Brāļi Grimmi. Kā daži bērni spēlēja miesniekus

Vācu valodnieku un folkloristu, brāļu Jēkaba un Vilhelma Grimmu pirms 200 gadiem, 1812.-1815.g. sastādītais tautas pasaku krājums "Bērnu un mājas pasakas" līdz 1857.g. piedzīvoja 6 atkārtotus, autoru pašu labotus izdevumus vāciski un vairākus tulkojumus citās valodās. Grimmu darbs rosināja arī citu zemju folkloras krājējus pievērsties tautas mutvārdu kultūras mantojuma apkopošanai un izpētei. Pateicoties 1825.gadā publicētajai un vēlāk 10 reizes atkārtoti izdotajai "Mazajai izlasei," Grimmu pasakas kļuva par vienu no pasaulē pazīstamākajiem folkloras krājumiem. No XIX gs. līdz mūsdienām "Sniegbaltīte," "Pelnrušķīte," "Sarkangalvīte," "Zilbārdis," kā arī vairāki citi pasaku tēli iedvesmojuši daudzu pazīstamu literāru un kinomatogrāfisku darbu autorus, liekot XX gadsimta ievērojamāko rakstnieku vidū ierindotajam angļu-amerikāņu dzejniekam V.Odinam (W. H. Auden), izteikt domu, ka Grimmu pasakas veido rietumu kultūras pamatu.

Tomēr reti kurš, ārpus folkloristu, mītologu un literatūrvēsturnieku aprindām, zina, ka laika gaitā Grimmi savu krājumu ne tikai papildināja, pievienojot jaunas pasakas, bet arī rediģēja, lai tajā iekļautos stāstus no vienas puses padarītu pieņemamākus sava laika pilsoniskās sabiedrības (buržuā) morālajiem kritērijiem, bet no otras - "folkloristiskākus" un pamācošākus. Daudzas pasakas, kopskaitā 29, vispār tika izņemtas laukā no krājuma. Tāpēc, lai latviešu lasītājam un jo īpaši folkloristikas, etnogrāfijas un vēstures pētniekiem, kuriem interesē vācu un plašākā nozīmē Eiropas XVIII gs. beigu - XIX gs. sākuma oriģinālie, tautas mutē dzīvojošie stāsti dotu iespēju ar tiem iepazīties, izdevniecība "Apvārsnis" nolēmusi sākt darbu pie "Bērnu un mājas pasaku" 1.izdevuma tulkojuma. Kā pirmos iztulkosim un žurnāla aliens.lv bibliotēkas sadaļā publicēsim plašāku popularitāti nepiedzīvojušos, no agrīnajiem izdevumiem izņemtos stāstus. Pie iespējas stāsti tiks apgādāti ar plašāku ievadu un komentāriem.
 

Kā daži bērni spēlēja miesniekus

I

Rietumfrīzijā, pilsētā, ko sauc par Franekeru (Franecker), daži jauni zēni un meitenes, vecumā no pieciem līdz sešiem gadiem spēlējās. Vienu zēnu viņi izvēlēja par miesnieku, otram bija jāspēlē pavārs, bet trešajam - cūka. Tad viņi izvēlēja arī vienu meiteni par virēju un otru par tās palīdzi. Palīdzei bija jāsavāc cūkas asinis nelielā traukā, lai no tām varētu pagatavot desas. Kā bija norunāts, miesnieks sagrāba mazo zēnu, kas spēlēja cūku, nogrūda viņu zemē un ar nazi pārgrieza rīkli, kamēr virējas palīdze turēja trauku, kurā plūda asinis.

Tajā brīdī garām gāja kāds pilsētas valdes vīrs, kurš, ieraudzījis neģēlīgo notikumu, tūlīt sagrāba miesnieku un aizveda uz valdes priekšsēdētāja māju. Priekšsēdētājs nekavējoties sasauca visu valdi. Viņi runāja par notikušo, sprieda un nevarēja saprast, ko darīt ar zēnu, jo bija skaidrs, ka tas viss bija daļa no bērnu spēles. Beigās kāds vecs un gudrs valdes vīrs deva tiesnesim padomu vienā rokā paņemt skaistu sarkanu ābolu, bet otrā Reinas guldeni. Tad viņam bija jāsauc zēns iekšā un jāizstiepj tam pretī abas rokas. Ja zēns paņems ābolu, tas jāatbrīvo, bet, ja guldeni, - jānogalina. Tiesnesis pieņēma gudrā vīra padomu un zēns smiedamies pagrāba ābolu. Tā nu viņu atbrīvoja bez kāda soda.

II

Reiz kāds tēvs nokāva cūku un viņa bērni to redzēja. Pēcpusdienā, kad viņi sāka spēlēties, viens bērns teica otram: "tu būsi mazā cūka, bet es būšu miesnieks." Tad viņš paņēma nazi un pārgrieza savam mazajam brālītim rīkli.

Viņu māte, kura tajā brīdī otrā stāvā mazgāja trešo bērnu, sadzirdējusi sava dēla kliedzienus, metās lejā. Ieraudzījusi, kas noticis, viņa izrāva nazi no sava dēla kakla un mežonīgās dusmās iegrūda sirdī otram dēlam, kas bija spēlējis miesnieku. Tad viņa ātri skrēja atpakaļ uz istabu, kur mazgājamā kublā bija palicis bērns, bet, kamēr viņa bija prom, tas bija noslīcis. Nu sieviete tā nobijās un izmisa, ka, neņemot vērā kaimiņu mierināšanu, pakārās. Kad vīrs atnāca mājās no lauka un to visu ieraudzīja, viņš krita bezcerībā un drīz nomira.

Attēls: Īzāka van Ostādes (Isaac van Ostade) gleznas "Bērni spēlējas klētī pie nokautas cūkas" (1645.g.) reproducija (fragments).

Avots:
Grimm, Jacob, and Wilhelm Grimm. "Wie Kinder Schlachtens miteinander gespielt haben." In Kinder- und Hausmärchen gesammelt durch die Brüder Grimm, Vol. 1, 101-03. Berlin: Realschulbuchhandlung, 1812.
www.zeno.org/nid/20004900537 

Pirmo reizi publicēts 25.01.2013.