Biogrāfijas, biogrāfi
Grieķiski - biographia.
Kādas personas dzīves gājuma aprksts saistībā ar laikmeta norisēm.
Vēsture. Līdz mūsu dienām saglabājušies antīko autoru Plūtarha un Taita biogrāfiskie vēstījumi par tā laika vēsturiskajām personām - Sullu, Maķedonijas Aleksandru, Cēzaru u.c.
Dantes Aligjēri agrīnie dzejoļi un tiem pievienotais vēstījums par mīlestību uz Beatriči veidoja pirmo autobiogrāfisko sacerējumu Rietumeiropas literatūrā - "Jaunā dzīve" (Vita Nuova), sarakstīts 1292.-1293.g., izdots 1576.g.
Ievērojamus māksliniecisko biogrāfiju paraugus radīja XX gs. rakstnieki S.Cveigs, A.Moruā, R.Rolāns.
Savulaik Latvijā krievpadomju okupācijas laikā visai lielu popularitāti bija ieguvusi grāmatu sērija "Ievērojamu cilvēku dzīve" (tā tikusi aizsākta 1933.gadā PSRS pēc rakstnieka M.Gorkija ierosinājuma), latviski tā iznāca kopš 1966.gada.
Pazīstami vairāki biogrāfiju veidi: zinātniskā, mākslinieciskā, populārā. No biogrāfijām jānošķir biogrāfiska rakstura daiļdarbi (romāni, stāsti, lugas), kur reālas vēsturiskas personas dzīve atklāta ar mākslinieciskā tēla palīdzību, piemēram, J.Kalniņa romāni "Andrējs Pumpurs" un "Rainis."
Biogrāfiskā metode. Literatūras izpētes metode literatūras zinātnē. Šīs metodes pārstāvji par izšķirošo faktoru rakstnieka daiļrades analīzē uzskata viņa biogrāfiju un personisko pieredzi, ko bieži vien aplūko atrauti no laikmeta sociālpolitiskajām norisēm.
Pirmais šo metodi pielietoja franču literatūras kritiķis Š.Sentbevs XIX gs. vidū, tā izmantota I.Tēna un G.Brandesa rakstos par literatūru, raksturīga daudzām mūsdienu monogrāfijām.
Saites.
Literatūras zinātne.
