Čimalpopoka kodekss
„Atstāstu grāmata.”
Atklāšana. Atrada abats Brasors, kurš bez maiju valodas apguva arī acteku nauatlu un atrasto manuskriptu nosauca sava valodas skolotāja – Čimalpopoka Galīsija vārdā.
Saturs. Šī kodeksa saturs ir daudz saprotamāks un konkrētāks par „Čilam-Balam.”
1. Pasaules radīšana. Pēc tam, kad Dievi radīja pasauli „no debesīm nokrita ugunīga vārpsta; Teckatlipoka nometa malku, un tās dūmi pacēlās debesīs.” To paveikuši, Dievi turēja sapulci, ko atstāt uz Zemes dzīvojam: „Grūtu skatu viņi pārlūkoja debesu plašumus un zvaigžņu valstības un apturēja savu skatienu uz ūdens valdnieku, kurš jau staigāja starp cilvēkiem, līdzināja laukus un izcirta krūmājus – uz Kecalkoatlu”. Kodeksā teikts, ka pasaule radīta četrreiz, saule eksistējusi četrreiz, un tikai piektajā laikmetā Saule tapa redzama tāda, kā redzam to šodien. „Piektajā laikmetā, kā to zināja stāstīt vecie ļaudis... tika radītas debesis un zeme... kā arī četras ļaužu rases, kuras apdzīvo zemi...”
2. Katastrofas. Visai dramatiski kodeksā aprakstīts noslēpumainais pasaules ugunsgrēks un ilgā nakts, kuras laikā Saule bija tīta tumsā: „(Tad) tika radīta Otrā Saule. Tās simbols bija jaguārs un (skaitlis) četri. Tās saules vārds – Jaguārs. Tieši šīs Saules laikā debesis sagruva pār zemi, un Saule vairs negāja savu ceļu. Pusdienā bija tāda tumsa, it kā būtu pusnakts!" Tā sākās Otrā saule. Tad notika kāda nāvējoša katastrofa, kura iemūžināta Trešās Saules simboliskajā zīmē: „Šī Saule nesa Ugunīgā Lietus vārdu. Šai laikmetā (no debesīm) krita ugunīgs lietus, kas sadedzināja visu dzīvo zemes virsū. Kopā ar ugunīgo lietu pāri zemei bira arī akmens smilts. Sirmgalvji stāsta, ka tad arī parādījās akmens smiltāji, kurus redzam šodien. Tad putoja andezīta lavas straumes, bet to virspusē drūzmējās sarkanas klintis...” Aprakstīts kā cilvēki šausmās pulcējās Hakavica kalna galā un sauca Dieviem pēc palīdzības: „Viņi nezināja ne miega, ne atpūtas. Patiesi lielas bija to bēdas sirdīs dēļ tā, ka diena nekādi neiestājas un nepienāk saullēkts. Viņu sejās bija izmisums, tos bija pērņēmušas milzīgas bēdas un nomāktība, tie pagalam bija zaudējuši saprātu aiz sāpēm... „Bēdas mums! Ja tik vien mums būtu lemts redzēt Sauli dzimstam!”- sauca viņi, runājot savā starpā; viņu sirdis bija pilnas skumju un izmisuma; viņi skaļi vaidēja, nebija to spēkos rast mierinājumu apziņai, ka dienas vairs nebūs.” Debesīs parādījās Venēra, ļaudis priecājās un kūra lielus sārtus tam par godu. „Taču viņi tomēr raizējās, ka tomēr pagaidām vēl nebija lemts redzēt saules dzimšanu, nebija lemts skatīt to vaigā. Un tad Saule beidzot parādījās. Un nopriecājās par to visi zvēri, lieli un mazi; visi, kas stāvēja upju krastos un dziļās aizās, un pat kalnu galos, un visi vērsa skatus uz to pusi, kur lēca Saule”. Bet Saules radītais „karstums bija neciešams,” hronikas radīšanas laikā („šodien”) Saules siltums ir tikai iepriekšējās vāja atblāzma.
Saites:
Acteku kodeksi.
