Aliens

Kārlis Lapiņš. Republika gaisā. I turpinājums

Ar Kārļa Lapiņa (Merta) romāna "Republika gaisā" (1932) digitalizāciju izdevniecība "Apvārsnis" aizsāk vairāku, vēsturiski nozīmīgu, taču nepelnīti aizmirstu sava laika norišu aculiecinieku sarakstītu grāmatu - prozas, atmiņu stāstu un publicistikas žanros veidotu darbu - nozīmes aktualizāciju. 

Reti kurš vēsturnieks vai rakstnieks, strādājot tikai ar dokumentiem, var uzrakstīt tik dzīvu, detaļām bagātu un emocionāli piesātinātu kāda notikuma vai laikmeta attēlojumu, kā to spēj tas, kas pats šajā laikā dzīvojis. Īpaši jau gadījumos, kad autors bijis nevis pasīvs vērotājs, kas līdz ar laikabiedru vairākumu gribot, negribot ticis ierauts notikumu straumes plūdumā, bet personīgi piedalījies norišu vadīšanā, lēmumu pieņemšanā un rīkojumu izpildīšanā. Protams, šādi darbi nevar kalpot kā vienīgais vēstures izziņas materiāls - tie ir subjektīvi un lielākoties aplūko tikai tos jautājumus, kas pašam autoram šķiet svarīgāki. Taču tāds arī nav to uzdevums - vēsturisku romānu, dienasgrāmatu, atmiņu stāstu un citu līdzīgu, plašākam lasītāju lokam domātu publikāciju mērķis ir gan ierosināt interesi par kādu zināmu laikmetu, gan arī saistošā veidā sniegt papildu informāciju, atdzīvinot ar personīgiem iespaidiem, pārdzīvojumiem un pārdomām kādreiz lasītas vai dzirdētas vispārīgas frāzes, skaitļu un no dzīvu cilvēku likteņiem distancētu faktu uzskaitījumu.

Attiecībā uz tā saukto Stučkas republiku, kā tās valdības vadītāja vārdā nereti dēvē no 1918.g. decembra līdz 1920. g. janvārim Latvijas teritorijā pastāvējušo padomju Krievijas satelītvalsti, šādu darbu ir pavisam maz un Kārļa Lapiņa romāni "Revolūcijas mutuļos" un "Republika gaisā", kā to jau 1977. gadā atzinis trimdas ievērojamais vēsturnieks Uldis Ģērmanis, to vidū neapšaubāmi ir visnozīmīgākie.

Grāmatu digitalizējam kā jaunu vienību Latvijas vēstures izziņai veltītās interneta vietnes historia.lv materiālu klāstā, taču, tā kā pašlaik esam uzsākuši šīs lapas tehnisko atjaunošanu, pagaidām to publicējam aliens.lv bibliotēkas sadaļā.

***

Kārlis Lapiņš

REPUBLIKA GAISĀ

vēsturisks romāns

Izdevniecība "Grāmatu draugs"
Rīgā, Grēcinieku ielā Nr. 25

***

Kārlis Lapiņš un viņa laikmetiskās grāmatas

Kas gan nebūs dzirdējis mūžīgā revolūcionāra, sapņotāja un labākas dzīves karotāja Kārļa Lapiņa (arī K. Merta) vārdu. Kas gan nezina, ka viņš ar visu krūti devies iekšā revolucionārā kustībā, karojis ar ieročiem un spalvu par sociālismu, par sociālo taisnību un vispasaules brālību, izbridis pus pasaules un visas pilsoņu kara dūkstis, sasniedzis ievērojamu amata stāvokli komūnistiskā iekārtā un nevienam negaidot - lauzis visus sakarus ar sociālisma mācībām un kā nikns patriotisma sargs atgriezies atpakaļ dzimtenē. Viens otrs šai uzskatu un pārliecības maiņā mēģina saskatīt kaut kādu dēmagoģiju, nenosvērtību, nodevību, avantūrismu, vai vēl ko citu, bet patiesībā tas tā nav. Bēgšana no komūnistiskās pasaules vairs nav nekas jauns, un citi to ir darījuši aiz daudz zemāk kvalificējamiem motīviem kā viņš. Tāpat arī savādi, ka savā laikā uz viņu Latvijā pirmo akmeni meta tie, kam nekad politiski sabiedriska mugurkaula nav bijis, bet gan izdevīgs stāvoklis visās aizmugures, tādā kārtā neļaujot šim trauksmainam nemiera garam ātrāk tikt pie darba un maizes. Lapiņu nesaprata. Lapiņš ir nemiernieks, kas mūžīgi mainās, kas pārvērtējas, kas pētī un ārdās pa apkārtējiem, šķietami mierīgiem ūdeņiem. Viņš mīl straujumu, viņš mīl cīņu, viņš mīl romantiku. Ilgs miera stāvoklis nomāc viņa dvēseli. Tā meklē izeju plašās, šalcošās, visu pārveidojošās straumēs. Lūk, Lapiņa raibās, piedzīvojumiem un meklējumiem bagātās dzīves minējums, lūk, viņa garīgas attīstības ceļš no revolūcijas pioniera, strēlnieka, kara komisāra līdz badā mirstošam žurnālistam Latvijā, izdevējam, redaktoram - līdz beidzot jaunradītajam rakstniekam. Liekas, ka arī pie šī pēdējā etapa Kārlis Lapiņš paliks. Lielie pārgrozību pieredzējumi prasās pēc mākslinieka, kas tos apstrādātu un celtu visiem pieejamā gaismā. To ceļu Lapiņš arī sāka iet 1927. g., kad iznāca viņa pirmā grāmata — romāns Revolūcijas mutuļos, kur rādīta lielinieku varas sabrukšana Latvijā 1919. g. pavasarī un lielinieciskās jaunatnes tālākie ceļi aiz Latvijas robežām. Otrā grāmata — Nemiera paaudze iznāca 1929. g., kurā Lapiņš reljefi zīmē lieliniecisma galveno vadoņu sejas, latviešu strēlnieku dzīvi Krievijā un savu uzskatu maiņas nobriešanu. Trešā grāmata - Čekas gūstā - rāda Lapiņa garīgās evolūcijas drūmāko laiku, kad viņu, kā komunistiskās revolūcijas atkritēju vajā, iesloga slavenā V. C. K. cietumā un izsūta trimdā. Tā ir bēdīga grāmata, kas, laikam gan, būs vienīgā tāda mūsu oriģinālromānu plauktā.

Ceturtā grāmata saucas Nemiers un mīla. Viņai patiesībā nācās pirmā vieta, jo tanī rādīta autora jaunība dzimtenes lauku sētā, viņa pirmais, dzimstošais nemiers un mīla, viņa alkas pēc pasaules plašuma un sociālās taisnības. Šī grāmata daudz ko noskaidro Lapiņa garīgā sejā. Te, jau mazā zēnā redzam nākošo revolucionāru, nelabojamo romantiķi un fantastu, ideālistu, taisnības un cilvēcības meklētāju. Lasot šo grāmatu saprotam, kāpēc arvien viņa karotāja, grāvēja, jaunas pasaules radītāja acīs mirdzējusi gaišā, piedodošā cilvēcības gaisma. Un šī pati gaisma ir viņu aicinājusi atpakaļ no asiņainās padomju zemes dzīves savā dzimtenē, tuvāk rietumu humānismam un kultūrai. Lapiņš maina šauteni pret balto, ziedošo dzimtenes ievu zaru. Saldu, atturīgu, gaistošu ievu smaršu jūtam no šīs Lapiņa grāmatas lapas pusēm..

Visas četras grāmatas, kaut literāriskā ziņā vēl pusgatavas (krietnu progresu jau redzam Čekas gūstā), var lasīt ar lielu interesi. Lasītāju valdzina pārdzīvotie notikumi, strēlnieku dēkas un trimda Krievijas klajumos, kā arī tā sirsnība, dažkārt arī vaļība, ar kādu Lapiņš pieķeras savam dvēseles stāstam, savas intimās dzīves tēlojumam.

Piektā grāmata — 33 dodas uz Eiropu (savā laikā šis romāns nodrukāts periodikā ar tituli Hotel Royal) ir viena no gatavākām Lapiņa grāmatām. Izzudis daudzr vārdības izplūdums, doma koncentrēta, valoda jau rūpīgi slīpēta, darba kompozicija apzinīgi darināta. Romānā, kurā notēlota komūnistu pirmās delegācijas dzīve kādā pirmās šķiras viesnīcā, baltā Varšavā, gan nav tā suģestējošā spēka, kas četros pirmos autora darbos, bet šis "trūkums" izskaidrojams ar autora mākslinieciskās attīstības diktēto atturību un progresu. Lapiņam viņa pirmos darbos pārmeta nevien pārāk naturālo tēlojuma sabiezinājumu, bet arī vaļību. Komunistu ārvalšķu delegātu un pārstāvju izlaidīgā un visnotaļ spožā dzīve gandrīz nekur līdz šim nav tēlota mākslinieciskiem līdzekļiem, un šis darbs ir vienīgais, kas uz autora pieredzes pamata mūs ieved komunistu slēpto aizkulišu labirintos.

Visbeidzot K. Lapiņa pēdējais, sestais romāns Republika gaisā. Tas ir plaša vēriena sacerējums; kas aptver vienu no visdrūmākām neatkarīgās Latvijas lapas pusēm.

Republika gaisā notikumi attiecas uz 1919. gadu, kad Latvija bija zaudējusi savu territoriju un, tā sakot, ar visu savu nākotni karājās gaisā. Tas ir drūmākais jaunās Latvijas laiks; kas nevienā literāriskā darbā vēl nav pienācīgi un vispusīgi atspoguļots. To tagad grib veikt Lapiņš, kā šī laika līdzdalībnieks, risinādams toreizējo ļaužu dzīvi ar viņu sāpēm, ciešanām, retiem priekiem, savstarpējām simpātijām un antipātijām uz vispārējo notikumu ārkārtīgi spilgtā un plaši un patiesi zīmētā fona. Romāns ir nenoliedzami vērtīgs darbs, jo autors bez interesantā sižeta, resp. romāna varoņu personīgās dzīves notēla, dokumentē arī komūnistiskās valsts toreizējo seju, ik brīdi pasvītrodams notikumus to vēsturiskā patiesīgumā. Pirmo reizi šajā darbā rod belletristisku attēlu tā laika vadoņi - P. Stučka, J. Lencmanis, K. Daņiševskis, Endrups, Roziņš, Beika, Eiche u. d. c. Saskatāmas arī daudzas citas; sejas, kas pēc komūnistu padzīšanas spēlējušas un spēlē savu "otro lomu" tagadējā Latvijā... Romāna noslēgums savā drūmā izskaņā ir reti spēcīgs. Sarkanam režīmam Rīgu atstājot, bojā iet gaišākās personības visā romānā.

K. Lapiņām ir bijusi laime (varbūt viņam personīgi arī nelaime) skatīt Krievijas dzīvi tanīs briesmīgos bada un terrora gados, kad Pad. Krievijā vēl atradās desmiti tūkstoši latviešu sarkano strēlnieku un bēgļu. Šo, no dzimtenes aizklīdušo latviešu dzīvi Lapiņš pārzina ļoti labi. Šis sarkano latviešu dzīves sprīdis tad arī Lapiņa romānos atradis savu atspoguļojumu, kāds citur mūsu literatūrā nav atrodams. Tas ir savrups stāvoklis mūsu rakstniecībā, kas Lapiņām dod lielas priekšrocības un padara viņa romānus, kas viscauri ļoti subjektivi, sevišķi interesantus. Var redzēt, ka Lapiņš stāsta tikai pārdzīvoto, personīgi pārciesto un izjusto. Stāsta ārkārtīgi vaļsirdīgi, pat nesaudzīgi vaļsirdīgi. Autors mazāk tiesā revolūciju, vairāk sevi. Laikmetisko romānu virknes viela tverta ārkārtīgi plašos vilcienos, un ja Lapiņa tēlojums aizjemtu tikai Krievijas apstākļus un dzīvi_ (bieži pievērtā acs ārzemju notikumu chronikā tanī laikā), ja stāstījums nesaistītos tikai ap sarkano latviešu likteņiem, tad Lapiņa augstāk minētie četri romāni - Revolūcijas mutuļos, Nemiera paaudze, Čekas gūstā un Republika gaisā būtu īsta latviešu sarkano strēlnieku traģēdija - eposs - vienīgais tāds mūsu literatūrā.

Salīdzinot pirmo grāmatu Revolūcijas mutuļos ar pēdējo, - Republika gaisā, redzams arī autora literāriskās attīstības gājiens. Šis gājiens ir ļoti straujš (seši lieli romāni sešu gadu laikā!), bet nenoliedzami sekmīgs. Revolūcijas mutuļos vēl stipri saraustīta domu gaita, bieži vien neciešams stils, rusicismi, pēkšņā tēlojuma apsīkšana, pat grammatiskas kļūdas. Republikā gaisā Lapiņš jau no visa tā redzami atsvabinājies. Pasvītrota vēstījuma psīcholoģiskā puse, stils viengabalains, koncentrēts, tēlojamie līdzekļi lietāti ar gaumi, un skaidri, kas dažās vietās sasniedz, jau tīri apskaužamu pilnību (piem. Lilijas atrašana cietumā). Stāstījums, Lapiņa romāna stiprā puse, kļuvis daudz elastīgāks, apvaldītaks, raitāks. Lapiņš stāsta no pārdzīvotā, ne izdomas, tāpēc arī viņa darba saturs interesants, saistošs un dzīvs. Ar to zināmā mērā arī izskaidrojama viņa prozas lielā raža. Tomēr atkārtošanos mēs tanī nenovērojam. Tā ir laba liecība par rakstnieka nākotni.

Mēdz teikt, ka viena no labas grāmatas pazīmēm esot tā, ka to varot izlasīt līdz galam. Lapiņa darbi šo prasību apmierina pilnā mērā. Neizlasījis neviens tos pie malas neliks.

Priekšā stāvošais Lapiņa darbs rāda jaunu autora progresu mākslinieciskās daiļradīšanas amata attīstībā. Ar drošām cerībām varam paļauties, ka tos defektus, kādi Lapiņa darbos vēl šodien atrodami, autoram izdosies novērst tālākā darba ceļā, jo visi priekšnoteikumi tādai attīstībai Lapiņam ir doti.

Ēriks Raisters