Dante Aligjēri (1265.-1321.g.)
Dante Alighieri.
Itāļu dzejnieks.
Radniecība. Cēlies no senas, bet nabadzīgas dižciltīgo dzimtas.
Dzīvesgājums. Dzimis 1265.gada maijā Florencē.
Ieguva vispusīgu izglītību.
80.gadu beigās sācis literāro darbību ar dolce stil nuovo manierē rakstītiem dzejoļiem. Agrīnajos dzejoļos Dante apdziedāja jaunu sievieti - Beatriči Portināri, kas kļuva par viņa daiļrades iedvesmotāju. Šie soneti un tiem pievienotais vēstījums par mīlestību uz Beatriči veido pirmo autobiogrāfisko sacerējumu Rietumeiropas literatūrā - "Jaunā dzīve" ("Vita Nuova," sarakstīts 1292.-1293.g., izdots 1576.g., latviski 1965. un 1981.g.). Pielīdzinot Beatriči jaunavai Marijai un identificējot reliģisko pielūgsmi ar pasaulīgo mīlestību, Dante Aligjēri jau savā jaunības darbā atteicies no viduslaiku kristīgās ticības dogmām. F.Engelss: "...pēdējais viduslaiku dzejnieks un tai pašā laikā pirmais jauno laiku dzejnieks."
Ap 1295.gadu sāka aktīvu politisko darbību.
Dante tika ierauts cīņā par kontroli Florencē starp Svētās Romas impēriju un pāvestu. Iestājās "balto gvelfu" - mēreno karaļa pretinieku un itāļu pilsētu neatkarības aizstāvju partijā. Viņš atbalstīja Florences neatkarību un 1300.gadā kļuva par prioru – vienu no 6 pilsētas līderiem.
Tomēr viņa atrašanās pie varas bija īslaicīga, jo varu Florencē sagrāba pāvestam lojāli ļauži - te uzvarēja pāvesta partija "melnie gvelfi." Danti apsūdzēja krāpšanā. Tiesa viņam piesprieda izraidījumu no pilsētas uz 2 gadiem un 5000 florīnu soda naudu. Tā kā Dante sodu nesamaksāja, tad 1302.gadā viņam tika piespriests nāves sods, sadedzinot uz sārta.
Florences municipalitāte 1302.gadā piesprieda viņam izdzīšanu trimdā ar nāves soda draudiem, ja tas kādreiz spers kāju pilsētā (nu laikam šo likumu atcēlusi). Atlikušo savu mūža daļu Dante pavadīja emigrācijā.
Pēc izraidīšanas no Florences viņš pēdējos savas dzīves 20 gadus pavadīja klaiņojot pa Itāliju un pēdējos mūža gadus pavadīja Ravennā, kur nomira 1321.gada 13.septembrī.
Latviski dantes Aligjēri darbi kopš 1893.gada.
Darbi.
Agrīnie soneti. Agrīnajos dzejoļos Dante apdziedāja jaunu sievieti - Beatriči Portināri, kas kļuva par viņa daiļrades iedvesmotāju.
"Jaunā dzīve." Agrīnie soneti un tiem pievienotais vēstījums par mīlestību uz Beatriči veido pirmo autobiogrāfisko sacerējumu Rietumeiropas literatūrā - "Vita Nuova," sarakstīts 1292.-1293.g., izdots 1576.g., latviski 1965. un 1981.g.
"Par tautas valodu." Nepabeigts traktāts. Ap 1305.gadu. Tulkots arī latviski. tajā aplūkotas poētikas problēmas, pētītas itāļu valodas attīstības iespējas, dialektu daudzveidība un tās priekšrocības salīdzinājumā ar latīņu valodu.
"Dzīres." Rakstīts, bet nepabeigts 1304.-1307.gados. Sacerējums ir toskāniešu dialektā. Sastāv no 4 traktātiem par morāles tēmām. Traktātā "Par monarhiju" (pēc 1310.g., latviešu val.) iztirzātas ideālas, no pāvesta varas neatkarīgas monarhijas pastāvēšanas iespējas.
„Komēdija.” XIV gs. beigās nosaukta par "Dievišķo komēdiju." Dantes labākais darbs un arī viens no izcilākajiem dzejas darbiem pasaules literatūrā. sarakstīts ap 1304.-1319.gadiem, izdots 1472.gadā. Rakstīts tercīnās, trīsdaļīgs ceļojums cauri ellei, šķīstītavai un paradīzei - "Elle," "Šķīstīšanas kalns" un "Paradīze." Sacerēja trimdas gados, pabeidza Ravennā. Tiek pieļauts, ka dabas atainojumu "Šķīstītavā" ir iedvesmojušas Ravennas pīnijas un ozoli, "Paradīzē" ir jūtama Ravennas baziliku spozme. Dante tekstā bieži lieto vārdu "zvaigznes" (stelle) - tās ir redzamas Gasllas Placīdijas mauzolejā un Sv.Vitālija bazilikas greznajās mozaīkās.
Šai poēmā atklājās Dantes uzskats par cilvēka laicīgo un mūžīgo dzīvi. Vergīlija vadībā dzejnieks nolaižas Elles lokos, kāpj Šķīstīšanas kalnā, līdz beidzot nonāk Paradīzē, kur viņu pavada Beatriče. Dievišķo gudrību Dante saskata cilvēces apvienošanā "laicīgajā dzīvē" ideālas monarhijas vadībā. Sava laikmeta traģēdiju Dante redz neiespējamībā īstenot šos "dievišķās gudrības" nodomus. "Dievišķajai komēdijai" strāvo cauri Visuma un cilvēka traģiskās atšķirtības apziņa. Lai gan poēmas poētiskā struktūra aptver viduslaiku teoloģiju, literatūru un kultūru, tajā jau vērojamas renesanses literatūrai rksturīgās iezīmes. "Dievišķās komēdijas" poētiskā valoda kopā ar Dž.Bokačo un F.Petrarkas darbiem ir kļuvusi par itāļu literārās valodas paraugu.
Pats oriģinālais manuskripts nav saglabājies, to pārrakstījis viens no viņa dēliem.
Šeit esot arī satīra par musulmaņu pravieti Muhamedu.
Septiņu nāves grēku koncepciju, kura viduslaikos kļuva populāra pēc Dantes Aligjēri "Dievišķās komēdijas" uzrakstīšanas. Saskaņā ar Dantes "Komēdijas" grēku traktējumu, netiek piedota negausība, kūtrums, miesaskāre, lepnība, dusmas, skaudība un alkatība, un par tiem cilvēks nonāk tieši ellē.
Interesanta ir mistiskā epizode ar poēmas pazudušo nobeigumu.
"Dievišķo komēdiju" ilustrējis agrīnās renesanses gleznotājs Sandro Botičelli.
"Inferno." Ilustrējis V.Bleiks.
Latviski izdots 1921. un 1937.gados.
Aplūkojamie objekti.
Dantes kaps. Ravennas centrā. Mauzolejs neoklasicisma stilā izveidots 1780.gadā. Pie kapa vietējie ik vakarus lasa "Dievišķās komēdijas" fragmentus.
Šodien. Tagad Florences vadība nolēmusi reabilitēt slaveno dzejnieku. Municipalitāte šonedēļ apstiprināja likumu, atceļot Dantem piespriesto sodu.
Florences mērs Leonardo Domeniki tuvākajā laikā parakstīs likumu un piešķirs dzejniekam pilsētas augstāko apbalvojumu.
Avoti.
Itāļu renesases laika rakstnieks Dž.Bokačo sastādījis komentārus Dantes "Dievišķās komēdijas" 17 dziesmām un sarakstījis pirmo Dantes biogrāfiju "Dantes Aligjēri dzīve" (ap 1360.g.).
L.Bruni sarakstījis darbu "Dantes dzīve."
Aleksejs Dživeļegovs, "Dante Aligjēri." 1933., 1946.g.
Saites.
Itāļu literatūra.
Nezināmais Dante Aligjēri.
