aizliedza tās. Ēnoha grāmata pateicoties svētā Hieronīma ( 347.-419.g. ) pūlēm tika pasludināta par apokrifu un iznīcināta. Acīmredzot Ēnoha grāmata/grāmatas bija kaut kāda veidā bīstama kristietībai, kas tolaik vēl bija jauna reliģija. Baznīcas tēvi tajā laikā pielika visas pūles, lai panāktu stingru jaunās reliģijas vienotību. Bija nepieciešams izstrādāt doktrināru mācību. Viena no centrālajām tēzēm bija konstatējums, ka Jēzus ir Dieva dēls. Lai pamatotu un aizstāvētu šo dogmu bija nepieciešams sakārtot un sistematizēt svētos tekstus. Tie teksti, kurus baznīcas tēvi atzina par pareiziem tika iekļauti Bībelē, pārējie palika ārpus Bībeles. Tas būtu neiedomājams haoss, ja kristīgās baznīcas rīcībā būtu divdesmit dažādi, daļēji pretrunīgi teksti.
Tomēr vēl ap mūsu ēras divsimto gadu Ēnoha grāmatas bija plaši izplatītas jauno kristiešu draudzēs.
Etiopiešu(?) Ēnoha grāmatas saturs. Pirmajās piecās nodaļās tiek pasludināta pasaules tiesa: debesu dievs pametīs savu mājokli, lai eņģeļu karapulka pavadībā nolaistos uz zemes.
Nākamās vienpadsmit nodaļas vēsta par „nepaklausīgajiem eņģeļiem”, kuri pārkāpa sava „dieva” pavēli un kopojas ar cilvēku meitām. Eņģeļi šeit uz Zemes veica noteiktus uzdevumus, ko viņiem bija devis „dievs.” Eņģeļi Ēnoha grāmatā tiek saukti pat vārdā:
„Semjasa mācīja buramos vārdus un sakņu griešanu, Armaross - buramo vārdu atslēgas, Barakvels skaidroja, kā novērot zvaigznes, Kokabels iepazīstināja ar astroloģiju, Ecekvēls deva zināšanas par mākoņiem, Arakiēls stāstīja par Zemes zīmēm, Samsavēls skaidroja Saules zīmes, bet Seriēls - Mēness zīmes...”
Rodas iespaids, ka dievs eņģeļus iecēlis par referentiem, kuri uzturēšanās laikā uz zemes veica īpašus uzdevumus. Eņģeļi - referenti bijuši kompetenti savās nozarēs. Viņu zināšanu līmenis bijis nesalīdzināmi augstāks par tā laika Zemes iedzīvotāju līmeni.
No 17. līdz 36.nodaļai aprakstīti Ēnoha ceļojumi uz dažādām pasaulēm un tālām debesu velvēm.
37.- 71.nodaļā ir apkopotas tēlainas runas, dažāda veida līdzības, kuras Ēnoham stāstījuši dievi. Ēnoham tika dots tiešs norādījums šīs runas pierakstīt, lai tās nodotu tālāk citām civilizācijām.
Grāmatas 72.- 82.nodaļā sniegti precīzi dati par Saules un Mēness orbītām, par liekajām dienām, zvaigznēm un debesu mehāniku, sniedz ģeogrāfiskus priekšstatus par Visumu.
Atlikušajās grāmatas nodaļās ievietotas Ēnoha sarunas ar savu dēlu Metuzālu, kuram viņš pavēsta par Lielo plūdu tuvošanos.
Grāmata beidzās ar to, ka Ēnohs ugunīgajos ratos uzbrauca debesīs (Ēriks fon Dēnikens „Vēstījumun zīmes no Visuma”).
Ēnohs - rakstnieks. Ēnohs bija īpašs cilvēks. Viņam bija saskarsme ar ārpuszemes būtnēm. To ļauj secināt pati Ēnoha grāmata. No Ēnoha grāmatas izriet, ka Ēnohs nonācis kontaktā ar ārpuszemes būtnēm, kad viņam palikuši 365 gadi. Viņš piedzīvojis kosmisko lidojumu un ticis nogādāts lielā bāzes kuģī, kas atradās orbītā ap Zemi. Ēnohs saņēma pavēli pierakstīt savus piedzīvojumus:
„Kungs man teica: „O, Ēnoh, aplūko debesu plāksnīšu rakstus, lasi, kas uz tām rakstīts un atceries visu pēc kārtas!” Es aplūkoju visu uz debesu plāksnītēm, izlasīju visu, kas tur bija rakstīts, iegaumēju visu un rakstīju grāmatu.
Šī ir Ēnoha, rakstnieka, sacerēta un pierakstīta pilnīgās gudrības mācība, kas visiem cilvēkiem daudzināma un ir visas pasaules soģe.
Šī ir grāmata, taisnīguma vārds un rājiens mūžīgajiem sargiem.
Un nu, mans dēls Metuzāl, es pastāstu tev visu un uzrakstu priekš tevis; esmu tev visu atklājis un nodevis tev grāmatas, kas satur visas šīs lietas. Saņem, mans dēls Metuzāl, šīs grāmatas no sava tēva rokas un nodot tās pasaules nākamajām paaudzēm!”
Slāvu Ēnoha grāmatā vēstīts, ka Ēnoham tikušas diktētas daudzas grāmatas. Tās sentēvam diktējis erceņģelis Bretils:
„Un viņš aprakstīja man visas šīs lietas debesīs, uz zemes un jūrā, visu elementu vietu un kārtību un maiņu, gadalaikus, dienu ritumu un maiņu, baušļus un mācības. Un Bretils stāstīja man 30 dienas un naktis, viņa lūpas runāja nedzirdami. Arī es bez atpūtas pierakstīju visu stāstītā saturu. Kad es beidzu, biju uzrakstījis 360 grāmatas.” Tāpēc Ēnohu var saukt par rakstnieku. Interesanti, kur palikušas šīs 360 grāmatas? Varbūt paslēptas Gīzas piramīdu vēl neizpētītajās telpās? Interesanti ir tas, ka ārpuszemes civilizācijas pārstāvji Ēnohu iepazīstināja ar dažādām zinātņu disciplīnām. Tas tika darīts ar nolūku. Ēnoham šīs zināšanas vajadzēja saglabāt nākamajām paaudzēm.
Eņģeļu krišana un milžu parādīšanās. No Paleo-SETI viedokļa interesants šķiet Ēnoha stāstījums par nepaklausīgajiem eņģeļiem, par viņu krišanu. Šeit runa katrā ziņa ir par būtnēm ar miesu un asinīm. Šie nepaklausīgie eņģeļi nebija bezmiesīgas garīgas būtnes. Viņiem patika cilvēku meitas. Kaut gan debesu būtnēm bija aizliegts pat skatīties uz Zemes sievietēm, tomēr viņi šo aizliegumu pārkāpa. No seksuālajiem kontaktiem ar ārpuszemes būtnēm sievietēm dzimuši milži. Tas aprakstīts Ēnoha grāmatā. Aprakstīta „Dieva dēlu” grupas ierašanās un viņu seksuālās attiecības ar Zemes sievietēm:
„Kad cilvēkbērni vairojās, viņiem dzima skaistas un piemīlīgas meitas. Kad eņģeļi, Dieva dēli, tās redzēja, viņi tās iekāroja, un viņi runāja savā starpā: „Mēs gribām sev sievas no cilvēkbērnu vidus, lai tās rada mums bērnus!”
Kopā to bija divi simti, kas Jareda dienās nolaidās Hermona kalnā galā....Un viņi ņēma sev sievas, un katrs no viņiem izvēlējās sev vienu. Tad viņi sāka iet pie tām un aptraipījās ar tām.” (Ēnoha grāmata 6:1-7:1)
Pēc Ēnoha grāmatas milži bija Zemes sieviešu un „Dieva dēlu”/”debesu sargu” kopīgi radīti bērni. Ēnoha grāmatā par to rakstīts sekojošais:
„Tas kļuva grūtas un dzemdēja 300 olektis garus milžus. Tie ir gājuši pie cilvēku meitām uz zemes, gulējuši ar tām un ar šim aptraipījušies... Bet sievietes dzemdēja milžus un tāpēc visa zeme bija pilna ar asinīm un netaisnību.”
Milžu parādīšanās izraisīja īstu postu:
„Bet viņas kļuva grūtas un dzemdēja tiem 3000 olekšu garus milžus, kas apēda visus cilvēku krājumus. Bet, kad cilvēki tiem vairs nespēja neko piešķirt, milži vērsās pret viņiem un ēda tos. Un cilvēki sāka apgrēkoties ar putniem, zvēriem, rāpuļiem un zivīm, ēda cits cita gaļu un dzēra asinis. Tad zeme žēlojās par netaisnīgajiem.” (7:2-6)
Šī pagrimšana tad arī novedusi pie Lielajiem plūdiem, tas ir pie gandrīz pilnīgas cilvēces iznīcināšanas. Daudzi momenti liek domāt, ka Lieli plūdi bija dievu plānota iznīcināšanas akcija, lai Zemi attīrītu no samaitātajiem cilvēkiem, milžiem, un, protams, no „Dieva dēliem.”
Ēnoha grāmatā rakstīts, lūk, kas: „Nāc šurp un klausies, ko teikšu! Ej turp un saki debesu sargiem, kuri tevi sūtījuši lūgt par viņiem: „Īstenībā jums būtu jālūdz par cilvēkiem, nevis cilvēkiem par jums.
Kāpēc jūs esat pametuši augstās un mūžīgās debesis, gulējuši ar sievietēm, aptraipījušies ar cilvēku meitām, ņēmuši sev sievas, rīkojušies kā zemes bērni un radījuši milžus dēlus. Kaut arī bijāt nemirstīgi, jūs esat aptraipījušies ar sievietes asinīm, radījuši bērnus, iekārojuši cilvēku asinis un radījuši miesu un asinis, kā to dara tie, kas ir mirstīgi un pārejoši.” (skatīt arī eseju Seksuāli kontakti ar citplanētiešiem)
Tātad Ēnohs zināmā mērā uzņēmies pat advokāta lomu, dodamies pie tā „kunga” lūgt par debesu sargiem.
Ēnohs par civilizācijas sākotni. Dieva dēli ne tik vien izklaidējās ar Zemes sievietēm, bet arī atklāja un iemācīja cilvēkiem daudzus noslēpumus, tādējādi dodami spēcīgu impulsu pirmsplūdu civilizācijas attīstībā. Ēnohs savā grāmatā ir uzskaitījis pat vadoņu un viņu piekritēju vārdus:
„Šie ir to vadoņu vārdi, to ir vairāk par 100, 50 un 10. Pirmā vārds ir Jekvums; viņš ir tas, kurš pavedināja visus eņģeļu bērnus, noveda tos uz Zemi un iekārdināja ar cilvēku meitām. Otra vārds ir Azazels; tas deva eņģeļu bērniem sliktus padomus, tā ka viņi aptraipīja savas miesas (!!!) ar cilvēku meitām. Trešā vārds ir Gadriēls; viņš ir tas, kurš ierādīja cilvēku bērniem dažādus nāvējošus sitienus. Viņš arī pavedināja Ievu un parādīja cilvēku bērniem nāvējošus instrumentus: bruņas, vairogu, kaujas zobenu un vispār visdažādākos nāves instrumentus. No šis stundas caur viņa roku ieroči izplatījās pie cietzemes iedzīvotājiem. Ceturtā vārds ir Pēnemijs; viņš parādīja cilvēku bērniem atšķirību starp rūgtu un saldu un iepazīstināja ar visiem gudrību noslēpumiem. Viņš iemācīja cilvēkiem rakstīt ar tinti uz papīra un caur to daudzi apgrēkojās no mūžības mūžībā un līdz pat šai dienai. Piektā vārds bija Kasdeja; tas cilvēku bērniem iemācīja visādus sliktus sitienus un kā nogalināt embriju mātes miesās, lai tas iznīktu, viņš stāstīja par dvēseles sitieniem, par čūsku kodieniem un par sitieniem, ko var dabūt pusdienas karstumā... Caur Mikaēlu tika radīta zeme virs ūdens, kur no apslēptām kalnu dzīlēm tek lejā skaisti ūdeņi...”
Ēnohs šo tekstu sauc par runu gleznas. Šie eņģeļi nepavisam nelīdzinās kristīgajiem priekšstatiem par eņģeļiem. Ēnohs sagrauj šos priekšstatus, viņš atmasko viņus. Īstenībā eņģeļiem vajadzēja mācīt cilvēkiem garīgas un ētiskas mācības, bet Ēnohs stāsta, ka eņģeļi cilvēkus iepazīstināja ar ieročiem, Zemes sievietēm mācīja veikt abortus. Turklāt eņģeļi nespēja apvaldīt savas kaislības, savu miesaskāri. Vai garīgām būtnēm kaut ko tādu var piedēvēt?
Jekvums un Azazels bija atbildīgi par ārpuszemes būtņu dzimumsakariem ar cilvēku meitām un līdz ar to arī par milžu rašanos. Gadriēls bijis kompetents bioloģijas un tehnikas jautājumos; viņš bija specializējies dažādu ieroču izgatavošanā, viņš par tiem zinājis visu. Viņš iemācījis cilvēkiem izgatavot ieročus. Savādi, savādi. Pēnemijs bija plaša profila zinātnieks, kurš iemācīja cilvēkiem rakstību, tintes un papīra izgatavošanu un lietošanu. Bez tam viņš cilvēkus iepazīstināja ar dažāda veida noslēpumiem. Savukārt Kasdejs pārvaldīja kādu cīņas sporta veidu, iespējams, karatē („visādus sliktus sitienus"), ko viņš mācīja arī cilvēkiem. Viņš mācīja veikt sievietēm abortus (šim „eņģelim” bija zināma vieta sievietes ķermenī, uz kuru iedarbojoties, varēja izraisīt abortu, tas bijis nesāpīgs augļa nodzīšanas veids bez instrumentiem). Kasdejs škiet bijis arī labs terapeits, jo viņam bijusi zināma arī terapija pret siltuma dūrienu, veselības traucējumu, kas rodas ķermenim pārkarstot („sitieni, ko var dabūt pusdienas karstumā”). Tāpat Kasdejam bija zināšanas psihiatrijā, ar kurām viņš iepazīstinājis cilvēkus („dvēseles sitieni”). Bet Mikaēls laikam bijis arhitekts („tika radīta zeme virs ūdens”). Tā Dēnikens skaidro eņģeļu darbību uz Zemes pirms Lielajiem plūdiem, kas aprakstīta Ēnoha grāmatā(s).
Atnācēji uz Zemes veica noteiktus uzdevumus. Ēnohs apraksta cik pamatīgi eņģeļi tika gatavoti savām uzdevumam:
„Es tajās dienās redzēju, kā eņģeļiem tika iedotas garas auklas, kā tie paņēma spārnus, lidoja un pagriezās uz ziemeļiem. Es jautāju eņģelim: „Kādēļ viņi paņēma tās garās auklas un aizgāja projām?” Viņš man atbildēja: „Viņi aizgāja, lai mērītu. Viņi aiznesīs taisnajiem taisno mērus un taisnās auklas...
Izredzētie sāks dzīvot pie izredzētajiem, un tie ir tie mēri. Mēri atklās visus noslēpumus zemes dzīles un tos, kas gājuši bojā tuksnesī... Azazels... parādīja viņiem metālus un to apstrādi, kā arī rokassprādzes un citas rotaslietas, to, kā lietojams acu smiņķis, kā izskaistināmi acu plakstiņi, iepazīstināja ar vērtīgākajiem un izmeklētākajiem dārgakmeņiem un visdažādākajām krāsvielām...”
No Ēnoha vēstītā izriet, ka atnācēji cilvēkus iepazīstināja ar jauniem precīziem mēriem. Līdz tam lietotie mēri acīmredzot nebija pārāk precīzi. Viņi atklāja cilvēkiem metālapstrādes paņēmienus un iemācīja iegūt dārgakmeņus u.tt. Pēc Ēnoha debesu būtnes iepazīstināja cilvēkus ar civilizācijai svarīgākajiem izgudrojumiem. Tieši to pašu postulē Paleo-SETI hipotēze. Sanāk, ka Ēnohs apstiprina Paleo-SETI hipotēzi.
Ēnoha ceļojumi debesīs. No 17. līdz 36.nodaļai aprakstīti Ēnoha ceļojumi uz dažādām pasaulēm un tālām debesu velvēm.
Slāvu Ēnoha grāmatā aprakstīts, ka sentēvs nonāk kontaktā ar ārpuszemes būtnēm: "Kad man palika 365 gadi, kādu dienu otrajā mēnesī es biju viens pats mājās... Tad man parādijās divi ļoti liela auguma vīri, kādus nebiju zemes virsū redzējis. Viņu sejas mirdzēja kā saule, acis bija kā degošas lāpas, no viņu mutēm sprēgāja uguns: apģērbs balsis tiem bija brīnišķīgas, viņu rokas bija kā zeltaini spārni. Tie stāvēja pie manas gultas galvgalā un sauca mani vārdā. Es pamodos no miega un piecēlos no savas guļvietas, tad es paklanījos viņiem, un mana seja bija bāla no bailēm. Te abi vīri mani uzrunāja: "Esi mierīgs Ēnoh. Nebaidies, Mūžīgais Kungs mūs pie tevis ir sūtījis... Tev šodien kopā ar mums jādodas debesīs. Dod saviem dēliem un kalpiem rīkojumus, kas viņiem tavā mājā jādara. Bet neviens lai tevi nemeklē, līdz tas Kungs tevi atkal vedīs pie viņiem..."
Ēnoha saskarsme ar ārpuszemes būtnēm notika viņam esot nomodā apziņas stāvoklī nevis sapnī vai transā. Reliģiskajā interpretācijā gan tiek apgalvots, ka Ēnohs redzējis vīziju vai parādību. Taču Ēnoha ziņojums ir precīzs, tas apgāž šādu skaidrojumu. Ēnohs pirms kosmiskā lidojuma pēc Svešo vēlēšanās deva saviem dēliem un kalpiem rīkojumus, kādi darbi veicami saimniecībā viņa prombūtnes laikā.
Ēnoha grāmatā rakstīts: "Pirms šiem notikumiem Ēnohs tika paslēpts un neviens no zemes bērniem nezināja, kur viņš bija paslēpts, kur viņš uzturējās." Pirmsplūdu laika sabiedrībai tas bija ārkārtējs notikums, kad cilvēks ar miesu un asinīm, kāds bija Ēnohs, bez pēdām pazuda no zemes virsus. Toreiz cilvēku pazušana bez vēsts vai nolaupīšana nebija tik pašsaprotama lieta kā mūsdienās ( arī mūsdienās ne visi bezvēsts pazudušie kļuvuši par noziedznieku upuriem. Jāņem vērā NLO nolaupīšanas, kā arī nejauša pāreja citas telpas un laika dimensijās ). Un mēs nekad neuzzinātu, kur Ēnohs savas prombūtnes laikā uzturējies, ja viņš pats par to nebūtu uzrakstījis savā grāmatā. Ēnohs piedalījies kosmiskajā lidojumā.
Viņš par kosmisko lidojumu stāsta, lūk, ko: "Es redzēju šādu parādību: raugi mākoņi mani aicināja tiesā un migla mani uznesa augšā: zvaigžņu ritums un zibeņi mudināja un skubināja mani un vēji sitās ar spārniem sejā." ( Lars A.Fišingers, "Dievu laiki" ). Šajā fragmentā aprakstīts kosmoplāna starts. Kosmoplāns nogādāja Ēnohu bāzes kuģī, kas bija, iespejams, noenkurojies orbītā ap Zemi: "Viņi mani uznesa debesīs. Es iegāju iekšā un tuvojos mūrim, kas bija būvēts no akmeņiem ( Ēnoham nepazīstama materiāla ) un apņemts liesmainām mēlēm: tas sāka iedvest man bailes. Es iegāju liesmainajās mēlēs un tuvojos lielai no kristāla akmeņiem būvētai mājai. Šīs mājas sienas līdzinājās ar kristāla plāksnītēm izliktai grīdai, arī mājas pamati bija no kristāla. Tas jumts bija kā zvaigžņu un zibeņu ceļš ar ķērubiem pa starpu un debesis sastāvēja no ūdens. Uguns jūra apņēma tās sienas un durvis dega liesmās. Tur bija vēl cita māja, lielāka par šo: visas durvis tai bija atvērtas ( te, acīmredzot aprakstīta divu kosmosa kuģu savienošanās un Ēnohs pāriet uz lielāku bāzes kuģi ). Tā izcēlās visādā ziņā - gan ar savu skaistumu, gan greznību, gan lielumu. Tās grīda bija no uguns: augšējo daļu veidoja zibeņi un riņķojošas zvaigznes un tās griesti bija liesmojoša uguns... es ievēroju augstu troni. Tas izskatījās kā diadēms, to aptvēra kaut kas nenosakāms, kas līdzinājās mirdzošai saulei. Lejā zem troņa plūda liesmojošas uguns jūras, un es nevarēju paskatīties uz to pusi. Tronī sēdēja augstā Majestāte: tās tērps bija spožāks par sauli un baltāks par sniegu. Apkārt viņam stāvēja desmittūkstoš reiz desmittūkstoši, un viņš darīja visu, ko vien tam iegribējās. Un tie, kas stāvēja viņa tuvumā, neatgāja nost ne dienu ne nakti, nekad neatgāja nost no viņa. Viņi mani pavilka sāņus un aizveda uz citu vietu. Es ieraudzīju vietu, no kurienes nāca uguns. Es redzēju kambarus, kur glabājās zibeņi un pērkons. Es redzēju visu zemes straumju tecējumu un dziļumu. Es redzēju dziļu bezdibeni ar debesu uguns kolonnām, un es redzēju uguns kolonnas krītam lejup: tās nebija izmēramas ne augstumā, ne dziļumā. Aiz bezdibeņa es redzēju tādu vietu, kur nebija debesu galvas, ne zemes apakšā, un pat ūdens zem tās. Tur nebija putnu, dīvaina bija šī vieta, tuksnesīga un baismīga. Es tur redzēju septiņas zvaigznes kā lielus degošus kalnus. Kad es par to apjautājos, eņģelis teica: "Šī ir vieta, kur beidzas, debesis un zeme." Es gāju līdzi, nonācu līdz vietai, kur nebija nekā. Tur es redzēju kaut ko briesmīgu: es neredzēju ne debesis augšā, ne cietu zemi apakšā, tikai tukšu vietu. Tur bija liela uguns, tā locījās un zvēroja: šai vietai bija tādi kā iegriezumi, kas stiepjas lejup bezdibenī, un tie bija pilni ar lejupkrītošām uguns kolonnām." ( Ēriks fon Dēnikens, "Vēstījumi un zīmes no Visuma" ).
Ēnohs, aprakstot kosmisko lidojumu, izmantoja viņam zināmos jēdzienus un salīdzinājumus. Viņam nebija pazīstama tehnika mūsdienu izpratnē. Ēnoham nebija nojēgas par sarežģītām mašīnām. Ēnoha vārdu krājumā nebija tehnisku jēdzienu un terminu. Tāpēc, aprakstot lidojumu un kosmosa kuģi, Ēnoham jāiztiek ar jēdzieniem un vārdiem, ko viņš un viņa laikabiedri lietoja ikdienā. Ēnohs savu uzdevumu paveica spoži!
Tātad ( pēc Ērika fon Dēnikena interpretācijas ) Ēnoha ceļojums sākās ar neliela kosmoplāna startu un tas Ēnohu nogādāja bāzes kuģī. Ēnohs nepazina materiālu no kā bija izgatavots kosmosa kuģis. Tāpēc Ēnohs kosmosa kuģa gaismu atstarojošo ārējo apvalku salīdzināja ar kristāla akmeņiem, kuri bija labi zināmi viņa laikabiedriem no pilīm un tempļiem. Kosmosa kuģa iekšpuse ir no tāda paša materiāla kā ārpuse, tāpēc arī iekšpuse Ēnoham šķiet veidota no kristāla. Skatu, kas Ēnoham pavērās caur iluminatoru, sentēvs apraksta kā griestus. Ēnohs, protams, neko nezināja par karstumu/gaismu atstarojošo stiklu, caur kuru varēja novērot zvaigžņu orbītas. Uguns jūra, kas apņēma kosmosa kuģi, nebija nekas cits kā spēcīga gaismas refleksija no kosmosa kuģa ārējās virsmas, kas atmosfēras trūkuma dēļ netika aizkavēta.
Ēnoha grāmatā tiek pat aprakstīta divu kosmosa kuģu savienošanās (vieta, kur Ēnohs ziņo, ka ieiet lielākā mājā, respektīvi, lielākas dimensijas kosmosa kuģī). Mūsdienās šāda divu kosmosa kuģu savienošanās ir ikdienišķa. Lielākajā kosmosa kuģī Ēnohs redzēja svešo pavēlnieku.
Pārsteidzoši precīzi Ēnohs aprakstījis mūsu planētu, kādu viņš to redzējis no kosmosa kuģa. Ēnohs ziņo, ka redzējis visu zemes straumju tecējumu, tāpat viņš attēlo vietu zemes atmosfērā, kur nelido putni, zonu atmosfēras augšējos slāņos, kur valda nāvējošs aukstums un kur vairs nav horizontu. Ēnohs redzēja, kā radās un veidojās zibens: "Tur manas acis redzēja zibeņu un pērkona noslēpumus... es redzēju mākoņu un rasas noslēpumus. Tur es redzēju , no kurienes tie visi rodas, un kā no turienes nonāca savās vietās. Pēc tam man tika izrādīti visi zibeņu un gaismas noslēpumi, kā zibeņi darbojas par svētību zemei. Jo pērkonam pastāv stingras likumsakarības attiecībā uz skaņas izplatīšanās ilgumu. Pērkons un zibeņi nav šķirti: augstākā saprāta vadīti tie abi dodas lejup un nešķiras viens no otra. Jo, kad zibens zibeņo, arī pērkons liek ieskanēties savai balsij."
Ēnoha novērojumi saskan ar mūsdienu zināšanām par zibens un pērkona veidošanos. Pērkons rodas strauji izplešoties zibens sakarsētajam gaisam un tas izplatās ar skaņas ātrumu - 333 m sekundē. Ēnohs kosmiskā lidojuma laikā redzēja, kā veidojas mākoņi virs zemes. Viņš ziņo, ka redzējis kambarus, kur glabājas zibeņi. Kaut ko tādu novērot nevar sēžot kamielim mugurā. Toties lielā augstumā šādi kambari ir iespējami.
2006. gada decembra "Ilustrētās zinātnes" numurā, lūk, kas rakstīts par zibens rašanos: "...zibeņus veido elektronu plūsma, kas rodas, izlīdzinoties potenciālu starpībai starp pozitīvi un negatīvi lādētiem negaisa mākoņiem vai starp pozitīvi lādētu zemi un negatīvi lādētiem mākoņiem. Elektroni pārvietojas uz vietu, kur to ir mazāk, ja vien starp abiem punktiem, ko zibens savieno, ir pietiekami liela potenciālu starpība. Šādā gadījumā zibens izlādē starp zemi un mākoņiem elektroni pārvietojas virziena no mākoņiem uz zemi. Elektronu straume no mākoņa apakšas plūst pa kanālu, ko veido jonizētas gaisa molekulas, un dodas virzienā uz kokiem vai ēkām, no kurienes nonāk zemē." Tieši to Ēnohs novēro!
Ēnohs redzēja Zemi no kosmosa un sniedz neticami precīzu tās aprakstu: "Pēc tām dienām šajā vietā, kur es redzēju visas slepenās parādības, proti, mani sagrāba viesuļvētra un aiznesa uz rietumiem - tur manas acis saskatīja visas tās noglabātās lietas, kam vajadzēja notikt uz zemes: vienu dzelzs kalnu, vienu vara kalnu, vienu no sudraba, vienu zelta, vienu mīksta metāla un vienu no svina. Eņģelis teica: "Pagaidi mazliet un viss noslēpumainais tev atklāsies. Tie kalni, ko tavas acis skatīja: dzelzs kalns, un tas no vara, tas no sudraba, tas no zelta un tas no mīksta metāla, un no svina, tie visi tavā izredzētā priekšā kļūs kā vasks uguns priekšā un kā ūdens, kas no augšas nolīst pār kalniem... Tās būs beigas, jo viņi visus noslēpumus... zina, tāpat kā visur noslēpumainos spēkus un visus tos spēkus, kas nodarbojas ar burvestībām... kuri visai zemei atlej attēlus: visbeidzot arī kā iegūstams sudrabs no zemes putekļiem un kā no zemes rodas mīkstais metāls. Jo svins un alva netiek iegūti no zemes kā iepriekšējie: tas ir avots, kas tos rada."
Ēnohu kosmiskā lidojuma laikā kompetenti astronauti iesvētīja viņa laikam nepazīstamās tehnoloģijās. Interesanti, ka Ēnoha vārds senebreju valodā nozīmē „svētītais.”
Trešā Ēnoha grāmata. Eksistē trīs Ēnoha grāmatas. Pirmās divas uzrakstītas laika posmā starp 170.gadu pirms Kristus un 70.gadu pēc Kristus. Trešā Ēnoha grāmata uzrakstīta krietni vēlāk - laika posmā starp 250. un 300.gadu pēc Kristus. Pētnieki atzīst, ka visu Ēnoha grāmatu sākotnējais teksts ir nozaudēts - pieejamie Ēnoha teksti ir senāku oriģinālu (vai senāku kopiju) kopijas.
Kā 3.Ēnoha grāmatas teksta autors tiek minēts kāds ebreju rabīns Ismaēls. Izglītotais rabīns neapšaubāmi izmantojis senākus mutiski pārmantotus avotus. Rabīns Ismaēls Ēnoha tekstu interpretēja teoloģiski, un tas ir saprotams. Jo viņš neko nezināja par tehnoloģiju. Jau rakstīju, ka pat teksta pirmajam autoram Ēnoham trūka konkrētu tehnisku jēdzienu, lai aprakstītu piedzīvoto. Gan Ēnoham, gan vēlākajiem rakstītājiem nācās piepūlēt fantāziju, lai tēlainajā, puķainajā Austrumu valodā aprakstītu nesaprotamo.
Tomēr, atmetot visus reliģiskos uzslāņojumus, Ēnoha tekstā atklājas interesantas detaļas saistībā ar aizvēsturiskajiem lidojumiem.
3.Ēnoha grāmatā tiek aprakstīti debesu rati. Soms Tapio Laine te atradis pat paralēles ar Ecekiēla grāmatu. Viņš domā, ka abos senajos tekstos aprakstīts viens un tas pats lidaparāts. Tapio Laine 1982.gada izdeva grāmatu, kurā viņš apkopoja savu pētījumu rezultātus. Šo grāmatu, kas 20.gs. 80.gados Somijas presē izraisīja vētrainas diskusijas, es gan neesmu lasījis.
Savas grāmatas saturu Tapio Laine īsi atstāsta savā esejā "Metatrons papildina Ecekiēlu," kura ievietota Ērika fon Dēnikena sastādītajā antoloģijā "Sensacionali Senās Astronautikas Atklājumi." Visi fakti par 3.Ēnoha grāmatu ņemti no šis esejas.
3.Ēnoha grāmatas galvenie tēli ir "kungs" un "Ēnohs," kas šajā grāmatā tiek saukts par "Metatronu." "Kungs" bija "debesu ratu" un savas komandas vadītājs. Trešajā Ēnoha grāmatā vēstīts, ka Ēnohs bija vēl jauns ebreju zēns (tā gan varētu būt teksta pārrakstītāju interpretācija, jo jāņem vērā, ka tekstā aprakstītie notikumi risinājušies pirms „Lielajiem plūdiem.” Tad vēl par ebreju tautu, Izraēļa bērniem nevarēja būt runa). Viņš dzīvoja nelielā ciematiņā Izraēlā- tā rakstīts Trešajā Ēnoha grāmatā. „Kungs” Metatronu/Ēnohu uzaicinājis uz „debesu ratiem” un uzticējis veikt noteiktus uzdevumus. Viņš pildījis (tā izsakās Tapio Laine) pāža vai izsūtāmā zēna pienākumus. Arī trešajā Ēnoha grāmatā viņš bieži tiek saukts par „zēnu.”
Interesanti ir arī tas, ka Metatrona otrs vārds ir „zemākais kungs” vai arī „mazais Jahve.” Tā Metatronu/Ēnohu iesauca kosmosa kuģa apkalpe. Tas tāpēc, ka Ēnohs ietērpies „kunga” izsniegtajā kombinezonā vai uniformā, izskatījās gluži tāpat kā citi kosmosa kuģa apkalpes komandas locekļi. Citā vietā Ēnohs/Metatrons tiek dēvēts par „vienu no cilvēkbērniem” vai arī par „Jareda dēlu,” t.i., Ēnohu. Nepārprotami tiek norādīts, ka Metatrons/Ēnohs pieder pie cilvēkiem, nevis pie eņģeļiem.
Savukārt apkalpes locekļi tekstā tiek saukti par „kunga dēliem” vai „Dieva dēliem,” kamēr, Ēnohs tiek saukts par „cilvēka dēlu.” Šīs vietas nenoliedzami baznīcas tēviem sagādāja problēmas, jo varēja būt tikai viens „kunga dēls” - Jēzus Kristus. Acīmredzot šī iemesla dēļ Ēnoha grāmatas nekļuva par kristiešu Bībeles sastāvdaļu, neskatoties uz to lielo popularitāti agrīno kristiešu vidū, un kas nenoliedzami ietekmēja kristīgās teoloģijas veidošanos.
Turpmāko gadsimtu laikā Jēzus un Metatrona personas saplūda viena ar otru. Mazinājās atšķirība starp „cilvēka dēlu” un „Dieva dēlu,” kurš sevi nereti dēvējis par „Cilvēkdēlu.” Agrīnas Baznīcas teologi visādi centās nostiprināt Jēzus kā Dieva vienīgā dēla statusu.
Trešajā Ēnoha grāmatā ir vietas, kur tiek ziņots par „Svētā Gara” izcelsmi. Sākotnēji priekšstats par „Svēto Garu” bija tik ļoti samudžināts un neskaidrs, ka 1054.gadā šī jautājuma dēļ notika Baznīcas šķelšanās - tā sadalījās ortodoksālajā un Romas katoļu baznīcā. Viss tikai tāpēc, ka teologi nespēja vienoties par to, vai „Svētais Gars” nāk vienīgi no Dieva Tēva vai arī no Tēva un Dēla.
Šis „gars” 3.Ēnoha grāmatā pieminēts vairākas reizes. Metatrons stāsta, ka kungs sākot noskaitīšanu, kas šajā gadījumā nenozīmēja neko citu kā tikai pirmsstarta laika atskaiti, kurai sekoja veiksmīga pacelšanās, sēdējis uz „troņa” (komandsēdekļa). Viņam priekšā bija atvērtas „grāmatas.” Viņš valdījis par eņģeļiem - devis tiem uzdevumus un norādījumus (Tapio Laines interpretācija). Kuģa dzinējam startējot radusies liela viesuļvētra un troksnis. Ēnohs vēsta, ka tad eņģeļi sākuši „trīcēt” un nepārtraukti dziedāt: „Svēts... svēts... svēts.” Domājams, ka šeit Ēnohs kļūdaini interpretējis norādījumu un apstiprinājumu secību starta laikā (Tapio Laine).
Pēc Tapio Laines domām šeit ir meklējama „svētā gara” pamatideja. Tapio Laine raksta: „Tēvs ir „kungs,” ir „kunga dēli” vai „Dieva dēli” un ir „viesuļvētra ar pērkonu,” turklāt ebreju vārds, kas apzīmē „garu”, tulkojams arī kā „vējš” vai „viesuļvētra.” Tā, lūk!
Grāmatas 6.nodaļā Ēnohs/Metatrons stāsta, ka „kungs” esot sūtījis pēc viņa. Viņš posās ceļā un liela cilvēku pūļa priekšā „ugunīgos ratos” (kas dažreiz saukti arī par „Šekinu”) uzbrauca debesīs.
6.nodaļa. Rabīns Ismaēls teica: „Metatrons, sejas valdnieks, teica man: „Kad Svētais - lai slavēts viņš - lūdza mani pacelties augstumos, viņš vispirms sūtīja Anapohieēlu, valdnieku, un tas pacēla mani no viņu vidus un viņu acu priekša lika man braukt lielā godībā ugunīgos ratos ar ugunīgiem zirgiem, viņa godības kalpiem. Un viņš pacēla mani kopā ar Šekinu debesu augstumos.””
Metatrons ziņo par troksni kosmosa kuģa starta laikā, tam paceļoties no zemes. Viņš to salīdzina ar tūkstošiem trompešu un ragu skanējumu.
5.nodaļa. „Svētais, lai slavēts viņš- tūlīt pacēla savu Šekinu no zemes, prom no viņu vidus. Tai stundā nāca darba eņģeļi, karaspēka daļas un Arabotas karaspēks ar tūkstoš nometnēm un desmittūkstoš pulkiem. Viņi satvēra trompetes un ņēma ragus savās rokās un apvija Šekinu ar dziesmām un dziedāšanu. Un viņš uzkāpa debesu augstumos, jo ir sacīts: „Augsti ceļas Dievs, tautām gavilējot, tas Kungs, bazūnēm vareni atskanot” (Psalmi, 47:6).”
Ēnoha/Metatrona ceļojums sākās. Pēkšņais paātrinājums iespieda viņu sēdeklī. Viņš sajuta savu ķermeni kā ugunī, un acu priekša viņam šaudījās zibeņi. Šajos apstākļos viņš izjuta pārslodzes spēku iedarbību uz savu netrenēto ķermeni. Par šo efektu ziņo arī pravietis Ecekiēls, kurš 6. gs p.m.ē. piedzīvoja „tikai” lidojumus atmosfērā: Kad Dieva gars mani pacēla un aizrāva, es gāju uz priekšu, būdams sava gara satraukumā dziļi nospiests, bet tā Kunga roka ar pārmērīgi varenu spēku turēja mani.” (3:14) Visapkārt kuģim Ēnohs (Metatrons) redzēja liesmas. Jau atrazdamies pašā kuģi Enohs uztvēra klusinātu dārdoņu un izjūta kratīšanu kā zemestrīces laikā. 3.Ēnoha grāmatā, 15.nodaļā lasāms: „Tiklīdz Svētais - lai slavēts viņš - pieņēma mani dienestā kalpot pie viņa godības troņa un Merkabas riteņiem un visām Šekinas vajadzībām, mana miesa tūlīt pārvērtās uguns liesmās, manas cīpslas - zvērojošā ugunī, mani kauli - irbuleņu svelmē, mana acu gaisma - zibeņu spožumā, mani acu āboli - uguns lāpās, mati uz manas galvas - kvēlojošās liesmās, visi mani locekļi - lunkanās ugunsmēlēs un viss mans ķermenis - degošā ugunī. Un pa labi no manis bija uguns liesmu robeža, pa kreisi no manis - liesmojošas lāpas, visapkārt man plosījās viesulis un vētra, un pērkona troksnis ar zemestrīci bija man priekšā un aiz muguras.”
Kad Ēnohs (Metatrons) bija nonācis orbītā, viņam ierādīja īpaši sagatavotu sēdekli („troni pēc viņa godības troņa līdzības”), kombinezonu („spožuma priekškaru”) un īpašu ķiveri („kroni”).
10.nodaļa: „To visu man deva Svētais - lai slavēts viņš. Viņš deva man troni pēc viņa godības troņa līdzības. Un viņš izpleta pār mani spožuma un mirdzuma tēla, skaistuma, labvēlības un žēlastības priekškaru pēc viņa godības troņa priekškara līdzības.
Pie tā bija piestiprinātas visu veidu gaismas universā...”
14.nodaļa: „Kad Svētais - lai slavēts viņš - uzlika galvā šo kroni, visu ķēniņvalstu valdnieki trīcēja manā priekšā...”
28.nodaļā Metatrons no jauna apraksta kosmosa kuģa startu: pilots sēž savā sēdeklī, viņam priekšā atrodas lampas ar pirmsstarta pārbaužu instrukcijām, viņš tērpies baltā kombinezonā (Tapio Laines interpretācija). 28.nodaļa: „Un katru dienu, kad Svētais - lai slavēts viņš - sēž tiesneša tronī un tiesā visu pasauli un viņa priekšā ir atvērta dzīvo grāmatas un mirušo grāmatas, visi debesu dēli stāv viņa bailēs, bijībā, šausmās un trīcēšanā. Tajā laikā, kad Svētais - lai slavēts viņš - sēž tiesneša tronī un spriež tiesu, viņa tērps ir balts kā sniegs, mati uz viņa galvas - kā tīra vilna, un viss viņa virsvalks ir kā mirdzoša gaisma. Un viņš ir piepildīts ar taisnīgumu kā [ar] bruņām.”
Sagatavojoties startam vajadzēja ievērot absolūtu klusumu un koncentrēties.
30.nodaļa: „Ikreiz, kad lielais Bejt Dins sēž „Araboht Ragia” augstumos, neviens visā pasaulē nedrīkst atvērt muti, izņemot tos lielos valdniekus, kuri tiek saukti par „S” atbilstoši Svētā - lai slavēts viņš - vārdam.”
Kad kosmosa kuģis ir sagatavots startam, tiek iedarbināti dzinēji: no tiem izšaujas uguns, kuģa tiešā tuvumā („Šekinas nometnē”) saceļas vētra. Starta laikā apkalpes locekļi koncentrēti veic savu uzdevumu, pēc tam „tie atkal pārvēršas agrākajā veida” un ir atviegloti par izdevušos lidojumu (Tapio Laine).
35.nodaļa: „Un stundā, kad pienāk laiks teikt „Svēts!”, no Svētā - lai slavēts viņš - vispirms iznāk ārā viesuļvētra un krīt uz Šekinas nometni, un zem tās sākās liela vētra, jo ir teikts (Jeremijas, 23: 19): „Redzi saceļas tā Kunga vētra, sāk plosīties viņa bārdzība, un gāžas virpuļojošs viesulis...” Tajā stundā tūkstošreiz tūkstoši [no viņiem tiek] pārvērsti degošās bultās[dzirkstelēs, zibšņos]. [Tūkstošreiz tūkstoši] no viņiem tiek pārvērsti lāpās. Tūkstošreiz tūkstoši no viņiem tiek pārvērsti sīcošās oglēs. Tūkstošreiz tūkstoši no viņiem tiek pārvērsti liesmās...
Un pēc tam tie atkal pārvēršas agrākajā veidā, lai ik stundu būtu godbijīgi sava ķēniņa priekšā un vērstu uzmanību uz to, ka ir gatavi katrā laikā izpildīt dziedājumu, jo ir teikts (Jesajas, 6:3): „ Tie nemitīgi sauca cits aiz cita šos vārdus: „Svēts, svēts, svēts.””
Ikviens apkalpes loceklis ziņo komandierim par viņam uzticētā iecirkņa funkcionētspēju. Ja tiek pieļauta kļūda, iejaucas pats komandieris.
40.nodaļa: „Tagad, kad darba eņģeļi saka „Svēts!” savā [pareizajā] kārtībā Svētā - lai slavēts viņš - priekšā, viņa troņa kalpotāji, viņa godības kalpi, priecīgi atnāk pie troņa. Un šajā brīdī, kad viņi saka ”Svēts!” ne savā [nepareizajā] kārtībā, no Svētā - lai slavēts viņš - mazā pirkstiņa nāk izdeldējoša uguns...”
16.nodaļā ir epizode, kur Ēnohs/Metatrons viens pats uzturējies pilota kabīnē. Būdams pilnīgs nejēga, viņš pats sāka rīkoties ar vadības ierīcēm („tiesāšana”). Kāds apkalpes loceklis vārdā Achers iegājis pilota kabīnē, apskatījies „Merkaba vīziju” (iespējams šeit domāts kuģa ārpuses videoattēls vai elektronikas ziņojumi) un izbijās. Komandieris izmantojot sakaru sistēmu jautājis, kas noticis. Metatrons/Ēnohs par šādu patvaļīgu rīcību tika sodīts. Soda izpildīšana tika uzticēta kādam citam apkalpes loceklim.
16.nodaļa: „Sākumā es sēdēju pie septītās pils durvīm un tiesāju visus augstumu dēlus un augstuma kalpus ar Svētā - lai slavēts viņš - pilnvarām... Un tiklīdz Achers ienāca, lai skatītos Merkabas vīziju un vērsa savu skatienu uz mani, viņam bija tik ļoti bail, un viņa dvēselē bija tāds nemiers, ka likās - tā viņu pametīs aiz bailēm, šausmām un bijāšanas, ko viņš izjuta manā priekšā, redzot mani sēžam tronī kā ķēniņu...
Tūlīt atskanēja Dieva balss no debesīm, no Šekinas, un tā sacīja: „Atgriezieties, jūs atkritēji bērni (Jeremijas 3:22), izņemot Acheru!” Tajā stundā nāca valdnieks Azizels, godātais, lieliskais, valdzinošais, brīnišķīgais, bailes iedvesošais, briesmīgais Svētā - lai slavēts viņš - visvarenībā, un sita mani ar 60 uguns sitieniem, un nostādīja mani uz manām kājām.”
Daudzas 3.Ēnoha grāmatas nodaļas (19., 21., 24. un 33.) ir detalizēti aprakstīta izmantotā tehnika (Tapio Laine). Ēnoha aprakstā ir vairākas paralēles ar Ecekiēla aprakstu. Ēnohs apraksta „četrus spārnus” un „astoņus riteņus,” zem kuriem „izplūst uguns.” Kosmosa kuģi viņš sauc par „ķerubu ratiem,” „ērgļu ratiem,” „ātra ķeruba ratiem,” dažkārt izmanto vārdu Šekina. Helikoptera agregātu Ēnohs sauc par „Merkabu.” Ēnohs ziņo, ka „kungs” pa zemi braucis ratos, kuriem bijuši riteņi. Savukārt „debesīs” viņš lidojis ratos ar spārniem, kaut gan līdzi tikuši paņemti arī riteņi. Savādi, ka Dievam vajadzīgs transportlīdzeklis, lai nokļūtu no viena telpas punkta citā.
Dvīņu paradokss? Kad Ēnohs atgriezās, viņa bērni bija kļuvuši vecāki par tēvu (A.Gorbovskis „Fakti, minējumi, hipotēzes.”). Krievu vēstures zinātņu kandidāts Aleksandrs Gorbovskis pieļauj, ka šeit runa ir par laika nobīdi, kas rodas kosmosa kuģim lidojot ar gaismas ātrumam tuvu ātrumu.
Ēnoha „debesbraukšana.” Ēnohs 365 gadu vecumā - vēl dzīvs būdams - ar lielu pompu ugunīgos ratos nozuda debesis. Tekstā „Ēnoha uzņemšana paradīzē” (1-4) tas aprakstīts tā: „Pēc tam viņa Ēnoha, vārds, viņam vēl dzīvam esot, tika atņemts no cietzemes iedzīvotājiem, no visiem cilvēku dēliem, un pacelts pie tā garu Kunga. Viņš tika pacelts uz gara ratiem, un viņa vārds pazuda no cilvēku vidus. No šās dienas es vairs netiku skaitīts starp viņiem, un Viņš mani nosēdināja mani starp diviem debesu apgabaliem...,lai ierādītu vietu starp izredzētājiem un taisnajiem. Tur es redzēju sentēvus un taisnīgos, kuri kopš neatminamiem laikiem dzīvo tai vietā."
Jūdu teiksmās šis notikums aprakstīts tā: „Kad cilvēki sēdēja ap Ēnohu un Ēnohs ar viņiem runāja, cilvēki pacēla acis un redzēja zirga stāvu laižamies no debesīm. Un zirgs lielā ātrumā piezemējās. Ļaudis to sacīja Ēnoham un Ēnohs viņiem atbildēja: „Šis zirgs nolaidies manis dēļ. Ir pienācis tas laiks un tā diena, kad es jūs pametu un no šī brīža es jūs vairs neredzēšu.”
Pa to laiku zirgs jau bija klāt un nostājās Ēnoha priekšā, un visi cilvēku bērni, kas bija kopā ar Ēnohu to skaidri redzēja.”
Kā vēstīts senajās jūdu teiksmās, ticīgie pēc Ēnoha atvadu runas pirms starta debesīs nav vēlējušies laist viņu projām. Ticīgie skrējuši pakaļ Ēnoham un Ēnohs viņus septiņas reizes lūdzis atstāt viņu vienu. Viņš uzstājīgi lūdzis viņus griezties atpakaļ un brīdinājis, ka pretējā gadījumā viņi miršot. Pēc katra šāda brīdinājuma cilvēku grupas esot devušās mājup. Taču paši neatlaidīgākie palikuši pie Ēnoha un sekojuši viņam. Ēnohs redzēdams, ka daļa cilvēku ir tik stūrgalvīgi, atmetis ar roku: „Tā kā viņi nu reiz pastāvēja uz to, ka ies kopā ar Ēnohu, viņš vairs tos nepierunāja un viņi tam sekoja un neatgriezās atpakaļ. Un septītā dienā notika tā, ka Ēnohs negaisa laikā ar ugunīgu zirgu ugunīgos ratos uzbrauca debesīs.”
Tie cilvēki, kuri bija uzklausījuši Ēnoha brīdinājumu atgriezušies mājās, pēc kāda laika, kad Ēnohs bija uzbraucis debesīs, devušies meklēt biedrus, kas bija neatlaidīgi sekojuši Ēnoham līdz starta vietai. Viņi atrada savus biedrus guļam beigtus starta laukumā - vietā, kur Ēnohs ugunīgajā zirgā pacēlās debesīs.
Astronomijas stunda. Debesu būtnes Ēnohu iepazīstināja arī ar astronomiskām gudrībām. Ēnohs raksta:
„Es redzēju debesu zvaigznes un es redzēju, kā viņš tās visas nosauca vārdā. Es redzēju, kā tās ar precīziem svariem tika nosvērtas pēc to gaismas spējas, pēc to tāluma telpā un parādīšanās dienas.”
Arī mūsdienās astronomi klasificē zvaigznes pēc to nosaukuma, pēc lieluma („ar precīziem svariem tika nosvērtas”) un spožuma („pēc to gaismas spējas”), pēc atrašanās vietas („pēc to tāluma telpā”) un datuma, kad tā pirmoreiz novērota („parādīšanās dienas”).
Ēnohs savā grāmatā sniedz īsu pirmsplūdu laika astronomijas zināšanu izklāstu. Ēnohs raksta:
„Tajās dienās saule iziet no tiem otrajiem vārtiem un rietumos noriet; tā atgriežās atpakaļ austrumos un trešajos vārtos 31 rītu uzlec un debesu rietumos uzlēc. Tajā dienā nakts sāk dilt, un tā satur deviņas daļas, arī diena satur deviņas daļas, un nakts ir tikpat gara kā diena, un gadā ir tieši 364 dienas. Dienas un nakts garums un dienas un nakts īsums - atšķirības rodas mēness riņķošanas dēļ...
Kas attiecās uz to mazo gaismekli, ko sauc mēness, katru mēnesi tā uzlēkšanas un norietēšanas laiks ir dažāds; viņa dienas ir tādas pašas kā saules dienas, un kad viņa gaisma ir vienmērīga, tā satur septīto daļu no saules gaismas, un šādā veidā viņš uzlec...Viena pusē no viņa parādās par 1/7, un visa pārēja ripa ir tukša un bez gaismas, izņemot 1/7 un 1/14 no puses viņa gaismas...”
Ēnoha novēlējums. Slāvu Ēnoha grāmata ir atrodams šāds Ēnoha norādījums, kuru viņš devis pirms savas „debesbraukšanas” ugunīgajos ratos:
„Un grāmatas, kuras es jums nodevu no Dieva, nenoglabājiet tās! Stāstiet par tām visiem, kas to vēlās, lai viņi caur tām mācās tā Kunga darbus!”
Ēnohs islāma mitoloģijā. Šeit Ēnohs tiek saukts par Idrīsu.
Idrīss - islāma mitoloģijā viens no nemirstīgajiem. Viņš ir arī pravietis. Korānā par Idrīsu teikts: „Viņš bija patiess [cilvēks], pravietis, un Mēs pacēlām viņu Augstā Vietā [t.i., paradīzē].” (Korāns, 19:57-58) Idrīss ir neskaitāmu leģendu un populāru stāstu varonis. Idrīss ir musulmaņu amatnieku patrons.
Sinonīmi un analogi. Idrīss tiek identificēts ar Bībeles Ēnohu. Pēc vārda Idrīss atbilst Bībeles Ezram. Idrīss bieži tiek jaukts ar Eliju un Hadiru, kuri arī ir nemirstīgi, taču atšķirībā no Idrīsa mīt uz zemes. Idrīss vēl tiek salīdzināts ar Hermeju grieķu valodā. Idrīsa identitāte ar Ēnohu un Hermeju/arī Saurīdu skaidri pausta arābu darba Hitat 33.nodaļā.
Biogrāfija. Idrīss (Ēnohs) dzīvoja lielā trūkuma laikā, kad Dievs bija sodījis cilvēkus par to, ka tie Viņu aizmirsuši. Idrīss sāka piesaukt Dieva vārdu, lai iegūtu atkal Viņa labvēlību. Viņa dievbijību apbrīnoja pat eņģeļi, bet Dievs viņu par to atalgojis ar augšāmcelšanos pēc nāves.
Pēc tautā populārām leģendām Idrīsam bijušas pārdabiskas spējas un zināšanas; viņš kļuva par cilvēces kultūras un civilizācijas radītāju. Idrīss pirmais apguva rakstīšanas mākslu, aritmētiku, šūšanu un apģērbu darināšanu, kā arī pareģošanu. Idrīs tāpat kā Bībeles Ēnohs, dzīvs būdams tika nogādāts paradīzē. Korānā par to rakstīts sekojošais: „Viņš bija patiess [cilvēks], pravietis, un Mēs pacēlām viņu Augstā Vietā [t.i., paradīzē].” (Korāns, 19:57-58) Tāpēc jau paši arābi Idrīsu identificē ar Bībeles Ēnohu.
Augšāmcelšanās motīvs. Leģendās ir atrodams motīvs par Idrīsa nāvi un augšāmcelšanos ik dienas; šo motīvu saista ar saules lēktu un rietu.
Hitat par Ēnohu. Arābu vēsturnieka un ģeogrāfa al Makrīzi (Taki ad Dilns Ahmads ben Alī ben Abd al Kadī ben Muhammads al Makrīzi) (1364.-1442.g.) enciklopēdiskā darba Hitat 33. nodaļā rakstīts:
„Ir cilvēki, kas saka: „Pirmais Hermejs, kurš savā trīskāršumā tika saukts par pravieti, ķēniņu un gudro, viņš ir tas, kuru ebreji sauc Ēnohs, Ādama dēla Šeta dēla Enoša dēla Kanaāna dēla Mahaleēla dēla Jareda dēls - lai svētība nāk pār viņu -, un tas ir Idrīss. Viņš lasīja zvaigznēs, ka nākšot grēku plūdi. Tad viņš lika būvēt piramīdas un paslēpt tajās dārgumus, zinātnieku rakstus un visu, par ko viņš uztraucās, ka tas varētu iet bojā vai pazust, lai pasargātu un labi saglabātu šīs lietas.””
Šajā darbā Ēnohs tiek identificēts ar Hermeju, Idrīsu un Saurīdu (!!). Iznāk, ka šī darba autors un citi vēsturnieki, uz kuriem atsaucās šī darba autors, piedēvēja piramīdu celtniecību Gīza Ēnoham (?!!).
Saites.
Pravieši.
