Burjatija
- Detaļas
- Publicēts 17 Jūlijs 2017
- 4057 skatījumi
Burjatiski - Буряад Улас.
Krieviski - Респу́блика Буря́тия.
Pamatiedzīvotāju burjatu daļēji apdzīvota teitorija, viena no Krievijas impērijas nacionālajām provincēm Tālo Austrumu federālajā apgabalā.
Platība - 351 300 kvkm.
Iedzīvotāji. 865 000 (1976.g.) - krievi - 73,5% (1970.g.) un 72% (1979.g.), burjati - 22% (1970.g.) un 23% (1979.g.), ukraiņi (1,7%), tatāri (1,4%), evenki (1,7%), tofi.
Pilsētas. Galvaspilsēta - Ulanude. Vēl - Gusinoozerska, Kjahta, Zakamenska, Babuškina.
Ģeogrāfija. Dienvidos robežojas ar Mongoliju.
Pilsētas - Ulanude, Kjahta, Babuškina, Gusinoozerska, Zakamenska.
Kūrorti - Aršana, Gorjačinska, Ņilova Pustiņa, Verhņaja Berjozovka.
Ģeoloģija. Reljefs kalnains, līdzenumu maz - tie atrodas 500-700 m vjl.
Burjatijas dienvidos atrodas Austrumsajānu austreņu daļā ar Burjatijas augstāko virsotni - Munkusardiku (3491 m).
Uz austreņiem no Baikāla DR-ZA virzienā stiepjas Barguzinas grēda, Hamardabans, Cagandabans, Ulanburgass.
Austreņu daļu aizņem Vitimas plakankalne.
Starp grēdām ir dziļas ieplakas - Barguzinas, Verhņaja Angāras, Tunkas ieplaka.
Izrakteņi: volframa, molibdēna, kobalta, niķeļa, dzelzs, polimetālu rūdas; zelts, boksīti, nefelīnsienīti, akmeņogles, brūnogles, azbests, grafīts, vizla.
Vairāk kā 300 minerālūdeņu avotu.
Vēsture. Senākās Burjatijas teritorijā atklātās apmetnes radušās paleolītā. Senākie kultūras pieminekļi Burjatijas teritorijā ir paleolīta un neolīta apmetņu paliekas, klinšu zīmējumi.
No Bronzas laikmeta pazīstami akmeņi ar dzīvnieku figūrām.
VI-X gs.pmē. attīstījās Kurumčikas kultūra.
Senākās dzīvojamās mājas - tūbas un koka jurtas.
XIII gs. sākumā ap Baikālu dzīvoja galvenokārt burjatu un evenku ciltis, kas nodarbojās ar lopkopību, medniecību, zvejniecību un amatniecību.
XVII gs. sākās patriarhāli feodālo attiecību veidošanās. XVII gs. 2.pusē sākās koka un akmens māju celtniecība.
XVII gs. vidū un 2.pusē burjatu apdzīvotās teritorijas tika iekļautas Krievijas impērijā.
XVII-XIX gs. lamaisma ietekmē norisa Centrālāzijas un vietējo sakrālās celtniecības tradīciju mijiedarbība.
No XIX gs. 1.puses saglabājies klasicisma pieminekļi - Sv.Trīsvienības katedrāle Kjahtā, Tirdzniecības nams Ulanudē.
XIX gs. 2.pusē Burjatijā sāka veidoties kapitālistiskas attiecības, ko veicināja Lielās Sibīrijas dzelzceļa maģistrāles izbūve (1891.-1905.g.).
Burjatu apdzīvotajās teritorijās pieauga zelta ieguve.
1902.-1904.gados radās pirmās sociāldemokrātu grupas.
1905.-1907.gados revolucionāro kustību vadīja KSDSP Aizbaikāla apgabala komiteja.
1918.gada februārī visā Burjatijas teritorijā tika nodibināta padomju vara.
1918.gada vasarā lieliniekus padzina baltgavardu armija.
1920.gada 2.martā Sarkanās armijas daļas kopā ar partizāņiem ieņēma Verhņeudinsku (tagadēja Ulanude).
1922.gada 9.janvārī izveidoja KPFSR Burjatu-mongoļu APSR (burjati ir mongoļu tauta).
1923.gada 30.maijā nodibināta Burjatijas-Mongolijas Autonomā padomju sociālistiskā republika (APSR).
1927.gada aprīlī Burjatijas-Mongolijas APSR pieņēma savu pirmo konstitūciju.
1937.gadā Ustjordinska, Aginska un citas tradicionālās burjatu zemes tika atrautas no Burjatijas-Mongolijas APSR.
1958.gada 7.jūlijā Burjatijas-Mongolijas APSR tika pārdēvēta par Burjatijas APSR.
1959.gadā Burjatijas APSR tika apbalvota ar Ļeņina ordeni, 1972.gadā ar Tautu draudzības ordeni un 1973.gadā ar Oktobra revolūcijas ordeni.
1978.gada 30,.maijā pieņemta otrā padomju konstitūcija.
Padomju laikā Burjatijā tika izveidotas jaunas pilsētas. Ulanudē, piemēram, tika izvērsta sabiedriskas nozīmes ēku celtniecība - Padomju nams (1931.g., arhitekts A.Ols), Ministru padomes nams (1968.g., arhitekti A.Vampilovs, A.Galjatudinovs). Reizēm laikmetīgās arhitektūras formas papildināja nacionālo ornamentu dekors - piemēram, Burjatijas Akadēmiskās operas un baleta teātrī (1952.g., arhitekts A.Fjodorovs).
Visu padomju laiku Burjatijā realizēta lielkrievu šovinistiska politika - sekmēta burjatu asimilācija krievos.
2014.-2024.gadu krievu-ukraiņu kara laikā daudz burjatu peļņas nolūkos piedalījās Krievijas agresīvajā karā pret Ukrainu, daudz kritušo.
Klimats. Krasi kontinentāls. Ziema gara un auksta, sniega maz.
Vidējā temperatūra janvārī no -24 līdz -25oC; jūlijā 17-18oC.
Nokrišņi līdzenumos un ieplakās 250-300 mm/gadā; kalnos 300-500 mm/gadā.
Hidroloģija. Burjatijā atrodas Baikāla A, ZA un D daļa.
Ezerā ietek Selenga, Barguzina, Verhņaja Angāra.
Burjatijas austreņu daļā tek Vitima ar pietekām Cipu un Muju; rieteņos - Irkuta, Oka.
Burjatijas dienvidu daļā daudz ezeru.
Daba. Veģetācijas periods 90-155 dienas.
Pārsvarā podzolētās augsnes, mežastepē un stepē tumši pelēkās meža, kastaņbrūnās un melnzemes augsnes, arī melnzemes.
Meži (taiga) aizņem 80% Burjatijas teritorijas. Dienvidos un centrālās daļas ieplakās - stepe un mežastepe.
Aizbaikāla grēdu ziemeļu nogāzēs aug lapegles, ciedrupriedes, baltegles; dienvidu nogāzēs - priedes un kserofīli krūmāji.
Stepes līdz 1000 m vjl.; no 1000-2200 m mežu josla, ko nomaina subalpīnā josla un ķērpju tundra.
Dzīvo sabuļi, vāveres, Sibīrijas caunas, baltie zaķi, tiņi, lūši, lāči, aļņi, muskusbrieži, kalnu kazas, ziemeļbrieži; aklimatizētas ondatras.
ZR - Barguzinas rezervāts.
Saimniecība. Attīstīta smalkvilnas aitkopība, tradicionālās nozares - zirgkopība un ziemeļbriežu audzēšana ziemeļos. Kažokzvēru medības - sabuļi, vāveres un zvērkopība - sudrablapsas, ūdeles.
Galvenā dzelzceļa līnija ir Sibīrijas maģistrāle ar atzaru uz Mongoliju.
Aplūkojamie objekti.
Ulanude. Burjatijas administratīvais centrs. "Sarkanā upe," bijusī Verhņeudinska
Kirenas svētā ieleja. (Священная долина Кырен). Mistiska/okulta vieta. Ģeoaktīva vieta ar labvēlīgu, dziedinošu ietekmi.
Varvaras kalns. (Варварина гора) Neparasta vieta ar, iespējams, cilvēku darbības pēdām.
Ivolginas pilskalns. (Городище Иволгинское)
Sobolhas ezers. (Озеро Соболхо, Сквозное, озеро Страха, Озеро-чудовище)
Svjatoinosas pussala. (Полуостров Святой Нос) NLO novērojumu vieta.
Kjahta. No XIX gs. 1.puses te saglabājies klasicisma piemineklis - Sv.Trīsvienības katedrāle.
Saites.
Burjati.
