Uiguri
Viena no senākajām tjurku tautām, kas Turku patlaban apdzīvo Ugurijas teritoriju, kas ir ķīniešu okupēta un patlaban atrodas Ķīnas ZR (okupantu saukta par Siņdzjanas rajonu). Uigurijā patlaban dzīvo ap 9 miljoni uiguru, bet vēl miljons citās valstīs - pārsvarā Āzijā.
Musulmaņu (sunnītu) tauta kopš XVII gs. Vietsēži, nodarbojas ar lopkopību un lauksaimniecību. Galvenais pārtikas avots - gaoljan, sorgo labības šķirne.
Apdzīvotās teritorijas. Mūsdienās dzīvo Ķīnā, Kazahijā (Čundžu - uiguru pilsēta. ).
Uigurijas pirmiedzīvotāju civilizācija. Laikā ap 3800-5000 gadi atpakaļ teritoriju apdzīvojuši eiropeīdi cilvēki, par ko liecina vairāk kā 500 atrastās labi saglabājušās mūmijas Taklamakana tuksnesī. Jau 1926.g. Lemūrijas pētnieks Dž.Čerčvards izteica domu, ka tie bijuši izceļotāji no grimstošās Mu zemes. Čerčvards vēl apgalvoja, ka caur Ziemeļķīnu un Krievijas dienvidiem uiguri tie aizkļuva līdz Eiropai un āriešu vēsture īstenībā esot uiguru vēsture: "Uiguri sasniedza augstu kultūras un civilizācijas līmeni: tie pazina astroloģiju, metālu rūdu iegūšanu, tekstilrūpniecību, arhitektūru, matemātiku, lauksaimniecību, medicīnu, tiem bija rakstība un tā tālāk. Tie bija speciālisti dekoratībajā zīda izgreznošanā, koka un metālu apstrādē, gatavoja zelta, sudraba, bronzas un māla skulptūriņas. Tas viss vēl bija līdz tam, kā sākās Ēģiptes vēsture."
Lai cik nebūtu dīvaini, bet 1930.gados domu, ka Gobi tuksnesī kādreiz eksistējusi attīstīta civilizācija, izteica arī amerikāņu "dusošais pravietis" Edgars Keisijs.
Tolaik profesionālie arheologi un ģeologi izsmēja šādu teoriju.
Tā kā klimats sāka pasliktināties un teritorija kļūt par tuksnesi, šie senie eiropeīdi devušies uz Indijas ziemeļiem un Eiropu. Nu ārieši kas ārieši! Tiešām varētu būt tā, ka šis process ticis nosaukts kā viļņveidīga indoāriešu ienākšana laikā no 4.tk.g.pmē. beigām - II tk.g.pmē.
1962.gadā ģeologi guva pirmos pierādījumus tam, ka Gobi tuksnesis tiešām pagātnē cikliski bijis ar cilvēkiem draudzīgu vidi. Pēdējie tādi laiki bijis pleistocēna beigās (pirms 12000 gadiem) un IV tk.g.pmē. beigās. Vēl 3000 gadu atpakaļ lopus ganīja tādās vietās, kur tagad vairs nav nekā.
Arheologi pierādījumus šai civilizācijai guva tad, kad Takla-Makanas smiltīs tika uzieta gaišādaina un rudmataina vīrieša izkaltusī mūmija, kas tika datēta ar apmēram 8000.g.pmē. Drīz tādas mūmijas (vīriešu, sieviešu un bērnu) tika uzietas skaitā virs 500 tikai Urumči un Tarimas apvidos vien. To skaits palilinājās XXI gs. sākumā, kad ķīniešu arheologi 2004.gadā Austrumu Gobi uzgāja kapsētu ar vairākiem simtiem gaišādainu cilvēku mūmiju.
Īpaši arheologus pārsteidz apbedīto mūsdienīgie apģērbi: bikses, ādas jakas, izšūti svārki, sarkanas jostas, zīda šalles, vieglas briežu ādas kurpes un tupeles.
Pie tam arheologi spēja izsekot dažu Gobi ornamentu un motīvu ceļu līdz pat Centrālajai Eiropai.
Uiguru izcelšanās. Uiguru arhetipā vērojamas eiropeīdas pazīmes (antropoloģiski - eiropeīdu un mongolīdu mikslis), kuras visdrīzāk ir mantotas no šīs teritorijas iepriekšējiem iedzīvotājiem - eiropeīdajiem izceļotājiem no grimstošās Mu zemes. Tomēr tagadējos uigurus uzskatīt par tiem pašiem āriešu tipa iepriekšējiem iedzīvotājiem uzskatīt tomēr nevar. Droši vien lielāku skaidrību ieviestu ģenētiskie pētījumi, bet Mazais Zaļais par tādiem nav dzirdējis.
Arī paši uiguri sevi uzskata par atšķirīgiem no ķīniešiem un tiecas pēc neatkarības.
Kari ar Tjurku kaganātu. 545.gadā tjurki sagrāva uiguru ciltis (tele), bet 551.gadā - žužanus (arī uiguru cilts?).
XII gs. Ap šo laiku eksistējot kaut kādi hroniku pieraksti par Uiguru valsti.
Ķīnas okupācija. Ķīniešu Ciņu dinastijas imperators Kansi (1661.-1722.g.) 1699.gadā devās karagājienā pret Džungārijas (Oiratu) hanu Haldanu un sakāva to. Atkal(?) nodibināja Ķīnas varu pār "rieteņu teritorijām," kuras apdzīvoja galvenokārt uiguri. Nākamā gadusimteņa laikā ķīnieši paplašināja savus valdījumus līdz pat Pamira kalniem. Zemes iekarošanu pavadīja masveida uiguru izkaušana, kas glābjoties bēga uz ziemeļiem - Krievijas impēriju. 1760.gadā Uigurijas ziemeļu un dienvidu daļas (Džungārija un Austrumturkestāna) faktiski pārvērtās par kolonijām un tika pārveidotas par Siņczjanas (siņdzjaņ - "jaunās teritorijas") apgabalu Ķīnas Ciņu impērijas sastāvā.
1873.gada Junnaņas provincē tika sagūstīts un nonāvēts Dū Vensjū un musulmaņu sacelšanās izbeidzās. Tomēr nekārtības turpinājas uiguru apdzīvotajā Siņdzjaņas provincē.
Austrumturkestānas republika (?-1951.g.). XX gs. 30. un 40.gados to vāirākkārt apspieda krievu–ķīniešu apvienotie spēki. 30.gados uz neilgu laiku pastāvēja neatkarīga uiguru valsts - Austrumturkestānas republika.
Uiguru sacelšanās (1933.-1934.g.). 1933.gadā ķīniešu okupētajā Siņdzjanas provincē sacēlās uiguri pret vietējo varu. Musulmaņiem palīdzību bija aposolījušas Japāna un Lielbritānija. Uiguri visai ātri gāza vietējo varu ar Šen Šicaju priekšgalā un nodibināja islāma republiku. Šie uiguru panākumi nepatika ne tikai Ķīnai, bet arī tā nepatika PSRS, ka uzņēma kontaktus ar reģionā palikušajiem baltgvardiem, kas te bija apmetušies pēc Krievijas Pilsoņu kara - komunistu ideoloģiskajiem pretiniekiem. Uiguru aizrobežu instruktori prasija ātru izrēķināšanos ar ķīniešiem, lai varētu nodibināt bufera tipa republiku pie Sibīrijas un Kazahijas robežām. Sarkankrievi nolēma ievest Siņdzjanā " Altaja brīvprātīgo armiju" (krieviski - Алтайскaя добровольческaя армия), kuru slepenības nolūkos nolēma ietērpt baltgvardu armijas formās. Nu vajadzēja tikai apvienoties ar īstajiem "baltajiem."
1933.gada decembrī uiguru dumpiniekiem kopā ar Gomindāna karaspēku izdevās nopietni atspiest Šen Šicaja spēkus. Baltgvardi ar lielām grūtībām aizstāvēja Urumči. Šen Šicajs bija spiests oficiāli pieprasīt PSRS militāro palīdzību.
1934.gada janvāra beigās sarkankrievu interventi no Altaja 7000 vīru daudzumā ar tankiem, artilēriju un aviācijas atbalstu pārgāja robežu. jau pirmajā kaujā krievi sakāva Gomindāna divīziju pie Urumči, tā noņemot pilsētas aplenkumu. Pēc tam vietējie baltgvardi pieslējās " Altaja brīvprātīgo armijai" un tālāk cīnījās kopā - tas iz vienīgais gadījums vēsturē, kad plecu pie pleca karoja "baltie" un "sarkanie." Interesanti, ka netika atzīmēts neviens konflikts starp tiem, jo "baltie" apzinājās, ka savu bīstamo stāvokli un savienība ar "sarkanajiem" tiem bija nepieciešama.
Krievi tālāk cīnījās pie Kašgaras, pie Tutuņas upes un Davančena kalnos.
1934.gada aprīlī uiguru nemieri bija apspiesti. Atstājuši Šen Šicaja atbalstam vienu kavalērijas pulku, lielākā daļa sarkanarmiešu atgriezās PSRS. Uz Ķīnu tika nosūtīti padomju militārie padomnieki, kuru vidū bija arī nākamais maršals Pāvels Ribalko (Павел Рыбалко). Palika artī tie "baltie," kas neizlēma atgriezties PSRS.
40.gadu beigās Ķīna iecēla uiguru satelītvalstij tiešu kompartijas pārvaldnieku. Daudzi uiguru neatkarības piekritēji aizbēga uz Turciju, kur šodien ir liela uiguru kopiena.
Iekļaušana Ķīnas sastāvā. 1945.gada augstā starp PSRS un Ķīnu tika parakstīts slepens memorands, kas nodeva Austrumu Turkestānu Ķīnas pārvaldē. Dokumentu parakstīja Molotovs un Van Šiči. Tādējādi Ķīna okupēja Uiguristānu 1951.gadā.
1955.gadā tika nodibināts Siņdzjanas Uiguru autonomais rajons, kas pēc platības atbilst 1/6 visas mūsdienu Ķīnas teritorijas. Tās sauszemes robeža ir 5600 km un robežojas ar 8 valstīm (Mongoliju, Kazahiju, Krieviju, Tibetu, Ķīnu, Kirgīziju, Tadžikiju, Afganistānu).
Uiguru pretestība šodien. Līdz nesenai pagātnei šai lielajā, bet reti apdzīvotaja zemē bija uiguru vairākums, bet oficiāla Ķīna veic kolonizāciju un te nometina ķīniešus, kas izsauc neapmierinātību uiguros. Jau pēc komunistu nākšanas pie varas Ķīnā 1949.gadā Uigurijā ir visai spēcīga, bet presē maz apskatīta, separātiska kustība.
Ķīna uiguru zemē veic Tibetai līdzīgu kolonizāciju: asimilāciju, reliģskās brivības apspiešanu, neapmierināto vajāšanu un ķīniešu nometināšanu. Kopējais uiguru skaits ir no 8–10 miljoniem cilvēku, uiguri sastāda ap 45% okupētās Uigurijas iedzīvotāju. Visintensīvakais asimilācijas process norisinās zemes, kuru Ķīna nosaukusi par Sjiņczjanas-Uiguru autonomo apgabalu, galvaspilsētā Urumči. Apgabalā dzīvo ap 8 vai 9 miljoni uiguru.
1997.gadā uiguri scēlās pret Ķīnas režīmu. Pēc Amnesty International datiem tūkstošiem uiguru tika nogalināti vai smagi ievainoti.
Viens no nemieru organizatoriem bija Ismails Semeds, kurš pēc tam uzturējās Pakistānā. 2003.gadā viņu deportēja uz Ķīnu. 2005.gadā Urumči pilsētas tiesa viņam piesprieda nāvessodu par „separātismu un ieroču un sprāgstvielu glabāšanu.” Viņa sieva, kas Semedu bija redzējusi pirms sodīšanas, pavēstīja, ka vīrs ticis spīdzināts.
Kā partizāņu kustība darbojas grupa „Austrumu Turkestāna,” kuru 2002.gadā ANO atzinusi par teroristisku.
Ārzemēs uigurus pārstāv Vispasaules uiguru kongress, kas bāzējas Vācijā. Tā priekšsēdētājs Dilksats Raksits.
2008.gada nemieri. 3.aprīlī nemieri izcēlusies uiguru Hotanas pilsētā. Ķīnas režīms arestējis ap 500 cilvēkiem.
Reliģiskās represijas. 2008.gadā notikušas uiguru represijas reliģisku iemeslu dēļ. Ķīnas tiesa pieciem uiguru musulmaņu garīdzniekiem piespriedusi 7 gadu cietumsodu par svētceļojumu organizēšanu uz Meku. Mītiņā netālu no Aksu pilsētas bijuši sapulcējušies ap 300 cilveku, kuru vidū garīdznieki izplatījuši Korānu, kas neesot bijis reģistrēts Ķīnas varasiestādēs.
Bez tam tikusi sagrauta arī kāda mošeja, kas atteikusies izkārt Ķīnas olimpiādi slavinošus lozungus. Mošejām vispār ir pienākums reģistrēties valsts reģistrā un izmantot tikai okupācijas varas akceptētus Korāna eksemplārus.
No 2006.gada novembra līdz 2007.gada janvārim uz Saūda Arābiju bija devušies 10 000 Ķīnas musulmaņu pēc Ķīnas oficiālo varasiestāžu ziņām.
Jauna uiguru brīvības cīnītāju militārā akcija notika 2008.gada 4.augustā, 7:55 no rīta pēc vietējā laika, kad divas smagās automašīnas, notriecot pāris policistu, ielauzās Ķīnas Iekšlietu ministrijas bāzē Kašgarā. Vingrojošos policistus divi uiguri apmētāja ar granātām, pēc tam uzbruka ar nažiem. Kopumā 16 policisti ievainoti un 16 nogalināti. Uiguru uzbrucēji esot sagūstīti.
2009.gada aprīlī Ķīnā izpildīts nāves sods diviem uiguriem, kurus atzina par vainīgajiem terorismā.33 gadus vecs Abdurahmans Azats un 28 gadus vecs Kurbandžans Hemits pagājušā gada augustā uzbrukuši militarizētās tautas policijas bāzei Sjindzjanas Uiguru autonomajā rajonā. Uzbrukumā gājuši bojā 17 cilvēki, 15 tika ievainoti. Teroristus nonāvēja Kašgaras pilsētā, turpat, kur noticis uzbrukums. Uiguru separātisti pirms olimpiskajām spēlēm Ķīnā sarīkojuši vairākus teroristiskos aktus.
2009.gada nemieri. 2009.gada jūlija sākumā Uiguristānā izcēlušās sadursmes starp uiguriem un haņu ķīniešiem. Tiek ziņots par armijas iesaistīšanos un 156 cilvēku nāvi. Vairāki tūkstoši ievainoti.
Ķīnas urķi (hakeri) uzbruka Melnburnas kinofestivāla mājas lapai, jo šai festivālā bija plānots demonstrēt filmu par Pasaules uiguru kongresa līderi Rebiju Kadīru.
Tikām, pēc tās pašas R.Kadīras ziņām, vienas nakts laikā ķīniešu okupācijas varas iestādes arestējušas ap 10 000 uiguru Urumči pilsētā.
Ķīnas politika. Uiguri tiek iesprostoti koncentrācijas nometnēm, sterilizētas viņu sievietes, realizētas asimilācijas programmas.
Lietuvas Seims 2021.gada 20.maijā pieņēma rezolūciju "Par Ķīnas veiktiem sistemātiskiem smagiem masveida cilvēktiesību pārkāpumiem un uiguru genocīdu." Leiši aicina ANO veikt izmeklēšanu. Rezolūcijā aizstāvēti arī tibetieši.
