Aliens

Itālija

Valsts Eiropas dienvidos, Apenīnu pussalā.

Galvaspilsēta - Roma.
Garākā upe - Po.

Vēsture.  Sencilvēku atradumi (nav nendertālieši) Kaprano datēti ar 385-430 tūkstošiem gadu.
V gadsimta sākumā Itālijā ielauzās rietumgoti un 410.gadā ieņēma Romu. 

Pēc gotiem Itālijā iebruka cita ģermāņu cilts - vandāļi. Tad sava ķēniņa Gaizeriha vadībā tie devās iekarot Ziemeļāfriku, bet pēc tās iekarošanas atkal iebruka Itālijā un 455.gadā ieņēma Romu. Pilsētu tā izpostīja, ka turpmāk šādu barbarisku attieksmi pret mākslas vērtībām sāka apzīmēt ar vārdu "vandālisms."
Langobardu valsts Itālijā. VI gs. langobardi bija Bizantijas impērijas federāti Panonijā. Tomēr Bizantijas ārpolitiskie panākumi izrādījās īslaicīgi. Pēc cīņas ar hepīdiem un avāriem, pēdējo spiediena rezultātā, langobardi lielas cilšu savienības (tajā līdz ar ģermāņu ciltīm svēbiem, sakšiem, hepīdiem bija arī sarmātu, bulgāru un, iespējams, arī slāvu ciltis) priekšgalā 568.gadā ķēniņa Alboina vadībā iebruka Bizantijai piederošajā Ziemeļitālijā. Ieņēma to un arī Vidusitāliju. Langobardi iekaroja Lombardijas teritoriju (tā ieguvusi nosaukumu no langobardiem) un Tusciju (šodienas Toskānu), izveidojot tur savu ķēniņvalsti.
Pēc trīs gadu aplenkuma krita arī Pāvija, kas kļuva par Langobardu valsts galvaspilsētu.
Bizantiešu kundzība Apenīnu pussalā pastāvēja līdz 568.gadam, kad langobardi atspieda impērijas karaspēku līdz dienvidu rajoniem. Ravennas ekzarhāts, Romas dukāts (hercogiste?) un Dienviditālija ar Sicīliju palika bizantiešu varā, bet Spoleto un Beneventa kļuva par langobardu hercogistēm, kas saglabāja neatkarību no langobardu ķēniņiem.
Kari pret langobardiem. 751.gadā franks Pipins Īsais (751.-768.g.) sagrāba karaļa varu, un to sankcionēja Romas pāvests. Savukārt Pipins Īsais līdzēja pāvestam nostiprināties Itālijā, veicot uz turieni divus karagājienus 754. un 756.gados pret langobardiem. Pāvestiem tika nodota daļa langobardiem atņemto zemju, kas bija sākums Vatikāna valstij.
Divas reizes Kārlis Lielais ar karaspēku šķērsoja Alpu kalnus un iebruka Itālijā, iekaroja tās lielāko daļu. 772.gadā viņš sakāva langobardus, kuru karalis Dezidērijs bija lauzis līgumu ar pāvestu, iebrucis Itālijā un apdraudēja Romu. Pievienojis langobardu zemes Franku valstij, Kārlis Lielais atdeva Baznīcai ne tikai tās teritorijas, kuras pāvestam bija dāvinājis viņa tēvs Pipins Īsais, bet arī jaunus apgabalus, tādejādi paplašinādams Pāvesta valsti, līdz ar to palielinot Baznīcas ietekmi.
Verdenā 843.gadā tika noslēgts līgums par Kārļa Lielā Franku valsts sadali starp viņa mazdēliem Lotāru, Ludviķi Vācieti un Kārli Plikpauri. Lotārs, saglabājot imperatora titulu, saņēma Itāliju un plašu zemes joslu gar Reinu un Ronu - Frīzija, tā saucamā "Vidējā Francija" (Lotaringija), Burgundija un Provansa. Šis brīdis tiek uzskatīts par Itālijas valsts aizsākumu.
L.Bruni vēsturiskajā sacerējumā "Piezīmes par mana laika notikumiem Itālijā" (1440.g.) kritiski novērtējis vēsturiskos notikumus, mēģinājis atklāt to cēloņus.
Bordžu dzimtas pārstāvji, kam laikā no XV gs. līdz XVI gs. sākumam bija liela ietekme Itālijā, pāvests Aleksandrs VI (1492.-1503.g.) un viņa dēls Čezāre ar varmācīgiem un noziedzīgiem līdzekļiem centās izveidot valsti Itālijas centrālajā daļā, kurā Čezārem būtu absolūta vara.
XVI gs. daudzas Itālijas pilsētas ņēma dalību Svētajā Līgā karos ar venēciešiem pret osmaņu turkiem. Itāļu kuģi piedalījās arī slavenajā Lepantas kaujā 1571.gada oktobrī.
Līdz ar manufaktūru un ārējās tirdzniecības attīstību Itālijā XV-XIV gs. saistās arī pirmie biržu darījumi. 

Napoleona Itālijas karagājiens (1796.-1797.g.). Napoleona I Bonaparta vadītās franču armijas cīņas pret austriešu un sardīniešu karaspēku Ziemeļitālijā (1796.-1797.g.) Francijas un Eiropas valstu 1.koalīcijas kara laikā (1792.-1797.g.).
1796.gada aprīlī austrieši tika sakauti pie Montenotes, sardīnieši - pie Čevas un Mondovas.
1796.gada 5.maijā Sardīnija noslēdza separātu mieru ar Franciju.
1796.gada 15.maijā franču karaspēks ieņēma Milānu, pēc tam aplenca austriešu galveno atbalsta punktu Mantuju.
1797.gada 2.februārī Mantuja kapitulēja un austrieši tika padzīti no Ziemeļitālijas.
Franču karaspēks devās uz Vīni. Pēc pamiera ar Austriju 1797.gada 18.aprīlī franči ieņēma Venēciju.
1797.gada 17.oktobrī tika noslēgts Kampoformijas miera līgums un Napoleons I atgriezās Parīzē.

Pēc Vīnes kongresa. Pēc kongresa gandrīz visās mazajās itāļu valstiņās valdīja svešzemnieki, tikai Sardīnijas karalistē pie varas bija itāļu karaļi.

Itālijas revolūcija (1848.-1849.g.). Izmantojot revolūciju, itāļi gribēja padzīt iebrucējus no un apvienot savas zemes vienā valstī.
Daļa itāļu uzskatīja, ka jaunā Ītālija varētu būt republika, citi - karaļvalstī to varētu apvienot Sardīnijas karalis. Dažās Itālijas pilsētās darbojās slepenas kaujinieku organizācijas, kuru biedrus dēvēja par karbonāriem un kuras bija gatavas sākt cīņu. 1848.gadā republikas piekritējiem no organizācijas "Jaunā Itālija" Džuzepes Madzīni vadībā izdevās izraisīt nemierus vairākās Itālijas pilsētās un Romā nodibināt republiku. Sardīnijas karalis Kārlis Alberts pieteica karu Austrijai, taču Sardīnija tika sakauta, bet Romu ieņēma franču karaspēks.
Itālijas karaliste tika nodibināta 1861.gadā.
Itālijas karalis Viktors Emanuels II, kas kāpa tronī 1861.gadā, bija Itālijas apvienotājs. 1861.gadā Itālijas karalistē iekļāva Boloņu, Ferāri.
Itālijas apvienošana (1870.g.). Itālijas apvienošanas procesā 1870.gadā, kad nodibinājās Itālijas valsts, tā laika pāvests, protestēja pret zemju sagrābšanu un nonāca tā dēvētajā Laterāna gūstā. Baznīcas valsts zaudēja teritorijas un Pāvesta valsts tika likvidēta.
Itāļu pirmais premjerministrs - Kamillo Kavurs.
Pirms I Pasaules kara Itālija anektēja Tripolitāniju un Kirenaiku.
Itālija II Pasaules karā (1939.-1945.g.). 1943.gada septembrī Sabiedrotie izcēlās malā Itālijas dienvidos un veiksmīgi atspieda vērmahtu Apenīnu pussalā. 1943.gada sākumā Vācija zaudēja Itāliju kā sabiedroto, tās armija un flote pretošanos izbeidza. Tomēr vācieši joprojām spēja veikt atbildes triecienus - par vienu no tādiem kļuva Bari ostas bombardēšana Itālijas dienvidos.
Tā 1943.gada decembrī vācu GKS realizēja vienu no visveiksmīgākajām savām operācijām II Pasaules karā. Sabiedrotie veica Itālijā esošā karaspēka apgādi pa jūru, tas bija daudz izdevīgāk, nekā organizēt gaisa tiltus. Kravu plūsmas bija tik lielas, ka Itālijas ostās uzkrājās desmitiem kuģu, kas gaidīja savu izkraušanas kārtu. Viena no tādām ostām bija Bari, kurā Sabiedrotie vācu lidotājiem darbu bija vēl atvieglojuši - nebija atslēguši ostu apgaismošanu, lai kuģu izkraušana ritētu bez pārtraukumiem.
Bari ostai uzbruka 96 bumbvedēji. Uzbrukums bija tik negaidīts, ka to neizdevās atvairīt. Vācieši zaudēja tikai 1 lidmašīnu, bet Sabiedrotie - 17 kuģus un vēl 6 tika stipri bojāti.
Situāciju padarīja smagāku arī tas, ka uz amerikāņu kuģa "Džons Hārvijs" klāja atradās iprīta lādiņi - tas tika nogremdēts viens no pirmajiem. Iprīta noplūdes rezultātā cieta vairāki simti cilvēku - kā ostas apkalpojošais personāls, tā arī bari iedzīvotāji. Ārsti nevarēja pareizi noteikt diagnozes, jo nebija informēti par iprītu.
Vācu aviācijas uzlidojums Bari ostai tiek uzskatīts par otro tādu pēc Pērlhārboras pēc pazaudēto kuģu skaita. Tādēl reizēm šo kauju sauc par "Eiropas Pērlhārboru." Uzlidojuma rezultāts bija tāds, ka Sabiedrotie bija spiesti nobremzēt uzbrukumu Itālijā, jo pārāk liels izrādījās provianta un munīcijas zaudējums. 
Aprīļa sacelšanās (1945.g. aprīlis). Tajā galveno lomu spēlēja itāļu partizāņu Brīvprātīgo korpuss.
Terors Itālijā XX gs. otrajā pusē. No 60.gadu beigām līdz pat 80.gadu vidum Itālijā bija sarkanais terorisms, ko sauca par "Svina gadiem." 1978.gada martā grupējums "Sarkanās brigādes" nolaupīja konservatīvo premjeru Aldo Moro, kura līķi pēc 55 dienām atrada pamestu automašīnā kādā Romas ielas malā.
1980.gadā neofašistu sarīkotā sprādzienā Boloņas dzelzceļa stacijā gāja bojā 85 cilvēki.
Bēdīgi slavenais premjers Silvio Berluskoni valdīja 17 gadu.

Administratīvais iedalījums. 20 reģioni, ko savukārt iedala provincēs.
      Abruča.
      Akostas ieleja.
      Apūlija.
      Bazilikāta.
      Emīlija-Romanja.
      Friouli-Venēcija Džūlija.
      Kalabrija.
      Kampānija.
      Lācija.
      Ligūrija.
      Lombardija.
      Marke.
      Molīze.
      Pjemonta.
      Sardīnija.
      Sicīlija.
      Toskāna.
      Trentīna-Altoadidže.
      Umbrija.
      Veneta.

Aplūkojamie objekti.
      Dolmeņi.
      Apļi laukos. Novēroti Itālijas centrālajā daļā.

Romas tuvumā.
Govju Pompejas. Neaktīvs vulkāns. Dzīvībai bīstama krauja jeb inertais vulkāns netālu no Santa Marija della Mole Romas tuvumā. Savu "asiņaino" apzīmējumu krauja ieguva pēc tam, kad te gāja bojā 28 govis pēc magmātisko gāzu izmešanas ieplakā. Vietējie iedzīvotāji to dēvē par Romas vulkānu un apiet ar līkumu. Tai dienā virs kraujas uzkārās dzeltena migla - kārtējā inertās "izelpas" pazīme. Neviens neuzraudzīja govslopus un tie gremoja kraujā augošo zāli. Saelpojušās izgarojumus, noindējās viss brūnaļu ganāmpulks, tā drīzumā tās uzgāja gani. Fermeri atzīmēja, ka noindējušās pašas gudrākās govis, jo tieši tās bija izdomājušas kā izspraukties caur krauju norobežojošajiem nožogojumiem.
Vulkānam nav klasiska koniska forma, bet tas izskatās kā krauja. Virs tās reizēm izspiežas indīgo (inerto) gāzu izgarojumi. Speciālisti iesaka ieplakā neiet bez gāzmaskām.

Fasano. Viens no lielākajiem safari parkiem Eiropā.
Vieste. Kūrortpilsēta. Tās dominante ir baltā klints Pizzamuno.
Tremiti salas.

Odiseja piekraste. Riviera di Ulisse. Viena no skaistākajām kūrorta zonām pie Tirēnu jūras, starp Romu un Neapoli. Ar vēsturisko Terračīnu, romantisko Sperlongu uz klinšaina zemesraga, Gaetas sašķelto klinti un Turku grotu.

Liparu salas. Tirēnu jūrā? Vidusjūras 7 pērles un vulkāns Stromboli. Termālo ūdeņu vannas Vulcano salā.

Iskjas sala. Ishia. Vulkāniskas izcelsmes sala Tirēnu jūrā, tās dominante ir XII gs. Aragonas cietoksnis.  

Itālijas Alpi. Itālijas Alpu daļa.
      Kortīna d'Ampeco reģions. Tajā ir Tre Cime seno koraļļu iekrāsotās klintis. Brauciens uz tām ar pacēlāju. Misurinas ezers. Cinque Torri panorāma ar 5 rifu torņiem. Plašās Kortīnas ielejas panorāma paveras no Cristallo virsotnes.

      Liviņjonas reģions. Itālijas Alpu mazā Tibeta. Populārs un sniegiem bagāts Itālijas Alpu slēpošanas kūrorts. Vasarā sniegotā ieleja pārvēršas par zaļu paradīzi. Vago (Monte Vago) kalns (3058 m) - panorāma uz visu Liviņjonas ieleju. Ar pacēlāju Carosello 3000 var doties uz Involt dali Resa kalnu (2908 m), kur mežā ir iespēja klausīties un smaržot vietējo floru un faunu. Fopela virsotne (2928 m) - skats no tās uz Liviņjonas ieleju un Liviņjonas ezeru visā to krāšņumā. Motas (Monte Motto) kalns (2712 m) - pastaigu laikā var satikt kalnu āžus.

Červiņo. Kalnu mīlotāju paradīze. Dienvidu nogāzē ir Materhorna virsotne (4478 m).

Itālijas Dolomītu Alpi. Atsevišķa Alpu kalnu sistēma Itālijas teritorijā.
      Passo Pordoi - 2242 m.
      Fedala ezers.
      Vall di Fasa reģions. Panorāmas skats uz Marmoladas ledāju un augstāko virsotni Marmolada (3343 m).   
      Skaists skats no Sv.Magdalēnas ciema.  
      Merano. Pievilcīgs minerālavotu kūrorts.
      Di Monte Maria. Benediktīniešu abatija, kas ir visaugstākais klosteris Eiropā - 1340 m.

      Baldo virsotne. Monte Baldo. Uzbrauc ar pacēlāju. Pasakains panorāmas skats no 2218 m augstuma uz Gardas ezeru aptverošajiem Alpiem.

Komača. Pilsēta, kas slavena ar nēģiem un romantiskiem zivju restorāniem.

Dienvidtirole.
Merano. Pilsētiņa Senales ielejā.
      Trautsmandorfas pils dārzi. Alpu kalnu terasēs.
Reschen ezers ar XIV gs. baznīcas torni vidū.

Pilsētas.
      Boloņa.
      Florence.
      Kannas.
      Milāna.
      Neapole.
      Paduja.
      Palerma.
      Parma.
      Roma.
      Trieste.
      Turīna.
      Venēcija.

Salas.
      Sardīnija.
      Sicīlija.
      Kapri sala.

Gardas ezers. Lielākais Itālijas ezers, kuru ieskauj gleznaini kalni ar vīna dārziem. Kā atgādinājums par seno varenību ezera krastos rotājas viduslaiku pilis. Ezermalā virknējas nelielas kūrortpilsētiņas ar lieliskām viesnīcām, zivju restorāniem un krāšņiem parkiem. Atpūtnieku vajadzībām pieskaņots viss.
      Garda. Daudzās kafejnīcas atdzīvina pilsētas ieliņas, kas ieskauj Palazzo Capitano - XV gs. Venēcijas zemessardzes mītni.
      Sirmiones pussala.
      Gardones Riviera botāniskais dārzs. Iekārtots Austrumu stilā.
      Baldas kalns. (Monte Baldo) 2218 m. var uzbraukt ar pacēlāju, un paveras lielisks skats uz Gardas ezeru un to aptverošajiem Itālijas Alpiem.
      Malčezina. Ar mazajām ieliņām un iespaidīgo viduslaiku pili no XIII gs. tiek uzskatīta par Garda ezera rotu.

Bergama. Pilsēta kalnā ar māksliniecisku garu un izsmalcinātu arhitektūru. Bergāmo.
Vēsture. 1859.gadā Džuzepe Garibaldi padzina no šejienes austriešus. 
      Citta Alta. Pilsētas vienīgais kalns ar funikulieri. 
      Vecpilsēta. Vecs cietoksnis un pāris dievnami.
      Sv.Marijas bazilika. Dievnams celts XII gs. Sienas rotā iespaidīga izmēra gobelēni, kas atvesti XVI gs.

Verona. Mazā Roma vai Romeo un Džuljetas pilsēta.
Sigurta parks. Pie Veronas.
Giardino Giusti. Vieni no skaistākajiem renesanses dārziem.

Santuario d’Oropa. Klosteris, kurā tiek glabāta Melnās Madonnas svētbilde. Tā ir kapelā un reizi gadā piesaista svētceļnieku pūļus. Līdz lielajai baznīcai ved 100 pakāpieni. Septiņos no rīta dievkalpojumā to atklāj. 
Apkārtnē divi svētavoti, botāniskais dārzs, Kristus ciešanu ceļa kopija. 
Baznīcai te ir viesnīca ar ļoti cietām gultām. 

Sabioneta. Celta XVI gs. otrajā pusē. Viena valdnieka Vespasiano Goncagas Kolonnas laikā. Tai ir taisnstūra plānojums, pilsētas morfoloģijā un arhitektūrā izpaužas Goncagas ģimenes veicinātie renesanses ideāli. 

Matera. Itālija, Bazilikatas province, alu pilsēta. 2019.gada Eiropas kultūras galvaspilsēta.
Apraksts. UNESCO sarakstā. Vienīgā vieta pasaulē kur cilvēki dzīvo vēl pirms 9000 gadiem klintī izurbinātās alās. 

Mantuja. Skaisto laukumu un aristokrātiskās arhitekturas pilsēta Minčo upes un ezeru krastos. Pilsētas neregulārais plāns parāda dažādus pilsētas izaugsmes posmus kopš seno romiešu laikiem. Te risinās Verdi operas  "Rigoleto" darbība.
      Piazza delle Erbe. Laukums pilsētas centrā ar zvanu torni. 

Cinque Terra. Unikāla un krāsaina klinšaina smilšakmens piekraste Ligūrijas piekrastē. UNESCO sarakstā. Ainavisks krasts, pie kura līdzīgi bezdelīgu ligzdām pieķērušies nelieli miestiņi. 
Strēza. Burvīga kūrortpilsēta ezera krastā ar lepnām villām, vasarnīcām, vecpilsētas dabīgo gaisotni.

Madžores ezers. Otrs lielākais Augšitālijas ezers ar maigu Vidusjūras klimatu. Pateicoties tam apkārtnē aug dateles, olīvas un granātāboli.
      Borromeo salas ezerā - Isola Madre, Isola Bella - pasakaini dārzi. Arī Zvejnieku sala - Isola dei Pescatori.
Villa Taranto. Botāniskais dārrzs pie Madžores ezera.
Monte Mottarone. 1491 m. Brauciens kalnā un skats uz Alpu ieskauto Madžores ezeru un tā izsmalcinātajām saliņām.

La Cervara. San Girolamo klosteris, tā unikālais dārzs portofino kalnā.
Villa Durazo. Dārzs un parks. Viens no dārziem, kas iekļauts Itālijas skaistāko dārzu sarakstā.

Mainavas sala. Paradīze tiem, kas mīl eksotiskus augus un ziedus.
Bodensee ezers. Kaut kur Milānas apvidū.

Sperlunga. Odiseja piekrastes romantiskākā pilsēta.

Sorento. Lielās Piektdienas vakara procesija. Dienvidniecīskā šarma apvīta.
Iskjas sala. (Ishia) Vulkāniskas izcelsmes sala Tirēnu jūrā ar maigu klimatu, priežu un citrusaugu audzēm.

Asīze. Sv.Franciska pilsēta. Tās bazilika iekļauta UNESCO mantojuma sarakstā.
Orvjeta. Atrodas 300 m augstā plakankalnē un noraugās lejup uz vīna dārziem klāto līdzenumu no sava klinsainā balkona. Orvjetā ir pazemes labirinti - laikam vīna kambari? Vietējais vīns un siers.
Ravenna. Senā Rietumeiropas impērijas galvaspilsēta. Slavena ar agrīnās kristietības laika mozaīkām un pārsteidzoši jaukajām vecajām ieliņām, plašajiem, viduslaiku celtņu ieskautajiem laukumiem.

Kremona. Vijoļmeistaru pilsēta.

Pjemontas reģions.
      Asti. Skaista viduslaiku pilsēta ar augstvērtīga vīna ražotnēm un trifeļu audzētavām.

Parmas reģions. Slavens ar parmigiano sieru un prosciutto šķinķi.

Poveljas sala. Saukta arī par "Elles vārtiem," "Mirušo dvēseļu apmetne." Oficiāli slēgta tūristiem. Salai bijusi briesmīga vēsture - XVI gs. mēra epidemijas laikā te saveda slimos un dedzināja līķus. 1922.gadā salā tika iekārtota psihiatriskā slimnīca, par kuru klīda briesmīgas baumas. Galvenais ārsts esot eksperimentējis ar pacientiem, bet personāls esot novērojis mirušo dvēseles. Visi sūdzējušies par galvassāpēm. Pašlaik sala ir pamesta, zvejnieki tai liec līkumu. Esot grūti atrast kādu kuģeli, kas jūs turpu nogādātu.

Bilancino II apmetne. Itālijas apmetnē atrastie graudberži un to virsmas padziļinājumos saglabājušās cietes un graudu paliekas pierāda graudzāļu apstrādi un lietošanu uzturā pirms 30 000 gadiem.

Irīdija anomālija.
Gaeta. Kilometrs vientulīgas pludmales, elpu aizraujoši skati no klintīm Turku alas apkārtnē.
Skanno Abruco. Šai reģionā kaut kur ir fotogrāfu ciems, ko vairāku pasaulsslavenu fotogrāfu uzmanību piesaistījuši šejienes pilsētas plānojums, ēkas un vietējie ļaudis.
Adriātiskais jeb Itālijas trijstūris. Anomāla zona?
Frasas ala. Centrālā Itālija.
Pompejas. Vezuva izvirdumā bojā gājusi pilsēta (tāpat kā Herkulāna) Dienviditālijā.
Vismazākā valsts. Atrodas Itālijas iekšienē, taču nav Vatikāns.
Tivoli. Iecienīts seno romiešu kūrorts ar greznām villām: Villu d'Este, Adriāna villu, noslēpumainiem dārziem un antīkām skulptūrām.

Parco Sacro Bosco. Manierisma stila dārzs ar savdabīgām milžu un briesmoņu figūrām.
Gran Paradiso. Itālijas nozīmīgākais Valsts dabas parks. Pārgājiens pa Viktora Emanuela taku.
Lielā Sanbernāra pāreja (2469m) - senākais ceļš pāri Itālijas un Šveices Alpiem.
Komo ezers. Itālijas un Šveices Alpu ielokā.

Bolcano, Bolcāna. Bolzano. Pilsēta Itālijas ziemeļos, Dienvidalpos, provinces centrs. 106 900 iedz. (1976.g.). Klimatiskais kūrorts. XIII-XVIII gs. arhitektūras pieminekļi - gotiskais doms, dominikāņu un franciskāņu klosteri, Tirgoņu nams. Bolcānas apkaimē daudz piļu, piemēram, Kastelronkolo u.c.

Sjēna.
      Publiskā pils.

Saites.
Itāļi.
Itāļu mafija.