Cēlonība, kauzalitāte filozofijā
Nepieciešams ģenētisks sakars starp parādībām, no kurām viena (cēlonis) nosaka otru (sekas).
Cēlonības kategorija saistīta ar materiālistisku vai ideālistisku filozofijas jautājuma risinājumu. Dialektiski materiālistiskā filozofija atšķirībā no idealistiskās Aristoteļa teleoloģijas un G.V.F.Hēgeļa uzskatiem par absolūtā gara pašapziņu traktē cēlonību kā objektīvu esamības sakarību formu. Pretēji metafiziskā materiālisma nostādnēm dialektiskajā materiālismā akcentēta cēloņa un seku ģenētiskā saite: cēlonis jau potenciāli, t.i., pirms darbības, satur noteiktu seku iespējamību, izraisītās sekas atgriezeniski ietekmē savu cēloni un ir atkarīgas arī no tā darbības apstākļiem.
Cēlonība realizējas ciešā saistībā ar citiem mijiedarbības veidiem. Tāpēc cēlonības teorētiskais apskats saiastīts ar lietu un procesu būtības analīzi, kā arī ar satura un formas dialektisko attiecību iztirzājumu. Cēlonība izpaužas konkrētos pārejošos, ātri mainīgos apstākļos, tāpēc tā vienlaikus pauž nepieciešamības un nejaušības, iespējamības un īstenības savstarpejo nosacītību. Cēlonība ir viena no galvenājām zinātniskās pētīšanas kategorijām, jo tās galamērķis vienmēr ir galveno cēloņsakarību atsegšana - determinisms.
Saites.
Filozofija un filozofi.
