Aliens

Traleg Kjabgon Rinpoče. Par tukšumu

Mahajanas budismā Tukšuma koncepcijai ir gandrīz tik pat nozīmīga vieta kā Dieva koncepcija kristietībā. Budistam svarīgākais ir Apskaidrības sasniegšana, un lai tas izdotos, nepieciešams izprast Tukšumu kā garīgu realitāti. Šo izpratni budisti cenšas sasniegt ar meditācijas prakses un citu garīgu nodarbju palīdzību. Taču Tukšums nav jāsaprot kā ko līdzīgu okultai realitātei, kas paslēpta aiz parādību pasaules, gan ne kā pilnīgi transcendentālu atsevišķu Tukšuma realitāti atrauti no pasaules – pasaules, kādu uztveram.

Līdzeklis Tukšuma izpratnei ir parādību pasaules norišu novērošana. Mēs to varam veikt apsekojot kā darbojas pasaule. Kad vērojam pasauli, pirmais, ko panamām – ka nekas nepaliek nemainīgs: viss ir acumirklīgs un nenoteikts, nekas nav pastāvīgs un nemirstīgs. No tā mēs varam pakāpeniski nonākt pie Tukšuma koncepcijas pieņemšanas, jo, ja nekam nepiemīt mūžīga eksistence, tam jābūt tukšam no jebkuriem sev piemītošajiem raksturojumiem.

Nonākt pie Tukšuma koncepcijas – nozīmē izprast visa eksistējošā dabu, kā materiālā, tā psihiskā. Kad novērojam pasauli, mēs redzam pārmaiņas. Kad pievēršam uzmanību sev un savam prātam, novērojam, ka prāts atrodas dinamiski mainīgā stāvoklī. Pateicoties Tukšuma izpratnei, mēs sākam izprast, ka viss eksistējošais ir savstarpēji saistīts. Nekas nevar eksistēt vai darboties pats par sevi, viss eksistējošais atkarīgs no kaut kā cita.

Šī koncepcija ir ļoti svarīga, jo no budisma skatu punkta tieši aiz šādas izpratnes trūkuma rodas visas bēdas un nelaimes. Dēļ pieķeršanās mūsu iekšējai pieredzei vai arī apkārtējā pasaulē esošiem notikumiem, kā kaut kam eksistējošam ar pastāvību, nemainīgu būtību – tāpēc mēs izjūtam neapmierinātību, vilšanos, dusmas un citas konfliktējošās emocijas. Sekojoši, tukšuma koncepcija – nav tikai filozofiska koncepcija, bet ideja, paverdēta mūsu nelaimju pieredzes nastas atvieglināšanai.

Nevajag saprast realitāti ā ko pilnīgi transcendentālu (aiz esamības robežām), vai kā ko pilnīgi imamentu (pastāvīgu, sevī iekšēji eksistējošus). Tā kā Tukšums eksistē visaptverošā realitātē, mēs nevaram apgalvot, ka Tukšums uzturas Visumā:
      viss eksistējošais noteikti atrodas Tukšumā (Tukšuma „caurausts”). Nagardžuna apgalvo, ka tā izpratnei nepieciešams saprast Nirvānas un Samsāras identiskumu.

Samsāra sastāv no elementu pasaules ikdienas pieredzes, toties Nirvāna līdzinās Tukšuma apziņai. Citādi starp Nirvānu un Samsāru nav atšķirības; Samsāras būtība – Nirvāna, tā, ka visa eksistējošā būtība – Tukšums. Sekojoši, kad mēs redzam parādības „kā ir,” mēs varam izvairīties no divām galējībām: domāt, ka parādības ir substancionālas jeb, ka tajās ir kas līdzīgs pastāvīgai būtībai, vai arī uzskatīt, ka nekas neeksistē vispār, ka viss – ilūzija bez jebkādas realitātes. Ja izdodas atbrīvoties no šīm divām uzskatu galējībām, iespējams sasniegt Atbrīvošanos vai Apskaidrību.

Ja mēs pamēģinām domāt no kristiānisma viedokļa, tad domāju, tam ir zināma līdzība ar to, ko daži kristieši sauc par negatīvo teoloģiju – ideja, ka Dievam nav nekādas pozitīvas īpašības. Jūs nevarat teikt, ka „Dievs ir mīlestība” vai „Dievs ir mūžīgs,” vai ka „Dievs – tas ir kāda substance,” jo piedēvēt jebkuru no šīm antroporfajām īpašībām Dievam – nozīmē pārvērst Dievu par ko citu. Dievam nevar būt nekādi pazīstami atribūti, kādus mēs parasti asociējam ar dievišķuma koncepciju.

Tukšuma koncepcija nedrīkst palikt abstrakcijas līmenī, aiztures stāvoklī, kam nav nekāda sakara ar mūsu ikdienas pieredzi. No budisma viedokļa, tukšums ir klātesošs mūsu personiskajā subjektivitātē, vienādā mērā kā klātesošs objektīvajā pasaulē, tā ir pastāvīga klātbūtne. Un mēs nezinām par šo klātbūtni tikai pateicoties mūsu neziņai.

No budisma viedokļa, mums nav jāapgalvo, ka Tukšums kā tāds ir mīlestība. Tamlīdzīgas patiesas mīlestības un līdzjūtības izpausmes impulss rodas no Tukšuma izpratnes, jo līdz tam, kad pareiza Tukšuma izpratne izpaliek, cilvēka prāts atrodas ilūziju varā. Ja kādam ir Tukšuma izpratne, automātiski attīstās spēja mīlēt un būt līdzcietīgam. Eksistē tieša kopsakarība starp Tukšumu un mīlestību, taču nevar apgalvot, ka Tukšums ir mīlestība, līdzīgi kā apgalvojumā „Dievs ir mīlestība,” jo Tukšumam nav nekādas cilvēciskas rakstura iezīmes. Taču, tā, ka materiāliem objektiem un indivīdu apziņas centriem piemīt vienāda daba – Tukšuma daba, eksistē tieša kopsakarība starp Tukšumu un mīlestību, līdzjūtību cilvēciskajās būtnēs.

Ja jūs meditācijās nosacīti jūtat kādu citādu apziņu, tā jāsaprot kā jūsu daļu. Mēs varētu pat drīzāk teikt, ka tas ir jūsu Budas dabas atspulgs, vai kas tamlīdzīgs, ne kā automātiski domāt „Es – kādas daudz varenākas būtnes klātbūtnē, kas ir atdalīta no manis.” Var izrādīties, ka cilvēks pakāpeniski ieiet tajā savas apziņas daļā, ar kuru agrāk nebija pazīstams. Ja kāds uztver Dievu kā daļu no sevis, tā vairāk līdzinās budisma pieejai. Ja Dievs tiek uztverts kā kaut kas pilnīgi cits, ja eksistē kāda nepareiza attieksme (Dieva un sava), tas atšķirsies no budisma uzskata.

Esmu maz lasījis par to, ko sauc par procesa teoloģiju (process theology). Šie teologi apgalvo, ka Dievs ir atkarīgs no radītā tāpat, kā radītais atkarīgs no Dieva. Dievs – nav radītājs burtiskā nozīmē, vairāk kā emanācija (starojums), ne kā gara ražojums pats par sevi. Tāpat Dievs nav arī kas līdzīgs statiskai esamībai, bet klātesošs pasaulē kā dinamiska koncepcija. Domāju, ka šāda tipa koncepcija līdzīga budisma, kur Tukšums nav transcendenta, tā, ka tas jau eksistē pasaulē.
Tajā pašā laikā, Tukšums neuzturas pasaulē. Drīzāk, pasaule uzturas Tukšumā.

Traleg Kjabgon Rinpoče