Blavatska, Helēna (1831.-1891.g.)
- Detaļas
- 7694 skatījumi
Krievu okultiste, kas gadiem ilgi esot apguvusi slepenās zinības pie Tibetas un Indijas skolotājiem. Dibinājusi savu teosofijas kustību - Teosofijas biedrību, kurā atvērusi kristietību Austrumu reliģiski filozofiskajām mācībām. Blavatska apgalvoja, ka senās civilizācijas satur kādas nozaudētas un slepenas zināšanas, kuras nepieciešams atklāt un darīt zināmas katram.
Zināmā mērā viņa balstījās arī uz brīvmūrnieku un rožukrustiešu apgalvojumiem, bet ar tiem vien neaprobežojās. Viņa pētīja arī tā laika nopietno zinātnieku Flindera Petrī un Ričarda Proktora atklājumus Senās Ēģiptes ciilizācijā, kā arī praktizēja dažādas reliģijas: kristietību, budismu un hinduismu. Viņa mēģināja no tām noņemt vēlīnos uzslāņojumus un atklāt to patieso garīgo būtību.
Pati kā personība bija visai kolorīta un patētiska. Viņa teosofiskajai kustībai ir pamatīgs feminisma piejaukums. Nevēlēdamās dzīvot ar netīkamu vīru, viņa to pārtrauca aši un radikāli – vienkārši aizbēgot un turpmāk dzīvojot brīvi.
Dzīvesgājums. Dzimusi 1831.gadā Ukrainā, viņas tēvs bija cara armijas pulkvedis. Jaunībā ātri un izdevīgi aprecējās – izgāja pie Erevānas vicegubernatora. Taču laulība ilga vien dažas nedēļas, jo Blavatska aizbēga uz Stambulu, lai krievu vara viņu nespētu aizsniegt, un vēlāk uz Kipru.
Viņa apgalvoja ka septiņus gadus pavadījusi Tibetā mācoties pie garīgā skolotāja. Ļoti gan iespējams, ka tas ir viņas izdomājums.
1873.gadā Blavatska aizbrauca uz ASV, vēl pēc pāris gadiem pārvācās uz Indiju. Vēl pēc pāris gadiem tā atgriezās Eiropā un apmetās Anglijā, kur dzīvoja līdz pat savai nāvei 1891.gadā. Anglijā viņa izveidoja pazīšanās ar daudziem tā laika ietekmīgiem ļaudīm, piemēram, Viljamu Batleru Jeitsu, īru dzejnieku, Nobela prēmijas laureātu un ietekmīgu brīvmūrnieku.
Darbi.
„Atmaskotā Izīda.” Blavatskas galvenais darbs, sarakstīts 1877.gadā.
„Slepenā doktrīna.” Blavatskas otrais darbs, sarakstīts 1889.gadā. Tajā viņa detalizēti apraksta Atlantīdu.
"Studies in Occultism." Rakstu apkopojums no žurnāla "Lucifers," 1887.-1891.g. Pasadena, CA: Theosophical University Press, bez datuma.
„Teosofijas biedrība” pēc Blavatskas nāves. Blavatskas brīvais dzīves stils stipri ietekmēja vēlāko Anglijas feministi Annu Bezanti, kas iestājas „Teosofijas kustībā” un drīzumā kļuva par Blavatskas tuvāko līdzgaitnieci. Bezante devās līdzi Blavatskai uz Indiju, kur izmācījās sanskritu. Pēc Blavatskas nāves viņa uzrakstīja grāmatu „Senā gudrība: teosofiskās mācības izklāsts” 1897.gadā. Lai gan visvairāk viņai interesēja Indijas senās mācības, tā publicēja arī grāmatas par Hermeju Trismegistu ieskaitot Dunkana Grinlisa „Hermeja evaņģēlijs.”
Šis tas interesants. Ir liecības, ka Blavatska spējusi materalizēt priekšmetus (kas gan zin cik tur tās taisnības!). Piemēram, uzturoties Indijā, kādā tikšanās reizē ar vācu profesoru un pulkvedi Olkotu pie tējas tases risināja sarunas par okultām tēmām. Profesors izteica nožēlu, ka Indijā vairs nevarot atrast īstus brīnumdarus, kādi dzīvojuši agrāk un spējuši no zila gaisa izburt un likt nolīt īstam rožu lietum. Blavatska uz viņu paskatījusies un noteikusi: „Ak, nav vairs spēcīgu mediju? Atļaujiet jums nepiekrist! Lai indieši mazāk klanās rietumnieku priekšā, bet vairāk līdzinās saviem slavenajiem senčiem!” To teikusi, viņa ar plašu žestu pacēla roku, un uz galda no gaisa nokritušas 12 rozes.
--------------------------------------------------------
Helēna Blavatska (1831.-1891.g.).
Darbība. Krievu okultiste, kas gadiem ilgi esot apguvusi slepenās zinības pie Tibetas un Indijas skolotājiem un tiek uzskatīta par XIX gs. jaunās reliģijas teosofijas dibinātāju.
Dibinājusi savu teosofijas kustību - Teosofijas biedrību, kurā atvērusi kristietību Austrumu reliģiski filozofiskajām mācībām. Blavatska apgalvoja, ka senās civilizācijas satur kādas nozaudētas un slepenas zināšanas, kuras nepieciešams atklāt un darīt zināmas katram.
Zināmā mērā viņa balstījās arī uz brīvmūrnieku un rožukrustiešu apgalvojumiem, bet ar tiem vien neaprobežojās. Viņa pētīja arī tā laika nopietno zinātnieku Flindera Petrī un Ričarda Proktora atklājumus Senās Ēģiptes civilizācijā, kā arī praktizēja dažādas reliģijas: kristietību, budismu un hinduismu. Viņa mēģināja no tām noņemt vēlīnos uzslāņojumus un atklāt to patieso garīgo būtību.
Pati kā personība bija visai kolorīta un patētiska. Viņa teosofiskajai kustībai ir pamatīgs feminisma piejaukums. Nevēlēdamās dzīvot ar netīkamu vīru, viņa to pārtrauca aši un radikāli – vienkārši aizbēgot un turpmāk dzīvojot brīvi.
Biogrāfija. Dzimusi 1831.gadā Ukrainā, viņas tēvs bija cara armijas pulkvedis.
17 gadu vecumā Helēnas aukle pavēstīja, ka sava spītīgā rakstura dēļ tā nekad neizies pie vīra. Tikai aiz protesta vien jauniņā Helēna pierunāja padzīvojušu ģenerāli un Jaunībā ātri un Erevānas vicegubernatoru Blavatski piedāvāt tai savu roku un sirdi. Gandrīz uzreiz Herlēna arī pārdomāja, taču bija spiesta iziet caur laulības ceremoniju. Laulība ilga vien dažas nedēļas (vai trīs mēnešus?), jo Blavatska jāšus uz zirga aizbēga no vīra. Lai krievu vara viņu nespētu aizsniegt, tā devās uz Stambulu, vēlāk uz Kipru.
Blavatskas biogrāfs un teosofs A.P.Sinets: „Septiņpadsmit gadu vecumā Blavatskas kundze pameta valsti un pavadīja desmit garus gadus apbrīnojamās un attālās vietās – Centrālāzijā, Indijā, Dienvidamerikā, Āfrikā un Austrumeiropā.”
Viņa pati apgalvoja ka septiņus gadus pavadījusi Tibetā mācoties pie garīgā skolotāja. Visdrīzāk gan, ka tas ir viņas izdomājums, nevis reāls viņas biogrāfijas fakts. Šādi izdomājumi padarīja viņu kā personu noslēpumainu un intriģējošu, un šādu tēlu viņa ar nolūku kultivēja.
Klejojumu laiks. Šis periods (septiņus vai desmit gadus, kā vēsta dažādi avoti) ir bijis nožēlojamāks, nekā viņa pati būtu gribējusi atzīt. Savu dzīvi viņa vadīja uz likuma robežas, apmānīdama dažādus vientiešus. Tieši tolaik viņa iemācījusies savus mēdiju trikus. Izdzīvot palīdzējuši arī regulārie naudas sūtījumi no tēva, kas tos izsūtīja pēc pirmā Helēnas pieprasījuma.
Helēna turpināja klaiņot arī pēc tam, kad bija salabusi ar savu ģimeni.
Teosofijas aizsākumi. Pirmo reizi nodibināt savu biedrību Blavatska pamēģināja 1870.gadā, dzīvodama Kairā. Biedrības mērķis būtu pētīt spirituālismu uz tās mācības pamata, kas bija izklāstīta Alana Kārdeka grāmatās. Pirmais mēģinājums bija pagalam neveiksmīgs, jo divi Blavatskas mediji aizbēga, līdzi paķerdami arī biedrības naudu. Biogrāfs Sinets citē Blavatsku: „Visa šī komēdija gandrīz vai nebeidzās ar drāmu, kad mani gandrīz nošāva vājprātīgs grieķis, kas bija bijis divos mūsu publiskajos seansos un apsēsts, es domāju, ar kādu niknu garu.” Šī Blavatskas dzīves epizode parāda, ka agrīnā teosofija smēlusies iedvesmu spirituālismā.
1873.gadā Blavatska dzīvoja Parīzē, no kurienes aizbrauca uz Ņujorku ASV, lai tur tiktos ar cilvēku vārdā Henrijs Stīls Olkots (1832.-1907.g.). Jau drīz kopā ar Olkotu viņa ievācās septiņu istabu apartamentos Ņujorkā un dēvēja to par lamaistu klosteri. Sakars bija garūigs, ne miesisks. Šis aktīvais periods beidzās ar „Teosofijas biedrības” nodibināšanu tai pašā 1873.gadā. Par biedrības vadītāju tika izvēlēts Olkots, kas izrādījās lielisks organizators, biedrība guva plašu pazīstamību.
Vēl pēc dažiem gadiem – 1876.gadā, pārvācas uz Indiju. Vēl pēc pāris gadiem tā atgriezās Eiropā un apmetās Anglijā, kur dzīvoja līdz pat savai nāvei 1891.gadā. Anglijā viņa izveidoja pazīšanās ar daudziem tā laika ietekmīgiem ļaudīm, piemēram, Viljamu Batleru Jeitsu, īru dzejnieku, Nobela prēmijas laureātu un ietekmīgu brīvmūrnieku.
Blavatskas spējas. Blavatskas ekscentrisms parādījās jau bērnībā. Viņa staigāja miegā, bieži tai uznāca nekontrolējamas trakuma lēkmes, kamdēļ aukles uzskatīja to par dēmonu apsēstu. Vēlāk viņa pati stāstīja, ka šo dēmonu izdzīšanai viņu „aplējuši ar tādu daudzumu svētā ūdens, ka tā pietiktu vesela kuģa nogremdēšanai.” Viņas mīļākais rotaļu biedrs bijis gars, kas ieradies kupraina puisīša izskatā. Apkārtējie teicās to neredzam un tas mazo Helēnu tracināja.
Neparastās spējas pastiprinājās pusaudzes gados, kad tā atrada pazudušas lietas un viesiem pareģoja to nāves datumus.
Blavatsku var uzskatīt par nopietnu un spējīgu spirituālisti. Viņa seansu laikā spējusi radīt daudz dažādus fizikālus fenomenus (vismaz daļa no kuriem izrādījās krāpšana).
Tomēr visdrīzāk viņa spējusi krist transā un tā laikā kontaktēt ar gariem.
Blavatska – afēriste. Piekritēji viņai piedēvē apportu radīšanu – spēju pēkšņi materializēt priekšmetus. Diemžēl vēlāk tika pierādīta krāpšana. Vienas no tādām bija „mahatmu” sūtītās vēstules, kas krita viņai uz galvas. Patiesībā pa dēļu šķirbām tās meta viņas līdzinātāji.
Darbi. Divi slavenākie Blavatskas darbi pārsteidz ar savu plašumu un komplicētību. Kaut kādā veidā no visai juceklīgajiem sākotnējiem priekšstatiem un garīgajiem vēstījumiem, ko Blavatska saņēmusi transa seansu laikā, viņai tomēr ir izdevies radīt savas oriģinālās mācības pamatus.
1. „Atmaskotā Izīda” – Blavatskas galvenais darbs, sarakstīts 1877.gadā.
2. „Slepenā doktrīna” – Blavatskas otrais darbs, sarakstīts 1888.gadā. Tajā viņa detalizēti apraksta Atlantīdu.
Blavatskas misticisms. Pati Blavatska apgalvoja, ka savas zināšanas ieguvusi no augsti attīstītu cilvēku dvēseļu hierarhijas, kurus sauca par Brāļiem iesākumā, bet vēlāk – par Meistariem. Kad organizācijas centrs pārcēlās uz Indiju, „Meistarus” nomainīja „Mahatmas” – „viedās,” „varenās” vai „varenās dvēseles.”
Lai gan, bez šaubām, Blavatska pati viltoja it kā garu sūtītās tā sauktās „mahatmu vēstules,” tomēr nav izslēgts, ka vēstījumi no kaut kādiem „mahatmām” patiesi varētu būt tikuši saņemti telepātiski.
„Teosofijas biedrība” pēc Blavatskas nāves. Blavatskas brīvais dzīves stils stipri ietekmēja vēlāko Anglijas feministi Annu Bezanti, kas iestājas „Teosofijas kustībā” un drīzumā kļuva par Blavatskas tuvāko līdzgaitnieci. Bezante devās līdzi Blavatskai uz Indiju, kur izmācījās sanskritu. Pēc Blavatskas nāves viņa uzrakstīja grāmatu „Senā gudrība: teosofiskās mācības izklāsts” 1897.gadā. Lai gan visvairāk viņai interesēja Indijas senās mācības, tā publicēja arī grāmatas par Hermeju Trismegistu ieskaitot Dunkana Grinlisa „Hermeja evaņģēlijs.”
Astrāls caur tibetiešu šamani. 1856.gadā Blavatska ceļojusi pa Tibetu vietējā šamaņa pavadībā. Helēna palūgusi to ieiet transā un tā nogādāt vēstījumu viņas draudzenei, kas dzīvojusi Valahijā (šodienas Rumānijas sastāvā). „Blavatskas kundze vēlāk apstiprināja šīs tālās vizītes pozitīvo rezultātu, saņēmusi atbildi uz savu jautājumu rumāņu draudzenei, kas apgalvoja, ka tai pat laikā, kad šamanis atradies koncentrēšanās stāvoklī, viņa nokritusi bez samaņas un ieraudzījusi Blavatskas kundzi sēžam teltī tuksnesīgā vietā, kas ir bīstamu cilšu apdzīvota, pēc kā sākusi ar to sarunāties. Blavatskas kundze apgalvo, ka redzējusi teltī savas draudzenes astrālo formu.” (Kuhn, „Theosophy”)
Avoti.
Alfred P.Sinnett. "Incidents in the Life of Madame Blavatsky." Londona: Theosophical Publishing Society, 1913.g.
Saites.
Mistiķi.