Aleksandrs VI Bordža (1492.-1503.g.)
- Detaļas
- Publicēts 09 Februāris 2013
- Autors Aliens.lv
Laicīgā vārdā Rodrigo Bordža (Rodrigo Borgia).
Romas pāvests no 1492. līdz 1503.gadam.
Radniecība. No Spānijas cēlušās nabadzīgas augstmaņu Bordžu dzimtas galva.
Sieva(?) - Vanuca ("daiļā draiskule").
No tās 4 bērni - Lukrēcija, Čezāre, Džovanni un kāds jaunākais. Dēli vēlāk kļuva par kardināliem. Precīzs viņa bērnu skaits nav zināms.
Tikai viena un ilggadēja mīļākā - Džūlija Farnēze.
Viņa itāļu tēvocis jau bija bijis pāvests.
Dzīvesgājums. Pirmais "svešinieks" itāļu tautības pāvestu starpā.
Rodrigo atceļoja uz Romu 24 gadu vecumā. Grozījās pa Vatikānu, kļuva par kardinālu.
Kļuva par pāvestu 1492.gada asiņainu intrigu rezultātā.
Idejiskie pretinieki - kardināls Della Roveri, Makjavelli, Francijas karalis Kārlis VIII.
Pateicoties Aleksandram VI Vatikāns no Aviņjonas atgriezās Romā.
Aleksandrs VI un Jaunās pasaules iekarošana. 1493.gadā pāvests ar īpašu bullu "dāvināja" jaunatklātās Jaunās pasaules zemes katoļu karaļiem, sadalīja tās starp Spāniju un Portugāli, kā pienākumu tiem uzliekot indiāņu pievēršanu kristietībai.
Drīzumā spāņu un portugāļu varas iestādes ieguva tiesības iecelt Jaunajā pasaulē augstākās garīgās amatpersonas un arī citus garīdzniekus, dibināt misijas un baznīcas, vadīt to darbu.
Ar 1501.gada 16.novembra bullu pāvests atteicās no kolonijās gūtās desmitās tiesas par labu Spānijas karalim ar noteikumu, ka Spānija uzturēs visas Amerikā esošās baznīcas.
Lai slavinātu savus valdīšanas gadus, nolīdzis daudzus slavenus māksliniekus, arī Mikelandželo - Sv.Pētera baznīcas izdaiļošanai.
1494.gadā, redzot osmaņu turku flotes nostiprināšanos Vidusjūrā, pāvests Aleksandrs VI pasludināja krusta karu pret musulmaņiem Ziemeļārikā, bet viņa aicinājums neradīja vērā ņemamu atsaucību. Viņa laikā Roma atguva kultūras centra statusu, viņš atbalstīja mūziķus un māksliniekus.
Pāvests rūpējās, lai ap Vatikānu būtu draudzīgas pavalstis, jo tādas Itālijas valsts taču nebija.
Pāvests mira no indes, kuru viņš bija sagatavojis kāda sava kardināla noindēšanai.
Izvirtība. Viņa galmā bija pornokrātija, dominēja sievietes. Seksuālas orģijas un neiedomājamas izvirtības.
Aleksandrs VI bija bēdīgi slavens ar savu aizraušanos ar sievietēm (ko viņš nemaz neslēpa) un centieniem padarīt savus bērnus bagātus ar laicīgo mantu. Savām izpriecām uzturēja veselu harēmu. Vatikānā tika rīkoti saviesīgi pasākumi ar prostitūtu piedalīšanos. Kailu sieviešu dejas izklaidēja pāvestu un Vatikāna kalpotājus. Reiz, vēl būdams kardināls, Rodrigo piedalījās kādās orģijās garīdznieka tērpā, par ko arī izpelnījās pāvesta Pija II nopēlumu. Citreiz par 24 000 zelta dukātu viņš pārdevis kādam augstmanim atļauju nodoties asinsgrēkam ar savu māsu.
Vienā citā tādā pasākumā 1502.gadā pāvesta un viesu priekšā dejoja 50 kailas prostitūtas, kuras pēc dejošanas metās četrrāpus un ar muti uzlasīja uz grīdas izkaisītus kastaņus. Šī eksotiskā uzveduma laikā klātesošie vīrieši sacentās par tiesībām uz individuālām nodarbībām ar skaistākajām vai ugunīgākajām prostitūtām pēc kolektīvās izklaides beigām.
1501.gada Helovīnu naktī pāvests sarīkoja un pats piedalījās "briesmīgākajās orģijās, kas jebkad Vatikānā norisinājušās."
Aleksandrs VI piekopa gadījuma rakstura sakarus ar visvisādām sievietēm. Viņš regulāri stājās dzimumsakaros ar savām māsām un meitu.
Kopā ar dēlu Čezāri varmācīgām un noziedzīgām metodēm centās izveidot Itālijas centrā valsti, kurā Čezārem piederētu neierobežota vara. Savu mīļāko (Džūliju Farnēzi?) nozīmēja par Vatikāna galveno finansisti. reiz, savas prombūtnes laikā viņš par pienākumu izpildītāju nozīmēja savu jaunāko meitu Lukrēciju.
Aleksandra VI nāve. Spēji nobeidzās 1503.gadā no stipras iedarbības indes. Viena no versijām ir tāda, ka pāvests apēdis saindētu ābolu, ko bija sagatavojuši viņa dēlam Čezārem. Par to esot liecinājusi vēdera uzpūšanās un ātra līķa sadalīšanās. Cita versija vēsta, ka Čezāre grasījies ieturēt maltīti šaurā lokā, kyurā bijis ielūgts arī viņa tēvs pāvests. Pats Čezāre sagatavojis pudeli saindēta vīna un pavēlēja apkalpotājam to paslēpt. nejauši sakritušu apstākļu dēļ pāvests parādījies ātrāk par nolikto laiku un prasījis padzerties. Apkalpotājs, domādams, ka vīns paredzēts Aleksandram VI, to arī iedevis. Tombrīd parādījies arī pats Čezāre un arī padzēris šo vīnu. Rezultātā pāvests miris, bet viņa dēls pēc ilgstošas slimības izdzīvojis.
