Aliens

Alķīmija, alķīmiķi

Tās mērķis bija iegūt filozofu akmeni – vielu, kas parastu metālu spētu pārvērst dārgmetālā kā arī radīt "jaunības eliksīru." Angļu filozofs un franciskāņu mūks Rodžers Bēkons (1214.-1292.g.) savā darbā „Spekulatīvā alķīmija” rakstīja: „Alķīmija ir zinātne par to, kā pagatavot noteiktu sastāvu vai eliksīru, kuru pievienojot parastiem metāliem, tie pārvērstos par dārgmetāliem.”

Nosaukuma izcelšanās. Vārds „alķīmija” radies no arābu vārda al kimia – „Hema zemes māksla.” Par Hemu/Hamu senos laikos sauca Ēģipti.

Vēsture.
Alķīmijas izcelšanās. Vispār jau alķīmijas izcelsme zūd gadsimtu dūmakā un tai ir daudzi tūkstoši gadu. Kā pirmais alķīmiķis tiem minēts izdomats personāžs Hermejs Trismegists. Viņa sekotāji šo tēlu dievišķojuši. 
Leģendas un ezotēriķi šo mākslu piedēvē Senajai Ēģiptei, no kā arī nosaukums.leģendas vēsta, ka ar alķīmiskiem mēģinājumiem noņēmusies arī Ptolemaju dinastijas ķēniņiene Kleopatra VII un esot pat uzrakstījusi traktātu "Zeltrade" (Hrisopea).

Alķīmijas saglabāšanās. Alķīmijas un maģijas zināšanas glabājuši priesteri senajās Ēģiptes svētnīcās. Tās bija slepenas un pieejamas tikai izredzētajiem, svētnīcās glabājās alķīmisko grāmatu kopijas. Priesteri kalpojuši tieši faraoniem un dieviem, tādēļ patstāvīgus lēmumus zināšanu nesankcionētā nodošanā pieņemt nevarēja. Tas izskaidro arī, kādēļ par šo periodu ir tik maz informācijas.
Romas impērijas pēdējā posmā alķīmiķi tika vajāti, Diokletiāns pavēlēja savākt un sadedzināt visus alķīmijas tekstus.
Ir zināms, ka vēl Zamosa laikā alķīmiju praktizēja Ēģiptes svētnīcās, vismaz dažās, piemēram Memfisā. Tiek stāstīts, ka alķīmiskie teksti bijuši gravēti uz stēlām svētnīcu dziļumos. Vēl apgalvots, ka tos izlasot, vienalga neko nesaprastu, jo lietota hieroglifu simboliskā nozīme.
Arābu alķīmiķi darbojās šai jomā jau II gs., kad tie centās iegūt filozofu akmeni.
Mums pazīstamā alķīmija radusies Aleksandrijā, jau Ptolemaju dinastijas laikā, tātad apmēram pirms 2300 gadiem. Ap III gs.pmē. pilsēta bija iespaidota no vairākām kultūrām un reliģijām: persu zoroastrisma, ēģiptiešu kulta, iespējama pat indiešu un budistu ietekme. Tas viss arī radīja alķīmiju tās viduslaiku izpratnē.
Līdz ar viduslaiku sākumu zinātnisko domu Eiropā sāka slāpēt reliģiskās dogmas, tādēļ pētniecība pārvietojās uz austreņiem. Arābu alķīmiķi Džabīru ibn Haijanu (721.-815.g.) Eiropā sāka dēvēt par "ķīmijas tēvu."

Alķīmija Eiropā. Eiropā alķīmija parādījās visai vēlu - tika XIII gs. Pirmie eiropiešu alķīmiķi tika uzskatīti par burvjiem, jo laikabiedri uzskatīja, ka tie savas darbības veic ar maģisku spēku palīdzību. Alķīmija kļuva plaši izplatīta. Savas gudrības tā izteica simbolu valodā, tādēļ visi alķīmiķi tika uzskatīti par burvjiem.
1316.gadā pāvests Jānis XXII izdeva alķīmiju aizliedzošu bullu: „No šī brīža nodarbošanās ar alķīmiju ir aizliegta un tie, kas nepaklausīs, tiks sodīti un samaksās nabagu labā tik, cik viltotā zelta būs izgatavojuši. Ja ar to nepietiks, tiesnesim ir tiesības sodu pastiprināt, visus pasludinot par noziedzniekiem.” Tātad paši pāvesti nemaz nešaubījās, ka laboratorijas apstākļos iespējams iegūt zeltu. Kā nekā arī pāvests Silvestrs II (999.-1003.g.) pats bija bijis burvis un alķīmiķis.

Iespējams, tas "alķīmistu zelts" bijis vēl viens Vatikāna ienākumu avots. Viduslaikos alķīmiķi visai bieži savus eksperimentus veica katoļu baznīcu un klosteru sienās. Piemēram, izrakumu gaitā Luvras dārza Parīzē, vietā, kur kādreiz atradies klosteris, tika atrasti alķīmiķu darba piederumi. Eksperimenti parādījuši, ka mūki patiesi strādājuši ar alķīmiskām substancēm.
Pat tad, kad pāvests Jānis XXII izdeva bullu pret alķīmiķiem - monētu viltotājiem, alķīmija turpināja attīstīties aristokrātu un karaļu pilīs. Vēl vairāk - Tridentas koncilā tika paziņots, ka alķīmijas eksperimenti drīkst notikt, ja tie vērsti uz vielu dabas izzināšanu un neiet pretrunā ar kristietības principiem un tikumību.
Līdz pat mūsdienām vēsturnieki nav atraduši nevienu pāvesta anatēmu vai pat tikai rīkojumu, kas izdots tieši sakarā ar alķīmiķiem. Alķīmiķu bija daudz katoļu mūku un garīdznieku vidū. Arī Akvīnas Toms bija aklķīmiķis - uzskatīja, ka nav nekā slikta rīkoties ar mākslīgi iegūtu zeltu.
1357.gadā pāvests Jānis XXII izdeva traktātu "Transmutācijas māksla." klīda baumas, ka pēc pāvesta nāves pāvesta rezidences pagrabos esot atrasts liels "alķīmiskā zelta" daudzums.

Ķīniešu alķīmija. Filozofiskā daoisma ideālistiskās tēzes, pārvērstas zinātnē par nemirstību un papildinātas ar tiklab teorijā, kā arī praksē labi izstrādātu mācību par burvībām un talismaniem, kas vērsti pret "dēmoniem," "nešķīsto garu" un dažādiem"mošķiem," izveidoja reliģiskā daoisma pamatus. Daosiešu sekta radīja milzīgu skaitu nemirstīgu cilvēku "biogrāfiju," alķīmijas traktātu, kuros izklāstīja "nemirstības eliksīra" pagatavošanas veidus, mācību par Viņpasauli utt. Viss šis grāmatu milzums XIV gs. tika sakopots vienā daosisma kanonā ar nosaukumu "Viss par dao" (Dao-czan).
Senie teksti, kuros par to stāstīts, saglabājušies līdz mūsdienām. Taču nevienā no tiem nav minēts tablešu sastāvs. Tikai vienā tekstā minēts, ka bez visa cita tablešu sastāvā ietilpst arī „astoņi dārgmetālu komponenti.” „Nemirstības tablešu” izgatavošana bija ļoti ilga un sarežģīta: „Saulei, Mēnesim un zvaigznēm septiņas reizes ir jānoiet savs loks, deviņas reizes jāatgriežas četriem gadalaikiem. Sastāvs jāskalo, kamēr tas kļūst balts, un jākrata, kamēr tas kļūs sārts, - tad tu iegūsi eliksīru, kas dāvās tev dzīvi divu tūkstošu laikmetu garumā.”
Pēc Ši Huandi pavēles pils tālākajā spārnā apmetās dīvaini, nerunīgi cilvēki, kuru uzdevums bija izgatavot tikai viņiem vien pazīstamas zāles. Nu jau Ķīnā visi zināja, ka imperators vēlas dzīvot mūžīgi. Tomēr, lai kā centās imperators, neviens viņa pasākums nenoveda pie sekmīga rezultāta.
Pēc daudzu gadu ilgām pūlēm daoisma skolas pamatlicējam Čžanam Daolinam (34.- 156.g.) izdevās izgatavot kaut ko līdzīgu nemirstības tabletēm. Hronikās rakstīts, ka 60 gadu vecumā viņš atgriezis sev jaunību un nodzīvojis līdz 122 gadiem.

Alķīmijas noriets. Galu galā to pazudināja tās pašas alkas pēc zelta. No alķīmiķiem visi to vien gaidīja, lai viņi spētu iegūt zeltu un tas viņus nostādīja sarežģītā situācijā. Tie, kuri demonstrēja zelta ieguvi, tika dēvēti par šarlatāniem, bet tie, kas zeltu iegūt nespēja - par nemākuļiem. Plāni klājās abiem diviem.
Kopumā XVIII gs. iezīmējās alķīmijas noriets kad neveiksmes cieta pēdējie pazīstamie alķīmiķi, piemēram, Dzeims Praiss, Zemlers u.c.
Vēlreiz alķīmijas uzplaukums notika Trešā Reiha laikā Vācijā.

Pazīstami alķīmiķi.
      Alberts Lielais (1206.-1280.g.).
      Artēfijs. 
      Ādolfs Miethe.
      Bertolds Švarcs (~1330.g.). Vācija.
      Boloss (?~250.g.pmē.). Senā Ēģipte. Pirmais zināmais, kura darbos runāts par alķīmiju.
      Bragadīno (?-1590.g.). 
      Džabīrs ibn Haijans (721.-815.g.). Arābija.
      Džeimss Praiss (XVIII gs.). Anglija.
      Džons Dastins (XIV gs.). Anglija.
      Feosbija.
      Georgs Honauers.
      Hennigs Brands (XVII gs.).
      Ilaijess Ašmols. Anglija. 
      Jēkabs Horčickis (~1619.g.). Čehija.
      Johans Bētgers. Vācija.
      Keltenbergs.
      Ko Hungs.
      Kronemanns.
      Mihaels Maijers (1588.–1622.g.). Vācija.
      Mihails Sendzivojs (XVII gs.). Vācija.
      Milenfelss (XVII gs.). Vācija.
      Nikolajs Flamels.
      Otto fon Pakuls (?-1707.g.).
      Paracelzs (1493.-1551.g.). 
      Peikils (~1705.g.).
      Razī. Persiešu zinātnieks, ārsts un alķīmiķis.
      Rihthauzens (~1648.g.).
      Roberts Boils (?-1691.g.).
      Rodžers Bēkons (1214.-1294.g.).
      Rūdolfs II (~1580.g.). Itālijas karalis.
      Senžermēns (~1696.-1784.g.???). Francija.
      Setons (XVII gs.). Skotija.
      Stefens Emenss (?-1900.g.).
      Vilānovas Arnolds.
      Zosims (IV gs.vidus). 
      Žans di Šatlē (~1626.g.).
      Žans Žiljēns Fulkanella.
      Zamoss. Jau 500 gadu pēc Bolosa sarakstījis detalizētu alķīmijas enciklopēdiju.
      Zemlers. Vācija.
      Žofrejs de Peiraks.     

Alķīmijas raksti.
       „Hermeja smaragda galdiņš.” To no arābu valodas pārtulkoja jezuīts Atanasijs Kirhers.

Alķīmiķi – žuļiki.  Alķīmiju visai pamatoti uzskata par viltus zinātni un alķīmiķi bieži vien uzvedušies kā krāpnieki. Uz alķīmijas bāzes plaši izplatītās krāpšanas stipri kaitēja un diskreditēja pasaules izzināšanas ideju ar vielu pētniecības palīdzību.
Krāpšanai izmantoja dažādus paņēmienus. Piemēram, lai parādītu svina pārvēršanos zeltā, ņēma zelta stieni, kas pirms tam bija pārklāts ar svinu. Karsējot svins izkusa un palika tīrs zelts. Reizēm sagatavoja tīģeļus ar dubultu dibenu vai zelta gabaliņus paslēpa koka nūjiņās, ar kurām maisīja izkausētu svinu vai dzīvsudrabu. Zelts, kas parādījās kausējumā, it kā pierādīja pārvēršanās faktu.
Alķīmiķus, kurus pieķēra krāpniecībā, parasti pakāra kā monētu viltotājus. Vācijā bija izstrādāts vesels rituāls pirms alķīmiķu nomaitāšanas – apzeltītās karātavās un tērptus ar spīdumiem nokaisītos paltrakos. Ja alķīmiķis krāpšanā netika pieķerts, tika uzskatīts, ka viņš patiesi ieguvis „filozofu akmeni” un viņu, iespējams, gaidīja inkvizīcija. Tāpēc, lai nodarbotos ar alķīmiju, vajadzēja lielu dūšu.

Ķīmijas rašanās no alķīmijas. Alķīmiķi tā arī neatrada "filozofu akmeni," tomēr ar saviem eksperimentiem stipri paplašināja cilvēku zināšanu robežas. XVII gadsimtā ķīmija sāka atteikties no savām alķīmiskajām saknēm. Arī Boils Mariots nicīgi rakstīja par alķīmiju, lai gan īstenībā slepeni ar to nodarbojās. Alķīmiska rakstura rakstus pēc Ī.Ņūtona nāves atrada viņa arhīvā. Alķīmijas pretinieks bija nīderlandiešu ārsts, botāniķis un ķīmiķis H.Burhāve.
Mūsdienās, protams, alķīmija tie atzīta par viltuszinātni. Tomēr likteņa ironija ir tā, ka cilvēces vēsturē tā bija pirmā nodarbe, kas mēģinaja savienot teoriju ar eksperimentiem.

Alķīmijas atklājumi. Tā arī nerimst dažādas versijas par to, vai alķīmiķiem ir izdevies iegūt zeltu no citiem metāliem, taču pilnīgi nenoliedzams ir tas, ka alķīmiskie pētījumi devuši milzīgu ieguldījumu dažādu citu ražošanas nozaru attīstībā. Tā piemēram, vācu franciskāņu mūks Bertolds Švarcs (ap 1330.g.) tādējādi nejauši atklāja pulveri, bet cits vācietis – Johans Rūdolfs Glaubers (1604.-1670.g.) atklāja glaubersāli (nātrija sulfāta kristālisks hidrāts), kas lieliski ārstēja daudzas zarnu trakta kaites.

Alķīmijas tehniskie sasniegumi. Alķīmiķi izstrādājuši laboratorijas ekipējumu – viņi pazina vairāk kā 80 nosaukumu instrumentu un trauku: tīģeļus, krāsnis, keramikas traukus, stikla traukus un caurulītes, vīles, lāpstiņas, pincetes, āmuriņus, filtrus, piestiņas un piltuves. Lielāko daļu no tiem izmanto arī šodien. Sakarsēšanai izmantoja lampas no zirga sūdiem, palīgi pūta plēšas. Cietus priekšmetus sakarsēja tiktāl, ka ieguva no tiem pulverus vai tie iztvaikoja.

Alķīmiķi izgudroja distilāciju. Tas noveda pie komerciālas smaržu izgatavošanas, piemēram rožūdens. To izgatavoja uz lēnas uguns sildot rožlapiņas līdz izdalās aromātiskā eļļa. XII gs. alķīmiķi atklāja, ka pārdzenot vīnus var iegūt daudz stiprākus dzērienus. 

Filozofu akmens. Lai gan sen jau pierādīts, ka zeltu no parastiem metāliem iegūt nevar, joprojām ir dzīvi nostāsti par alķīmiķiem, kuriem tas esot izdevies.
Visu alķīmiķu sapnis, kuru viņi centās iegūt neskaitāmas reizes uzkarsējot un kondensējot vienu un to pašu vielu. Simtiem reižu, mēnešiem un gadiem, līdz ieguva pulveri no akmens, kas spēja metālus pārvērst zeltā. Mūsdienu ķīmiķi to nav darījuši, tādēļ rezultāts nav zināms.
Lai gan šajā jautājumā trūkst vienprātības, lielākjā daļā tekstu atzīmē, ka procesi daklās 7 grupās. Procesu sāk vai nu ar dzīvsudrabu, vai dzīvsudraba un sēra maisījumu. Katra stadija ir ilgstošu reakciju virkne ilgstoša mēnešiem vai pat gadu, kura laikā krāsnī jābūt uzturētai noteiktai temperatūrai.  

Zelta radīšana mūsdienās. Nu tas kļuvis iespējams pateicoties atoma šķelšanas procesiem. Taču 1 kg tādā veidā iegūta zelta maksātu vairākus miljonus ASV dolāru.  

Saites.
Ķīmija un ķīmiķi.