Čečenu deportācija
1944.gada 23.februārī padomju iekšlietu karaspēka veiktā čečenu izsūtīšana uz Vidusāziju un Kazahiju, kurā bojā gāja ap 70% no izsūtītajiem.
Izsūtīšanas gaita. 23.februārī - Sarkanās armijas svētku dienā - visi pieaugušie tika izsaukti uz kolektīvām savākšanās vietām - klubiem, skolām, pilsētu un ciemu laukumiem. Vīriešu bija visai maz, jo tie atradās frontē. Visā Čečenijas un Ingušijas teritorijā zem automātu stobriem savāktajiem nolasīja pavēli par čečenu un ingušu deportāciju.
Pēc tam jau iepriekš savāktais 100 000 krievu kareivju kontingents ielauzās mierīgo iedzīvotāju mājās deportāciju veikšanai. Savākšanās laiks tika dots 10-15 minūtes. Nespējīgos ātri savākties - sievietes, sirmgalvjus un bērnus, izdzina no mājām, slimos vienkārši izmeta no gultām. Par nepakļāvību - nošaušana, par bēgšanu - nošaušana, par nepareizi saprastu pavēli - nošaušana! Pavēles tika dotas kriviski, daudzi čečeni šo valodu neprata.
Pēc pirmajām izsūtīšanas dienām ar nogalināto čečenu līķiem bija kā nosēti kalni, līdzenumi un ciemi. Krievi spridzināja čečenus ar mīnām, sēdināja uz mietiem, grieza nost galvas, dedzināja, slīcināja, indēja. Derīgās pārtikas krājumi tika aplieti ar peroleju un sadedzināti, to vietā tika izmētāts saindēts ēdiens - par tā lietošanas upuriem kļuva galvenokārt izbadējušies bērni. Tikai vienā pat Galančožas rajonā tika nogalināti vairāk kā 7000 čečenu.
Savākto un transportējamo čečenu tautas daļu čekisti aizdzina uz dzelzceļa stacijām, tur salādējot tos lopu vagonos. Pārpildītie vagoni bija pieblīvēti ar vīriešiem, sievietēm, sirmgalvjiem un bērniem, neskatoties uz to dzimumu, vecumu, ingušu un čečenu kultūras tradīcijām. Sākot ar 23.februāra vakaru ešeloni ar cilvēku pieblīvētajiem vagoniem sāka savu ceļu uz Kazahiju, Kirgīziju, Rietumsibīriju. Sniegotajā "Nāves ceļā," kas turpinājās līdz pat 20 diennaktīm, palika guļam tūkstošiem līķu. Pirmajās aukstajās deportācijas dienās no bada, aukstuma un slimībām gāja bojā ap 70 000 cilvēku. Visā trimdas periodā gāja bojā ap 200 000 čečenu un 30 000 ingušu, proti, bojā gāja gandrīz katrs otrai čečens vai ingušs. No 29 000 Akincas čečenu, kas mita Dagestānā, bojā gāja 20 000.
Čečenu kultūras iznīcināšana. Cilvēki tika pazemoti ne tikai fiziski. Groznijā no visas republikas malām tika savesti seni rokraksti, reliģiozi filozofiski traktāti, seni čečenu un ingušu manuskripti par viņu izcelsmi, literatūra no privātām bibliotēkām un arhīviem. Visi šie vērtīgie dokumenti vairākas stundas tika dedzināti pilsētas centrā.
Kalnos tika iznīcināti etnogrāfiskie pieminekļi, kapsētas, simtiem tūkstošu kapu stēlu tika sasistas gabalos un izvestas ceļu, tiltu un saimniecisko ēku celtniecībai. Tika pat iznīcinātas stēlas ar antīkiem grieķu tekstiem. Tikai Argūnas aizas teritorijā vien krievu okupanti uzspridzināja līdz pat 250 antīkus un viduslaiku torņus un pilis.
Arhīvu un lauku darbu rezultātā, aptaujājot lieciniekus un tiešos deportācijas dalībniekus, ir tikusi zināma virkne faktu no 1944.gada noziegumiem:
1. Augstkalnu ciems Jalharoja (Ялхарой). Šeit krievi nošāva 86 čečenus, kas bija jau atdzīti uz savākšanas punktu deportācijai.
2. Augstkalnu ciems Hahilga (Хьахилге) Akhas (Аьккха) kopienā. Šai vietā starp Zingalu (Зингала) un Bijciem (Бийци) krievu karavīri 1944.gada februārī nošāva sirmjgalvjus, vīriešus, sievietes un slimos, kas ar varu bija atņemti tuviniekiem. Iepriekš šie tuvinieki paši bija nesuši nošautos līdz sai vietai. Kopumā tika nošauti 32 cilvēki.
3. Čeberlojevas (Чеберлоевский) rajons, Kazenojamas (Кезеной-Ам) ezers. Šeit masveidā tika noslīcināti "netransportējamie" čečeni, precīzs to skaits nav zināms.
4. Itumkalinas (Итум-Калинский) rajons.Šai rajonā krievu karavīri, lai neapgrūtinātu sevi ar transportēšanu, kā arī vienkārši izklaides pēc, apmētāja ar granātām un degmaisījumu pudelēm mājas ar slimiem cilvēkiem. Precīzs sadedzināto čečenu skaits nav zināms. M.Amīrovs (М.А.Амиров), Alhazūrovas (Алхазурово) ciema iedzīvotājs liecina: "1944.gada vasarā abreks Ibs Alhastovs no Hildeharojas Itumkalīnas rajonā kopā ar saviem biedriem Džabraīlu, Kabi Musu un citiem devās pāri Pešhojas kalniem. Kādā vietā viņi uzdūrās padomju karaspēka noziegumu pēdām: daudzmetrīgas stāvas kraujas dibenā tie ieraudzīja 12 mierīgo iedzīvotāju līķus ar durkļu un ložu pēdām. To skaitā bija arī sieviete ar bērnu, meitenītei bija kādi 3 gadi. Durklis, kas bija iedurts sievietes mugurā, iegāja arī šīs meitenītes mugurā."
5. Malhistas (Малхиста) augstkalnu rajons. Šair krievu kareivjiem bija "modē" sadzīt čečenus alās un tir tos iznīcināt. Precīzs upuru skaits nav noskaidrots.
6. Nožaijurtas (Ножай-Юртовский) rajons. Šeit krievu karavīri iesprostoja čečenus kukurūzas salmos, aplēja ar benzīnu un dzīvus sadedzināja. Precīzs upuru skaits nav zināms.
7. Augstkalnu ciems Pešha (Пешха), netālu no Našhas (Нашха). 1944.gada aukstajās februāra dienās krievu karavīri Ц1ен 1авлах хьех (???) alā nošāva 80 cilvēkus - bērnus, sievietes un sirmjgalvjus.
8. Augstkalnu ciems Malhisti (Малхисты). Nošauti vairāk kā 300 "netransportējami" čečeni.
9. Urusmartāna (Урус-Мартан). 1944.gada 23.februārī Urusmartānas rajona slimnīcā bija savākti slimie no apkārtesošajām apdzīvotajām vietām - kopā 72 sasirgušie. Tie dzīvi tika nomesti no kraujas, kas atradās 10 m attālumā no slimnīcas ēkas, pēc tam apbērti ar atkritumiem.
10. Terlojas (Т1ерлой) kopiena, Arstahas (Арстах) apdzīvotā vie
ta. Šei krievu kareivji masveidīgi iznīcināja nevarīgu čečenu grupu, kopējais upuru skaits nav noskaidrots.
11. Ačhojmatānas (Ачхой-Мартановский) rajons, Valerikas (Валерик) ciema dienvidos. Šai vietā zvēriski tika noslepkavots Visista Anzorovs (Висита Анзоров), kas slēpās cerēdams izglābt savu 10 gadu veco dēlu. Krievu kareivji Visitam nogrieza galvu, bet 10 gadu veco zēnu sagūstīja. Tad krievi aiznesa Visitas galvu pie Šalažu (Шалажи) ciema mošejas un ciema laukumā mošejas priekšā, kur ar to spēlēja futbolu. Izmisušais dēlēns uzbruka spēlējošajiem kareivjiem, centās saķert tēva galvu un atņemt to kareivjiem, bet pēc tam viņu pašu krievi sāka spārdīt pa laukumu kā bumbu.
12. Galainčoža (Галайн Чож), netālu no Jamijes (Iамие) ciema. Šeit, netālu no Galainčožas ezera deportācijas gaitā tika nošauti un iemesti ezerā 600 bērni, sievietes un sirmjgalvji.
13. Galainčožas (Галайн Чож) rajons, Našhas (Нашха) ciems. 61.strēlnieku mācību pulka kursanti no 1944.gada marta līdz aprīlim te iznīcināja vairāk kā 80 cilvēku - slimos un kroplos. 22.martā kursants Siņica (Синица) Heliču (Геличи) viensētā pēc jaunākā leitnanta Strujeva (Струев) un seržanta Sidorova (Сидоров) pavēles nošāva kroplu cilvēku D.Žarbījevu (Д.Жарбиев) un ar durkli nogalināja slimo I.Haisultānovu (И.Гайсултанов) un viņa 8 gadus veco dēlu Omāru (Умар Гайсултанов). Amku (Амки) viensētā bija palikušas 5 vecas sievietes, kas veselības stāvokļa dēļ nevarēja nekur aiziet. Šī paša pulka kareivji izklaides pēc caur skursteni iemeta krāsnī munīciju, tā sprāga nogalinot nelaimīgās mājas iedzīvotājas.
14. Galainčožas (Галайн Чож) rajons, Haibahas (Хайбах) ciems. Šeit 1944.gada 23.februārī krievu karavīri dzīvus sadedzināja ap 700-750 cilvēkus, pārsvarā bērnus, sievietes un vecīšus. Pašam vecākajam bija 110 gadu, bet jaunākajiem - tikai dažas stundas pēc dzimšanas.
Čečenu nonāvēšana ar saindēto pārtiku. Pēc tam, kad tika realizēts deportācijas galvenais etaps, sākās medības pēc tiem, kam bija palaimējies no tās izvairīties. Īpaša prakse bija izmētāt kalnos "nejauši aizmirstus" pārtikas produktus, kas bija saindēti. Produktu saindēšana tika plaši praktizēta čečenu un ingušu iznīcināšanā. Šis krievu okupantu darbības aspekts tika plaši iztirzāts diskusijā konferencē "Starptautiskās tiesības un Čečenijas republika," kas notika Polijas Krakovā 1995.gada 8.-11.decembrī. Viens no tās dalībniekiem, Ivans Bilass (Иван Билас), profesors, Ukrainas parlamenta deputāts, paziņoja datus no Krievu arhīva (9478.fonds, lieta Nr.1375, 1949.gads), kas liecināja, ka čečenus deportācijas gados patiešām "piebaroja" ar saindētiem pārtikas produktiem.
Dokumentos tā saukta par "pārtikas pārsteigumu." Tā, piemēram, lai saindētu 1 kg miltu tika ieteikts pievienot 1 g baltā arsēna, bet 1 kg sāls - 10 g baltā arsēna. Cita inde - arsēna nātrija sāls, tika lietota birstošā cukura (1 kg cukura 10 g indes) un ūdens (1 litram ūdens 1 g indes) saindēšanai. Šādu indēšanu rekomendēja tais vietās, kur bija populārs un čečenu iecienīts ēdiens - galuški (галушки). savukārt eļļām pievienoja heksogēnu.
Tai pat Krakovas konferencē cits tās dalībnieks Rišards Bočans, Krakovas domes deputāts, atklāja deportēto poļu aculiecinieku liecības par masveida čečenu izmiršanu (tūkstošiem) - "pēc skata veselu un spēcīgu čečenu."
Vienīgais iemesls, kādēļ šāds čečenu genocīds ne agrāk, ne arī tagad netiek nosodīts ir, V.Novodvorskas vārdiem runājot - krievi "neizrādījās zaudētāju pusē" («не оказались проигравшей стороной»). Tā impērisko krievkomunistu noziegumi brēc pret debesīm vēl šodien.
Nežēlības iemesli. Tādas pārspīlētas nežēlības iemesli racionāli domājošiem cilvēkiem nav īsti izprotami.
Saites.
Čečeni.
