Centrālāzijas eiropeīdi
„Jauni atklājumi ir arī paātrinājuši vecāko ķīniešu grāmatu pārskatīšanu, kas apraksta vēsturiskas vai leģendāras liela auguma personības, ar dziļi iegrimušām zilām vai zaļām acīm, gariem deguniem, bārdām, un sarkaniem vai gaišiem matiem. Zinātnieki tradicionāli izsmēja šos ziņojumus, bet, kuriem tagad šķiet, ka šie ziņojumi var būt pareizi."
Viktors Mairs
Daudzi atradumi liek domāt, ka senākā paleolīta laikā starp 35 000.-10 000.g.pmē. baltie cilvēki, kas ne ar ko neatšķirās no mūsdienu eiropiešiem, nedzīvoja tikai un vienīgi Eiropā, viņu apdzīvotās teritorijas stiepās cauri Ziemeļāzijai līdz pat Pacifīdai - Klusajam okeānam.
Sibīrijā un citos Austrumu reģionos viņus galu galā izspieda un absorbēja mongoloīdas tautas un ciltis. Kaut gan izolēti eiropeisko gēnu rajoni ir izdzīvojuši Ziemeļāzijā līdz pat mūsu dienām.
Aini Japānā ir tipisks šāds rasu sajaukšanās piemērs.
Mūmijas. Šis teorijas ticamību dramatiski pastiprina pēdējā laika ievērojamie atklājumi.
Sākot ar XX gs. 70.gadu vidu un līdz pat 80.gadu beigām veseliem simtiem (patlaban uzietas mazliet vairāk par 500 mūmijām) eiropeīda tipa cilvēku mūmiju tika uziets Taklamakana tuksnesī Ķīnas ZR. Mūmijas bija ļoti labi saglabājušās pateicoties turienes sausajam klimatam.
Vairāk nekā 100 dabiski mūmificējušies eiropeīdu līķi, ap 2400-4000 gadus veci, uzieti Tarimas baseinā, (uiguru apdzīvotajā teritorijā, tagad Ķīnas okupācijā) Ķīnas rietumu rajonos. Apbrīnojami labi sausajā apvidus klimatā saglabājušās mūmijas sniedz nordiskā tipa cilvēku liecības, kopā ar augsti attīstītas kultūras liecībām -vīrieši, sievietes un bērni bija ietērpti un apglabāti labi un smalki pašūtos apģērbos - kleitās, biksēs, zābakos, garās zeķēs, mēteļos, un cepurēs. Vienā lielā kapā tika atrastas trīs sieviešu mūmijas un viena vīrieša mūmija. Vīrietis, miris apmēram 50 gadu vecumā, bija sešas pēdas garš, dzelteni brūniem matiem, kas bija kļuvuši sirmi. Viena no vislabāk iekonservētajām sievietēm bija gandrīz sešas pēdas gara, ar dzelteni brūniem matiem, savītiem pīnes.
Atsevišķu priekšmetu atradumi kopā ar ķermeņiem ietvēra vilnas mēteļus, ādas dūraiņus, ornamentālus spoguļus, tajā pašā laikā sievietes turēja somas, kurās bija mazi naži, augi, kas domājams izmantoti medicīniskos nolūkos. Pie Čerčenas (Cherchen), uz dienvidiem Taklamakana tuksneša malā, tika uziets mumificējies bērna ķermenis, laikam miris mazāk kā trīs mēnešus vecumā, ietīts tumšbrūnā vilnas audumā, tā acis bija apklātas ar maziem plakaniem akmeņiem. Blakus galvai bija dzeramais kauss, taisīts no vērša raga un tāda kā senā „bērna pudelīte,” izgatavota no aitas pupa, kas bija griezts un sašūts tā, lai to varētu piepildīt ar pienu. Viena vīrieša mūmijai bija pat ķirurģisku operāciju pēdas uz viņa kakla, iegriezums bija aizšūts ar zirga astru šuvēm.
Atsevišķas eiropeīdu mūmijas bija īstenībā jau tikušas atrastas Tarimas baseinā agri šajā gadsimtā (laikam domāts XX gs.), viena, kas atgādināja velsiešu vai īru sievieti, cita, kas līdzinājās Bohēmijas pilsonim. Visas bija apģērbtas augstas kvalitātes drēbēs, ietverot bezrūpīgas cepures, ar iedurtām spalvām tajās, kas deva uzkrītošu līdzību alpīnajām galvassegām, kuras valkā mūsdienu Rietumeiropā. Bet šie agrīnie atklājumi, 2000 gadus veci, tika noraidīti kā atsevišķas, izolētas eiropeīdu grupas, kuras klejoja šajā apvidū un tāda veidā tika uzskatīts, ka nav kultūras vai vēsturiskas nozīmes viņu esamībai.
Patiešām, mūsdienu zinātnieki saskaņoti politiski korektā stilā, bija tendēti apslāpēt agrīnās tirdzniecības vai kontaktu liecības starp Ķīnu un Rietumiem šajā laika periodā, aplūkojot Ķīnas civilizācijas attīstību kā būtībā pastāvīgas attīstības rezultātu, bez jebkādas ārējas ietekmes. Nekādas tautu un kultūru difūzijas, turklāt tika uzskatīts, ka no austrumiem līdz rietumiem eiropiešus civilizēja ķīnieši. Ļoti ievērojamais aizvēstures pētnieks Gordons Čailds, piemēram, 1958.gadā rezumēja Eiropas aizvēsturi kā Austrumu civilizāciju „eiropiešu barbarismu apstarojošu” stāstu.
Bet nesenie mūmiju atradumi Tarimas baseinā ir ļoti lieli, ļoti seni, patiešām atklāti, atbrīvoti šeit. Svarīgi ir tas, ka šie atradumi palīdzējuši no jauna atvērt diskusiju par lomu, kuru eiropeīdi spēlējuši Ķīnas civilizācijas pirmsākumos, kopā ar dažiem arheologiem no jauna sākt pierādīt, ka eiropieši varēja Ķīnu iepazīstināt ar atsevišķiem izgudrojumiem, tādiem kā riteni, pirmie metāla priekšmeti. Šī ir īstenībā no jauna apstiprināta teorija, kura bija atbalstīta 20.gadsimta sākumā, bet kuru bija aprakusi politiskā korektuma lavīna. 1912.gadā ievērojamais Kembridžas zinātnieks A.C.Hadons (A.C.Haddon) atzīmēja tautu/cilšu klejojumos (The Wanderings of Peoples) iespēju, ka progresīvie senās Ķīnas civilizācijas elementi bija radušies kulturālām ciltīm migrējot no rietumiem.
Tagad, saskaņā ar Pekinas Arheoloģijas institūta ārstu-antropologu Dr.Hanu Kangsinu (Dr.Han Kangxin), skeletu un mūmificētās liecības skaidri un nepārprotami norāda uz faktu, ka senākie Tarimas baseina reģiona iedzīvotāji bija baltie cilvēki, attiecināmi uz paleo-Eiropas Cro-Magnons. Šo teoriju atbalsta Pensilvānijas universitātes seno valodu un kultūru speciālists Dr.Victors Mairs (Victor Mair), kurš stimulēja lielākos meklējumus, kas noveda pie mūmiju atklāšanas. Viņš uzstājās kā galvenais atbalstītājs teorijai, ka lielas eiropeīdu grupas bija klātesošas Tarimas baseinā ilgi pirms tagadējiem iedzīvotājiem, apgalvojot pat, ka tjurku valodās runājošie šajā reģionā neparādījās līdz gandrīz VIII gs.pmē. Pēc tam, kā viņš uzskata, jaunatnācēji izspieda eiropeīdus, kaut gan nozīmīga etniska grupa reģionā mūsdienās, Uigurijā, ietver cilvēkus ar neparasti gaišiem matiem un neparasti gaišu sejas krāsu.
Uigurijas mūmiju vecums. Oglekļa analīzes uzrādīja 3800–5000 gadu vecumu. Tādējādi apbedījumi ir par 500 un vairāk gadiem vecāki nekā pirmā ķīniešu dinastija – Šani. Visas pazīmes liecina, ka tie ir nevis atsevišķi apbedījumi, bet gan senas un plašas civilizācijas pazīme.
Tohari. Faktiski, tagad izzudušās indoeiropiešu tautas, kuras dzīvoja centrālajā Āzijā, bija ilgi eksistējušas. Zināmi kā tohari (Tocharians), viņi ir aprakstīti kā arsi, kas ir radniecīgi sanskrita āriešiem (arya) vai senās Persijas ariya. Vārds ārietis nozīmē „tas, kas ir cildens vai slavens” jebšu "dižciltīgie ļaudis." Viņu valoda, kurai ir līdzība ar indoeiropiešu koka ķeltu un ģermāņu valodu zariem, ir pierakstīta manuskriptos, kas datēti starp VI un VIII gadsimtu jau mūsu ērā, un solīdus pierādījumus par tās eksistenci var atrast līdz pat III gadsimtam.
Par spīti faktam, ka toharu manuskripti ir atrasti vienīgi par vēlīno laikmetu, lingvisti ir izdalījuši gadījuma rakstura toharu vārdus iespiestus manuskriptos, rakstītus Gandhari Prakrit, Ziemeļindijas vietēja valodā, kas kalpoja kā administratīva valoda lielā Tarimas baseina daļā laikā no III līdz V gadsimtam. Arī tohari sen zināmi kā Yuezhi (vai Ruzhi), norādes par viņiem sastopamas ķīniešu tekstos, tikpat senos, kā, piemēram, V gadsimta pmē., laika Tarimas baseina mūmiju augumi.
Toharieši ir spilgti izdalīti senos sienu gleznojumos Kizil un Kumtura (netālu no mūsdienu Ķīnas pilsētas Kučas (K`u-ch`e), Tjanšaņa kalnos ziemeļos no Tarimas baseina), kā aristokrātiski eiropieši, ar sarkaniem vai baltiem matiem, gariem deguniem, zilām vai zaļām acīm, un lieliem augumiem. Yuezh no I gs.pmē. arī ir attēloti pārsteidzoši nokrāsotajās statujās Khalchayan (rietumos no Surkhan upes senajā Baktrijā). Viņi patiešām ir parādīti kā eiropieši ar gariem deguniem, smalku ārieni, gaišiem matiem, rožainu ādu un spilgti zilām acīm. Tas ir zināms no vēstures avotiem, kas datējami ar II gs.pmē. Ilgstoši Yuezhi pārvietojās no Ķīnas ZR līdz Ferganai un Baktrijai, kas atradās uz attālā Pamira nogāzēm. No turienes viņi pārvietojās dienvidos pāri Hindu Kush Afganistānā un Indijas subkontinenta ziemeļu daļā, kur viņi izveidoja vareno Kušanu (Kushan) impēriju. Pēdējās pārmaiņas, lielvalsts izstiepšanās Tarimas baseinā un budisma izplatīšanās, kas galu galā sasniedza Ķīnu.
Indoeiropiešu migrācija un kultūru mijiedarbība. Viena hipotēze iegūstot pieaugošu atbalstu ir, ka indoeiropiešu migrācija sākās ar ratu izgudrošanu. Strādājot kopā ar krievu arheologiem, Ņujorkas Hartvikas koledžas antropologs Dr.Deivids V.Antonijs (David W.Anthony) bija atklājis ratu riteņu pēdas 5000 gadus vecos kapu uzkalnos Dienvidkrievijas un Kazahstānas stepēs. Šo pētījumu aprisēs bija tiešs atbalsta punkts eiropeīdu mūmiju jautājumā Ķīna, tāpēc, ka trīsdaļīgu disku riteņiem līdzīgas konstrukcijas, kas atrastas Rietumāzijā un Eiropā no trešā un otrā gadu tūkstoša pirms mūsu ēras laika, tika atrastas arī Gobi tuksnesī ZA no Tarimas baseina.
Daudzi pētnieki pašreiz piekrīt, ka ratos iejūgtu zirgu vadīšanas un zirgu jāšanas mākslas dzimtene drīzāk bija Ukrainas stepes, nekā Ķīna vai Tuvie Austrumi. Kā Dr.Antonijs un viņa kolēģi ar detalizētiem seno zirgu zobu pētījumiem bija pierādījuši, zirgi jau pirms 6000 gadiem Ukrainā tika iejūgti. Arī koka kaujas rati ar sīki izstrādātiem, izteiktiem riteņiem, datējami ar 2000.g.pmē., uzieti tajā pašā reģionā. Salīdzinājumam, Ķīnā kaujas rati parādījās kādus 800 gadus vēlāk. Rituālie zirgu apbedījumi līdzīgi Ukrainā arī ir tikuši izrakti Tarimas baseina, kā arī ratu riteņu atliekas. Rati ar apmēram identiskiem riteņiem ir zināmi no Ukrainas zāļainajiem līdzenumiem un ir datējami ar 3000.g.pmē.
Artefaktu daudzums no Tarimas baseina mūmiju apbedījumiem ir nodrošinājis nozīmīgus pierādījumus par senu zirgu jāšanas mākslu. Tie ietver koka laužņus un ādas pavadu/grožus, zirga pātagu, kas sastāv no vienas vienīgas ādas strēmeles, kas piestiprināta pie koka kāta, koka sēžamvietas daļa ar ādas siksnām un polsterētas ādas, izsmalcinātas apdares seglus. Tas šķiet apliecina, ka mūmijas piederēja mobilai jātnieku kultūrai, kas izplatījās no Austrumeiropas līdzenumiem. Tas arī atbalsta augošo arheologu pārliecību, ka indoeiropiešu gēnu, kultūras un valodas izplatīšanās bija saistīta ar pakāpenisku zirgu jāšanas mākslas un ratu vadīšanas tehnoloģiju izplatīšanos no sava pirmavota Eiropā pirms 6000 gadiem.
Šiem atklājumiem ir nozīmīgas sekas izpratnē par Ķīnas civilizācijas izcelsmi, kopš ir pierādīts, ka kaujas rati ienāca Ķīna tikai ap II g.tk.pmē. vidu, aptuveni tajā paša laikā tur attīstījās bronzas metalurģija un rakstība. Liecība uzvedina, tāpēc, ka ratus un kaujas ratus Ķīnā bija ieviesuši indoeiropieši no rietumiem. Tas pierāda arī to, ka eiropiešu iespiešanās Ķīnā nesākās ar Zīda ceļa tirdzniecības maršruta atklāšanu, kā parasti rakstīts vēstures grāmatās, 2.gs.pmē., bet vismaz 2000 gadus agrāk Neolīta pārejas laikā uz Bronzas laikmetu, kad visa Eirāzija kļuva kulturāla un tehnoloģijas savstarpēji saistīja migrējošie eiropeīdi.
1951.gadā vācu arheologs Roberts Heine-Gelderns (Robert Heine-Geldern) mēģināja pierādīt līdzību rindu starp Ķīnas un Eiropas metālizstrādājumiem ap 800.g.pmē. Viņa atrasto pierādījumu skaitā ir zirgu iejūgi, abpusgriezīgi zobeni, cirvji un šķēpu uzgaļi, kuri kā viņš uzskatīja, bija radīti Halštātes un Kaukāza metalurģijas centros. Pierādot, ka Melnās jūras reģiona (Pontic Migration) izceļotāji bija ieņēmuši vietas no Eiropas pāri visai Āzijai, viņš izteica domu, ka Dongson dienvidu kultūru Ķīnā varētu vislabāk izskaidrot kā no Eiropas ienākošo tiešo ietekmju rezultātu laikā no IX- VIII gs.pmē.
Divus gadus vēlāk labi pazīstamais krievu arheologs I.Rudenko ievēroja mūmiju eksistenci ar eiropiskiem sejas vaibstiem karaliskajos Pazyryk kapos Altaja kalnos, kas datēti ar V un IV gs.pmē. Šis liecības pēc tam izmantojis Džons Haskins no Pitsburgas universitātes, kurš pierādīja, ka Yueh-chih (tā senie ķīnieši dēvēja toharus) Pazyryk Altaja apgabalā varētu būt bijuši kontinentālās Eiropas ķelti.
Zīmīgi ir tas, ka Tarimas baseina mūmijas sagādājušas papildus pierādījumus, kuri atbalsta Heine-Gelderna teoriju. Daži no nopietnajiem lietišķo pierādījumu atradumiem kopā ar mūmijam stipri uzvedina uz radniecību ar ķeltu kultūrai tipiskajiem bronzas izstrādājumiem (cirvjiem) un citiem īpatnējiem bronzas objektiem tādiem kā nažiem ar zoomorfiskiem spaliem. Ķeltu kultūra datējama ap 1800. un 1000.g.pmē., izpletās pa visu Eiropu un saistījās labi kopā ar jātnieku un kaujas ratu kultūras zināmiem aspektiem, kuri akcentēja medības ar saliktiem lokiem un iespējams stopiem.
Tāda veidā jauna uzticība ir tikusi dota agrāk noraidītajām un izsmietajām teorijām par civilizācijas izcelsmi un attīstību Ķīnā. Jauno liecību gaismā Rdvīns Pulejblanks (Edwin Pulleyblank) no Britu Kolumbijas universitātes pēdēja laikā pierādījis, ka eiropiešu ietekme bija nozīmīgs faktors Ķīnas valstu apvienošanā un pirmās centralizētās ķīniešu impērijas izveidošanā, ko 221.g.pmē. paveica Ciņu valdnieks Šihuandi. Viņš norādīja, ka ārzemju atnācēji ķīniešu stepēs, militārie jātnieku loku šaušanas tehniskie paņēmieni pārceļotāju virzīšanās robežas pirmo reizi pieminēti ķīniešu avotos ap 307.g.pmē. Rietumos jātnieku loku šaušanas parādīšanās kopā ar skitiem, cieši saistīta ar ķeltiem, kuri pirmo reizi pieminēti Tuvo Austrumu avotos ap 800.g.pmē., un kuru dzīvesveidu galu galā aprakstījis grieķu vēsturnieks Hērodots. Liktenīgā kārtā, tā bija jātnieku loku šaušanas tehnika, kas definēja klasisko nomadismu, kas dominēja Eiropas stepes un izveidoja iespējams Xiongnu, mongoļu un turku lielās stepju impērijas, kas vēlāk terorizēja Eiropu.
Pulejblanks izteica domu, ka ķīnieši bija nokopējuši eiropiešu tehnoloģijas un pārveidojošas pretēji to izgudrotājiem. Patiesi ierosinošu analoģiju jātnieku loka šaušanas izplatīšanai austrumu virzienā līdz Ķīnas robežai, var redzēt veidā kāda indiāņi no spāniešiem Meksikā ieguva zirgus un viņu izmantošana karošanā XVII-XIX gs. pārveidoja lielas Ziemeļamerikas prērijas. Šī mongoloīdu imitācijas teorija arī atspoguļo daudzus indoeiropiešu izcelsmes vārdus agrīnajos zināmo Sinitic valodu slāņos.
Audumu paraugi no II g.tk. beigām pmē. uzieti Tarimas baseina kapos arī sagādājuši pierādījumus par eiropiešu tehnoloģijas izplatīšanos līdz Ķīnai. Vienā fragmenta bija vilnas dzijas rievota auduma raksts ar skotu auduma dizainu, kas prasīja stelles, kas ne reizi pirms tām netika asociētas ar Ķīnu vai austrumu centrālo Āziju tik agrīnā laikā. Pensilvānijas universitātes audumu arheoloģijas speciāliste Irēna Gūda (Irene Good) ir apstiprinājusi, ka skotu auduma fragmentiem īstenība stilistiski un tehniski identiski auduma fragmenti uzieti Austrija un Vācijā no vēlāka perioda.
Losandželosas Rietumu koledžas lingviste un arheoloģe un grāmatas "Aizvēsturiskie audumi" (Prehistoric Textiles, Princeton University Press, 1991.g.) autore Dr.Elizabete J.V.Barbere (Dr.Elizabeth J.W.Barber) apliecina, ka ķīnieši nelietoja un pat nepazina rievotu audumu, bet ieguva auduma raksta zināšanas no rietumiem, pie tam tikai pēc Haņu perioda. Zīmīgas tur šķiet daudzas sakarības starp Tarimas baseina mūmijām un 5000 gadus veco „Ledus cilvēku,” kas uziets Austrijas Alpos 1991.gadā.
Pierādījumi, tāpēc arvien vairāk šķiet, apstiprina ķeltu kultūras izplatīšanos visā Eirāzijā, mazākais pirms 4000 gadiem. Ka, piemēram, viens akadēmiķis Džeims Opie, seno grīdsegu zīmējumu motīvu un bronzas izstrādājumu eksperts, bija norādījis, tas ir ļoti nozīmīgi, ka ķeltu nebeidzamie mezglu (endless-knot) motīvi, svastika, dzīvnieku stils (animal-style) rotājumos bija atklāti no Eiropas cauri Irānai līdz Ķīnai. Ķeltu reliģija - ietverot skitu - bija solāra, un trīs, un četru zaru svastikas kā solārs simbols ir visuresošs elements ķeltu mākslā. Līdzīgi Tarimas baseina eiropeīdi/eiropieši demonstrē noteiktu tieksmi pēc spirālveida solārajiem simboliem, attēlojot tos uz savām sejām un iegravējot tos uz savu zirgu iemauktiem. Tas pats par sevi liecina, ka viņi bija ziemeļnieciskās rases pārstāvji, kuri bija saules, dabas un debesu pielūdzēji. Kā Havardas universitātes Austrumāzijas civilizāciju vēsturnieks Maikls Puett bija pierādījis, Tarimas baseina mūmijas atklāj caurspīdīgu kultūras izplatīšanās norisi no Eiropas.
Viss tas atbalsta arheoloģijas pioniera Kolina Renfrēva (Colin Renfrew) tēzes, kurš apstrīdēja iepriekš vispārpieņemtos priekšstatus, ka aizvēsturiska kultūra sākusies Tuvajos Austrumos vai Centrālāzijā un tikai vēlāk izplatījās barbariskajā Eiropā.
Uiguru saistība ar eiropeīdiem. Patlaban šais vietās dzīvo uiguri – tjurku musulmaņu tauta. Viņu izcelšanās vērojamas eiropeīdu pazīmes. Citiem vārdiem sakot, Uigurijā uzietās mūmijas liecina par lielu ieceļotāju vilni, kas varētu būt nācis no grimstošās Mu zemes.
Interesanti, ka par Gobi civilizāciju 1930.gados bija pareģojis „dusošais pravietis” Edgars Keisijs (1210-1 M.54 6/29/36).
Saites.
Lemūrieši.
Uiguri.
